🔸Kad rakstīju par pieskāriena spēku, atradu arī interesantu pētījumu (Hertenstein, Keltner, App, Bulleit, Jaskolka, 2006), kurā dalībnieki tikai aicināti pa pāriem apsēsties pie galda, taču abus atdalīja aizkars, lai viens otru neredz. Vienam no dalībniekiem lūdza, izjūtot sevī kādu konkrētu emociju, piemēram, dusmas, riebumu, bailes, simpātijas, pieskarties otra dalībnieka rokai. Otram dalībniekam no piedāvātajiem emociju variantiem bija jānorāda, kuru viņš juta pieskārienā. Lai arī viņi viens otru neredzēja un nedzirdēja, dalībnieki spēja gan “iekodēt” pieskārienā konkrētas emocijas, gan “atkodēt” tās.
🔸Tagad uzlieciet sev uz pieres, rokas vai kājas plaukstu un paturiet to burtiski 30 sekundes vai pat mazāk. Noņemiet. Vai jūs jūtat šo pieskārienu arī pēc rokas noņemšanas?
🔸Ar pieskārienu mēs spējam nodot informāciju, iedod drošību vai tieši otrādāk- iedot nedrošību vai stresu. Šo informāciju bērni sevī saglabā vēl kādu laiku... Ja viena un tā pati informācija (laba vai slikta) tiek nodota regulāri, tā saglabājas bērnā ilgstoši.
🔸Kā ar zīdaiņiem? Iedomājieties, jūsu plauksta ir teju zīdaiņa muguras lielumā!!! Caur jūsu plaukstām zīdaiņiem veidojas pasaules priekštats, tās veido viņa pirmās attiecības ar pasauli. Kādas tās ir? Mierīgas, pacietīgas un maigas vai ātras, nemierīgas, nervozas un mehāniskas?
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
