Bērni diezgan ilgi vēl nesaprot laika jēdzienu - ko nozīmē steigties, nokavēt, ko nozīmē viena minūte vai divas stundas. Protams, ar smilšu pulksteni viņi redz, kā smiltis iztek un mēs varam stāstīt, ka tās, piemēram, ir divas vai piecas minūtes, bet tāpat jāatceras, ka bērna laika izjūta būtiski atšķiras no pieaugušā uztveres.
Pirms apgūt pulksteni, noteikti ir svarīgi, lai bērns saprot, ka dienu vienmēr nomaina vakars, tad nāk nakts, rīts un atkal diena. Protams, ka šo kārtību bērni ar laiku iemācās arī bez palīgmateriāliem, taču, ja ir kāds vizuāls palīglīdzeklis, ar kura palīdzību to var uzskatāmi parādīt, tad to ir vērts izmantot. Par vienu no veidiem, kā šo nemainīgo ritmu bērnam var parādīt, rakstīju šajā rakstā - Diennakts daļas.
Ieteicamais vecums pulksteņa apgūšanai ir NE AGRĀK KĀ 5-6 gadi. Svarīgi, lai bērns pulksteņa apgūšanas brīdī prot skaitīt līdz 60 (pilnu stundu apgūšanas brīdī, protams, pietiek līdz 12, taču es neieteiktu būt tik steidzīgiem un tomēr sagaidīt laiku, kad bērns brīvi skaita simts apjomā).
Lasīt rakstu >>> Kā bērnam parādīt divciparu skaitļu veidošanos?
Jāatceras, ja kaut ko cenšas bērnam mācīt pāragri, var atspēlēties vēlāk tajā, ka bērns vispār nelabprāt kaut ko gribēs apgūt. Ja kāds koncepts ir pārāk grūti izprotams, tas var radīt neticību saviem spēkiem arī vēlāk. Labāk nogaidīt, nesasteigt un mācīt tad, kad patiesi interesē. Mūsu ģimenē viens bērns agri saprata pulksteni (ap 5,5 gadiem), otrs ap 8 gadiem, trešais mācās šobrīd 7 gadu vecumā, bet dvīņi, kuriem ir tagad ir 4,5 gadi vienkārši skaita stundas līdz 12, jo redz, ka māsa mācās un viņiem interesanti, taču man nav domas šobrīd viņiem speciāli mācīt - ja prasa, atbildu, bet neuzlieku ne sev, ne viņiem kā mērķi šobrīd iemācīties pateikt pulksteni.
Šajā aprakstā es izmantoju Montesori materiālu, īpaši veidotu pulksteni ar izņemamiem stundu cipariem, taču es neaicinātu steigties iegādāties obligāti tieši šādu. Svarīgi, lai mācību pulkstenis ir ar skaidri redzamām stundu un minūšu iedaļām, arābu cipariem, viegli grozāmiem rādītājiem. Piemēram, IKEA ir brīnišķīgi pulksteņi (attēlā), kurus var lietot ne tikai mācību vajadzībām, bet arī pēc tam nolikt telpā bērnam labi redzamā vietā. Ja iegādājaties tieši mācību pulksteni, tad pievērsiet uzmanību tam, lai tas nav pārāk raibs un ir pēc iespējas vieglāk uztverams - mēdz būt tā, ka vienā bērnu pulkstenī ir saliktas gan visas iespējamās krāsas, gan formas, gan vēl kāds kaķa un suņa zīmējums pa virsu. Tas viss var traucēt uztvert galveno domu.
Mācoties vienmēr jācenšas izvēlēties vienkāršākā mehānisma lietas, lai bērns saprot, kā tieši kaut kas darbojas. Jā, digitālu pulksteni ir vieglāk nolasīt, taču, ja mācīs tikai to, nebūs skaidrības, kas īsti notiek - kāpēc 60 minūtes? Kas tad īsti ir stunda, minūte un sekunde? Ar analogu pulksteni tas tomēr kļūst skaidrs, un tad var paralēli mācīt, kā šis konkrētais pulksteņa laiks izskatās digitālā formātā.
Šis ir ļoti svarīgs posms, kurā vēlams pavadīt visilgāko laiku. Ja bērns būs ļoti gatavs apgūt pulksteni, protams, pietiks, ja šajā posmā pavadīs vien pāris dienu, bet, ja iet lēnāk, tad nesatrauktos arī par to, ka pusgadu atpazīst un nosauc vien pilnās stundas.
Ja jums mājās vai izglītības iestādē ir pulkstenis ar izņemamiem cipariem, tad izņemiet tos un novietojiet blakus.
Parādiet bērnam rādītājus: "Šis rādītājs vienmēr rāda stundas, bet garais skaita minūtes."
Garo rādītāju novietojiet sākumpozīcijā - virzienā uz augšu. Ielieciet ciparnīcā "1", pabīdiet īsot rādītāju uz "1" un sakiet: "Tagad pulkstenis ir viens."
Norādiet uz garo rādītāju un, lēni stāstot, virziet to veselu apli uz priekšu: "Garais rādītājs skaita minūtes. Tad, kad tas ir veicis veselu apli, tad īsais rādītājs ir pavirzījies vienu stundu uz priekšu. Pulkstenis ir divi." Parastā pulkstenī mazais rādītājs pats būs pavirzījies uz priekšu un norādīs uz īsto ciparu, bet Montesori materiālā, cipars jāieliek un arī rādītājs jāpabīda pašiem.
"Vai tu vari pateikt "pulkstenis ir divi"?"
"Griezīsim tālāk. Garais rādītājs atkal ir pagājis veselu apli uz priekšu. Tā ir viena stunda. Arī īsais rādītājs ir pavirzījies uz priekšu - tagad pulkstenis ir trīs."
Šādi turpina līdz sasniedz plkst. 12, lūdz arī pašam bērnam gan griezt rādītājus, gan likt ciparus, ja tie ir izņemami, gan nosaukt pulksteņa laiku.
Šajā video meitenes pašas bija paņēmušas pulksteni, tāpēc nepārtraucu. Ja aktivitāti būtu ieteikusi pati, tad aicinātu izņemt pulksteni un nolikt to horizontāli uz galda kā iepriekšējos attēlos - tā ir ērtāk strādāt.
Trenējas tik daudz dienu, cik vien nepieciešams, pilnajās stundās norādot uz sienas pulksteni. Sākumā sakiet paši: "Pulkstenis ir četri," bet tad, kad novērojat, ka arī bērns jau var pareizi pateikt, prasiet viņam:"Redzi - garais rādītājs atkal ir augšā! Cik tagad ir pulkstenis?"
Paralēli var parādīt arī, kā pilnās stundas izskatās elektroniskajā pulkstenī - ar divām nullēm. Var papildīt darba lapas ar pilnajām stundām. Materiālā, kas ir pieejams veikala sadaļā, pilnajām stundām ar nolūku ir veltīts visvairāk darba lapu (kopumā 23 lapas tikai pilnajām stundām). Nav vajadzības izdrukāt un izpildīt visas, jāskatās pēc konkrētā bērna.
Tāpat var strādāt ne tikai ar darba lapām, bet arī ar pulksteņa zīmogu. Šo zīmogu es pirku Jāņa Rozes grāmatnīcā.
"Tu jau atceries, ka es tev stāstīju, ka diennaktī ir 24 stundas (Raksts - Diennakts daļas), bet pulkstenī ir tikai 12 stundas. Tāpēc stundu rādītājs diennakts laikā veic divus apļus."
Ja jums mājās ir diennakts ķēde ar 24 bumbiņām, tad to var salocīt tā, lai veidojās divi apļi, parādot kā šīs 24 stundas tiek ietilpinātas 12 stundu pulkstenī. Ja šāda ķēde nav, tad, protams, bez tās var iztikt.
Sāk ar pozīciju "plkst. 12." un saka bērnam: "Pulkstenis tagad rāda 12 dienā." Griež garo rādītāju, pabīda īso rādītāju vienu stundu uz priekšu, nomaina "1" pret "13" (ja ir Montesori pulkstenis - maina pret zilajiem skaitļiem, ja nav, tad var izlīdzēties kaut vai ar līmlapiņām uz kurām ir uzraksti no 13 līdz 24 un līmē virsū esošajai ciparnīcai). Saka: "Pulkstens ir trīspadsmit jeb viens dienā." Tā turpina līdz pulkstens 24.
Ja pirms tam bērns ir labi nostiprinājis zināšanas par pulksteni 1-12, tad pēc tam parasti nesagādā grūtības saprast, kāpēc, piemēram, "plkst. 16" ir arī "pulkstens četri". Šis ir labs laiks, kad paralēli patrenēties digitālo pulksteni, paskaitīt kopā, salīdzīnāt abus, piemēram, ja virutves cepeškrāsnī pulkstenis tagad rāda 14:00, paskatīties, cik otrā istabā rāda analogais pulkstenis un saprast, kāpēc tur ir divi un te ir četrpadsmit. Ja bērnam sajūk visa skaitīšana, tad var atgādināt: "Tu vienmēr atkal vari sākt skaitīt no pulksten 12 - tas vienmēr ir īstajā vietā: 12, 13, 14... Re, tātad pulksten 17, sanāk te."
Pirms sākt mācīt pusstundas, ir labi, ja bērnam iepriekš ir parādīts un viņš zina, kas ir puse. Var griezt ābolu uz pusēm, var izmanto metāla daļskaitļu apļus, ja ir pieejami Montesori materiāli. "Tas ir vesels. Un šī ir puse. Redzi, šīs puses ir pilnīgi vienādas. Nav tā, ka viena daļiņa ir mazāka, otra lielāka. Puse nozīmē, ka ir sadalīts divās vienādās daļās."
Sāk ar pozīciju "plkst. 1", tad veic pilnu apli, atgādinot, ka tad, kad garais rādītājs apiet vienu apli, tad ir pagājusi viena stunda un īsais rādītājs pavirzās vienu stundu uz priekšu: "Pulkstenis ir divi."
Tad veic nākamo apli, stāstot, ka vienas stundas laikā garais rādītājs saskaita 60 minūtes, ieliek ciparnīcā "3". Ja bērns ir tajā vecumposmā, kad gribas un patīk skaitīt skaitīšanas pēc, tad var aicināt izskaitīt visas mazās iedaļas un pārliecināties, ka tās tiešām ir 60. Lielāki bērni var skaitīt līdz pirmajam 5 (1,2,3,4,5) un tad pa pieci uz priekšu (10, 15, 20, 25, 30, 35, 40, 45, 50, 55, 60). Ja ir pieejami Montesori materiāli, paralēli pulksteņa mācīšanai var paņemt piecinieka ķēdi un patrenēties skaitīt pa 5 uz priekšu.
Tad saka bērnam, ka parādīs, kā pulkstenī nolasīt pusstundas.
Pieaugušais ar garo rādītāju veic pusi no apļa, pieliek klāt pusi no metāla daļskaitļu apļa (pusi no ābola vai vienkārši no papīra izgrieztu apļa pusi) un saka, ka rādītājs ir veicis tikai pusi no apļa. Pievērš uzmanību īsajam rādītājam un saka, ka arī īsais rādītājs ir veicis pusi no sava ceļa uz 4. (Novieto īso rādītāju starp 3 un 4.) "Tagad pulkstenis ir pusčetri. Ir palikusi pusstunda līdz pulksten četriem."
Griež garo rādītāju līdz pilnai stundai, saka :"Tagad pulkstenis ir četri," un ievieto ciparnīcā "4". Griež atkal pusstundu uz priekšu: "Pulkstenis ir puspieci." Tā turpina, apstājoties pie katras pilnās stundas un pusstundas, iesaista bērnu gan rādītāju griešanā, gan laika nosaukšanā.
Sāk ar pilnas stundas pozīciju. Piemēram, "plkst. 3". Saka: "Tu jau zini, kurš rādītājs skaita minūtes - jā, garais. Viena mazā iedaļiņa ir viena minūte. Kā mēs varētu parādīt, ka pulkstenis ir piecas minūtes pāri trijiem? Vai tu vari saskaitīt piecas minūtes?" Saskaita piecas minūtes, pavirza garo rādītāju un saka: "Pulkstenis ir piecas minūtes pāri trijiem." Pie cita piemēra var pastāstīt, ka var teikt arī: "Pulkstenis ir septiņi un piecas minūtes. Var teikt "pāri" un var vienkārši teikt "un"." Iesaku nesasteigt. To var pateikt arī citā reizē, kad viens no variantiem jau būs iegājies.
Tā turpina ar citiem piemēriem. Darbojas tik lēni, cik vien bērnam nepieciešams - nav vajadzības vienā dienā iemācīties visus "minūtes pāri" variantus.
Var tajā pašā dienā vai citā pastāstīt, ka "pāri" sakām tikai līdz pusei.
Paralēli var strādāt ar darba lapām, pulksteņa zīmogu, trenēt digitālā pulksteņa pierakstu un nolasīšanu. Esmu pamanījusi, ka bērniem mēdz radīt grūtības "05" - viņi nesaprot, ko nozīmē "12:05", sakot, ka tas ir "12:50". Te vienkārši palīdz treniņš un atgādinājums, kas ir kas, kā izskatās desmiti un ka nulle aizpilda tukšumu, jo digitālais pulkstenis "nemāk" parādīt "12:5".
Parasti šo esmu nevis speciāli mācījusi, bet gan vienkārši pievērsusi bērna uzmanību, kad analogajā pulkstenī redzu, ka ir, piemēram, 18.55, sakot bērnam: "O, drīz būs pulkstens septiņi. Vai vari saskaitīt, cik minūtes ir palikušas līdz septiņiem?" "Piecas." "Tātad pulkstenis ir bez piecām minūtēm septiņi." Caur šo bērni sāk piefiksēt, ko nozīmē "bez ... minūtēm". Protams, var mācīt līdzīgā veidā, kā pirms tam - sāk ar kādu "starta pozīciju", tad veic gandrīz pilnu apli, norāda, ka garais rādītājs ir gandrīz veicis pilnu apli un arī īsais ir pavirzījies pavisam tuvu nākamajai stundai. Saskaita minūtes, cik atlikušas līdz pilnai stundai un saka, ka pulkstenis ir, piemēram, bez desmit minūtēm trīs.
Pie "bez 15 minūtēm" kādā dienā var pastāstīt, ka var teikt arī "bez ceturkšņa", reizē rādot ceturtdaļu. Ja nav pieejami metāla daļskaitļa apļi, var izgriezt papīra apli, sadalīt to četrās daļās un parādīt, kā izskatās viena ceturtdaļa un kā radies nosaukums ceturksnis.
Vēl viens vingrinājums, ko var darīt kopā ar diennakts aktivitāšu kartītēm - uz čeka lentes (nopērkamas grāmatnīcās, dažādos kancelejas preču veikalos) vai uz citas garas papīra loksnes var ar zīmogu spiest pulksteņa laikus, apakšā līmēt vai vienkārši pielikt dažādas darbības: pamošanās, zobu tīrīšana, ģērbšanās u.tml.
Izmantojot darba lapas vai arī pulksteņa zīmogu, var uztasīt mazas saskavotas grāmatiņas. Tās bērniem vienmēr patīk - tās var atkal pašķirstīt, kādam parādīt un atkārtot iemācīto. It īpaši ieteicams tādas uztaisīt, ja bērnam darba lapa šķiet par daudz un viņam liekas, ka nevarēs to visu izpildīt. Ar mazām lapiņām tas izskatās stipri paveicamāks darbiņš.
Šajā attēlā ir nozīmīga nianse, ko gribēju parādīt - meita, velkot rādītājus, pārspīlēja ar minūšu rādītāja garumu, citā lapā - zīmēja stundu rādītāju pavisam īsu. Ja bērns tā dara, neaizrādiet un nesakiet, ka jāzīmē "smuki un pareizi". Šādā veidā bērns palīdz sev mācīties - nostirpina sev atmiņā, ka minūšu rādītājs ir garš un stundu īss. Tas paliks daudz labāk atmiņā.
Pulksteņa darba lapas, ko var izmantot, mācot pulksteni, pieejamas bloga veikala sadaļā:
]]>
Notikumu secības zināšana, rada bērnam drošības sajūtu un mieru. Ar šī materiāla palīdzību netiešā veidā bērni gatavojas arī pulksteņa apgūšanai.
Darbošanās ir pavisam vienkārša. Sākumā ar bērnu izrunājiet attēlos redzamo - mēness, saule, saullēkts, saulriets, tumšs, gaišs u.t.t.. Katrai daļai dodiet nosaukumu (rīts, diena, vakars, nakts), tad, sākot ar rītu, parādiet bērnam, kā kartītes secīgi var izkārtot aplī.
Ja bērns lasa, aiciniet pievienot arī diennakts daļu nosaukumus. Arī tad, ja bērns vēl nelasa, bet jau labi prot saklausīt vārdu sākuma skaņu un pazīst burtus, droši var piedāvāt pievienot nosaukumus. Nosaukumu kartītes ir diennakts daļām atbilstošās krāsās - šāda tipa kartītes, kur krāsa visu saka priekšā, ļoti ceļ pašapziņu bērniem, kas nesen sākuši lasīt vai pazīst dažus burtus - viņiem šķiet, ka prot lasīt, un parasti droši apgalvo, piemēram: “Te ir rakstīts diena!”
Diennakts daļu un bultu fails PDF formātā pieejams bloga veikala sadaļā.
Ja esat darbojušies ar Saules sistēmas materiālu, varat atgādināt to, ka viena diennakts nozīmē to, ka Zeme pati ap sevi ir apgriezusies vienu reizi: "Zeme riņķo ap Sauli, un tā griežas arī pati ap sevi. Viens aplis apkārt Saulei ir viens gads, bet viena apgriešanās Zemei pašai ap sevi ir viena diennakts."
Ar lampu (Saule) un globusu var parādīt, kā mainās diennaktis. Mēs atzīmējām arī Latvijas vietu kartē (karodziņi šajā rakstā - Karogi), lai var uzskatāmi redzēt, kā pie mums, Latvijā, ir gaišs un tad kļūst tumšāks, tad iestājas nakts un tad atkal ir rīts. Ļaujiet arī pašiem bērniem griezt globusu, izrunājiet, ka otrā Zemeslodes pusē ir tumšs, kamēr pie mums ir gaišs. Šo var darīt pilnīgi citā dienā - nav obligāti visi vingrinājumi, kas ir šajā ierakstā, jāveic vienā dienā, viens pēc otra.
Zinu, ka dažkārt Montesori pedagogu vidē valda neliels mulsums par to, kādā virzienā izvietot kartītes - Zemes griešanas virzienā vai pulksteņa rādītāja virzienā. Es daru tā, ka laikā, kad demonstrēju kaut ko ar globusu un Zemes riņķošanas virzienu, tad izvietoju Zemes griešanas virzienā, bet, tiklīdz sāku pievienot šim uzdevumam diennakts ķēdi, tā pieskatu, lai kartītes ir pulksteņa virzienā.
Klāt pie diennakts daļu kartītēm var izmantot arī ikdienas aktivitāšu attēlus. Sākumā var izrunāt, kas uz katras ir attēlots un tad var spriest kopā ar bērnu, ko kurā diennakts daļā parasti dara. Tā kā darba dienas un brīvdienas mēdz atšķirties, tad var sākumā salikt aktivitātes atbilstoši darba dienai, bet pēc tam paspriest kopā: "Tāda diena tev parasti ir tad, kad tev ir dārziņa diena. Un kā ir brīvdienās? Vai viss notiek tāpat?" un salikt brīvdienu diennakts apli.
Līdzīga doma ir arī šādai diennakts aktivitāšu puzlei. Mēs savējo nopirkām veikalā Rotaļnīca.
Šis ir nedaudz sarežģītāks darbiņš, kas būs piemērots bērniem ap 6 - 7 gadu vecumu. Tā ir ķēde, kas palīdz sagatavoties pulksteņa apgūšanai. Ķēde ir veidota no 24 pērlēm, katra pērle citā krāsā, katra no tām atbilst vienai stundai.
Sāk ar diennakts daļu atkārtošanu, saliekot kartītes: rīts, diena, vakars, nakts. "Vienā diennaktī ir divdesmit četras stundas. Redzi, te mums ir tāda pērļu virtene - katra pērlīte tajā ir viena stunda." Bērns var saskaitīt, vai tiešām ir 24 pērles. Rosina skaitīt no baltās bumbiņas, lai skaitīšana nesajuktu. Uzliek diennakts ķēdi uz kartīšu apļa tādā veidā, lai baltā pērlīte ir dienas sākumā - baltā pērlīte ir plkst. 12 dienā.
Sākot ar balto pērli, pievieno pulksteņa laiku bultiņas, sāk ar plkst.12.00. Var stāstīt bērnam, ka plkst. 12 ir laiks, kad Saule ir tieši virs mums augšā un ir visgaišākais laiks, tāpēc arī pērlīte ir visgaišākā. Turpina likt bultiņas ar pulksteņa laikiem līdz 24. Tad parasti bērni meklē, kur ir "25", bet šajā mirklī var atgādināt, ka diennaktī ir 24 stundas, tāpēc tagad skaitīšana atkal jāsāk no "1". Kad visas laiku bultiņas saliktas, var atkal pievērst uzmanību tam, ka tās ir 24.
Diennakts daļu kartītes var pabīdīt nost uz malām, lai tās netraucē, un likt pulksteņa laika bultiņas tikai ap ķēdi.
Ja bērns lasa, tad katrai stundai var pievienot kartītes ar uzrakstiem, ko katrā laikā dara:
Kādā citā reizē vai nedaudz lielākā vecumā, var būt arī reizē ar pulksteņa apgūšanu, var uzjautāt, vai bērns kādreiz ir dzirdējis, ka pieaugušie saka "pēcpusdiena" vai "pusnakts"? Sarunā var iepīt: "Atceries, Pelnrušķītei tieši pusnaktī visas burvestības izplēnēja un kariete pārvērtās atkal par ķirbi? Pusnakts... hmmm, kad tas varētu būt? Es tev šodien gribu kaut ko parādīt." Atkal kā iepriekš izkārto diennakts daļas, vidū liek nosaukumus. Nav visi nosaukumi jāapgūst vienā reizē - var sākt ar zināmajiem un pievienot tikai vienu, piemēram, "priekšpusdiena" vai "pēcpusdiena".
Kad sāk nopietnāk apgūt pulksteni, tad var pavisam niansēti - salikt pa stundām katru nosaukumu. Es pieņemu, ka jēdzienu "vēls vakars" vai "agrs rīts" kāds varētu likt arī pie citiem pulksteņa laikiem, piemēram, zinu, ka vācieši jau pie pulksten 21.00 saka "nakts", tāpēc materiālā, ko var iegādāties veikala sadaļā ieliku arī bultas, kurām nav nosaukumu - tos var uzrakstīt paši pēc saviem ieskatiem vai nepievienot nemaz.
Nākamajā attēlā redzamais darbiņš var būt kā atslodze pēc tam, kad ir lasīts un domāts par pulksteņa laikiem - pievienot aktivitāšu kartītes. Tas ir tas pats darbs, kas ir darīts jau iepriekš gan ar lielajām kartītēm, gan ar uzrakstiem, taču, dažkārt pamainot tik vien kā formu vai izmēru, bērni to uztver atkal kā kaut ko jaunu un ir gatavi darīt vēlreiz. Jebkura vingrinājuma atkārtojums nostiprina zināšanas, tāpēc ir vērts darīt it kā to pašu, bet nedaudz savādākā veidā.
Arī nākamais darbiņš ir tāds pats, tomēr ir sajūta, ka tiek darīts kaut kas cits - iespēja redzēt laiku lineārā veidā.
Bērni pavasarī un vasarā mēdz būt neizpratnē: "Vēl ir gaišs! Kāpēc mums jāiet gulēt?" Manuprāt, šis ir ļoti uzskatāms veids, kā papētīt - kāda šobrīd ir tumsas un gaismas attiecība diennaktī. Paskatīties, cikos šodien saule lec un cikos riet, tad iekrāsot tumsas bultas melnas vai tumši zilas, bet gaismas atstāt baltas. Šo darbiņu var darīt ap katriem saulgriežiem - papētīt, kurā brīdī nakts un diena ir vienāda garuma, kad gaisma uzvar, bet kad tumsa iestājas jau plkst.16.00.
Šīs tuksās bultiņas var izmantot arī citos veidos, piemēram, pierakstīt klāt digitālo pulksteņa laiku, iekrāsot tieši atbilstoši savai diennakts ķēdei (krāsojums dažkārt nedaudz atšķiras), tās var līmēt uz A3 lapas, uz kuras ir uzzīmēta sava diennakts ķēde, uz tām var zīmēt.
Diennakts daļu materiāls pieejams bloga veikala sadaļā.
Lai noderīgi un radoši!
]]>
Vispiemērotākais laiks vārdšķiru apguves sākumam ir brīdis, kad bērni sāk intensīvi ieklausīties vārdos, vārdu nozīmēs - ne gada vecumā, protams, bet gan tad, kad nāk otrs posms ar ieklausīšanos - jau ap 5-6 gadu vecumu, kad vēl līdz galam sarunas jēgu neizprasdami, bērni sāk ļoti intensīvi ieklausīties pieaugušo sarunās, TV ziņās pateiktajā, radio reklāmās saukļos un kāri tver vārdus, kurus īsti līdz galam nesaprot vai šķiet sarežģīti, vai vienkārši interesanti. Ar prieku sāk atkārtot šos vārdus, jautā, ko nozīmē viens vai otrs vārds. Nu jau savā ģimenē šo novēroju trešo reizi - visiem vecākajiem bērniem šāds periods ir bijis, šobrīd tas ir sešgadīgai meita - ieklausās īpašāk vakara pasaku lasījumā, īpaši pārjautā par vārdiem, ko ikdienā mazāk lietojam vai nelietojam nemaz. Mani pārsteidz tas, ka arī pēc vienas reizes paskaidrošanas, ko viens vai otrs vārds nozīmē, viņa tos iekļauj savā ikdienas runā.
Kopumā vārdšķiru apguve Montesori pedagoģijā tiek iedalīta divās daļās - komandu uzdevumos un analītiskajā darbā. Komandas ir dažādi gandrīz vai teatrāli skečiņi, kur bērns intuitīvi sāk saprast, kāda ir katra vārdšķira, bet analītiskais darbs ir darbs pie galda ar kartītēm, ar rakstīšanu, vārdšķiru simbolu zīmēšanu.
Cits piemērs ar lietvārdu. Šis vislabāk darbojas lielā grupā ar gana daudz bērniem, lai vairākiem būtu vienādas īpašības: “Elmār! Edmund! Oliver!” Bērni atsaucas/pieceļas. Pēc brīža sauc: “Skaistais! Tumšmatainais! Zilacainais!” Bērniem nav jāatsaucas, jo ir vairāki bērni, kas atbilst šīm īpašībām. Nav pateikts vārds - lietvārds. Vēl pēc mirkļa sauc: “Markus, atnes man krēslu! Elizabete, atnes zīmuli! Jasmīna, atnes grāmatu! Luīze, atnes man to! Atnes ātri! Nes, nes, ātri!” Luīzei nav nekas jādara, jo nav lietvārda. Vēl var mierīgā balsī, vēršoties pie visiem un īsti ne pie viena, saukt: “Nāc, nāc šurp. Nāc pie manis.” Nevienam nav jānāk. Un tad nosauc bērna vārdu: “Zane, nāc! Atnāc pie manis!”
Īpašības vārds. “Atnes man kubu zīmuli/kubu/krāsu tāfelīti!” “Nē, es negribēju šo. Atnes man kubu! Nē, es gribu citu kubu!” - “Kādu? Kādu kubu tu gribi?” “Es gribēju rozā!” – sāk veidoties izpratne par īpašības vārdu. Ja ir vairāki rozā kubi, tad spēli turpina: "Nē, šo es negribēju!" - "Bet kuru rozā tad tu gribēji?" - "Vislielāko rozā kubu!"
Piebilde. Šajā attēlā apstākļa vārdam lietota oranža krāsa, jo tā Montesori pedagoģijā ir pieņemta kā apstākļa vārda krāsa. Ja strādā ar gramatikas simboliem, tad virs apstākļa vārda var novietot oranžo aplīti, kas apzīmē apstākļa vārdu.
Šāda tipa komandas var sarakstīt uz lapiņām un ļaut, lai bērni paši izspēlē šīs mazās teātra izrādes. Piemēram, bērni nolasa citu bērnu vārdus, un pieceļas nosauktie. Tad sauc vienkārši īpašības, un neviens nekustas. Šīs mazās izrādas prasa patiesu iedziļināšanos, un bērni atkārto un mēģina dažādas lomas vairākkārtīgi.
Šo pašu uzdevumu var veikt ne tikai burtnīcā vai sagatavotā lapā, bet arī vienkārši uzlīmējot attēlu uz krāsainas lapas - tāpat uzraksta lietvārdu (nosaukumu tam, kas attēlots) un domā, kādas īpašības tam piemīt. Svarīgi ņemt tādu attēlu, kurā ir bērnam interesējoša lieta. Ja vēlas rakstīt par betmenu, lai raksta par betmenu. Ja vēlas par princesēm vai korgijiem, lai raksta par tiem - tas paaugstinās interesi par veicamo darbu.
Piebilde. Kastītes gramatikas darbiņiem gādāju Hobby Set veikalā, uz katras ar akrila krāsām uzzīmēju atbilstošos simbolus (pēc Montesori) un tad nolakoju visu kastīti. Lai krāsa neaizplūst, iesaku lietot krāsotāju līmlentu. Pakāpēm man šķita atbilstoši uzzīmēt trīs īpašības vārdu simbolus, lai varētu ātri atrast šo darbu starp visiem pārējiem. Šīs un citas īpašības vārdu kartītes pieejamas arī bloga veikala sadaļā.
Var būt arī sagatavota kastīte ar priekšmetiem tieši šim uzdevumam un atbilstošiem uzrakstiem, ko piešķirot klāt. Piemēram, divi zīmuļi - visādi citādi vienādi, bet viens īss, otrs garš. Divas mazas pudelītes - viena pilna, otra tukša. Divi klucīši - viens liels, otrs mazs. Divi auduma gabaliņi - viens raupjš, otrs gluds. Un citi priekšmeti.
Sagatavots kartīšu komplekts ar īpašības vārdiem uz tumši zila fona un lietvārdiem uz melna fona (no diviem vārdiem izveidojas tikai viens pareizais vārdu pāris). Bērns sašķiro melnās pa labi un zilās kartītes pa kreisi. Tad melnās kartītes ar lietvārdiem saliek stabiņā. Skolotājs, norādot uz īpašības vārdiem, saka bērnam, ka šie vārdi palīdzēs saprast kāds? Bērns lasa uzrakstus un cenšas piemeklēt atbilstošu īpašības vārdu.
Piebilde vairāk tiem, kas ikdienā strādā pēc Montesori metodes gramatikas apguvē. Šīs kartītes esmu sarakstījusi vēl tad, kad vecākajam dēlam bija 5 gadi (tagad jau 11), tāpēc tās ir šādā veidā rakstītas, bet vēlāk izlasīju Psihogramatikā (Marijas Montesori grāmata par gramatiku, pagaidām esmu redzējusi tikai itāļu valodā), ka katrs teikums ir jāraksta divos eksemplāros, bet pamainot tās vārdšķiras vārdu, ko apgūst. Piemēram, "brūns zirgs" un zem tā uz tās pašas lapiņas "melns zirgs". Starp vārdšķiru kartītēm atrod "zirgs" un pie īpašības vārdiem "brūns" un "melns". Līdzīgi kā šajā pat rakstā ir piemērs ar apstākļa vārdiem - viss pārējais teikums nemainās, bet apstākļa vārdi ir divos variantos - uz lielās lapiņas divi teikumi: "Zēns skaļi dipina kājas." un "Zēns klusi dipina kājas." -tādā veidā vēl īpašāk pievērš uzmanību apgūstamajai vārdšķirai.
Paldies visiem, kas izlasa līdz galam! Ceru, ka bija interesanti un noderīgi. Gaidu arī kādu atgriezenisko saiti, lai varu saprast, vai ir vērts turpināt rakstīt vēl par vārdšķirām un kādreiz arī par teikuma locekļiem.
Manuprāt, lielākais ieguvums ir tas, ka redzu - bērni kļūst redzīgāki uz apkārtējo vidi. Tā vairs nav viena liela zaļa masa, kas vasarā ir visapkārt - bērni pamana formas, ieskatās, pēta krūmu, koku un augu lapas, salīdzina. Turklāt, šī salīdzināšana jau ir ļoti niansēta - lapas ir daudz līdzīgākas viena otrai, nekā, piemēram, vienkāršas ģeometriskas formas - atšķirt lapas vienu no otras ir grūtāks uzdevums, nekā atšķirt apli no kvadrāta vai trijstūra. Vēl, protams, arī vārdu krājuma paplašināšana. Mūsu sarunas pie šiem jēdzieniem neapstājas. Ja runājam par lancetisku lapu, tad es izvelku dzīvnieku enciklopēdiju un parādu lancetnieku - līdz ar to ir daudz skaidrāks, kāpēc šo konkrēto lapas formu sauc tieši šādi. Ja runājam par olveida un eliptisku lapu, tad parādu atšķirību starp ovālu un elipsi - ovāls ir kā ola (arī sejas ovāls ir ar sašaurinājumu), bet elipse ir ar vienādiem galiem. Tie, kas ir mācījušies mākslas skolā parasti šo atšķirību ļoti labi zina - zīmējot pudeļu kaklus, vāžu augšējās daļas, visur ir elipses, nevis ovāli. Savukārt, ovāls ir no vārda "ovo" - ola, ar vienu šaurāku un vienu platāku galu.
Lapu formas mēs nemācījāmies visas uzreiz, bet gan ļoti pakāpeniski. Piemēram, reiz pievērsu uzmanību sirdsveida lapas formai. Bērniem tas likās aizraujoši - lapa kā sirds! Tā lēnām izauga ari tālāka interese, kad sāku rādīt, ka ir adatveida lapas - visas skujas, asas kā adatas - adatveida. Gana bieži atnesu pēc vakara suņu pastaigas kabatās pa kādai lapai, kas man ir šķitusi īpaši interesanta, piemēram, otrādi sirdsveida (melnalksnim). Sirdsveida ir jau ierasta un bieži sastopama, bet otrādi - tas bija pārsteigums. Mums mājās ir arī botāniskā kumode (Montesori materiāls), pie kuras tad bērni arī visbiežāk skrien salīdzināt atrasto vai atnesto lapu.
Nedomāju, ka katrās mājās tiešām vajadzētu botānisko kumodi, jo tas tomēr ir gana specifisks materiāls, bet kā alternatīvu, ko gan var izmantot gan mājās, gan izglītības iestādēs, uzzīmēju lapu formu kartītes.
Kartītes var izmantot ar lapām, kas salasītas ārā.
Augu lapas var arī ielaminēt (vienkrārši ieliek plēvē un laminē, lapas ar laiku zaudēs krāsu, kļūstot brūnas, bet kopumā kalpo gadiem - tas no pieredzes) vai veidot herbāriju, tās žāvējot starp avīzēm zem sloga (avīzes regulāri jāmaina pret sausām, lai lapas nekļūtu brūnas un saglabātu zaļo krāsu) un tad uzlīmējot uz stingrāka pamata, piemēram, uz akvareļu papīra
Pēc lapu sašķirošanas pa formām, ar bērnu/-iem var izrunāt:
Vēl varat kopā pamēģināt uz lapas uzlikt papīru un zīmēt plaši pāri ar krītiņu vai mīkstu zīmuli. Efekts ir tāds pats kā krāsojot monētu cauri papīram - parādās raksts. Lapu gadījumā - dzīslojums.
Mūsu ģimenes skolēniem pagājušogad no skolas vasaras uzdevums bija veidot lapu formu grāmatiņas. Sameklē tik daudz dažādas lapu formas, cik nu var. Tad uzlīmē uz krāsaina kartona - katru lapu uz savas loksnes, un izveido grāmatiņu. Attēlā ir pirmklasnieka grāmatiņa.
Mūsu bērniem šobrīd lapu formas ir aktualitāte, tāpēc uztaisīju viņiem arī darba lapas, kas iespējams var noderēt arī jums. Tās satur gan tādus uzdevumus, kas piemēroti pirmsskolas vecuma bērniem, gan arī skolēniem. Mazajiem ir krāsojamās lapas, vienkārši matemātiski uzdevumi, bet lielākiem bērniem darba lapas jauno jēdzienu nostiprināšanai atmiņā - burtu jūklis, krustvārdu mīkla un citi uzdevumi. Gan lielākiem, gan mazākiem bērniem piemērota darba lapa "Mana lapa", kurā jāielīmē lapa un tā nedaudz jāpapēta vairāk - lielums, krāsa un vēl kāda īpaša pazīme.
Mana lapa - pastaigas laikā izvēlas vienu lapu, ko papētīt vairāk:
Darba lapas satur arī 12 šādas lapu puzles, kuras var gan vienkārši salikt, gan arī līmēt uz papīra.
Paņem trauciņu ar nenoteiktu pogu, pērlīšu vai oļu skaitu. Svarīgi, lai ir daudzmaz vienāda lieluma. Vienāda krāsa ir vēl labāk, jo tad būs vēl vieglāk uztvert.
Mūsu stikla pērlītes ir iegādātas HobbySet veikalā.
- "Paskaties, kādas man te pērlītes! Kā tu domā, cik tur ir?"
- "Daudz!"
- "Jā. Tiešām, daudz! Es tev šodien gribu parādīt, kā mēs varam noskaidrot, cik tieši tur ir! ... Sarunāsim tā, ka liksim pērlītes tādos stabiņos no augšas uz leju, bet tad, kad tiksim līdz desmit, teiksim STOP!"
-"Stop!"
- "Jā, un tagad blakus sāksim tādu pašu stabiņu un atkal pie 10 teiksim STOP!"
-"Stop!"
Tā turpina līdz pēdējā stabiņā vairs nesanāk pilns desmits.
- "Ahā… izskatās, ka tev ir sanākuši trīs stabiņi ar desmit pērlītēm! Un te vēl divas pērlītes. Trīs desmiti un vēl divas."
- "Vai tu zini, kāds izskatās "10"? Šāds, vai ne? Viens ar nulli. Tas ir desmit. Bet tev ir sanākuši trīs desmiti! Vai tu vari starp šīm kartītēm atrast, kur te ir trīs ar nulli? Trīs desmiti?"
- "Jā, šis ir īstais. Mēs varam teikt īsāk - trīsdesmit. Noliksim to virs mūsu trīs desmitiem… Un te vēl ir divas pērlītes. Tu droši vien zini, kā izskatās 2. (atkal meklē starp ciparu kartītēm) Jā! Liekam virs mūsu divām pērlītēm."
-"Tev ir trīsdesmit un vēl divas. Trīsdesmit divas pērlītes. Ja mēs uzliekam uz nulles 2, tad mums arī skaitlis sanāk - trīsdesmit divi."
Man patīk pie šī uzdevuma, ka tas neprasa lielus ieguldījumus vai materiālus. Bērnam ir jāprot skaitīt tikai līdz 10, bet viņš ātri saprot, kā veidojas tālāki skaitļi un nav tādas situācijas, ka zina aizskaitīt tikai līdz, piemēram, 54, viņš zina, ka var skaitīt arī tālāk. Man patīk arī tas, ka daudzciparu skaitli ierauga savādāk - tie nav tikai cipari 3 un 2 - tur apakšā ir desmiti! Trīs desmiti un divi, trīsdesmit divi.
Sākumposmā izvairieties dod tādu pērlīšu skaitu, kas veido padsmitus. Tiem pilnīgi savādāk veidojas nosaukums un bērniem ir grūtāk tos uztvert. To var vēlāk, kad ar iepriekš aprakstīto uzdevumu tīri veikli tiek galā.
Ar padsmitiem var iepazīstināt šādi - saliek 10 pērlītes stabiņā un tad, liekot klāt katru nākamo blakus stabiņā sauc līdzi “vienpadsmit, divpadsmit, trīspadsmit… vai tu zini, kas varētu būt nākamais?” Visbiežāk bērni jau būs uzķēruši un skaitīs tālāk paši.
Ciparu kartītes pieejamas te. Tās ir no 1 līdz 9000, jo var tikt izmantotas arī citos uzdevumos ar pērļu banku (Montesori pedagoģijā).
]]>
Kartīšu komplektu, kas pieejams bloga veikala sadaļā šoreiz izdrukāju trīs eksemplāros.
Vienam kartīšu komplektam nogriezu nost nosaukumus un salīmēju no otras puses ar skoču tā, lai izveidotos attīstības rinda. Nosaukumus griezu nost tāpēc, ka šis komplekts ir vairāk domāts vārdu krājuma paplašināšanai, ne lasīšanai. Bērniem parasti tādas salīmētas rindas ļoti patīk - tieši formāta dēļ, tāda gara strēmele. Mēs klāt lietojam arī Safariolagy figūriņas.
Elizabetei (5 gadi) izveidoju no šīm pašām kartītēm komplektu klasificējošai lasīšanai. Klasificējošā lasīšana ir tad, kad tiek lasīts kādā noteiktā tematikā - atbilstoši priekšmetiem vai attēliem, ko redz un var aptaustīt. Tad, kad bērns tikai nesen sācis lasīt, viņš vēl nespēj izlasīt pilnīgi jebkuru vārdu, jebkurā grāmatā, jo, pat ja zina visus burtus un prot sapludināt skaņas, pēc vārda izlasīšanas, var nesaprast, ko ir izlasījis - nezina šādu vārdu, nepareizi saliek uzsvarus, izlasa ar nepareizu intonāciju. Taču, ja lasa vārdus atbilstoši tam, ko tieši tobrīd redz, ir daudz lielāka iespēja, ka bērns izlasīs vārdu pareizi un ar izpratni. Tas nekas, ja kādreiz uzmin vārdu jau pēc pirmajiem burtiem, galvenais, lai ir interese par lasīšanas procesu un lai jau uzmin - tas cels pašapziņu "es izlasīju!".
Klasificējošai lasīšanai ir nepieciešami divi kartīšu komplekti - viens ar nogrieztiem nosaukumiem un otrs vesels komplekts, kuram neko negriež nost. Sākumā ar bērnu izrunā visu procesu - pastāsta par vistām, par to, ka tās dēj olas, olas tiek perētas un apgrozītas, cālis attīstās olās un tad izšķiļas. Pēc izšķilšanās tas ir slapjš, bet tad apžūst un kļūst pūkains. Cāļu puikas izaug par gaiļiem, bet meitenes par vistām, un attīstības cikls var sākties no gala. Protams, klāt var stāstīt vairāk, var ņemt grāmatas, skatīties filmiņas youtube. Sarežģītības pakāpi, kādā tiek sniegta informācija, izvēlas atkarībā no paša bērna - vecuma, ieinteresētības.
Kad šādi viss cikls ir izrunāts un bērnam ir skaidrs, kas katrā kartītē ir attēlots, tad kartītes bez nosaukumiem izkārto tādā veidā, lai labajā pusē tām būtu brīva vieta. Vispārinošo kartīti (kartīti, uz kuras ir attēlots viss attīstības cikls) liek augšpusē un arī pasaka bērnam, ka tas ir vistas attīstības cikls.
Tad bērns ņem pa vienam nosaukumam, lasa un pievieno atbilstošajām kartītēm. Pēc tam, liekot blakus veselās kartītes, pārbauda sevi - salīdzina nosaukumus, vai ir pareizi visu izlasījis un salicis.
Klāt šim kartīšu komplektam esmu izveidojusi arī grāmatiņu. Tā arī ir pieejama bloga veikala sadaļā. Tekstus esmu rakstījusi gana viegli uztveramus bērniem.
Grāmatiņu var saskavot, iesiet spirālē vai sastiprināt lentīti. PDF fails ir veidots tā, lai, drukājot abpusēji, lapas pareizi sakārtotos pa vietām.
Iepriekšējos gados mēs esam strādājuši arī ar vistas attīstības cikla darba lapām, kuras šogad esmu arī papildinājusi.
Pie darba lapām ir arī šāda rakstīšanas grāmatiņa, kuru bērns pats var krāsot un rakstīt teikumus par vistas attīstības ciklu. Grāmatiņu var saskavot vai sasiet ar lentīti.
Bērni var veidot arī savas grāmatiņas, izmantojot darba lapās esošos attēlus un tekstus. Iesaku līmēt uz krāsainā papīra, tas bērniem pastiprina interesi par darbiņu.
Tāpat uz krāsainā papīra var līmēt arī savas attīstības rindas:
Protams, var arī vienkārši krāsot un rakstīt.
]]>
Mūsu mājās smilšu pulkstenis tiek lietots jau gadus 8 noteikti. Tas ir bijis lielisks palīglīdzeklis daudzās jomās. Piemēram:
🔸“Vai mēs paspēsim salikt visas mantas vietās, kamēr iztek smiltis?”
🔸zobu tīrīšana;
🔸animācijas filmu skatīšanās laika limits;
🔸mammas kafijas pauzes laiks - kamēr iztek smiltis, tikmēr mani nedrīkst traucēt;
🔸“cik ilgi līdz atbrauks… ?” - varam, piemēram, teikt, ka 2x jāapgriež 15 minūšu pulkstenis;
🔸pēc cik ilga laika būs jāsāk taisīties (gulēt, ģērbties, iet ēst, kārtot…);
🔸pēc cik ilga laika māsa dos šo rotaļlietu tev (izrunājot ar visām iesaistītajām pusēm).
Man patīk, ka, pat ja bērnam vēl absolūti nav laika izjūtas (tā sāk parādīties ap 4,5 gadiem vai vēlāk), tad ar smilšu pulksteni tomēr var iedot šo laika nogriezni. Pulkstenis ir gana liels, smiltis ir krāsainas, labi redzams, kā tās tek - uzskatāmi redz, cik laika vēl atlicis. Bērni ir gana labi piešāvušies, kuru pulksteni, kurā brīdī lietot, un ir pat situācijas, kad viņi ir iniciatori tam, ka jāpaņem smilšu pulkstenis. Piemēram, šajā bildē trīsgadīgais dēls man uzlika smilšu pulksteni, lai es zinu, kad man jāceļas - manas metodes tika izmantotas pret mani pašu :) Pēc šīs reizes es nobrīnījos, ka bērni kaut kā tomēr vienmēr ir pakļāvušies smilšu pulksteņa noteikumiem, jo man pašai bija liela vēlme brīvdienās tomēr necelties pēc tā iztecēšanas. Es gan cēlos, lai parādītu, ka arī es ievēroju noteikumus. Vēl bērni bieži ir iniciatori smilšu pulksteņa uzlikšanai, kad reizē vēlas kādu rotaļlietu. Kā vēl vienu plusu varu minēt, ka dažreiz bērni apsēžas un vienkārši vēro, kā smiltis iztek - tas iedarbojas ļoti nomierinoši.
Mūsu pulksteņi ir gādāti gudragalva.lv, bet saprotu, ka tur īsti vairs nevar iegādāties. Labi, ja pulksteņi ir dažādi, piemēram, divas, piecas un 15 minūtes.
]]>Par lasīšanu man ir bijis izsmeļošs ieraksts šeit un šeit.
Jaunākiem bērniem šāds uzdevuma izveidošana ir pavisam elementāra - nepieciešamas vien līmlapiņas, rakstāmrīks un vide, kurā tobrīd atrodieties.
Uz līmlapiņām saraksta lietvārdus. Mēs iekļāvām arī mājdzīvnieku vārdus, lai varam arī nedaudz pasmieties. Jāraksta ar tiem burtiem, ko bērns saprot, taču tiem noteikti ir jābūt klasiskiem - jāatsakās no sava rokraksta šajā uzdevumā un jālieto klasiskie burti, kas ir īpaši svarīgi, kamēr bērns vēl tikai mācās lasīt un arī kamēr tikai trenējas pats rakstīt.
Vislabāk, ja bērnu mudina lasīt klusumā, pie sevis. Kad vārds ir izlasīts, tad bērns līmlapiņu pielipina pie attiecīgā priekšmeta. Tad, kad dodu apstiprinājumu, tad ir vislielākie prieki - lai saprastos, nemaz nav jārunā. Protams, var lasīt arī skaļi, ja bērnam tā vēl ir vienkāršāk.
Tāpat var rakstīt, nevis lietvārdus, bet, piemēram, darbības vārdus, kurus bērns izlasa un tad izpilda: sēdi, rāpo, smejies, griezies, paklepo, pūt, nožāvājies, guli, skrien, lec.
Darbs var būt arī pretējs - bērns var pats rakstīt un līmēt lapiņas uz priekšmetiem, aplīmējot kaut vai visu telpu.
Pele, starp citu, mums ir no Liepiņmāju veikala.
Nākamais posms ir strādāt ar īsiem teikumiem.
Tā ir viena no vismīļākajām bērnu spēlēm šajā posmā. Ir jāizvēlas kāds teikums, klusām pie sevis tas jāizlasa, jācenšas saprast un tad izdarīt, kas tajā teikts. Esmu sagatavojusi šādu materiālu 3 grūtības pakāpēs ar 80 teikumiem. Tas ir pieejams veikala sadaļā.
Ar astoņgadīgo dēlu strādājam (patiesībā - spēlējam, jo pēc viena teikuma vienmēr seko: “Lūdzu, lūdzu, uzraksti man vēl kaut ko!”) ar garajiem teikumiem. Tas ir aizgūts no Montesori pedagoģijas. Marija Montesori saprata, ka nevar dot bērniem gatavās grāmatas, kurās ir tik daudz tekstu, ko bērni patiesībā nesaprot, tādejādi veicinot tīri mehānisko lasīšanu, nevis lasīšanu ar izpratni. Viņa ieinteresēja bērnus ar teikumiem uz tāfeles - klusēdama rakstīja teikumus uz tāfeles un bērni tos izpildīja. Šie teikumi bija piemēram: “Aiztaisi logu, atver durvis, tad brītiņu pagaidi un tad aizver durvis un aiztaisi logu,” vai “Ļoti pieklājīgi astoņiem bērniem palūdz piecelties un izkārtot krēslus aplī klases vidū, un tad apiejiet ap krēsliem uz pirkstgaliem cik klusi vien var,” “Paprasi trīs lielajiem bērniem, vai viņi nenostātos klases centrā. Izkārto viņus rindā un nodziedi ar viņiem jūsu pašu izvēlētu dziesmiņu.”
Marija Montesori savās grāmatās min, ka tiklīdz viņa bija pabeigusi rakstīt teikumu, tā bērni parasti ļoti aizgrābti pilnīgā klusumā lasīja, uz jautājumu, vai saprot, entuziastiski atbildēja “jā, jā!”, tad viņa aicināja izpildīt to, kas rakstīts. Parasti pilnīgi visi bērni kļuva ārkārtīgi ieinteresēti. Šī bija viena no vismīļākajām bērnu spēlēm ar spontānās disciplīnas piemēru - disciplīna iestājās darbošanās rezultātā, kur tā nekādā veidā netika ārēji uzspiesta.
Te būs mūsu teikumu piemēri iedvesmai:
Lai radoši un jautri!
]]>
Pirmkārt, tā ir izrullēšana un atrullēšana, rāpojot līdzi un iesaistot visu ķermeni - tiek trenētas arī plaukstas locītavas un pirksti, kas ir ļoti svarīgi, lai sagatavotu roku arī rakstīšanai. Par to 2-3-4 gadu vecumā reti kurš domā, bet par to taisni ir jāsāk domāt tieši tagad, jo, ja roka nebūs gana attīstīta, tad bērnam būs grūti rakstīt. Un, ja ir grūti rakstīt, tad tas nepatiks - mums visiem nepatīk darīt lietas, kas padodas ar grūtībām.
Otrkārt, tas ir darbiņš, kuram ātri var redzēt rezultātu - izrullēt, sarullēt. Bērniem tas ļoti paceļ pašapziņu. Turklāt, paklājs ir gana liels - sajūta, ka paveikts kaut kas pamatīgs.
Treškārt, tas dod ļoti skaidru priekšstatu par sava darba robežām un palīdz koncentrēties. Te - uz paklāja - ir mans darbiņš, es te strādāju. Kad pabeidzu, tad man ir jānoliek vietā savs darbs, lai varu sarullēt paklāju.
Šajā video ir sedziņas - graudu spēlēm robežas veidojam plašākas.
Ceturtkārt, paklājs palīdz arī citiem bērniem respektēt konkrētā bērna darba robežas.
Šajā video darbs ar zilajiem konstruktīvajiem trijstūriem.
Pārbaudīts un strādā gan mazākiem, gan lielākiem bērniem.
Iesaku nopirkt arī mazās bambusa galda sedziņas - tās bērniem arī patīk rullēt. Būs perfekts darbs sīkās motorikas attīstīšanai.
]]>Mums būtībā ir jādomā par to, kuri burti būs tie, ar kuriem bērns pamatā rakstīs, kurus dzīvē rakstīšanai būs jāizmanto biežāk un vairāk? Te neiet runa par telefoniem un datoriem, bet tīri ar roku - kuri burti bērnam būs vairāk nepieciešami rakstīšanai? Ir valstis, kurās no rakstīto burtu apgūšanas jau ir atteikušās vispār, taču Latvijā mācību programmās rakstītie burti ir. Tas nozīmē, ka rakstīšana ar rakstītajiem burtiem ir gana svarīga un aktuāla.
Pieaugušie parasti iztēlojas, ka pirms skolas vajadzētu apgūt tieši lielos drukātos burtus, jo tie sastāv no svītrām (bērnam teorētiski vieglāk uzvilkt...). Taču tie ļoti, ļoti atšķiras no mazajiem rakstītajiem burtiem. Tagad iedomāsimies situāciju - bērns ir apguvis lielos drukātos burtus un iemācījies ar tiem rakstīt. Kā notiek rakstīšanas process, kad bērns vēl to tikai mācās? Viņš grib uzrakstīt vārdu “māja”, viņš ieklausās šajā vārdā, sadzird skaņu M, domā par to, kāda izskatās skaņa M, uzraksta M. Klausās tālāk - Ā, atkal viss process no jauna - domā, kā izskatās skaņa "Ā", tad uzraksta to. Tā ar katru burtu. Taču kādā brīdī, ja ir bijusi pietiekama iespēja vingrināties, bērns sasniedz tādu līmeni, ka viņam vairs nav jāieklausās katrā skaņā, nav jādomā par katra burta rakstību, viņš iedomājas šo vārdu un uzraksta. Tāpat kā mēs pieaugušie lasām - mēs neburtojam katru skaņu un nevelkam kopā burtiņus, mēs redzam vārdu un ZINĀM, kas tur uzrakstīts. Tā ir apbrīnojama smadzeņu spēja. Nu, lūk, tiklīdz bērns ir sasniedzis šo apbrīnojamo spēju nedomāt par katru skaņu un katru burtu, viņam saka - viss, tev ir jāmaina sava rakstītba, tagad mums jāraksta ar rakstītajiem burtiem. Un tā atšķirība starp lielajiem drukātajiem un mazajiem rakstītajiem, ar kuriem tad arī 90% visas rakstīšanas notiks, ir milzīga. Bērns ir iemācījies rakstīt ar drukātajiem burtiem, bet, aizejot skolā, viņam sava rakstība ir jāpārmācās! Tas ir tāpat kā mums pieaugušajiem tagad teiktu, ka no rītdienas mūsu iepriekšējā rakstība neder, tagad rakstīsim visi ar vecajiem gotu burtiem. Mums kādu gadu vai pat ilgāk nāktos piedomāt pie savas rakstības, tas pilnībā salauž domu plūsmu. Tāpat bērniem - paiet laiks, kamēr vispār pārmācās no jauna un atgūst iepriekšējo spēju rakstīt tik raiti kā iepriekš. Turklāt, kādam bērnam pat var zust iepriekšējā motivācija un prieks par rakstīšanu, kāds bija tad, kad viņš to mācījās pirmo reizi.
Savukāt, ja mēs uzreiz mācām mazos rakstītos burtus, tad pāreja vēlāk uz drukātajiem burtiem, kad jālasa grāmatu teksti, ir gana viegla - mazie drukātie un mazie rakstītie īpaši savā starpā neatšķiras. Atsķirība ir slīpumā un savienojumos. Ja bērnam ir kāda grūtība, tad var izspēlēt spēli, kur katram rakstītajam burtam atrod drukāto burtu un pastāsta, ar ko tie atšķiras. Piemēram, lielākā atšķirība ir tādiem burtiem, kā "l" - drukātajā variantā tā ir vienkārši svītriņa, bet rakstītajā burts padod "rociņu" gan nākamajam burtam uz priekšu, gan iepriekšējam burtam atpakaļ - te rodas tā atšķirbība - savienojumos, "rociņās". Šī pāreja un izparatne, par to, kurš burts ir kurš, ir vienkārša. Savukārt, ja bērnam mācīti lielie drukātie burti, pēc tam pāreja uz mazajiem burtiem (pat vienalga - rakstītajiem vai drukātajiem) ir daudz sarežģītāka, atšķirība ir milzīga. Turklāt, lielos drukātos burtus vēlāk dzīvē lieto ļoti maz - paskatieties kaut vai uz šo tekstu - cik te ir lielo drukāto burtu?
Kad mācīt lielos drukātos burtus? Tos var nemācīt nemaz, jo bērni tos iemācās, vienkārši tos redzot vidē, kādreiz kādam pajautājot utt. Nav nekādas vajadzības ieguldīt tur savu enerģiju, ja bērni tos apgūst bez piepūles. Tas ir pierādījies arī mūsu mājās ar trīs vecākajiem bērniem, kuriem lielie drukātie burti netika mācīti vispār, bet viņi tos zina, lieto un raksta arī ar tiem. Interesanti ir tas, ka ar visu to, ka mēs bērniem neesam nemaz mācījuši lielos drukātos burtus, viņiem ir bijis periods, kad rakstīts tiek tā, ka vārdos burti ir juku jukām - lielie, mazie, drukātie, rakstītie. (Tas pāriet.)
Kad beidzu savas mācības Montessori pedagogos vecumposmam 6-12 gadi, mana gala tēma, ko biju pētījusi un prezentēju pārējiem pedagogiem, bija tieši par rakstītajiem un drukātajiem burtiem. Lai arī biju atradusi daudz pētījumu par labu tieši rakstīto burtu apguvei, gala secinājums tomēr bija - jāsāk ar tiem burtiem, ar kuriem bērns dzīvē rakstīs visbiežāk. Ja jums šķiet, ka tie ir drukātie burti, tad sāciet ar drukātajiem. Taču, jāatcerās, ka vislielākie ieguvumi ir tad, ja bērns prot gan vienus gan otrus, turklāt, lai arī mums varbūt ir grūti saskatīt šo sakarību, bet rakstīšanai ar rakstītajiem burtiem ir liela saistība ar dažādiem kognitīvajiem procesiem: uzlabo runu un atmiņu, vieglāk ģenerēt idejas, ir novērojama saistība ar disciplīnu, labāk attīstās kompozīcijas izjūta.
Smilšpapīra burti ir izgriezti no smilšpapīra, uzpūsti ar smilšu strūklu, uzzīmēti ar faktūrmasu, mannu ar PVA vai jebko citu, taču svarīgi, lai ir faktūra. Bērns velk šo burtu, jūt faktūru, tā iziet cauri pirkstu galiem. Burta veidols, to vairākkārtīgi velkot, nogulst muskuļu atmiņā, un tas, kas ir muskuļu atmiņā, to vēlāk ir daudz vieglāk uzvilkt pašam uz papīra. Te burts tiek apgūts caur trīs maņām: tausti, redzi, dzirdi (pedagogs sauc burtu), tas ir pats veiksmīgākais veids, kā mācīties burtus - iesaistot tik daudz maņas. Burti nav mazi, tāds mazais “a” ir 8 cm augstumā, attiecīgi “g”, “d” un citi - būs 16 cm un “f” visi 24 cm. Šie burti ir domāti bērniem 3,5-4,5 gadu vecumā. Ja mēs paskatāmies uz bērna roku šajā vecumā, tā nav kā 7 gadniekam (tieva, gariem pirkstiem), tā ir maza, strupa rociņa, platiem pirkstiem, tā vēl tikai formējas - tādai rokai tieši šāds izmērs ir vispiemērotākais, tā vēl nav gatava rakstīt līnijās, mazos formātos un vispār nekādiem glītrakstiem. Tāpēc nevajag iedomāties, ka jādod rakstīt kaut kādās burtnīcās šie rakstītie burti.
Interese par šiem burtiem sakrīt aptuveni ap to pašu laiku, kad bērniem vispār interesē dažādas faktūras - mīksts paklājs, aizkaru raupjums. Ja būsim vērīgi, tad pamanīsim šo posmu.
Bērns tiek mudināts vilkt katru burtu daudzas, daudzas reizes. Ir dažādi triki kā to panāk - ar tekstiem: “Vai tu vari izvilkt pavisam viegli, vai vari izvilkt ātri, vai vari izvilkt lēni, vai vari izvilkt vairākas reizes?” Pie katras izvilkšanas, ja bērns nesauc burtu pats, tad dara skolotājs/vecāks, jo kā jau minēju - ir svarīgi iesaistīt redzi, tausti un arī dzirdi. Precīzāka tehnika šajā ierakstā: Rakstīšana.
Pēc tam var rosināt to pašu burtu vilkt mannā, sālī, smiltīs, kas iebērtas paplātē. Kaut kas ar faktūru, kas atkal dod signālu smadzenēm, muskuļiem, sajūtām. Izvelk ar pirkstiem, izvelk ar kādu rakstāmrīku, nolīdzina ar lineālu un atkal var rakstīt. Te nav baiļu par nesanākšanu vai kļūdu, kā tas mēdz būt uz papīra, te vienkārši vēl mācās, velk un izdzīvo sensori. Pēc tam var vilkt uz baltas lapas, neierobežotā laukumā, uz tāfelītes, kur ar krītu var izdzēst.
Šajā video ir iemūžināts, kā meita mācījās ciparu rakstību, taču doma ir identiska arī ar burtiem - izvelk smilšpapīra burtu, tad to pašu mēģina arī mannā/smiltīs.
Daudzi domā, ka, ja jau saka “rakstīt”, tad tas vienmēr arī nozīmē fizisku rakstīšanu - rakstīt ar rakstītajiem burtiem uz papīra. Tas to nebūt nenozīmē - kamēr bērna roka vēl nav gatava fiziskai rakstīšanai, mēs varam piedāvāt kustīgo alfabētu.
Kustīgie alfabēti ir dažādi, taču pirmais ir tāds, kurā ir rakstītie burti, tieši tādi paši kā smilšpapīra burti. Var izmantot arī mazos drukātos burtus, jo šos burtus vairs ar roku neizvelk. Līdz ar to vairs nav tik būtiski - rakstītie vai drukātie, ja vien iet runa tieši par mazajiem burtiem.
Man gan ļoti patīk doma, ka pirmajā alfabēta kastē vēl ir rakstītie burti, jo bērni vēl gana daudz kopē redzēto - redz vārdu ar rakstītajiem burtiem un vēlas to tāpat uzrakstīt uz papīra vai tāfeles. Burti ir daudzos eksemplāros, izgriezti, salikti kastē ar nodalījumiem. Tas, cik veiksmīgi bērnam izdosies rakstīt ar kustīgo alfabētu ir atkarīgs no tā, cik daudz viņam ir bijusi iespēja strādāt ar skaņu spēlēm, kur bērns iemācās saklausīt skaņas dažādās vārda daļās. Ieraksts par skaņu spēlēm ir atrodams šeit - Skaņu spēles. (Ierakstu par skaņu spēlēm ir būtiski izlasīt pirms burtu mācīšanas!!!)
Par to, kā uztaisīt pašiem kustīgo alfabētu un arī izdrukājami burti - šajā rakstā Kustīgais alfabēts - pieejams jebkuram!
Brīdī, kad bērns jau kādu daļu burtu pazīst, mēs nevelkam bezgalīgi garumā šo burtu apgūšanas procesu, bet jau parādām kaut ko konkrētu, ko tad ar tiem var darīt - rakstīt vārdus. Mēs diktējam sākumā tikai pavisam vienkāršus fonētiskus vārdus, kurus kā raksta, tā izrunā, piemēram, derēs ala, aka, māja, mēs, adata, cālis - jebkas, kurā labi un skaidri saklausām visus burtus. Nederēs aita, dzenis, piens (“ie”- bērns te nesaklausīs i un e, un -ns izklausās pēc “c”). Varam diktēt, varam sagatavot mazus priekšmetus, varam dot attēlus ar šiem fonētiskajiem nosaukumiem, kurus bērns raksta. Pamēģināsim uzrakstīt vārdu “zeme” - ieklausāmies, meklējam. Šajā stadijā bērnam nav pašam jāspēj izlasīt uzrakstītais, tas nāks vēlāk! Nav vēl jālabo kļūdas - jāļauj noķert tā foršā sajūta, ka "es uzrakstīju", ka ir kaut kāda jēga no burtiem. Kad bērns būs gatavs, tad rakstīšana uz papīra atnāks pati.
Šeit pieejams manis sagatavots kartīšu materiāls - attēli ar fonētiskiem vārdiem, ko var izmantot rakstīšanai - 60 attēlu kartītes (fonētiski vārdi).
Trešais materiāls, kas tiek izmantots rakstītprasmes apguvē ir metāla ieliktņi. Arī par tiem būtu daudz ko stāstīt, taču galvenā doma ir rokas attīstīšana. Te mums der ne tikai metāla ieliktņi, bet jebkas, kas palīdz sīkai motorikai - plastilīns, mozaika, griezt ar šķērēm, krāsot, aplicēt. Viss, kas palīdz attīstīt roku, palīdz kļūt tai kustīgai. Patiesībā, mums ir jādomā ne tikai par sīko motoriku, bet arī par vispārējo fizisko attīstību, par lielajām kustībām, jo, ja bērns būs stīvs, viņam rakstīšana sagādās grūtības, to būs fiziski grūti darīt. Savukārt, ja kaut ko ir fiziski grūti izdarīt, tad mums to nepatīk darīt. Tā kā atceramies par kustībām kā tādām.
Vairāk un pakāpeniskāk tieši par rakstīšanas apguvi šajā rakstā Rakstīšana.
Par lasīšanu šajos abos ierakstos: Kā iemācīt bērnam lasīt 1. daļa "Pirmā lasīšana" un Kā iemācīt bērnam lasīt 2. daļa.
Vēl piebilde. Man ik pa laikam kāds jautā, ko darīt, ja bērnudārzā māca drukātos, bet mājās rakstītos burtus. Ko teikt bērnam? Svarīgākais neteikt, ka vienā vai otrā vietā māca nepareizos burtus. Visi burti ir pareizi. Var teikt, ka audzinātāja rāda tev tos burtus, ar kuriem var drukāt grāmatās, datorā un telefonā, bet es tev parādīšu tos, kurus raksta ar roku. Var parādīt kādu piemēru - uzrakstīt veikala iepirkuma sadaļu, parādīt savu plānotāju, parādīt, ka arī šie burti ir svarīgi. Ja bērns neredzēs jēgu no rakstītajiem burtiem, tad motivācija tos mācīties būs mazāka. Par to, vai viss nesaputrosies kopā - jā, kādā brīdī tiešām var būt "putra", un bērns rakstīs vārdus ar lielajiem, mazajiem, drukātajiem, rakstītajiem, bet lēnā garā sāk saprast atšķirību, it īpaši, ja šad un tad pievērš uzmanību, ka ar šiem burtiem mēs rakstām, bet šādus burtus mēs lasām grāmatās. Ja vien bērnam nav mācīšanās traucējumi, tad liela problēma tā nebūs. Ja ir mācīšanās traucējumi un jau tāpat ir grūti apgūt jaunas lietas, tad gan jāpiedomā, lai nav atšķirība mājās un izglītības iestādē.
]]>
Grāmatas latviešu valodā parasti pērkam Jāņa Rozes un Zvaigznes grāmatnīcās vai no izdevniecības Liels un mazs. Krievu valodā brīnišķīga izlase ir Vilki books, bet angļu valodā sūtam no bookdepository.com un pērkam Mr.Page Bookstore un arī Manilla.
Pirmkārt, pagaidām, kamēr bērni vēl tikai mācās svešvalodas, grāmatas angļu un krievu valodās izvēlos ar daudz ilustrācijām un maz teksta. Gandrīz vienmēr lasu šīs grāmatas divas reizes pēc kārtas - un pirmajā reizē noteikti svešvalodā. Daru to ļoti izteiksmīgi, ar žestiem un norādēm bildēs cenšos lasīt tā, lai bērni jau bez tulkošanas saprastu, par ko ir runa. Otrajā reizē lasu latviski un parasti arī pārrunājam, ko viņi no tā visa jau bija sapratuši, kad lasīju angliski vai krieviski. Dažas grāmatas mēs pat vairs nelasām latviski, jo viss ir skaidrs.
Tas nedarbosies, ja grāmatu svešvalodā lasīsiet monotoni - monotonā lasījumā svešvalodā bērni neieklausīsies.
Tas ir līdzīgi kā tad, ja mēs klausāmies kādu pilnīgi nesaprotamu valodu (man, piemēram, tā būtu japāņu) - smadzenes pēc brīža pilnīgi “atslēdzas” no lasījuma, runa kļūst par fona skaņu. Savukārt, ja valoda, kuru dzirdam, skan kaut mazliet pazīstami (piemēram, lietuviešu), tad mūsu smadzenes “pieslēdzas”, uzmanība kļūst koncentrēta, mums pašiem kļūst interesanti noķert kādu pazīstamu vārdu, mēģinām izsecināt, ko tas varēja nozīmēt.
Apmēram tāpat iet bērniem - nav jēgas lasīt monotoni bez žestiem, rādīšanas attēlos un neizteiksmīgi.
Par vecumu - no brīža, ka paņem grāmatu rokās un grib, lai palasu priekšā. Pat mazuļi ļoti ātri uztver domu. Tas ir saistīts ar to, ka bērni līdz 6 gadu vecumam visu uzsūc kā sūklīši - nebaidieties lasīt svešvalodā.
Ja man būtu jāizvēlas tikai viena bērnu grāmata, ko ieteikt latviešu valodā, tad es izvēlētos šo - Anetes Meleces "Kiosks". Mēs visi esam sajūsmā.
Par Olgu, kas, iespējams, ir mazliet iesprūdusi un kas sapņo par saulrietu pie jūras. Brīnišķīgas ilustrācijas, kurās katru reizi pamanīt kādu sīkumu, kas pirms tam nav ievērots. Attēlos arī var atpazīt Rīgas centra vietas.
Grāmata ir izdota arī citās valodās un tik tikko Zviedrijā ir ieguvusi arī Pītera Pena balvu.
Mēs nesen atklājām, ka šai grāmatai ir arī animācijas filmiņa, un nu jau pat mūsu Olivers, kas īpaši daudz vēl nerunā, ik pa laikam saka: "Olgu, Olgu!"
Vēl viena izdevniecības Liels un mazs grāmata, kurai, manuprāt, būtu jābūt katrās mājās ir Jurgas Viles "Sibīrijas haiku". Tik daudzas latviešu ģimenes ir saskārušās ar izsūtīšanām, ka šāds ieskats noteikti vajadzīgs mums visiem. Tā ir pirmā man zināmā grāmata, kurā par Sibīrijas notikumiem ir rakstīts no bērna skata punkta bērniem. Komiksa veidā, ar humoru, bet par smagām un nopietnām tēmām. Man bija svarīgi izlasīt šo grāmatu kopā ar bērniem, nevis vienkārši iedot viņiem pašiem, jo tur ir daudz, daudz, ko pārrunāt. Mūsu vecākajiem dēliem (8 un 10 gadi) ļoti patika un katru vakaru nevarēja sagaidīt līdz palasīsim vēl. Ieteiktu bērniem no 7 gadu vecuma.
Vēl viena grāmata, kas vairāk derēs bērniem sākot no 6-7 gadu vecuma, kad ir gatavi klausīties garākus stāstus, ir "Tā iet mūsu lietas" (Anti Sārs) - bezgala smieklīga grāmata - lasām, smejamies, apspriežam, vai mums iet tāpat. Brīnišķīga valoda un valodas spēles, piemēram "svaiga avīze" - tētis visu laiku grib svaigu avīzi un vēlas, lai nabaga pastnieks katru dienu pienes jaunu, kaut gan bērns ir novērojis, ka arī pēc diviem mēnešiem avīzes neizskatās diezko sabojājusies.
Ja jau sāku stāstīt par grāmatām, kas vairāk derēs bērniem sākot no 6-7 gadu vecuma, tad pie reizes vēl viena igauņu rakstnieces Aino Pervikas grāmata "Prezidents". Ar humoru, bet tai pat laikā gana nopietni par prezidenta gaitām. Cilvēcīgs skats uz svarīgākajiem pienākumiem, kas jāveic prezidentam: atklāšanas, vizītes, lēmumi. Izrādās prezidents nevar vis rīkoties, kā pats vēlētos - pat iziet ārā pastaigā bez drošībniekiem.
Visnolietotākā grāmata mūsmājās ir šī Eric Carle "Papa, please get the moon for me". To visvairāk ir iecienījuši mūsu 2,5 gadus vecie dvīņi.
Eric Carle grāmatas vispār ir lieliskas savā vienkāršībā un ar to, ka vienmēr ir kāds neparasts pavērsiens. Pazīstamākā šī autora grāmata latviešu valodā ir "Ēdelīgais kāpuriņš", kas mums pašiem ir gan latviski, gan angliski un tādā veidā bērni arī brīnišķīgi ir iegaumējuši daudzus vārdus angļu valodā - lasot vienu un otru. Noteikti vērts pieminēt, ka internetā ir ļoti daudz dažādu uzdevumu, ar Erika Karla grāmatu varoņiem, piemēram, ieskatieties šeit.
Bet, runājot par "Papa, please get the moon for me" - tai, tāpat kā daudzām citām Erika Karla grāmatām, ir arī animācijas filmiņa.
Vēl viens lielisks autors ar daudzām grāmatām (mums ir 5 šī autora grāmatas) ir Oliver Jeffers. Savā grāmatplauktā noteikti vērts glabāt "Here We Are - Notes for Living on Planet Earth".
Grāmatas autors to rakstīja savam jaundzimušajam dēlam par to, kur tad mazais ir nokļuvis - uz planētas Zeme. Brīnišķīgi apskatīts, cik mēs esam mazi kosmosā, bet cik liela dažādība ir šeit uz Zemes - cik dažādi cilvēki, dzīvnieki, cik dažāda ir zeme, cik dziļš okeāns.
Apple TV ir pieejama arī animācijas filma pēc šīs grāmatas motīviem.
Grāmata, kuras tekstu zinu no galvas, jo bieži lasīta - Keith Neigley "Tough Guys (Have Feelings Too)". Par to, ka arī stiprajiem puišiem ne tikai var, bet ir jūtas, un par to, ka arī viņi kādreiz raud. Man šajā grāmatā patīk viss - teksts, ilustrācijas un pat papīrs. Šajā sērijā no šīs pašas autores ir arī grāmata "My Dad Used to Be so Cool" - tā arī feina
Tāpat kā iepriekšējo grāmatu, arī šo es atradu Mr.Page Bookstore - Simona Ciraolo "The lines on Nana's face". Vai zinājāt, ka grumbās glabājas visas atmiņas? Gan skaists pikniks pie jūras, gan skumīga diena, kad pirmo reizi bija pa īstam jāšķiras, gan lielais nogurums, gan pārsteigums. Man ļoti simpatizē veids, kā ar šīs grāmatas palīdzību runāt ar bērniem par novecošanu. Pēc tās izlasīšanas domājam par mūsu bērnu vecvecmammas seju un atmiņām tajā, kā arī bērni papēta, kur man jau glabājas pa kādai atmiņai.
Nākamā grāmata ir vairāk smukum-grāmata. Man tādas patīk un bērniem arī. Tā ir pop-up grāmata, kas atsienama ar lentītēm un veido gadalaika apli. Katrā gadalaikā ir arī pa kādam nelielam uzdevumam. Hazel Maskel, Eleonor Tayler "A Year in Nature"
Arī šo grāmatu Helene Druvert "Garden Jungle" drīzāk var pieskaitīt pie smukum-grāmatām tās īpašo lapu dēļ - katrā ir vesels ēnu teātris.
Stāsts grāmatā ir par to brīdi, kad pašu piemājas dārzs ar iztēles palīdzību spēj pārvērsties par īstiem džungļiem.
Visas Tonija Rosa grāmatas par Mazo Princesi ir par bērniem aktuāliem tematiem. Situācijas bieži vien tiešām ir tādas, kādas ir piedzīvotas arī mājās. Grāmatas tās palīdz labāk saprast un vieglāk atrisināt - podiņmācība, nevēlēšanās mazgāt rokas, otrā bērna ienākšana ģimenē, nemācēšana zaudēt, piena zobu izkrišana un daudzi citi stāsti. Šie stāsti noteikti nav tikai meiteņu pasakas - patīk abu dzimumu bērniem. Vēl feini ir tas, ka stāstu nobeigumi parasti ir ar interesantiem atrisinājumiem, piemēram, Princeses izkritušais piena zobs "izaudzis" mazā brālīša mutē. Pāris grāmatas esmu redzējusi iztulkotas arī latviešu valodā, bet nav ne vainas arī angļu valodā - teksta ir maz un tas ir vienkāršs.
Pirkums, kas nebija lēts, bet mēs to ne mirkli nenožēlojam, ir Lupatiņu grāmata ar runājošo pildspalvu. Kalpo jau vairāk kā gadu un aktualitāti vēl nav zaudējusi. Paredzēta bērniem no 4 gadu vecuma, bet mums ir pierādījies, ka lieliski tiek galā arī 2,5 gadīgie dvīņi. Visaktuālākā tieši dvīņiem un 4 gadus vecajai meitai.
Man patīk, ka pildspalvai nav nekādu bateriju - tā ir uzlādējama, līdz ar to nav tā kā ar daudzām citām lietām, ka mētājas plauktā līdz kāds beidzot atceras nopirkt baterijas. Interaktīvās grāmatas ir vairākas, bet mēs līdz šim esam iztikuši ar šo vienu - "Lupatiņu pilsēta". Dziesmas, mazi uzdevumi un iemīļoto varoņu balsis.
Zanes Volkinšteinas un Baibas Grīnbergas "Augstāk par zemi" ir grāmata, no kuras es pati uzzināju daudz jauna. Tā liek pacelt acis augstāk. Visas aprakstītās vietas ir reālas un pēc grāmatas izlasīšanas var doties ekskursijā pa Rīgu. Brīžiem man teksts šķita par sarežģītu bērniem, bet nebija arī tik traki, lai kaut kas paliktu neskaidrs.
Nezinu, kam vairāk domāta Kobi Yamada "What do you do with an idea?" grāmata - bērniem vai pieaugušajiem. Man pat pašai tā ir devusi spēku brīžos, kad man ir bijusi kāda ideja, bet apkārtējie nav bijuši atbalstoši. Skaista grāmata, ilustrācijas no praktiski melnbaltām pakāpeniski kļūst krāsainas - apaudzējot ideju ar domām. Par to, kā ideja uzrodas, kā tā seko, kā citi cilvēki mēdz izturēties noraidoši pret mūsu idejām, bet "ko gan viņi par to var zināt, tā ir mana ideja!". Stāsta nobeigumā varonis saprot, kas patiesībā ir jādara ar idejām. Šajā sērijā ir arī grāmata par problēmu un iespēju.
Ļoti skaista grāmatu sērija ir šī - Diana Hutts Aston un Sylvia Long grāmatas. Šajā sērijā ir 6 grāmatas un mums visas tās ir - tik ļoti mums tās patīk. Brīnišķīgas ilustrācijas, arī visi stāsti. Virsraksts ir kā apgalvojums, bet katrā stāstā ir apskatītas konkrētās lietas pretējās īpašības, piemēram, "A Rock is Lively" - sākumā akmeni parāda kā klusu, nekustīgu, bet tad, cik ļoti dzīvīgs tas var būt. Tāpat ar "A Seed is sleepy" - sēkliņas ir miegainas līdz tām ir iespēja atdzīvoties, un tajās atbrīvojas neticams spēks.
Vēl viena grāmata, ar kuru nespēju nepadalīties ir Evijas Gulbes "Dzejolēni" ar Lindas Lošinas ilustrācijām. Grāmata mums jau ir kādus 8 gadus, bet esmu dzirdējusi, ka grāmatnīcās vēl var atrast. Mūsu bērni to atzīst par labāko dzejoļu grāmatu, kāda vien lasīta. Dzejoļi ir jauki un atmiņā nosēžas vienkārši tāpat - ar lasīšanu un pārlasīšanu. Ne reizi vien tie ir glābuši mūs Ziemassvētku eglītēs. Esmu dzirdējusi atsauksmes arī no citām ģimenēm, ka caur šo grāmatu bērni ir iemīļojuši dzejoļus vispār, pat ja līdz šim tie nav patikuši.
Kā arī ļoti, ļoti, ļoti iemīļoti mūsmājās ir Biki Buki. Bez tiem mums nepaiet ne diena. Daudzus spēju lasīt jau aizvērtām acīm un arī bērni no galvas deklamē šos dzejoļus. Manuprāt, izcils veids, kā bērnus iepazīstināt ar latviešu dzejniekiem. Ja jūsu bērnam nepatīk viens BikiBuks, tad noteikti atradīsies kāds, kas patiks - tie ir 100 un katrs pilnīgi atšķirīgs. Mums to ir tiešām daudz un bērniem tie ir mīļi. Mūsu favorīti ir "Kartupeli, kartupeli", "Melnā dziesmiņa", "Vilnītis Rūķītis", "Es arī" un citi.
Protams, ka mums vēl ir daudz grāmatas, ar visām te padalīties nemaz nav iespējams, bet regulāri dalos ar atklājumiem un iemīļotām grāmatām savā Instagram kontā.
Aktivitātes, kas noderēs, lai attīstītu rakstīšanas prasmes (šoreiz es vairāk domāju par skolas vecuma bērniem, ne tādiem, kas tik tikko sākuši rakstīt):
Uzdevums ir uzrakstīt absurdu instrukciju, piemēram, kā uzvārīt pasaulē negaršīgāko zupu. Kā vasarā saģērbties pilnīgi neatbilstoši? Kā uztaisīt pasaules sliktāko sviestmaizi?
Šo vislabāk veido saraksta veidā - pastāstiet bērniem par virsrakstu, par numurētiem sarakstiem vai par sarakstiem, ko apzīmēt ar aplīšiem, ķeksīšiem, zvaigznītēm, kurā vietā sākt ar lielo burtu, kur ar mazo. Šis ir jautrs uzdevums, kas bērniem patiks, turkāt pie reizes var iemācīt jaunas lietas par sarakstiem.
Šis ir rakstīšanas uzdevums ar jau dotiem teikumu sākumiem. Teikumu skaits var būt dažāds, atkarīgs no bērna spējām. Bērns neskatoties izvelk vairākas lapiņas ar teikumu sākumiem un raksta īsu stāstiņu, kur katram teikumam sākums jau ir dots. Var arī veidot stāstījumu, velkot lapiņas pa vienai - pasaka vai uzraksta vienu teikumu, tad velk nākamo - tas piedos vēl lielāku spontanitāti stāstam.
Gatava teikumu sākumu sagatave ar 60 teikumu sākumiem ir pieejama veikala sadaļā:
Tie ir Story cubes, ko mēs paši iegādājāmies braingames.lv, bet esmu tos redzējusi arī grāmatnīcās. Mēs tos biežāk izmantojam vienkārši izdomāta stāsta stāstīšanai - pēc kārtas met kādu no metamajiem kauliņiem un iekļauj savā stāstījumā attēloto zīmējumu. Katru reizi iznāk pavisam cits stāsts. Arī stāstīšanu vien var trenēt, tā ir ļoti noderīga prasme radošās domāšanas attīstīšanai, izteikšanās prasmju attīstīšanai, bet to pašu var veikt arī rakstiski.
Tā ir spēle no manas bērnības, kas vienmēr radīja daudz jautrības. Es ticu, ka arī jūs to esat spēlējuši, tāpēc šeit tikai atgādināšu tās būtību. Katram dalībniekam ir šaura, garena lapiņa un rakstāmais. Sākumā visi raksta atbildi uz jautājumu “Kas?”, tad aizrullē ciet lapiņas augšpusi, lai neredz uzrakstīto, un padod savu lapiņu pulksteņa rādītāja virzienā. Tāpat turpina ar nākamajiem jautājumiem.
Kas?
Ar ko?
Kad?
Kur?
Cik ilgi?
Ko darīja?
Pēc pēdējā jautājuma atkal aizrullējam lapiņu un padodam uz priekšu. Nākamais taisa vaļā un lasa, kas ir sanācis. Parasti smiekli ir garantēti. Vēl labāk, ja to dara bez vecāku un skolotāju klātbūtnes, jo tad bērni vairāk atļaujas rakstīt visādas muļķības, kas vēl vairāk viņiem šo procesu padara jautrāku un viņi labprāt raksta! Iedomājieties, paši sēž un raksta!
Šāds uzdevums divreiz ir bijis maniem dēliem skolā. Vienreiz angļu valodā un vienreiz latviešu valodā. Doma vienkārša - paņemam vienu dzejoli, sagatavojam grāmatiņu ar baltām lapām biki buka izmēros un bērns dala dzejoli pa rindai, katrai rindai veidojot ilustrāciju. Mums šīs bērnu veidotās grāmatiņas ir iekarojušas sirdi tik pat ļoti kā īstie biki buki un lasām tos vakarā kopā.
Šī metode ir savā ziņā līdzīga teikumu sākumu metodei tikai šeit teikumu sākumi ir jāsadala pa četrām kastītēm vai aploksnēm, jo tie atšķiras pēc savas būtības. No pirmās kastītes izvelkt vienu teikumu, kas iesāk stāstu - tajā ir sākums, vieta, laiks. Otrajā kastītē ir notikumu izmaiņas, kas kaut ko izmaina, kāds pavērsiens. Trešajā kastītē ir kāda darbība un ceturtajā noskaņas, pretrunas un nobeigums. To var darīt gan rakstiski, gan sadalīt četru bērnu grupiņai un katrs izvelk teikumu no savas kastītes un kopā viens pēc otra izstāsta šo stāstu. No otrās un trešās kastītes var ņemt pa vairākām lapiņām, ja vēlas rakstīt vai stāstīt garāku stāstu.
Lapiņas ar 168 teikumu sākumiem pieejamas bloga veikala sadaļā.
Izvēlas jebkuru ikdienas priekšmetu, piemēram, šampūna pudeli vai dārzeņu rīvi un no šī priekšmeta skata punkta uzraksta dažos teikumos par tā dzīvi. Var pažēloties par kaut ko, var sevi aizstāvēt, var paskumt par labāku dzīvi, bet var arī ļoti priecāties par savu ikdienu.
Bērns vai bērni atrod savās mājās kaut ko pilnīgi nevajadzīgu vai savu laiku nokalpojušu lietu un uzraksta tai reklāmu - kāpēc kādam vajadzētu tieši šo brīnišķīgo priekšmetu savā īpašumā.
Šis labi strādā grupās. Izvēlas kādu bilžu grāmatu, ko bērni nezina, ar pietiekami lieliem attēliem un maz teksta. (Piemēram, perfektas ir Tonija Rosa Mazās Princeses stāstu grāmatas). Vienai grupai iedod tikai bildes no šīs grāmatas, sastiprinātas pareizā secībā. Otrai grupai tikai tekstus pareizā secībā. Vieni veido savu interpretējumu stāstam pēc tā, ko redz bildēs, otri zīmē ilustrācijas katram tekstam. Pēc tam prezentē un beigās skatās oriģinālo grāmatu. Šo es pati esmu izbaudījusi, kad mācījos Montesori kursos vecumposmam 6-12 gadi, tas bija ļoti interesants uzdevums pat pieaugušiem cilvēkiem. Liels bija pārsteigums uzzināt īsto stāstu.
Atkal izvēlas kādu bilžu grāmatu, kurā nav pārāk daudz teksta - ideāli, ja pie katras bildes pa 1-2 teikumiem. Sakopē grāmatas lappuses un izkārto tās garā rindā uz grīdas vai secīgi salīmē pie sienas. Noteikums ir tāds, ka bērnu burtnīca un rakstāmais paliek tikai uz galda un rakstīt arī drīkst, tikai apsēžoties pie galda. Katru teikumu, kas jāraksta, bērns iet, klusām pie sevis izlasa un nāk rakstīt. Var iet tik daudz reižu pie vienas un tās pašas lapas, cik vajag. Šis ir lielisks lašīšanas, atmiņas un rakstīšanas treniņš. Noteikti iesaku to izmēģināt!
Šis uzdevums man palicis atmiņā no pašas skolas laikiem. Izvēlas vienu burtu un cenšas, izmantojot vārdus tikai ar vienādiem sākumburtiem, uzrakstīti teikumu vai pat stāstiņu. Var pat rakstītt 33 teikumus katru uz savu alfabērta burtu. Vieglāk, ja sākumā uztaisa kādu domu karti ar šiem vārdiem - saraksta visus vārdus, ko atceras uz šī burta, un tad veido teikumu. Piemēram - Zaķis zilās zeķēs zāģē. Zirgi zilos zirņos zirgojas.
Līdzīgs savā ziņā ir uzdevums rakstīt stāstu, izmantojot iepriekšējā vārda pirmspēdējo burtu kā sākumbrtu nākamajam vārdam. Pirmais istabā brida dzirnavnieks Kārlis.
Šim uzdevumam labi izmantot smilšu pulksteņus (mēs savus pirkām te) vai taimerus. Laika ierobežojumi 10, 5 un 2 min. Iedod kādu vārdu, pilnīgi vienalga, kādu - termoss, grāmata, dators, un tad, iekļaujoties laikā, jāraksta, viss, kas nāk prātā. Pilnīgi viss. Šeit piebildīšu, ka šo noteikti nevajag darīt ar vērtēšanu, atzīmēm u.t.t. - tas ir treniņš domai, tas ir treniņš rakstīšanai, treniņš iekļauties noteiktos laika rāmjos. Šeit arī izdodas brīnišķīgi darbi, kas nekad iepriekš īsti nav paredzami.
Visi iesaistītie uz lapiņas uzraksta pa vienam teikumam, kas sākas ar “Kā būtu, ja….” Piemēram, kā būtu, ja suņi mācētu runāt? Kā būtu, ja caur TV ekrānu varētu sajust smaržu? Kā būtu, ja mēs visi mācētu lasīt viens otra domas? Un jebkurš cits temats, kas ienāk prātā. Visas šīs lapiņas samet vienā trauciņā un katrs vienu izvelk un par to uzraksta savu stāstu.
Bieži vien gadās tā, ka, lai motivētu bērnu rakstīt, atliek vien nopirkt jaunu pildspalvu vai zīmuli un iedot skaistu papīru. Bloga veikala sadaļā piedāvāju veselu papīra paku rakstīšanai, kurā gandrīz katrs atradīs sev papīru, uz kura vislabprātāk rakstīs. Failā ir arī līnijas ar mājiņām, ja bērniem vēl jūk, uz kuras līnijas, kurš burts dzīvo - tad var stāstīt, ka a,e,i,u,c - tie visi dzīvo pamatstāvā, iekšā mājā. B, t, l, d - uzbrauc līdz bēniņiem, g, p, j - dzīvo pagrabā, bet f ir burtu karalis, jo dzīvo pa visu māju - uzkāpj gan bēniņos, gan nobrauc pagrabā.
]]>Pēc būtības tie ir 12 taisnleņķa dažādmalu trijstūri, kas no abām pusēm ir vienādā zilā krāsā. It kā tik vienkārši, bet tai pat laikā, ļoti interesants materiāls. Montesori pedagoģijā to piedāvā kā vienu no pašiem pēdējiem sajūtu materiāliem, tikai ap 5 gadu vecumu. Kad pirmo reizi man bija saskare ar šiem trijstūriem, man šķita ļoti elementāri līdz pati pamēģināju salikt kādu figūru. Tik elementāri tas nemaz nav - izdomāt, kā iegrozīt, kā pagriezt, kā salikt. Arī bērnos šis materiāls izraisa aktīvu domāšanu. Dažiem bērniem ir grūti saprast, ka trijstūri drīkst apgriezt arī otrādāk.
Šis materiāls nav no dārgajiem Montesori materiāliem, tāpēc ieteiktu iegādāties oriģinālu, jo, darbojoties ar koka trijstūriem, sajūta ir daudz patīkamāka, materiāls ir aicinošāks, to var precīzāk savietot un bērni ar to labprātāk darbojas. Tādu var iegādāties, piemēram, šeit un šeit. Taču, protams, var paši izgatavot 12 zilus kartona trijstūrus - šeit pievienoju lapu, drukājiet uz zila nedaudz biezāka papīra un grieziet ārā.
Pirmajās reizēs parādiet, kā no diviem trijstūriem var salikt citu formu, piemēram, no diviem taisnleņķa trijstūriem - taisnstūri. Tad piedāvājiet vēl divus trijstūrus un aiciniet salikt vēl kādu citu formu. Izmantojot divus trijstūru, var salikt sešas dažādas formas: vienādmalu trijstūri, taisnstūri, divus dažādus paralelogramus, pūķa četrstūri, platleņķa vienādsānu trijstūri.
Šajā bildē Elizabete liek formas pēc attēliem, taču pirmajās reizēs nodemonstrējiet bērniem ar īstajiem trijstūriem un lai saliktais pāris paliek bērna acu priekšā. Likt pēc kartītēm jau ir abstraktāk un grūtāk - tas noteikti nebūs piemēroti pirmajām darbošanās reizēm.
Tālāk var parādīt dažādas formas kā jau minēju šajā ierakstā.
Taču rakstu vēlreiz, jo mani vecākie dēli jau ir krietni paaugušies, bet vēl aizvien ir interese par šiem trijstūriem. Šī interese gan ir transformējusies un vairs nevēlas veidot vienkāršas formas, bet gan kaut ko ar izaicinājumu.
Piemēram, izmantojot 12 taisnleņķa trijstūrus iespējams uzbūvēt sešstūrus četros veidos. Vai visi izdodas? Vai izdodas, neskatoties kartītes otrā pusē?
Esmu izveidojusi kartītes ar 56 dažādām kombinācijām atšķirīgos līmeņos. Kartītes ir abpusēji drukājamas - vienā pusē ir tikai izveidojamā forma bez atdalošāma līnijām, otrā pusē katrs trijstūris ir nodalīts un šis zīmējums var tikt izmantots gan kā paraugs figūras veidošanai, gan arī sevis pārbaudīšanai. Kartītes pieejamas bloga veikala sadaļā. Dažas bezmaksas kartītes ar stipri mazāk variācijām pieejamas jau minētajā iepriekšējā ierakstā par zilajiem trijstūriem.
Es zinu, ka daudzi Montesori pedagoģijas aizstāvji ir pret kartīšu izmantošanu un par to, lai bērni paši atklāj dažādās kombinācijas. Kāpēc es tomēr piedāvāju kartītes? Tāpēc, ka mūsdienās mājās ir ārkārtīgi daudz citu daudz interesantāku lietu par vienkāršiem 12 ziliem taisnleņķa trijstūriem, un ar šādām kartītēm par tiem rodas interese. Kāpēc šī interese būtu jārada? Jo sajūtu materiāli ir paredzēti, lai tos maksimāli daudz ņem rokās. Jo vairāk tie ir bijuši rokās, jo vairāk attīstās prāts un spējas ar tiem manipulēt, kas pārnesās arī uz citām ikdienas darbībām. Esmu novērojusi, ka jo vairāk mani bērni ir darbojušies ar sajūtu materiāliem no Montesori pedagoģijas, jo radošāki viņi kļūst arī citās situācijās.
Es šeit vēlos noteikti piebilst arī to, ka neviens Montesori materiāls netika radīts, lai testētu bērnus - vai un ko viņi prot ar to izdarīt, kā tas mēdz būt dažādos kognitīvajos testos bērniem. Šie materiāli ir, lai tos maksimāli daudz lietotu, trenētos, kļūdītos un tad nonāktu pie kādas atklāsmes, lai attīstītu prātus. Turklāt tieši kļūdām ir milzīga nozīme. Ja bērns paņem kādu materiālu un nekļūdīgi ar to vienmēr darbojas, tad viņš ir vai nu izaudzis no šī materiāla, vai arī nepieciešams lielāks izaicinājums. Arī ar šīm kartītēm es piedāvāju lielāku izaicinājumu nu jau desmit un astoņus gadus vecajiem dēliem. Starp citu, arī mēs ar vīru patrenējām savas smadzenes un rokas, mēģinot salikt dažādas kombinācijas, neskatoties atbildē kartītes otrā pusē.
]]>
Šo uzdevumu var dot tad, kad bērns ļoti labi pazīst skaitļus no 1 līdz 10, turklāt saprot arī tiem atbilstošo kvantitāti. Ja bērns ir iemācījies pantiņu 1 - 10, bet neprot atnest 5 zīmuļus, tad viņš vēl neizprot šo konceptu un sekojošais pāru, nepāru skaitļu darbiņš bērnam būs par grūtu. Šis materiāls reizē ir arī kā tests - vai bērns zina skaitļu secību, vai zina šiem skaitļiem atbilstošo kvantitāti.
Materiālā ietilps 10 skaitļi vai to kartītes un 55 pogas, ripiņas, kastaņi vai pat centu monētas (svarīgi, lai izvēlētās lietas ir vienādas). Mums ir oriģinālais materiāls, tādu varat iegādāties, piemēram, šeit, šeit un šeit.
Ja jums nav oriģinālais materiāls, tad šeit droši varat bez maksas izdrukāt skaitļu kartītes:
Bērnu aicina izkārtot skaitļus no 1 līdz 10 secīgā rindā, tā, lai starp tiem būtu atstarpe.
Tad parāda bērnam kā kārtot ripiņas. Pirmajā reizē pieaugušais parāda līdz pat skaitlim pieci. Kārto tā, lai ripiņas būtu pa pārīšiem un tai, kurai nav pārīša, būtu pa vidu zem pāriem:
Kad visas ripiņas izkārtotas, aicina bērnu ar pirkstu braukt cauri ripiņām kā parādīts video. Tur, kur ripiņa ir priekšā, sakām "stop".
Tos skaitļus, pie kuriem tika teikts "stop" pabīda uz leju.
Šeit meita jau bija iesākusi bīdīt uz leju pāra skaitļus, es neiejaucos, taču ierastā prakse ir bīdīt uz leju nepāra skaitļus.
Tālāk iepazīstinām bērnus ar pāra un nepāra skaitļiem, pastāstām, ka tie, kur ripiņa bija priekšā un teicām "stop", ir nepāra skaitļi, bet tie, kur varēja izbraukt cauri un katrai ripiņai ir savs pārītis, ir pāra skaitļi. Pēc tam pašam bērnam var lūgt parādīt, kuri ir pāra skaitļi, kuri nepāra.
Šī darba iedvesmota izveidoju arī darba lapu komplektu (26 lapas) pāra un nepāra skaitļu nostiprināšanai, kas pieejams bloga veikala sadaļā.
]]>Latviešu valoda ir viegla valoda, jo mums lielākoties vārdus izrunā tieši tā, kā tie ir rakstīti. Turpretī, piemēram, angļu, franču vai vācu valodās ir daudz vairāk dažādu likumu izrunā. Mums tikai daži īpaši gadījumi, kurus varētu saukt par valodas grūtībām. Kad bērns jau diezgan labi tiek galā ar fonētiskiem vārdiem, tad varam sākt piedāvāt vārdus ar kādu valodas grūtību. Piemēram, mēs varam teikt: “Tad, kad redzi blakus burtus “D” un “Z”, tos vienmēr kopā izrunā kā “dz”.” Un tad var patrenēties ar kādiem vārdiem, kuros nav nevienas citas valodas grūtības kā vien “dz”: dzenis, pīlādzis, dadzis, redze, dzija, smadzenes.
Tāpat stāsta par visiem divskaņiem (“Kad redzi blakus burtus “I” un “E”, tie kopā veido skaņu “ie”.”), dubultajiem līdzskaņiem (“Kā tev izklausās pareizi - lele vai lelle? Kreles vai krelles? Melenes vai mellenes? Redzi, šādos gadījumos mēs rakstām divus “ll”. Paskatīsimies, kuri vēl ir šādi īpaši vārdi? Rullis, bullis, balle, dilles…”), dažādām skaņām, kas saplūst kopā un izklausās savādāk, piemēram, mežs (beigās izklausās pēc š), tev, zivs, nav (izklausās pēc teu, zius, nau), pats, suns, galds, telts (izklausās, ka beigās ir c - pac, sunc, galc, telc), arī ar -ul (gulta, kultūra, multfilma, stulms, gulbis) daudziem pat pieaugušiem cilvēkiem ir problēmas un raksta ar garo u (gūlta, mūltfilma, gūlbis, stūlbs…).
Mēs ar bērniem šos likumus apgūstam ļoti līdzīgā veidā, kā jau rakstīju pirmajā raksta daļā - ar kartīšu palīdzību, kur vienā pusē ir uzraksts, otrā pusē ir attēls. Bērnam ir pastāstīts, ka, tad, kad redz "I" un "E" tie kopā veido "ie", lasa vārdu un tad pārbauda sevi, apgriežot kartīti otrādāk.
Mūsu mājās visas lasāmkartītes glabājam šādi: rozā aploksnītēs ir vārdi bez valodas grūtībām, katrā pa 5-6 vārdiem. Zilajās aploksnēs ir vārdi ar konkrētu valodas grūtību, katra aploksne nomarķēta (es līmēju ar karsto līmi).
Mūsu aploksnes ir pirktas grāmatnīcā, bet varat uzlocīt arī paši, piemēram, kā parādīts šajā video.
Ja saskaraties ar Montesori pedagoģiju, tad daudzviet redzēsiet šo rozā, zilo, balto marķējumu. Kāpēc tā?
Daudzās Montesori pedagoģijas praksēs lasīšanas uzdevumi tiek iedalītas trīs kategorijās:
Katru no šīm kategorijām parasti marķē ar atšķirīgu krāsu, piemēram, daudzviet pasaulē Montesori vidē kartītes, kurās ir viena valodas grūtība (īpaši burtu savienojumi, kas tiek rakstīti vienā veidā, bet tiek izrunāti pavisam savādāk, piemēram, "dz") liek uz zaļa fona. Te arī ir radies neliels jūklis ar Latvijā lietotajiem foniem - zaļais fons smilšpapīra divsakņu plāksnītēm ir palicis kā daudzās citās valstīs, bet visus citur ir pāņemta prakse no Vācijas (?) lietot zilu fonu divskaņiem un citām valodas grūtībām. Tātad - Latvijā pārsvarā tiek lietota šādas sistema: pirmā kategorija tiek marķēta ar rozā krāsu, otrā ar zilo un trešā ar baltu. Šis krāsu marķējums man ir noderējis brīžos, kad ir ātri jāsaprot, kuras kartītes kuram bērnam var dot un arī pašiem bērniem patstāvīgi noorientēties - viņi zina, ka var ņemt un strādāt ar visu, kas, piemēram, ir rozā. (Bērniem, kas tik tikko sāk lasīt, dodu tikai rozā, un arī viņiem pašiem pasaku: “Tu vari ņemt un šādi lasīt visas kartītes, kas ir ar rozā rāmīti.” Bērniem, kas jau pazīst divskaņus, iesaku ņemt zilās aploksnes un zilās kartītes.)
Ne visiem bērniem būs problēmas ar vārdu izlasīšanu, bet gan vairāk ar rakstīšanu, piemēram, vārdu "stabs" raksta "staps" vai "koks" - "kuoks". Starp citu, ar "uo" esmu sastapusies tieši pie bērniem, kas ļoti labi saklausa visas skaņas un patiesībā lieliski raksta - viņiem var parādīt, ka izklausās pēc "uo", bet mēs patiesībā rakstām "o". Var piedāvāt šīs pašas kartītes ar attēla pusi, bērns raksta vārdu un tad sevi pārbauda, apgriežot kartīti otrādāk.
Vēl vienmēr ir vērts rosināt veidot pašiem savas grāmatiņas (te man noder daudzie papīra atgriezumi no visdažādākajiem kartīšu materiāliem). Piemēram, piedāvājam kādu no lasāmkartītēm un rosinām bērnu uzrakstīt šos vārdus, bet pašu fonogrammu rakstīt ar sarkaniem burtiem (siers, lietus, briedis, ziema) - katru vārdu uz savas lapiņas, tad saskavot kā grāmatiņu. Bērniem patīk šīs grāmatiņas pāršķirstīt, palasīt, parādīt vecākiem, līdz ar to arī nostiprinot jaunās zināšanas atmiņā.
Vēl viena lieta, ko mēs izmantojam, mācoties divskaņus vai citas valodas grūtības, ir šādas lasāmkartītes. Ar tām bērni, lielākoties strādā pilnīgi patstāvīgi - pēc pirmā attēla un vārda saprot, kā pareizi lasīt, un pēc tādas pat līdzības lasa arī pārējos vārdus. Var izmantot arī grāmatiņu veidošanā kā augšējā attēlā.
Šādas lasāmkartītes pieejamas bloga veikala sadaļā.
Vēl var sagatavot attēlu komplektu par kādu noteiktu tematiku, ietverot vienu konkrētu valodas grūtību. Ja “dz”, tad tikai “dz”. Kartīšu komplektā ir daži vārdi, kuros nav nekādu grūtību, bet visos pārējos tikai šī viena - "dz". Piemēram, kartīšu komplekts “Putni”: dzenis, dzeguze, dzilna, dzērve, sīlis, pupuķis, dzērve.
Viens kartīšu komplekts, ko esmu veidojusi saviem bērniem ir ar divskani o [ua]. Kartīšu komplekts koki: goba, ozols, grimonis, plūškoks, vītols, osis, lazda, kļava.
Ar to šeit dalos bez maksas:
Un vēl viens bezmaksas komplekts ar "ie":
Tie ir kartīšu komplekti klasificējošai lasīšanai. Ko nozīmē “klasificējošā lasīšana”? Tas ir tad, kad tiek lasīts kādā noteiktā tematikā - atbilstoši priekšmetiem vai attēliem, ko redz un var aptaustīt.
Tad, kad bērns tikai nesen sācis lasīt, viņš vēl nespēj izlasīt pilnīgi jebkuru vārdu, jebkurā grāmatā, jo, pat ja zina visus burtus un prot sapludināt skaņas, pēc vārda izlasīšanas, var nesaprast, ko ir izlasījis - nezina šādu vārdu, nepareizi saliek uzsvarus, izlasa ar nepareizu intonāciju. Taču, ja lasa vārdus atbilstoši tam, ko tieši tobrīd redz, ir daudz lielāka iespēja, ka bērns izlasīs vārdu pareizi un ar izpratni. Piemēram, ja bērns redz savā priekšā eža figūriņu un no burtiem arī izdodas savilkt “ezis”, tad ir pilnīgi skaidrs, ka bērns šo vārdu izlasīs ar pareiziem uzsvariem un intonāciju. Viņš arī būs ļoti priecīgs, ka var izlasīt un uzreiz redzēt acu priekša izlasīto.
Kā strādāt ar šīm kartītēm? Izdrukājiet kartītes divos eksemplāros. Vienam kartīšu komplektam nogrieziet nost nosaukumus. Pārrunājiet attēlos redzamos kokus vai riekstus, pārliecinieties, ka bērns zina to nosaukumus. Ja kādu nezina, lieciet to nost, ņemiet tikai 1-2 tādus, kuru nosaukumus nezina, apgūstiet tos pirms ķerties pie lasīšanas. Izvietojiet kartītes tā, lai labajā pusē būtu brīva vieta. Vispārinošo kartīti (visi rieksti vai visi koki) lieciet augšpusē. Aiciniet bērnu lasīt uzrakstus un pielikt tos pie atbilstošajiem attēliem. Pēc tam ar kartītēm, kurām nav nogriezti nosaukumi, bērns var pārbaudīt, vai nav kļūdījies.
Dodot bērnam lasīt tekstus, kurā viņam ir daudz nezināmu vārdu, mēs paši izprovocējam to, ka viņi lasa bez izpratnes un vienkārši mehāniski - liek kopā skaņas, taču domu nesaprot. Visiem bērniem ir šāds mehāniskās lasīšanas posms, kad viņi tikko atklāj lasīšanas tehniku, taču to nevajag paildzināt. Svarīgi, lai bērns ātrāk sāk redzēt jēgu no šī procesa un nezaudē vēlmi lasīt.
Tikko vienu vārdu var izlasīt, tad bērns ir sapratis procesu, bērns sāk lasīt. Taču starp zināšanām, kā izlasīt vārdu un izpratnei par saistīto tekstu/grāmatu, ko lasa, ir tikpat ilgs ceļš kā no pirmā izrunātā vārda līdz runai.
Tieši tāpēc pirms dot lasīt bērniem pašiem grāmatas, var arī paši rakstīt bērniem priekšā gan atsevišķus vārdus, gan teikumus. Varat uz mazām lapiņām uzrakstīt kāda priekšmeta nosaukumu, kas ir jūsu mājās/izglītības iestādē, un lūgt bērnu aiznest nolikt lapiņu pie šī priekšmeta. Ja pirmajās lasīšanas reizēs bērns vēl lasa katru burtu izrunājot un pludinot tos kopā (apraksts pirmajā daļā), tad tagad jau var mudināt lasīt bērnu klusām pie sevis, nerunājot līdzi, jo skaļa lasīšana ir grūts darbs – tiek darītas divas lietas vienlaicīgi. Lasīšana balsī ir viena no visgrūtākajiem intelektuālajiem uzdevumiem – pat ne katrs pieaugšais spēj labi lasīt no lapiņas runu. Tāpēc, lai attīstītu lasīšanu, kad bērns lasa ar izpratni, mums ir jāmudina lasīt klusām, pie sevis. Un to, vai viņš prot lasīt, mēs redzēsim pēc teksta izpratnes - vai saprata, kur lapiņu novietot?
Viena no vismīļākajām bērnu spēlēm šajā posmā, ir izvēlēties kādu teikumu, klusām pie sevis to izlasīt, saprast un izdarīt, kas tajā teikts. Esmu sagatavojusi šādu materiālu 3 grūtības pakāpēs ar 80 teikumiem. Tas ir pieejams veikala sadaļā.
Nākamais solis ir sagatavot bērnam vienkāršas grāmatiņas ar attēlu vienā pusē un tekstu otrā pusē. Ar zilās sērijas grāmatiņām padalīšos kādā citā bloga ierakstā, bet šeit atgādinu par vienu grāmatiņām, kas man blogā bija jau iepriekš pieejama bez maksas. Tā ir mūsu bērnu iemīļota grāmatiņa "Vāru, vāru putriņu", kas gan ir baltās sērijas grāmata, taču tajā ir maz grūtību (vārds "pieci", kas satur divskani "ie" un "pamaisīju" ar divskani "ai", pārējie vārdi ir ļoti vienkārši) un to var dot lasīt arī bērniem, kas spēj tikt galā ar vienkāršu teikumu izlasīšanu.
Lai veiksmīgs otrais lasītmācīšanās posms!
]]>
Tas ir kaut kas tāds, ar ko bērni ir gatavi darboties vienmēr!
]]>Šoreiz par krāsainajiem graudiem, bet ne mākslīgi krāsotie - tādi, kas ir krāsaini jau dabiskā veidā.
Es pati par krāsainajiem graudiem savu ieskatu guvu jau vairāk kā pirms 6 gadiem Olainē kādā lekcijā, kurā Pumpura Jolanta bija par graudiem uzaicinājusi pastāstīt Diānu Timofejevu no Dabas vēstniecības. Ļoti iesaku Dabas vēstniecību arī silto smilšu terapijas dēļ.
Pēc graudu nopirkšanas ieberiet tos bļodā, bet noteikti vēl nedodiet tos uzreiz bērniem! Tie ir pilni ar putekļiem, bojātiem, sašķeltiem graudiem, taču mazgāt tos nav opcija, jo mitrums tos var sabojāt vai aktivizēt dīgšanas procesus. Tāpēc sākumā izspēlējieties paši ar tiem. Kad rokas kļuvušas netīras no graudiem - nomazgājiet, nosusiniet un turpiniet. Lasiet ārā bojātos graudus. Es šo procesu veicu, kad bērni guļ - ar bļodu rokās, pie kāda seriāla vai filmas, savādāk šķita, ka šādam procesam laiks neatrastos. Mums toreiz lekcijā Diāna Timofejeva stāstīja, ka vislabāk šādi graudus katru vakaru apstrādāt un nemaz vēl nedot bērniem veselu mēness ciklu. Ticiet vai neticiet, bet patiešām - kopš es vairāk kā sešus gadus atpakaļ šādi apstrādāju graudus, mani pieci bērni tos NAV izbārstījuši! Pa kādam, protams, nokrīt, saslaukām, atdodam putniem, bet lielums vēl aizvien nav izbārstīts. Turpretī, ja esmu kādreiz spēlēm devusi pa taisno no veikala pakas, tad tie visi vienmēr tikuši izbārstīti, ar tiem bērni ir spēlējušies daudz nevīžīgāk.
Graudi, kas pirms tam izsijāti caur rokām, patīrīti no putekļiem un bojātiem graudiņiem, ir daudzreiz patīkamāki pieskārienam. Tie kļūst spīdīgāki (īpaši to var just pie linsēklām, kur nedaudz izdalās arī eļļa). Varat pirms tam atbērt daļu no graudiem testam - tie, kas nebūs šādi kādu laiku apstrādāti, izsijāti, patīrīti šķiet pilnīgi nedzīvi, nepatīkami... nav brīnums, ka bērni tādus izsvaida. Ar tiem īpaši negribas darboties. Turklāt, vēl viens "tici vai netici", bet šādi graudiem arī enerģētiski kaut ko nododam - savu vecāku enerģiju, mīlestību bērnam.
Tas var izklausīties jocīgi, bet nedodiet šos graudus bērniem arī tik ilgi, kamēr neesat pietiekami izspēlējušies paši. Graudi ir ļoti aicinoši, un brīdī, kad beidzot tos piedāvājam bērniem, mūsu pašu rokas bērnu bļodās vai paplātēs nedrīkst iebraukt - ir jāļauj bērniem pašiem darboties. Nevajag jaukties, nevajag rādīt, ko tieši darīt, jāļauj bērniem izbaudīt process bez mūsu elpošanas pakausī.
Mums graudi mājās tiek uzglabāti šādās kastītēs. (Amarants, melnās lēcas, zaļās mūku pupiņas, sarkanās lēcas, dzeltenās lēcas, linsēklas.)
Vienmēr aicinu bērnus pašus pirms tam "iebraukt" ar roku kastītē un sajust, ar kuriem tieši graudiem šodien gribētu darboties. Katriem graudiem būs atšķirīga ietekme, tāpēc ir svarīgi, lai bērni paši sajūt. Ir smalkāki, ir raupjāki, zaļi, melni, dzelteni, sarkani, glumāki, slidenāki vai asāki - sajūtas katriem ir atšķirīgas. To pieskāriena un iedarbības veidu var sajust tikai katrs pats, otra vietā to nevar izdarīt.
Šim visam ir daudz dziļāka filozofija un cilvēki, kas to vēlas izzināt dziļāk, mācās mēnešiem garos kursos. Īsumā tas, ko es zinu (pie tam, tas noteikti nav tik dziļā līmenī, kā tie, kas to ir studējuši) - katrs grauds ir audzis citā vietā, piemēram, latviešiem var būt vilkme uz graudiem, kas auguši saulainās vietās, lai gūtu no saules spēku. Cilvēkiem, kam trūkst enerģijas varētu gribēties graudus, kuru auga zieds ir kādā košā krāsā. Piemēram, tas pats amarants - it kā smalki, dzeltenīgi graudiņi, bet cik spēcīgs pats augs! Graudiņi tikai ārēji šķiet nomierinoši iedarbosies, katrā mazajā graudiņā ir arī lielais paša amaranta spēks. Citi būs nomierinošāki. Tāpēc jo īpaši svarīgi pašiem neminēt un nezīlēt, kuri graudi labāk derētu bērnam, bet gan dot izvēles iespēju - lai sajūt. Man pašai arī katru reizi kādi citi graudi šķiet piemērotāki - tīri intuitīvi.
Graudus var bērns koka bļodās (mūsējās no JYSK, bet līdzīgas manīju arī IKEA), paplātēs, uz auduma. Arī te būs atšķirīgas ietekmes. Ja bērns ir aktīvs jau pats par sevi, tad viņam nevajadzētu dot spīdīgu, skanošu metāla bļodu, kur katrs grauds atstarojas, kur rodas asa skaņa, un ir visādi citādi aktivizējoša ietekme. Tur drīzāk derēs kāds "mierīgāks" trauks, piemēram, lēzena bambusa bļoda. Savukārt, pasīvākam bērnam varbūt tieši tā metāla bļoda ar spīdumu un skaņas pastiprinājumu būs tieši laikā. Vērojiet, kas patīk bērniem un kā viņus tas ietekmē.
Bez papildus trauciņiem, karotītēm, mašīnām un rotaļlietām. Bez vadības un dziļās domas. Un atkal, ticiet vai nē, bet bērniem pietiek arī ar to, un viņi darbojas ilgi, un viņu fantāzijai nav robežu.
Protams, var dot arī kādu ierosmi - zīmēt apļus un spirāles, ar pirkstiņiem pakšķināt lietus pilītes, viļņot kā jūrā ūdeni.
Graudos varam paslēpt stikla pērlītes, koka klucīšus, pogas, kastaņus vai kaut ko citu pēc savas izvēles. Pēc tam rosinām bērnu sameklēt dārgumus. Padoms no Montesori pedagoģijas viedokļa - ir jābūt iespējamai kļūdu kontrolei un ir jāredz, cik tālu darbiņš jau ir izdarīts. Tāpēc es šādos gadījumos lietoju olu trauciņu, un dārgumus saberu tieši tik, cik ir nodalījumu trauciņā - lai var redzēt, cik daudz jau ir sameklēts un cik daudz vēl jāatrod.
Metāla vāciņus izklājam ar plastilīnu un liekam iekšā dažādus graudus, veidojot rakstus. Ieliekot vidū vienu sākuma graudiņu, strādā, ja ir neatrisināta kāda problēma, vai tad, ja bērns ir noslēgts un viņam ir grūtības atvērties.
No ārmalām uz iekšmalām būs piemērotāk aktīviem bērniem - tās ir skaidras robežas, kas palīdz savākties un harmonizēties.
Vairāk tieši par šiem graudu apļiem lasi šajā ierakstā: Krāsaino graudu mandalas
Plastikāta mapītē, ko var aiztaisīt ar "rāvējslēdzēju", saber pa saujai no trīs dažādu frakciju graudiem: rupjas, vidējas un smalkas. Pievieno klāt kaut ko akcentam - var no dabas materiāliem, var kādu stikla pērlīti, bet var arī dzejoli, kas jāiemācās, vai no papīra izgrieztu taureni - brīva vaļa fantāzijai. Šādu gleznu kustināt ir līdzīgi kā ar sajūtu pudelēm, par kurām rakstīju Ziemassvētku laikā. Rosina iztēli, ilgstoši saista interesi un tā vien gribas ņurcīt rokās un dzenāt graudiņus.
Šis bērniem vienmēr ļoti patīk, turklāt tur ir ļoti noteikta darbību secība - ielikt piltuvi pudelē, ņemt graudus tā, la neizbirst no karotes, iebērt. Dzird skaņu, redz rezultātu. Tas viss ir ļoti interesanti. Šī mums ir pavisam veca bilde, te bērnam bija 2,5 gadi, viņš bija ļoti sakreņķējies, iedevu viņam graudus un viņš tik viegli un vienkārši nomierinājās caur šo nodarbi. Mums vispār graudi ir kā glābiņš - darbošanās ar tiem tiešām ir ļoti nomierinoša, ne vienu vien dienu ir izglābuši, kad kāds ir izkāpis ar nepareizo kāju no gultas.
Man bieži jautā, vai bērni pārāk neizbārsta graudus. Viena atbilde jau bija augstāk - nosacījums, ka graudi ir apstrādāti ar rokām, bet otra atbilde - ja strādā uz grīdas, es vienmēr pasedzu kādu sedziņu vai paklājiņu un mums ir vienošanās, ka graudiņiem jāpaliek sedziņas robežās. Protams, ka gadās, kāds pārkrīt pāri, bet lielākoties tiešām viss paliek sedziņas robežās. Tad visu sakratām uz vidu un visu čupiņu saliekam atpakaļ kastē. Ja bērni sāk speciāli mētāties, vienmēr saku: "Man izskatās, ka tu vairs īsti negribi strādāt ar graudiem. Liksim nost." Tas ir līdzīgi kā ar ēdiena mētāšanu - kad mazulis ir paēdis, sāk mētāt un eksperimentēt. Te jau ir praktiski tas pats.
Patiesībā vēl ir daudz veidu, kā darboties, piemēram, var bērt stikla pudelē pa slāņiem, izmantojot dažādu krāsu graudus.
Var uzklāt uz lapas vai kartona PVA līmi kādā īpašā rakstā, uzbērt smalko frakciju graudus, nokratīt nost un paliek vien graudi, kas pielipuši šajā īpašajā rakstā.
Kārtot graudus īpašos rakstos. Piemēram, var uz lapas uzvilkt līkloču līniju un salikt graudiņus uz šīs līnijas.
Sabērt paplātē plānā slānī un zīmēt paplātē vai kustināt pašu paplāti, vērojot, kā graudi slidinās.
Svarīgi, lai tas ir brīvs un radošs, atbrīvojošs process, kuram ļauties bez liekām pamācībām un apziņas saspringuma.
Tādas graudu spēles palīdz izlīdzsvarot emocionālos procesus, stimulē sīko motoriku (un līdz ar to - runas attīstību).
Par pieskāriena spēku rakstīju te. Arī te tas ir ļoti līdzīgi, tāpēc efekts būs līdzīgs ar sirdsdarbības palēnināšanu un oksitocīna līmeņa paaugstināšanu.
Mūsu ģimenē kopš Diānas Timofejevas lekcijas apmeklēšanas un uzreiz arī ieviešanas ikdienā, savu aktualitāti jau vairāku gadu garumā nav zaudējušas, vienmēr visiem iesaku!
]]>
Viens no visvissvarīgākajiem priekšnosacījumiem - nekad, nekad nelieciet, nestumiet, nebāziet zem un nesēdiniet bērnu uz Pikleres trijstūra. Nolieciet to istabā un ļaujiet bērnam pašam to izpētīt, saprast un sajust savu varēšanu. Pirmajā laikā noteikti esiet tuvumā, bet neaiztieciet bērnu, esiet vienkārši atbalstoši. Bērni parasti uz tā nedarīs neko, no kā viņi baidās. Viņi uzrāpjas tik augstu, cik viņiem nav bail, uzliek kāju tikai uz tā pakāpiena, par kuru jūtas droši. Ja mēs esam tie, kas bērnu novieto kaut kur, tad viņš jau nav izjutis, kā tikt līdz šai pozīcijai - kā tikt tur, kur viņš ir, līdz ar to arī nav līdz galam skaidrs, kā tikt lejā/nost un jūtas nedroši. Es esmu piedzīvojusi arī to, ka bērni bezbailīgi kāpj uz palodzēm un krēsliem, bet tieši ar Pikleres trijstūri tā konstrukcijas dēļ vai kāda cita iemesla dēļ, mūsu pieredze rāda, ka bēnri tiešām dara tikai to, ko spēj un neriskē.
Mums šis Pikleres trijstūris ir no laika, kad dvīņi vēl nestaigāja. Izmanto visi 5 bērni (arī vecākie 8 un 10 gadnieks), neviens nav kritis, jo katrs ar to ir iepazinies savā tempā, savu spēju robežās. Zinu, ka daži liek uz mīkstajiem paklājiem šos trijstūrus, mums stāv uz plikas grīdas. Es jūtos ļoti droši par savu bērnu varēšanu (šobrīd jaunākajiem jau 2g3mēn.), tāpēc tas ir brīvi pieejams, un esmu mājās, bet nav tā, ka skrienu sēdēt blakus. Ar mazākiem bērniem - jāļauj patstāvīgi, bet ar pieskatīšanu. Patstāvīga spēlēšanās un izpēte nenozīmē nepieskatīta spēlēšanās.
Ko bērni attīsta ar Pikleres trijstūri? Rāpšanās, šļūkšanās, šūpošanās (pārliek kājas pāri un šūpojas) prasmes, loģisko domāšanu, koordināciju (kā izrāpties, pārrāpties), līdzsvaru, muskuļu spēku, ticību savai varēšanai. Mūsu mājās Pikler trijstūris tiek izmantots arī māju būvēšanas spēlēm, pārsedzot ar segām, un arī spēlēm ar visu, kas ripo - bumbas, mašīnas - viss tiek slidināts pa slīdkalniņa daļu.
Mēs iegādājāmies Pikleres trijstūri laikā, kad dvīņi rāpās visur - uz krēsliem, uz palodzēm, uz dīvāniem… viņi bija visur. Bērni paši parādīja, ka viņos ir spēcīga, dabiska vēlme rāpties. Visas tās vietas un lietas bija nedrošākas šādiem rāpšanās mēģinājumie par Pikler trijstūri. Šis trijstūris ir veidots taisni šim mērķim, lai bērni rāptos. Ar to vien man tas šķiet drošāk. Mēs savu trijstūri “nomedījām” Facebook - lietotu, bet labā stāvoklī (es pat nezinu, vai to ir iespējams nolietot), esmu vairāk nekā apmierināta ar kvalitāti - firma Brubi. Šobrīd daudzi ražo, bet nezinu par citu Pikleres trijstūru kvalitāti - par to jāpārliecinās pašiem.
Tas, kam būtu jāpievērš uzmanība - lai būtu noapaļoti stūri, lai neviena skrūve nav asa un tās ir kārtīgi nostiprinātas. Ja paštaisītie varianti- lai nav skabargas vai vispār tāds neapstrādāts koks. Jābūt stabilam, smagam, lai negāžas, kāpjot. Prasīt ražotājam, kādu svaru var izturēt (trepēm un slīdkalniņam atšķirīgi). Ja maināms augstums, tad paskatīties, kādā veidā tieši nostiprinās. Mūsējam ļoti labi - ar papidus metāla tapām, lai nekas nesāk slīdēt/taisīties vaļā pie lielākas slodzes.
Domāju, kā ar daudzām lietām mūsu mājās, arī šeit mūsu veiksmes stāsts tajā, ka tas tiešām tiek aktīvi lietots ir tas, ka ir daudzi lietotāji - bērni viens no otra noskatās un arī tas stāv dzīvojamā istabā ļoti redzams un pieejams.
Mīnuss - aizņem daudz vietas.
]]>
Pirmais materiāls, par kuru vēlos pastāstīt ir sloksnīšu tāfele saskaitīšanai un atņemšanai. Kad pirmo reizi ar to iepazinos, nesapratu, kā kaut kas tik elementārs vēl nav visur? Sloksnīšu tāfele pati pasaka visu priekšā, un bērns, darbojoties ar to, lēnām atmiņā "iegravē" sev visus šos rezultātus - caur darbošanos, caur nosaukšanu, caur pierakstīšanu. Es to esmu lieliski piedzīvojusi caur saviem vecākajiem dēliem. Ticu, ka tieši tāpat būs arī ar jaunākajiem 3 bērniem, kad pienāks viņu laiks matemātikai.
Par visu pēc kārtas. Man vislabāk un arī bērniem patīk strādāt ar stingru pamatni un koka plāksnītēm. Tādu var iegādāties, piemēram, šeit, šeit un šeit vai pasūtīt caur katramsaviputni.lv.
Bet tik pat labi varat izlīdzēties ar šo variantu, ko piedāvāju šeit lejupielādēt BEZ MAKSAS. Iesaku uzlīmēt uz kāda biezāka papīra, kartona vai pat putukartona plāksnes un tad griezt ārā sloksnītes, lai ar tām būtu vieglāk un arī patīkamāk darboties.
Vecums: visvairāk piemērota būs bērniem 5-6 gadu vecumā.
Nolieciet pamatni galda vidū, tuvu galda apakšējai malai. Kreisajā pusē augošā secībā no 1-9 izkārtojiet zilās sloksnītes bez iedaļām, labajā pusē sarkanās sloksnītes ar iedaļām.
Labās puses sloksnītēm ir jābūt iedaļām, jo nav tik viegli nolasīt, cik tieši gara tā ir, noliekot uz tāfeles. Kreisajā pusē, uzliekot sloksnīti uz tāfeles, augšējā tāfeles rinda pasaka un parāda priekšā šīs iedaļas. Sarkanās ir ar iedaļām un jāliek labajā pusē arī tāpēc, ka tā būs vieglāk veikt saskaitīšanas darbību - var skaitīt pa vienai iedaļiņai klāt vai pārbaudīt pareizību. Kreisās puses plāksnītes vairāk parāda paša skaitļa kopumu - to, ka 1 ir daudz īsāks par 9, kā viņi atšķiras pēc lieluma, un iedaļas nav vajadzīgas, jo garuma vienību ļoti precīzi parādīs augšējā skaitļu rinda.
Šī sloksnīšu tāfele perfekti parāda, kādu skaitļu kombinācijas veido 10 - to palīdz nolasīt vertikālā sarkanā līnija starp 10 un 11.
Kad materiāls ir izkārtots, tad aicina bērnu novietot vienu no zilajām sloksnītēm augšējā rindā, bet pieaugušais pievieno tai klāt vienu sarkano sloksnīti tā, lai nepārsniegtu 10 apjomu. Parāda bērnam, kā var nolasīt rezultātu - pretī sarkanās sloksnītes pēdējam posmam tāfeles augšpusē.
Rezultātu var pārbaudīt šādā kontroltabulā (lejupielādējama bez maksas):
Var kādu brīdi darboties bez pierakstīšanas, bet daudz efektīvāk būs, ja piemēri tiks pierakstīti. Var rakstīt vienkārši uz rūtiņu lapiņas, bet var izmantot arī šādas piemēru lapiņas, ko saskavo vai iesien kā burtnīcu. Lapiņas pieejamas veikala sadaļā.
Piebilde par to, kāpēc skaitīšana notiek tikai 18 apjomā, nevis 20. Tas ir tāpēc, ka šī tāfele palīdz arī nākamajam posmam - skaitīšanai rakstos jeb stabiņā. Un, rēķinot stabiņā, nekad nebūs lielāki skaitļi jāskaita kā 9+9, tāpēc tas arī tiek akcentēts šeit. 10+10 patiesībā jau daudz vienkāršāk par 9+9. Bērniem šis piemērs īpaši paliek atmiņā, jo tad ir saliktas divas visgarākās sloksnītes. Ja garākās sloksnītes būtu 10+10, tad šis sarežģītais piemērs ar rezultātu 18 neiegultu tik ļoti atmiņā.
Bērns var līdzīgā veidā kā aprakstīts iepriekš darboties patstāvīgi, bet pieaugušais var arī palīdzēt, aicinot sākumā bērnu izvēlēties kādu no zilajām sloksnītēm, un tad pieaugušais pievieno sarkano sloksnīti tā, lai rezultāts pārsniegtu 10. Nolasa rezultātu, ko var pārbaudīt arī kontrolkartē.
Tā turpina ar brīvi izvēlētiem piemēriem, pilda saskaitīšanas lapiņas.
Sāciet tāpat kā iepriekš ar kādu brīvi izvēlētu piemēru. Piemēram, 7+2. Pieraksta rezultātu un tad saliek pretēju piemēru 2+7 un atkal pieraksta rezultātu. Tā turpina ar citiem piemēriem un konstatē, ka saskaitāmo secību var mainīt, un rezultāts no tā nemainās. Labi, ja bērns pēc šiem piemēriem to pats konstatē, nevis mēs to pasakām priekšā. Pieaugušais tikai rosina ņemt šos pretējos piemērus.
Kad bērns ir atklājis, ka saskaitāmo secību drīkst mainīt un rezultāts nemainās, mēs varam iepazīstināt ar šādu kontrolkarti - tajā ir tikai puse no visiem piemēriem. Pastāstīt, ka mums īstenībā ir tikai puse jāzina, jo otra puse ir tieši tas pats. Šajā tabulā piemēri arī ir nedaudz savādāk izkārtoti - katrā rindā ir izkārtoti piemēri ar vienādu rezultātu.
Uz tāfeles šos vienādos piemērus var sabīdīt pa pārīšiem (tāpat kā attēlā pie nākamā uzdevuma).
Atkal brīvi izvēlas kādu piemēru, labāk, ja rezultāts ir starp 6 un 10.
Pieaugušais paņem vienu sarkano sloksnīti un novieto to uz tāfeles. Zem tās noliek vienu zilu vieninieku un jautā bērnam, cik vēl būtu jāpieliek klāt, lai veidotos tikpat gara sloksnīte, kā augšējā? Piemēram, 8, zem tās 1+7. Tad apakšā novieto 2 un atkal jautā, cik garu vajadzētu , lai veidotos tikpat gara sloksnīte kā augšējā (8). Tā trupina līdz uzbūvētas "trepes".
Arī šeit var darboties līdzīgi kā iepriekš - pamanot, kuri piemēri ir vienādi, tikai saskaitāmo secība ir mainījusies.
Šajā video arī sanāca "trepes", bet meita strādāja savādāk - viņa vienkārši lika īsāko no zilajiem un garāko no sarkanajiem, konstatējot, ka visu laiku sanāk 10.
Atņemšanā darbojas līdzīgā veidā, tikai šeit noderēs kāda koka sloksnīte, necaurspīdīgs lineāls vai pat vienkārša papīra strēmele.
Izvēlamies, no kura skaitļa tiks atņems, un visus pārējos skaitļus uz tāfeles augšējās malas aizsedzam ar lineālu vai papīru. Tagad novietojam pašu izvēlētu sarkano sloksnīti (mazinātāju) un iegūstam rezultātu - nākamā brīvā rūtiņa ar uzrakstu virs tās pasaka priekšā rezultātu. Rezultātu uzliekam ar zilo sloksnīti.
Tāpat kā pie saskaitīšanas, arī šeit var darboties bez pierakstīšanas, bet labāk paliks atmiņā, ja tiks pierakstīts uz rūtiņu lapas vai šādās īpaši izveidotās atņemšanas lapiņās, ko piedāvāju veikala sadaļā.
Arī, strādājot ar atņemšanu, rezultātus var pārbaudīt kontrolkartē. Tā arī ir pieejama bezmaksas.
]]>
Marijas Montesori pirmie eksperimenti ar bērniem bez garīgas attīstības traucējumu pazīmēm sākās 1907. gada novembra sākumā. (Pirmā Bērnu māja San Larenco kvartālā - 1907. gada 6. janvārī). Pirmajās Bērnu Mājās Marija Montesori strādāja tikai ar praktiskās dzīves vingrinājumiem un sajūtu materiāliem. Viņa bija pārliecināta, ka bērniem tik agrā vecumā noteikti nav jāmāca ne lasīt, ne rakstīt, katrā ziņā – noteikti ne ātrāk par 6 gadu vecumu. Bet paši bērni sāka izrādīt interesi pēc kaut kā sarežģītāka, visi vingrinājumi pārsteidzošā kārtā bija attīstījuši bērnus arī intelektuāli un viņi it kā tiecās pēc kaut kā “noslēdzoša”. Viņi perfekti tīrīja, slaucīja, apkopa sevi, taisīja vaļā un ciet atvilktnes, mācēja rūpēties par augiem, apģērbties, strādāt ar sajūtu materiāliem. Un, neskatoties uz to, ka skolotāji nemācīja bērniem burtus, ik pa laikam kāds no bērniem no rīta atnāca un uz tāfeles lepni uzvilka kādu burtu, ko bija apguvuši mājās.
Līdz beidzot pie Marijas Montesori sāka nākt vairākas mammas ar lūgumiem pamācīt bērnus rakstīt un lasīt, viņas bija pārliecinātas, ka bērniem, kas ir tik gatavi strādāt, apgūt burtus izdosies bez piepūles. Marija Montesori stāstīja, ka tieši mammu uzticēšanās un iedrošinājums pamudināja viņu sākt mācīt bērnus rakstīt un lasīt pirmsskolas vecumā. Viņa nolēma, ka sava atvaļinājuma laikā augustā pasūtīs tādus pašus koka burtus, ar kādiem viņas strādāja kopā ar GAT bērniem neiroloģiskajā klīnikkā, un no jaunā mācību gada uzsāks apmācību, pirmo mēnesi viņa vēlējās veltīt jau ierastajiem darbiņiem, lai bērni iejūtas, bet no oktobra sākt strādāt ar burtiem - reizē ar sākumskolām, pie reizes Dr. M. Montesori vēlējās redzēt bērnu progresu, salīdzinot ar parastajām skolām. Taču Montesori nevarēja atrast nevienu meistaru, kas uzņemtos izgatavot koka burtus, kā arī nevienu gatavu grāmatu ar lieliem rakstītajiem burtiem, ko viņa varētu izmantot. Viņa saka, ka tā pagāja viss oktobris, parastajās skolās bērni jau pildīja pilnas burtnīcas ar vertikālajām līnijām, kamēr viņas bērni pat nebija ķērušies valodas materiāliem. Un tad vienu dienu viņa izlēma, ka izgriezīs burtus no papīra un nokrāsos tos, bet taustīšanai burtus izgriezīs no smalka smilšpapīra un pielīmēs to pie kartona plāksnītēm. Tikai tad, ka viņa bija izgatavojusi šos burtus, viņa saprata, ka tā varēja darīt jau uzreiz un divi mēneši bija vienkārši izšķiesti. Marija Montesori saprata to, ka ar papīra burtiem bērniem bija viegli manipulēt un ka šos burtus var uztaisīt tik daudz eksemplāros, cik vien nepieciešams, līdz ar to vairāki bērni varēja strādāt vienlaicīgi. Tad vienā vakarā kopā ar citām skolotājām viņas grieza, līmēja un krāsoja burtus, un Marija Montesori stāstīja, ka šis ir tas brīdis, kad viņas acu priekšā ideja par to, kā mācīt rakstīt un lasīt, bija absolūti skaidra, un viņa nesaprata, kā iepriekš neko tādu viņa nebija iedomājusies.
Montesori vēl stāsta, ka kādu dienu viena no viņas skolotājām bija saslimusi, un šos skolotāju aizvietoja Sinjorina Anna Fedeli no parastās skolas. Vakarpusē Marija Montesori devusies ar viņu satikties, lai aprunātos par dienas gaitām, un Anna Fedeli parādīja Dr. Montesori divus brīnišķīgas idejas – viņa bija pielīmējusi burtu otrā pusē baltu papīru, lai bērni nejauktu, kā burti liekami pareizi, un otra lieta bija kartona kaste, ko Anna Fedeli bija tikai sadiegusi un kautrējās rādīt, bet šī kaste bija ar nodalījumiem katram burtam. Montesori bija ļoti priecīga, entuziastiska par šādu ideju – tagad burti nebija vienā kaudzē, katram bija sava vieta un bērniem bija viegli piemeklēm nepieciešamos burtus darbam.
... un kamēr parastajā skolā bērni tikai vilka lociņus, lai sagatavotu roku O burta uzvilkšanai, Marijas Montesori bērni 4 gadu vecumā jau perfektā rokrakstā rakstīja apsveikuma kartītes Ziemassvētkos.
Par secīgu sagatavošanos rakstīšanai pēc Montesori pedagoģijas metodes vairāk šajā rakstā.
Tad nu lūk, arī es gribu parādīt, cik pieejama ir Montesori pedagoģija. Viens variants kustīgā alfabēta izgatavošanai, ir izdrukāt šos papīra burtus, kas pieejami rakstā par mazajiem varavīksnes burtiem, un pašiem uztaisīt kartona kasti kā aprakstīts iepriekš stāstā par Mariju Montesori.
Taču vēl elementārāks variants ir izdrukāt burtus (PDF fails satur 10 burtu variantus: 5 drukāto un 5 rakstīto burtu krāsu variācijas, tie ir abpusēji drukājami - mazajam burtam otrā pusē būs attiecīgs lielais burts).
Burtu sakārtošanai var iegādāties makšķerēšanas piederumu kasti vai kādu kasti, kas domāta skrūvju vai pērļu organizēšanai - būvmateriālu veikalos, hobijlietu veikalos, elektropreču veikalos. Mūsu kastes ir makšķerēšanas piederumu kastes.
Tāpēc, ka bērns mentāli var būt gatavs rakstīšanai, bet roka vēl var nebūt gatava. Esiet redzējuši šo attēlu ar četrgadīga un septiņgadīga bērnu roku?
Tieši tāpēc nevajag mazus bērnus mocīt ar glītu rakstīšanu, ar rakstīšanu šaurās līnijās. Ja dodam rakstīt, tad lielus burtus! Paskatieties, cik lieli ir smilšpapīra burti Montesori pedagoģijā! Dodiet darboties ar plastilīnu, dabas un sajūtu materiāliem, ļaujiet knibināties, spēlēties, bet pa īstam rakstīt vēl paspēs, kad roka tam būs gatavāka.
Starp citu, runājot par glītumu - kad bērns raksta "neglītu" burtu, tas palīdz viņam pašam to labāk apgūt. Mūsu smadzenēm ir jāsaprot, ka jebkurš "a" burta attēlojums tik un tā ir "a" burts - tas palīdz smadzenēm iemācīties atpazīt dažādus rokrakstus, dažādus burtu fontus.
Tas, cik veiksmīgi bērnam izdosies strādāt ar kustīgo alfabētu, atkarīgs no tā, cik daudz bērnam ir bijusi iespēja strādāt pie vārda analīzes (skaņu spēles). Skaņu spēles ir jāspēlē ar skaņu dažādās vārda daļās, lai bērnos nebūtu sajūtas, ka tikai pirmais vārda burts ir svarīgs. Vārda analīze (vārda sadalīšana skaņās) ir daudz vienkāršāka, nekā skaņu apvienošana vienā vārdā - tātad rakstīšana ir vienkāršāka nekā lasīšana, jo zināms vārds jāsaliek no zināmiem simboliem. Lasīšanā, savukārt, bērns parasti nezina, ko izlasīs, var nepareizi sapludināt skaņas vai uzlikt nepareizus akcentus, izrunāt ar nepareizu intonāciju tā, ka pat ļoti vienkārši vārdi šķiet nepazīstami un nesaprotami, piemēram, vārdu “aita” var izlasīt kā “a-ita” un nesaprast, kas tur vispār domāts, kāda A-ITA?
Ļoti svarīgi ir sākt ar fonētiskiem vārdiem, kas nesatur fonogrammas (kā saka, tā arī raksta). Sāk ar 2-3 burtu fonētiksiem vārdiem. Patiesībā daudz mazāka nozīme ir pašam vārda garumam, bet gan tam, lai tas tiešām būtu bez fonogrammām.
Tā kā šos burtus bērni vairs neizvelk kā pie smilšpapīra burtiem, tad tie var būt drukātie burti – kā sagatavošanās/pāreja uz lasīšanu. Manā pieredzē labi, ja ir arī rakstītie burti tajā laika posmā, kad bērns visu, ko uzraksta ar kustīgo alfabētu, vēlas arī pārrakstīt uz papīra.
Parasti bērniem nav nekādu problēmu pāriet uz drukātajiem burtiem, jo tie ir ļoti līdzīgi rakstītajiem. Ja bērnam tomēr rodas problēmas, tad var darīt tā, ka izklāj visus rakstītos burtus un bērns atrod katram burtam atbilstošo drukāto burtu.
Rakstītie burti no drukātajiem patiesībā nemaz tik ļoti neatšķiras – slīpums, kāds lociņš, noapaļojums. Kamēr bērns tikai mācās rakstītos burtus un viņam par katru no šiem burtiem ir jādomā, viņš var tos rakstīt šķirti (atstatus) vienu no otra, bet tiklīdz viņš iemācās rakstīt bez piedomāšanas, viņam absolūti nekādu grūtību nesagādās savienot šos burtus, jo to forma ir pateicīga savienojumu veidošanai. Ja bērns ir iemācījies rakstītos burtus, tad parasti viņam nesagādā nekādas grūtības pāriet no rakstītajiem uz drukātajiem. Var atsevišķi parādīt tos burtus, kas atšķiras vairāk, un pastāstīt, ka arī te rakstītajiem burtiem vienkārši ir “rociņas”, ko burts padod uz vienu un otru pusi, lai savienotos. Tā kā drukājot, šīs “rociņas” nav jādod, burts paliek plikāks, kā piemēram, “l” - rakstītais uz abām pusēm iedevis rokas, bet drukātajā variantā strīpiņa vien palikusi.
Lasīt rakstu "Mūžīgais jautājums -mācīt bērnam rakstītos vai drukātos burtus?
Bērni ir jāsagatavo patstāvīgai strādāšanai ar alfabēta kasti, tāpēc ir svarīgi ar to iepazīstināt un iemācīt burtu atrašanās vietu. Tas ir svarīgi no klasvadības aspekta – lai skolotājam nebūtu vienmēr jāsēž blakus, ja tas notiek izglītības iestādē. Bet arī mājās ir labi, ja mammai nav vienmēr jāsēž blakus, kad bērns ir izvēlējies šo darbiņu.
Darboties ar alfabēta kasti sāk tad, kad bērni staigā apkārt un visus vārdus dala skaņās. (Ja ir spēlētas skaņu spēles, tad šāds mirklis pienāk.) Mūsu ģimenē šo periodu visiem bērniem esmu novērojusi ap 4,5 gadu vecumu.
Kastei ir jābūt pagrieztai tā, lai bērns, nevis skolotājs/vecāki redzētu burtus pareizā virzienā. Kasti var slīpi piepacelt, lai bērns labāk redz burtus, un tad jautā: “Vai vari atrast “s”?” Kad bērns atrod burtu, tad aicina to vienkārši likt uz paklāja vai galda. “Vai vari atrast “t”? “k”,”o”....” Saucam burtus, bērns meklē un ņem ārā no kastes. Svarīga vingrinājuma daļa ir burtu atlikšana atpakaļ kastē pareizajās vietās, lai trenētos atcerēties, kur katram burtam ir vieta. Šo var praktizēt tik ilgi līdz bērns pierod pie kastes.
“Pamēģināsim uzrakstīt kādu vārdu. “Mēs”… kādas skaņas tu dzirdi, ja es saku vārdu “mēs”? “M”? Jā, labi, sameklēsim “m”. Vai dzirdi vēl kādu?” (Tipiska bērnu kļūda ir patskaņu izlaišana, it īpaši, ja burti ir mācīti nepareizi - nosaukumi skaņu vietā. Tāpēc svarīgi mācīt “b”, “c”, nevis “bē” un “cē”. Ja bērns izlaiž, tad bērnam ir jāpastāsta, ka pilnīgi katrā vārdā ir patskaņi - burti zilā krāsā - un tāpēc mums ir uzmanīgi jāieklausās.).
Ja bērns nākamā burta vietā nosauc nākamo līdzskani, tad tas tiek akceptēts (ja vien šis vārds vispār satur šādu burtu). “”S”? Jā, atradīsim “s”.” Pieaugušais noliek “s” atstatus: “Mums te pa vidu vajadzētu vēl vienu skaņu M - Ē - S… Vai dzirdi vēl kaut ko? “Ē”? Jā, pareizi. Atradīsi “ē”? Taču pirmajās reizēs, ja bērns tomēr nedzird, ka tur vēl kaut kas ir pa vidu, akceptējiet to - svarīgi radīt prieka, viegluma sajūtu, interesi par rakstīšanu, nevis par katru cenu panākt to, ka bērns raksta bez kļūdām.
Tad var nolasīt bērnam vārdu priekšā (bērns šajā stadijā pats vēl lasīt neprot!), pieliekot pirkstu pie katra burta un nosaucot to “m-ē-s, mēs”. Nolasīšana nav obligāta, bet katrā vingrinājumā jāatceras, ka mēs lēnām gatavojam bērnu nākamajai stadijai. Ar nolasīšu mēs sagatavojam lasīšanai, pie skaņu spēlēm mēs gatavojām darbam ar alfabētu kastēm.
Lasīt rakstu "Kā iemācīt bērnam lasīt? Pirmā daļa."
Lasīt rakstu "Kā iemācīt bērnam lasīt? Otrā daļa."
Tāpat strādā ar citiem īsiem, fonētiskiem vārdiem (tu, es, uz, ar, aka, ala, mēs, ēna, ēka, tas, tur, kur, dur, man, zem.) Bērniem vairs pat nav jāsaka, ka jāmeklē burti, viņi to sāk darīt uzreiz, izdzirdot vārdu. Pēc tam var turpināt ar nedaudz garākiem: lāpa, muša, zāle, mēle, māja, kaza, cūka, lama, egle, jūra, zemene, avene, mašīna, cepure u.c.
Pie pirmajiem demonstrējumiem svarīgi, lai tieši pieaugušais ir tas, kurš piedāvā vārdus, jo bērns neizdomās pats rakstīt vārdus bez fonogrammām (kā raksta - tā lasa). Ja bērns izdomā, ka pats rakstīs vārdus, var teikt: “Sarunāsim tā, ka es tev teikšu vārdus un tu meklēsi burtus šiem vārdiem.”
Kad bērns bez grūtībām atrod burtus un ar vieglumu spēj salikt 2-3 burtu vārdus, ir jādomā, kā nodrošināt to, ka bērns strādā patstāvīgi, jo, piemēram, skolotājam izglītības iestādēs nav laika nepārtraukti diktēt vārdus. Ja bērns ir spējīgs strādāt patstāvīgi, tad šī iespēja bērnam ir jādod - arī mājās.
Jāatrod pievilcīgi, mazi priekšmeti – bērniem mazi priekšmeti patīk. Priekšmetus liek kastītēs pa 6-7 gb vienā. Montesori izglītības iestādēs kastītēm tiek izmantots krāsu kods: vārdi bez fonogrammām, ar vienu fonogrammu, ar daudzām valodas grūtībām. Krāsas skolotājs var izvēlēties pēc saviem ieskatiem (vispārpieņemtais Latvijā: rozā, zils, balts). Krāsu kods atvieglo gan skolotāja, gan bērna darbu – bērns zina, no kuras krāsas viņš drīkst ņemt darbiņus un skolotājam ir ļoti viegli ātrumā iedot bērnam darbu atbilstoši viņa spējām. Taču mājas apstākļos tas nav nepieciešams - varam izvēlēties priekšmetus no mājas vides.
Piebilde izglītības iestādēm. Ja iepriekšējos posmos ir pieļaujams strādāt 2-3 bērnu grupās, tad pie vārdu veidošanas strādā pa vienam, jo otrs bērns varbūt jau ļoti labi prot uzrakstīt šo vārdu, bet jāiemācās ir katram. Skolotājs iedod kastīti, bērns strādā ar to - ņem ārā priekšmetus un saliek vārdus no alfabēta kastes burtiem. Pēc strādāšanas ar pirmo kastīti skolotājs saka bērnam, ka tagad viņš zina, kā ar to strādāt un jebkurā brīdī, kad vēlas, var iet un ņemt no plaukta rozā kastītes (vai ar rozā vāku, rozā uzlīmi - nomarķētu) ar priekšmetiem un rakstīt. Skolotājs redzot, ka bērns patstāvīgi strādā ar priekšmetiem, garāmejot pieiet pie bērnam un nolasa bērnam to, ko viņš ir uzrakstījis: “Es redzu, ka tu esi uzrakstījis C-E-P-U-R-E, cepure!” Jo vairāk nolasa priekšā, jo labāk. Tas sagatavo nākamajam - lasīšanas posmam.
Pastāv uzskats, ka, strādājot ar alfabēta kastēm kļūdas vispār nav jālabo, taču neviens nevar iemācīties bez kļūdu labošanas. Atšķirība ir tajā, kā tiek labots. Nav jālabo katra mazā kļūdiņa. Var arī vienkārši ņemt vērā sev - "bērns regulāri kļūdās, jacot "k" un "g"," pēc tam domāt, kā var palīdzēt diferencēt šīs skaņas, kas vēl nepieciešams, lai konkrētās kļūdas nebūtu. Kādreiz var caur jokiem: "Es redzu, ka tu esi uzrakstījis Č-E-P-A, čepa! Hmm... kā tev izklausās? Kaut kas nav, vai ne? Klausies kārtīgi - Ķ-epa. Ko tu tagad dzirdi?"
Ja bērns ir pastrādājis, un skolotājs nav paspējis izlabot kļūdas, tas nekas. Ja bērnam šķiet, ka viss ir pareizi, viņš novāc nost un ņem nākamo kastīti.
Lai arī darbs ar priekšmetiem ir ļoti pievilcīgs, pastāv limits, cik daudz mēs vispār varam atrast šādus priekšmetus. Tāpēc ir arī rozā kastītes/ aploksnītes ar attēliem uz balta fona, ar rozā rāmīti. Jācenšas, lai attēls ir skaidrs, tīrs, bez liekām detaļām, jo bērniem ir tendence atrast sīkāko lietu attēlā un rakstīt tās nosaukumu, piemēram, manis zīmetajās kartītēs ir sala - man meita vēl ne reizi nav uzrakstījusi “sala”, viņa tur redz jūru un palmu.
Nav jābaidās izvēlēties attēls ar priekšmetu, ko bērni nepazīst. Viņi nāks un jautās – un ir svarīgi, lai viņi uzzina jaunus vārdus, lai nestrādā tikai ar 20 viņiem zināmiem vārdiem.
Darbs ar kartītēm ir tieši tāds pats kā ar priekšmetiem, bet bērnam tas tiek pasniegts kā JAUNS darbiņš. Pirmo aploksni/kastīti bērnam nodemonstrē un ierāda, ka turpmāk viņš var strādāt patstāvīgi.
Pieaugušais atkal mēģina atrast iespēju nolasīt bērnam priekšā to, ko viņš ir uzrakstījis: “Z-E-M-E-N-E, zemene.” Lasa nevis visu vārdu vai pa zilbēm, bet tieši pa burtiem, liekot rādītājpirkstu pie katra burta (svarīgi, lai bērns skatās, kuru vārdu lasa, ar pirksta pielikšanu mēs piesaistām uzmanību)! Ja lasa pa zilbēm, bērns nesaprot, kas notiek un kā tas notiek, kā skaņas saplūst (par to vairāk man bija ierakstā par to, kā iemācīt bērnam lasīt).
Svarīgi ir sākt tieši ar priekšmetu kastītēm, jo tie bērniem patīk vairāk. Un mums vienmēr jāsāk ar interesantāko, lai vispār piesaistītu šim uzdevumam. Bet bērniem nepieciešams daudz vingrināties, tāpēc viens un tas pats darbs tiek piedāvāts dažādos variantos.
Jums var noderēt manis zīmētās attēlu kartītes, kurā esmu atlasījusi 60 vārdus. Kartītes pieejamas veikala sadaļā.
Ja darbošanās sākumposmā bērns atnāk un saka, ka grib uzrakstīt, piemēram, “autobuss”, un pieaugušais zina, ka bērns to vēl nevarēs, tad var darīt tā: “Es tev uzrakstīšu/salikšu ar burtiem “autobuss” un tad tu mēģini to salikt.” (viens vārds zem otra).
Ja bērns pats vēlas rakstīt kādu vārdu ar fonogrammu, tad ļauj rakstīt tik tālu, cik viņš pats var, tad sāk runāt ar bērnu, piemēram, pie “panna”, saka, ka mēs šeit rakstām divus n. Var runāt: “Kā tev izklausās labāk “pana” vai “panna”?” Uzraksta līdz galam un tad aicina uzrakstīt bērnu vēl vairākus vārdus ar šādu fonogrammu, skolotājs vai vecāki diktē: “kanna”, bērns pie “n” jau pats jautās, vai arī šeit ir divi “n”.
Veikala sadaļā ir pieejamas arī kartītes ar fonogrammām, ko var izmantot gan rakstīšanai, gan lasīšanai. Piemēram, pagriež ar attēla pusi, bērns raksta vai saliek vārdu ar burtiem, tad apgriež kartīti un pārbauda, vai uzrakstījis vārdu pareizi. Var darboties arī tādā veidā, ka ir divi alfabēti - viens ar melniem burtiem, otrs ar sarkaniem un fonogramma tiek izcelta ar sarkanajiem burtiem.
Viens no vingrinājumiem, kas bērniem patīk, ir sērkociņu kastītes - uz kastītes uzlīmēts attēls, kastītē attiecīgie burti, kas nepieciešami vārda salikšanai.
Izglītības iestādē šāds materiāls ir ļoti pateicīgs - ar to gana daudz strādā, bet mājās vienam bērnam var izlīdzēties ar attēliem/priekšmetiem un konkrētu burtu iepriekšējo atlasīšanu. Ja jums mājas jau ir gan kartīšu fails ar fonētiskiem vārdiem, gan burtu fails, tad tādu mierīgi varat uztaisīt no šiem materiāliem. Ja nav, bet gribētu tieši sērkociņu kastīšu materiālu, tad tas ir sagatavots arī Sabīnei no bloga Ūdenszāle.lv.
Baltās kastītes mēs pasūtījām katramsaviputni.lv, bet derēs arī parastās sērkociņu kastītes.
Ja bērns ir gatavs šāda veida darbam, tad, ņemot talkā sižetiskus attēlus vai priekšmetus, var izdomāt rakstīt savus stāstiņus. Bērni sākumā raksta visu vienā lielā putrā, te var parādīt, ka viena vārda burti stāv viens otram tuvu, bet starp pašiem vārdiem ir atstarpes.
Pie reizes var ierādīt, ka teikums sākas ar lielo burtu - apgriežot burtu otrādāk un pastāstot, ka lielais burts ir kā atslēga visam teikumam, attaisa vaļā teikumu. Savukārt, punkts - aiztaisa ciet teikumu, doma pabeigta.
Bez jau pieminētās atslēdziņas teikuma sākumā, lielo sākumburtu nozīmi var parādīt caur bērna vārda rakstīšanu ("Tu uzrakstīji "Elizabete", bet tāda Elizabete kā tu mums ir tikai viena vienīga uz pasaules, tāpēc tavs vārds jāraksta ar lielo burtu. Apgriezīsim otrādāk šo burta kartīti - re, lielais "E".) Vai caur pilsētu, upju, ezeru, planētu rakstīšanu - pamatojot ar to īpašo statusu līdzīgi kā personvārdiem.
Mums mājās ir kontinentu un Eiropas kartes, mēs arī caur tām mācāmies lietot lielos sākumburtus - ļauj bērnam rakstīt kā raksta un tad apgriež pirmo sākumburtu otrādāk, jo Āfrikas kontinents mums ir tikai viens, tas ir ļoti īpaši.
Tāpat ar lielajiem un mazajiem burtiem var uzspēlēt pārīšu meklēšanas spēli, kur mazajiem burtiem sameklē atbilstošo lielo burtu.
Ar lielākiem bērniem sākuskolas vecumā vai īsi pirms skolas vecuma var strādāt ar diviem kustīgajiem alfabētiem reizē.
Piemēram, mācoties par vārda sakni. Mēs ar Elmāru šo izspēlējām ar abiem alfabētiem, viņam ļoti ātri bija skaidra doma, kā pēc šī principa atrast arī citos vārdos sakni.
Tāpat ar diviem alfabētiem var meklēt piedēkļus, galotnes vai priedēkļus.
]]>
Tagad ziemas brīvlaikā nolēmu ar šo karti dalīties, jo zinu, cik mums pašiem ļoti patīk pastaigas ar kādu vienu mērķi, piemēram, pabarot pīles vai aiziet līdz Pulvertornim, vai vēl līdz kādai konkrētai ēkai ar kādu vienu konkrētu uzdevumu kaut ko ieraudzīt vai noskaidrot. Mūsu bērnus tas noteikti veicina iziet no mājām, turklāt vēl dod pievienoto vērtību.
Mēs pie katra objekta arī katrs kaut ko pastāstījām - īsi, lai nebūtu garlaicīgi, bet tai pat laikā, lai paliek atmiņā. Vairāk kā 5 objektus es nemaz neieteiktu, jo bērniem vairāk nevajag, lai nepiekustu pārlieku un tagad arī - lai nenosaltu.
Uzdevums bija nobildēt jubilāri pie katra no objektiem, bet lielākoties visur tika arī pa kādam mazbērnam bildē.
Savu pastaigu noslēdzām ar siltu dzērienu baudīšanu pie Brīvības pieminekļa.
Ēku ir cēlis kāds bagāts latviešu tirgotājs pirms vairāk kā 100 gadiem. Viņš bija apvainojies uz Lielo Ģildi par to, ka viņš netika tajā uzņemts, tāpēc uz savas ēkas uzlicis kaķus, kuru dibeni bija pagriezti pret Lielo Ģildi. Pēc tiesas prāvas metāla kaķus pagrieza otrādi.
Trīs Atlanti, uz kuru pleciem turas zemeslode. Senie grieķi ticēja, ka zemeslodi tur viens liels spēcīgs titāns Atlants. Ir kāds Seno grieķu mīts, kas vēsta, ka Atlants pēc zaudēšanas karā pret Olimpa dieviem ticis sodīts ar to, ka viņam jātur zemeslode uz saviem pleciem.
Tagad mēs zinām, ka neviens zemeslodi netur.
Atcerēsimies brāļu Grimmu pasaku par Brēmenes muzikantiem! Visiem četriem Brēmenes muzikantiem bijis dažādu iemeslu dēļ jāatstāj savas mājas: ēzelis bija kļuvis pārāk nespējīgs, suns par vecu, kaķis vairs nejaudāja peles ķert, bet gailis dziedādams bija vēstījis nepareizu laiku, tāpēc kļuvis nederīgs. Visi kopā bija uzgājuši laupītāju māju, kurā pārbiedējuši laupītājus tumsā, tāpēc varējuši tur palikt dzīvot. Runā, ka vēl aizvien viņu tur dzīvo!
Bērnu rotaļu laukumā pie Domu laukuma ir vairākas jaukas figūras, tostarp arī armadillo. Mēs īsti nezinām, kāpēc tieši armadillo, bet mēs kaut ko zinām pastāstīt par šo dzīvnieku. To sauc arī par gardeguna bruņnesi! Tas dzīvo Ziemeļamerikā un Dienvidamerikā. Tas ir nakts dzīvnieks, kas dzīvo paša izraktās alās. Viņam garšo ļoti daudzas lietas: olas, sēnes, kukaiņi, augļi, mazi dzīvnieki.
Šī pieminekļa būvniecībai naudu ir saziedojusi latviešu tauta, un to atklāja tieši Latvijas 17. dzimšanas dienā. Trīs zvaigznes, kas ir pašā augšā, ataino trīs Latvijas novadus: Kurzemi, Latgali un Vidzemi. Pie Brīvības pieminekļa ļoti bieži ir redzama Goda sardze - sargiem jābūt gariem (vismaz 1,82m) un jābūt ļoti stirpiem, lai var spēt izturēt nostāvēt stundu nekustīgi. Pēc tam šos karavīrus nomaina citi.
Ticiet vai nē, bet, strādājot pēc Montesori pedagoģijas metodēm, šad un tad gadās, ka bērniem nemaz nav jāmāca lasīt, un viņi līdz tam nonāk paši. Caur rakstīšanu.
Lasīt rakstu par to, kāpēc sākumā vieglāk apgūt rakstīšanu un tad lasīšanu
Ja nav laika iedziļināties visā rakstā par rakstīšanu, tad īsumā pastāstu vēlreiz šeit:
Mēs bieži vien iedomājamies, ka rakstīt nozīmē pavisam reāli vilkt burtus uz papīra ar rakstāmrīku un redzam acu priekšā bērnu, kas šādā veidā raksta, taču rakstīšana var izskatīties arī savādāk - piemēram, rakstīt jau ar gataviem burtiem no kustīgā alfabēta kastēm vai no tādām mapītēm, kādas kādreiz bija mūsu bērnībā. Ja bērns ir spēlējis skaņu spēles (no sirds iesaku izlasīt šo rakstu pirms vispār ķerties pie jebkādas burtu mācīšanas!), ja bērns pazīst burtus un zina, kāda skaņa atbilst konkrētam burtam, tad viņam nesagādās problēmas salikt īsus, vienkāršus vārdus no šiem burtiem. Svarīgi, lai pirms tam ir spēlētas skaņu spēles un bērns prot sadalīt vārdu skaņās. Piemēram, l-ā-c-i-s. Tad bērns var ieklausīties vārdā, saklausīt pirmo burtu - “L”, tad atrast starp gataviem burtiem šo burtu, uzlikt. Tad klausīties nākamo skaņu - “Ā”, atkal meklēt, kur ir šāds burts, un likt to klāt, tad turpināt ar nākamajiem tāpat. Šis ir ļoti svarīgs kodēšanas darbs - bērns katrai skaņai vārdā piešķir simbolu.
Šajā stadijā bērnam nav jāspēj izlasīt šo vārdu, viņš tikai saliek. Viņš drīkst arī kļūdīties! Uz kļūdām sākumprocesā noteikti nonorādām, lai bērnam nenokautu vēlmi rakstīt. Mēs tikai paši kā pieaugušie ņemam vērā, kuras ir tās vietas, kurās bērns pieļauj kļūdas, kas ir tas, pie kā mums vēl citās reizēs ir jāstrādā. Dažreiz pie kādiem uzrakstītajiem vārdiem varam teik:”Ā, es redzu, ka tu te esi uzrakstījis vārdu “lācis”,” un tad pielikt lēnām pirkstu pie katra burta: “L-Ā-C-I-S, lācis!” Parādīt nākamo posmu bērnam (lasīšanu), bet neprasīt no viņa, lai viņš jau spēj izlasīt.
Piemēram, šajā video var redzēt to, ka bērns vēl neprot lasīt, bet var salikt vārdus no gataviem burtiem. Izšķir skaņas vārdos, zina daudzu burtu veidolus. Lēnā garā caur šāda veida rakstīšanu viņš nonāca pats arī līdz lasīšanai.
Paralēli kustīgajam alfabētam ar bērnu turpina strādāt ar smilšpapīra burtiem, burtu rakstīšanu mannā, ar metāla ieliktņiem, ar skaņu spēlēm, lai nostiprinātu zināšanas un prasmes.
Lasīt rakstu "Mūžīgais jautājums - mācīt bērnam rakstītos vai drukātos burtus?"
Mācot un saucot burtus, vienmēr sauciet to skaņas, nevis burtu nosaukumus. Noteikti ne “bē”, “cē”, “em”, “ef”, “zē”, bet “b”, “c”, “m”, “f”, “z”.
Tas palīdzēs ātrāk un vienkāršāk apgūt lasīšanu un rakstīšanu. Bērns, kuram ir mācīts ar “em” un “zē”, rakstot mēdz izlaist patskaņus, jo viņš tos saklausa līdzskanī. Piemēram, vārdu “Emma” var uzrakstīt vispār kā “M” vai “MA” un nesaprast, kur problēma. Tāpat ar vārdu “zemene” - “ZMN” vai “ZMNE”, jo ir taču “zē”, “em”, “en”.
Ja bērns jau zina burtus, bet salikt tos kopā neizdodas, varam izmantot šādu spēli. Ar Elmāru mēs to spēlējām vienu laiku kā ikvakara rituālu, bet Edmunds sāka pats lasīt (par to stāstīju @Piedzivot skolu podkāstā, kurā arī kliedēju mītus par Montesori pedagoģiju).
Šai spēlei sākumposmā nepieciešami dažādi priekšmeti, kuru nosaukumi ir fonētiski jeb kā raksta tā lasa. Piemēram, der: kaza, rīve, kivi, puķe, lapsa, dakša, svece, kaste. Nederēs ar divskaņiem, dubultajiem līdzskaņiem, dz, dž un jebkurš savienojums, kas sākumā ir bērnam var sagādāt grūtības. Tātad sākumposmā nederēs, piemēram, dzirnavas, ziepes, lelle, vanna, atslēga, aita. Zinu, ka, piemēram, “aita” izklausās vienkārši, bet padomājiet par bērnu, kurš vēl nezina, ka tas ir divskanis. Kā viņš lasīs? - “a-i-ta”, “zi-e-pes”, viņš vēl nesapludinās šīs skaņas pareizi. Tātad, sākumā - tikai fonētiskus vārdus.
Vienā reizē ņemiet tikai dažus priekšmetus. Piemēram, muša, ezis, bite, varde.
Pārrunājiet visus 3-5 priekšmetus, ko esat izvēlējušies šai spēlei, lai pārliecinātos, ka bērns zina, kā tos sauc, un lai jūs abi tos saucat vienādi. Piemēram, jūs varat domāt, ka tas ir trusis, bet bērns, ka zaķis. Šoreiz jāvienojas par vienu nosaukumu; labāk pieskaņoties bērnam, ja vien nav gluži tā, ka neatšķir vāveri no cūkas.
"Bite. Muša. Ezis. Varde."
Sakiet bērnam: “Es tev kaut ko uzrakstīšu uz lapiņas. Sarunājam, ka tiklīdz es uzrakstu vienu burtu, tā tu uzreiz to nosauc!”
Attēlā ir parādīts pakāpeniskums, nevis tas, ka nepieciešamas četras lapiņas.
e—z—i—s
Sākumā bērns sauc lēni - jūsu rakstīšanas tempā, tāpēc var vēl nesaprast uzrakstītā vārda jēgu. Aiciniet bērnu skatīties uz lapiņu un saukt burtus vēlreiz vienu pēc otra (varat pielikt pirkstu vai zīmuļa galu pie tā burta, ko sauc). Tad vēlreiz un ātrāk, tad vēl ātrāk līdz tie visi kopā sāk izklausīties pēc vārda.
e—z—i—s, e-z-i-s, ezis
“Tu izlasīji “ezis”. Vai tu šeit redzi kādu ezi?… Pieliec klāt mūsu ezim šo lapiņu.”
Tāpat turpina ar pārējiem priekšmetiem.
Pēc tam priekšmetus atstāj savās vietās, bet lapiņas apgriež otrādāk, samaisa tās un rosina bērnu pa vienai ņemt un atkal lasīt, šķirot tās klāt priekšmetiem. Apgriešana otrādāk rosinās to, ka bērns vairāk iedziļināsies, nevis automātiski saliks pēc redzes atmiņas visu.
Kad viss ir salikts, tad lapiņas apgrieziet otrādāk, atstājot tās vietā, bet priekšmetus paņemiet nost un samainiet tos vietām. Rosiniet bērnu griezt pa vienai lapiņas otrādāk, lasīt un likt klāt priekšmetus.
Pēdējā posmā apgrieziet lapiņas otrādāk un samaisiet visu kopā - priekšmetus un lapiņas. Bērns brīvi ņem jebkuru lapiņu vai priekšmetu un veido savu secību.
Tas nekas, ka kādreiz uzmin un atceras vārdus pēc redzes atmiņas, galvenais, lai bērnam aug pašapziņa un sajūta, ka var izlasīt. “Es izlasīju! Es sapratu!”
Taču, ja šķiet, ka tiešām vienmēr uzmin pēc pirmā burta, tad sagatavojiet priekšmetus, kuru sākumburti ir vienādi. Piemēram, lapa, lapsa, lama, lapa vai karote, kaza, kubs, kukurūza, vai pudele, panda, puķe, pūce.
Spēli beidziet ar to, ka paņemiet vēl vienu tīru lapiņu un vai nu aiciniet bērnu uzrakstīt uz tās savu vārdu/vārda pirmo burtu, vai nu uzrakstiet paši. Tad visas lapiņas sasieniet vai saskavojiet kopā. “Tā ir tava grāmatiņa. Tu izlasīji visus šos vārdiņus pats. Ja vēlies, tu vari pēc tam pašķirstīt un izlasīt vēlreiz visu, ko tu esi pats izlasījis.” Tā ir pabeigta darba sajūta, tā ir pašapziņa, iespēja pašam klusumā pārlasīt, parādīt mammai, tētim vai kādam citam izlasīto.
Rakstīt pašiem priekšā, nevis izmantot sagatavotas kartītes, dod ļoti īpašu sajūtu - sajūtu, ka rakstīšana ir svarīga un ka raksta tieši bērnam.
Šajā vingrinājumā liels ieguvums ir tas, ka bērns vairākkārtīgi pārlasa šos vārdus.
Piebilde - lietojiet klasiskos vispārpieņemtos burtus, atsakieties no sava rokraksta šajā vingrinājumā. Protams, ja bērns pazīst tikai lielos drukātos burtus, tad rakstiet ar tiem.
Ja aptrūkstas priekšmeti, varat izmantot piemēram, šādas kartītes, kurās ir sagatavoti attēli ar fonētiskiem vārdiem. Kartītes pieejamas bloga veikala sadaļā.
Vēl varat izmantot šādas abpusēji drukājamas kartītes, kurās ir sagatavoti attēli ar fonētiskiem vārdiem - vienā pusē vārds, otrā pusē atbilstošs attēls. Kartītes pieejamas bloga veikala sadaļā (kartītes ir gan ar drukātiem (lielajiem/mazajiem burtiem), gan ar rakstītajiem burtiem).
Tieši ar šādu kartīšu palīdzību mūsu trīs vecākie bērni arī ir iemācījušies lasīt - viegli, vienkārši vārdi un bilde, pēc kuras sevi pārbaudīt un nopriecāties pēc izlasīšanas, ka izdevies pareizi izlasīt. Visi lasīt iemācījās zem 5 gadu vecuma - gan puiši, gan meita. Un tā kā tas ir bijis tik efektīvi, tad tieši tāpat darīsim ar dvīņiem, kad viņiem radīsies interese par burtiem un to kopā likšanu. Kāpēc tik agrs vecums? Jo patiesībā tas ir vecums, kad viņiem tas sāk interesēt - ja ir izspēlētas skaņu spēles, ja ir redzēti burti, ja tie ir izvilkti (šeit ir pieejams mācību materiāls burtu apguvei - mazie varavīksnes burti), tad nākamais solis ir ļoti loģisks un neprasa lielu piepūli.
Tas tiešām neprasīja daudz laika - vien kādas 5-10 minūtes katru dienu vai katru otro dienu. Parasti gan bērni ieiet azartā un grib katru dienu.
Kā mēs strādājam ar šādām kartītēm? Līdzīgi kā iepriekš aprakstīts pie pirmās lasīšanas ar rakstīšanu priekšā - es lieku klāt pirkstu pie burta, bērns sauc. Tad pie nākamā un atkal nosauc. Pašās pirmajās reizēs es nosaucu vēlreiz visus burtus: m-ā-j-a. Tad vēlreiz: m-ā-j-a. Līdz bērns pats iesaucas "māja!". Šādi palīdzu dažas reizes. Citā reizē bērns atkal pats nosauc visus burtus, un, ja nesaprot, kas sanāk, tad es lūdzu, lai nosauc vēlreiz. Tad vēlreiz. Un vēlreiz, bet ātrāk vienu pēc otra. Ļoti ātri ir skaidra doma, kā savienot burtus.
Piebilde - tiešām arī paši sauciet pa vienam burtam "v-a-r-d-e", nevis "var - de", lai bērnam nav pa vidu nesaprotamais moments, kā tieši notika sapludināšana. Tāpēc jau ņemam šos īsos fonētiskos vārdiņus, lai nekas pa vidu nav jāpludina un bērns pats var saprast, kā tie saplūst vārdā.
Kad ir izdevies saprast vārdu, tad griežam riņķī kartīti un redzam, kas tur uzzīmēts - bērni parasti ir ļoti priecīgi, ka ir izdevies pareizi izlasīt. Ja kāds burts pa vidu vēl ir nezināms, tad es to nosaucu bērna vietā. Lēnā garā arī pārējos burtus sāk iegaumēt.
Paralēli šim kartīšu lasīšanas procesam visiem trīs vecākajiem bērniem istabā pie sienas esmu līmējusi tos burtus, kurus viņi ir apguvuši - vakaros pirms gulētiešanas vēl visus nosaucām. Nosaukšanai parasti izmantoju trīs pakāpju lekcijas principu - pirmajās reizēs saucu un rādu pati, tad jautāju pēc konkrēta burta ("Vai tu man vari parādīt "a"?) un tikai tad, kad esmu 100% pārliecināta, ka burtu atpazīst uzdodu jautājumu: "Kas ir šis?"
Ja mūsu puišiem bija klasiskais Montesori pieejas variants, kur sākumā saklausa skaņas, tad tās raksta ar kustīgo alfabētu un tikai tad lasa, tad meitai mums sākumā nāca lasīšana ar šīm kartītēm un tikai tad es piedāvāju arī kustīgo alfabētu. Sajūta ir tāda, ka viņai šis process ir noticis vienlaicīgi - gan lasa, gan saliek vārdus.
Es daru tā, ka izņemu no kastes vairākos eksemplāros tieši tos burtus, kas viņai būs nepieciešami un ko viņa jau pazīst (nav obligāti jāzina pilnīgi visi 33 alfabēta burti, lai sāktu mācīties rakstīt vai lasīt - dodiet vienkāršos vārdus, lai bērni redz jēgu burtu mācībai. Ja mēs visu procesu velkam bezgalīgi garu, nostiprinām un nostiprinām tik burtus, bet nedodam to interesanto daļu - likšanu kopā, tad vienā brīdī bērnā rodas protests pret burtu mācīšanos.). Tad paņemam kartītes, pagriežot ar attēla pusi un viņa, ieklausoties skaņās, saliek atbilstošos burtus.
Tāpat kā iepriekšējais uzdevums (pirmā lasīšana ar rakstīšanu priekšā), arī nākamais, par ko vēlos pastāstīt, ir klasificējošā lasīšana.
Ko nozīmē “klasificējošā lasīšana”? Tas ir tad, kad tiek lasīts kādā noteiktā tematikā - atbilstoši priekšmetiem vai attēliem, ko redz un var aptaustīt.
Tad, kad bērns tikai nesen sācis lasīt, viņš vēl nespēj izlasīt pilnīgi jebkuru vārdu, jebkurā grāmatā, jo, pat ja zina visus burtus un prot sapludināt skaņas, pēc vārda izlasīšanas, var nesaprast, ko ir izlasījis - nezina šādu vārdu, nepareizi saliek uzsvarus, izlasa ar nepareizu intonāciju. Taču, ja lasa vārdus atbilstoši tam, ko tieši tobrīd redz, ir daudz lielāka iespēja, ka bērns izlasīs vārdu pareizi un ar izpratni. Piemēram, ja bērns redz savā priekšā eža figūriņu un no burtiem arī izdodas savilkt “ezis”, tad ir pilnīgi skaidrs, ka bērns šo vārdu izlasīs ar pareiziem uzsvariem un intonāciju. Viņš arī būs ļoti priecīgs, ka var izlasīt un uzreiz redzēt acu priekša izlasīto.
Dodot bērnam lasīt tekstus, kurā viņam ir daudz nezināmu vārdu, mēs paši izprovocējam to, ka viņi lasa bez izpratnes un vienkārši mehāniski - liek kopā skaņas, taču domu nesaprot. Visiem bērniem ir šāds mehāniskās lasīšanas posms, kad viņi tikko atklāj lasīšanas tehniku, taču to nevajag paildzināt. Svarīgi, lai bērns ātrāk sāk redzēt jēgu no šī procesa un nezaudē vēlmi lasīt.
Klasificējošā lasīšanā var rīkoties tā kā aprakstīts iepriekš pie pirmās lasīšanas, bet var strādāt arī ar priekšmetu kastītēm un ar klasificējošās lasīšanas kartītēm.
Kastītēs tiek atlasīti priekšmeti ar fonētiskiem nosaukumiem un klāt pievienotas kartītes ar atbilstošiem nosaukumiem. Bērns var gan patstāvīgi darboties, gan kopā ar pieaugušo tāpat kā pie iepriekšējā uzdevuma - saukt burtus vienu pēc otra aizvien ātrāk, līdz skanējums iegūst jēgu un tad šķirot klāt priekšmetiem. Var griezt lapiņas otrādāk, atkal šķirot klāt tāpat kā iepriekš, lai veicinātu to, ka bērns vairrākkārtīgi izlasa šos vārdus.
Uzskatu, ka šādas kastītes vairāk der pirmsskolas iestādes videi, bet ne mājām. Mājās nav vajdzības gādāt šādus priekšmetus, veidot kastītes - tam visam būs pārāk īss mūžs. Labāk katru reizi sameklēt pa māju priekšmetus un sarakstīt bērnam jaunas lapiņas, izveidot viņam jaunu šķirstāmo grāmatiņu. Tas būs daudz īpašāk - rakstīt tieši bērnam, viņš redzēs jēgu no rakstīšanas, redzēs, ka var izlasīt cita cilvēka domas (vecāki taču nepasaka, ko tieši rakstīs, bet bērns izlasa un saprot - tas ir maģisks brīdis!), turklāt tas neprasa daudz laika (tā ir 5-10 minūšu darbošanās), taču ieguvumu ir daudz gan no attiecību stiprināšanas viedokļa, gan, protams, no lasītprasmes apgūšanas un veicināšanas viedokļa.
Doma patiesībā ir ļoti līdzīga kā pie lasīšanas ar priekšmetiem, taču šeit vārdu klāsts var būt ļoti plašs. Parasti vienā komplektā ir līdz 10-12 vārdiem, tie ir vienā tematikā, lietas attēlotas daudz maz proporcionāli viena attiecībā pret otru (piemēram, ja veidojam virtuves priekšmetu kartīšu komplektu, tad ledusskapis noteikti tiek attēlots lielāks par karoti). Vienmēr ir arī viena vispārinošā kartīte, kur visas lietas attēlotas kopā, lai bērns zina, kā tos visus sauc kopā un lai neveidotos situācija, kad bērns zina, kas ir burkāns, kartupelis un kāposts, bet nezina, ka tie visi kopā ir dārzeņi (tas ir stāsts no dzīves, tā notiek!).
Daudzās Montesori pedagoģijas praksēs lasīšanas kartītes tiek iedalītas trīs kategorijās:
Katru no šīm kategorijām parasti marķē ar atšķirīgu krāsu, piemēram, daudzviet pasaulē Montesori vidē kartītes, kurās ir viena valodas grūtība (īpaši burtu savienojumi, kas tiek rakstīti vienā veidā, bet tiek izrunāti pavisam savādāk, piemēram, "dz") liek uz zaļa fona. Te arī ir radies neliels jūklis ar Latvijā lietotajiem foniem - zaļais fons smilšpapīra divsakņu plāksnītēm ir palicis kā daudzās citās valstīs, bet visus citur ir pāņemta prakse no Vācijas (?) lietot zilu fonu divskaņiem un citām valodas grūtībām. Tātad - Latvijā pārsvarā tiek lietota šādas sistema: pirmā kategorija tiek marķēta ar rozā krāsu, otrā ar zilo un trešā ar baltu. Šis krāsu marķējums man ir noderējis brīžos, kad ir ātri jāsaprot, kuras kartītes kuram bērnam var dot un arī pašiem bērniem patstāvīgi noorientēties - viņi zina, ka var ņemt un strādāt ar visu, kas, piemēram, ir rozā. (Bērniem, kas tik tikko sāk lasīt, dodu tikai rozā, un arī viņiem pašiem pasaku: “Tu vari ņemt un šādi lasīt visas kartītes, kas ir ar rozā rāmīti.”)
Kā strādāt ar kartītēm
Parasti tās drukā ārā divos eksemplāros, vienam kartīšu komplektam griež nost nosaukumus, otram atstāj - tas kalpos kļūdu kontrolei. Sākumā komplektam bez nosaukumiem iziet cauri kopā ar bērnu, izrunājot katru attēlu. Ja bērns kādu lietu nezina, tad šo kartīti liek nost, atstāj tikai tās, kuras bērns zina. Kādu nezināmo terminu var apgūt ar trīspakāpju lekcijas palīdzību, bet šoreiz var iztikt arī bez tās un strādāt tikai ar bērnam zināmajiem nosaukumiem, jo šajā uzdevumā primārais ir lasīt, nevis apgūt jaunus vārdus.
Tad kartītes bez nosaukumiem novieto atstatus vienu no otras tā, lai labajā pusē būtu brīva vieta. Vispārinošo kartīti novieto augšpusē. Bērns ņem nogrieztos nosaukumus, lasa tos un novieto zem atbilstošā attēla. Pēc tam pārbauda sevi ar kontrolkartīšu palīdzību, novietojot tās labajā pusē un pārliecinoties, vai uzraksts ir vienāds. To bērni redz jau tīri vizuāli, nav tā, ka vienmēr izlasa arī kontrolkartīti. Nevajag arī pārdzīvot, ja šķiet, ka bērns visus nosaukumus uzmin pēc pirmā burta - jebkas, kas ceļ pašapziņu lasīšanas procesā ir labi. Bērni “fotogrāfē” šos vārdus kā vienu veselumu, arī tas mācību procesā ir normāli.
Šīm kartītēm izmantoti attēli no Latvijas Daba. Ar sagatavoto materiālu dalos bez maksas, spied uz attēla, ja vēlies saglabāt sev.
Ja bērns vēl ir šajā pirmajā lasīšanas posmā, tad jums var noderēt arī lasīšanas spēle, ko biju izveidojusi savam vecākajam dēlam, kad viņš mācījās lasīt. Spēles aprakstu un pašas kartītes meklē šeit.
Šoreiz tas ir ievads par lasīšanu, taču man ir gandrīz gatavs arī nākamais ieraksts par lasīšanu. Tas būs pieejams pavisam drīz, jo mani pašu uz to mudina meita - viņai pirmās lasīšanas posms jau šķiet par vieglu.
Kā iemācīt bērnam lasīt - 2. daļa
]]>
Mums ir bijuši dažāda veida un satura adventes kalendāri. Padalīšos ar labajām idejām un ar kļūdām, ko nepieļaut.
Pats pirmais adventes kalendārs bērniem mums bija, kad vecākajam dēlam bija 3g10mēn. Agrāk nemaz neprasījās, jo šķita, ka domu viņš nesapratīs.
Es biju pārcentīga - izsērfoju Pinterest un katrai dienai ieliku kādu ar Ziemassvētkiem saistītu aktivitāti. Nedariet tā! Kāpēc? Ņemiet vērā, ka būs dienas, kad vakarā pēc darbiem, bērnudārziem un skolām dažkārt vienkārši vairs nav spēka aktivitātēm, tāpēc “atšķaidiet” ar kaut ko ļoti elementāru un maz resursus un spēkus prasošu, piemēram, vienkāršās aktivitātes:
1. Nopirksim Ziemassvētku saldējumu.
2. Ēdīsim vakariņas sveču gaismā.
3. Noskatīsimies Ziemassvētku multeni.
4. Izlasīsim pasaku par Kraukšķīti.
5. Uzliksim gaismas virteni uz palodzes.
6. Iededzināsim nākamo sveci adventes vainagā.
7. Pabarosim putniņus aiz loga.
Vēl - ja aktivitātes liekat aploksnēs, tad noteikti sanumurējiet tās un izveidojiet paši sev šo numurēto sarakstu, lai aktivitātes var droši mainīt vietām pirms bērni pamodušies, ja jūtat, ka šodien tomēr nav īstā diena. Īpaši tas attiecas uz aktivitātēm, kas atkarīgas no ārējiem apstākļiem, piemēram:
8. Uzcelsim sniegavīru.
9. Sameklēsim debesīs Lielos Greizos Ratus. Iedvesma zvaigznāju pētīšanai te.
10. Iesim pikoties.
11. Iesim pēc egles.
12. Uzrīkosim mājās fotosesiju Ziemassvētku noskaņās
13. Iemācīsimies īsu Ziemassvētku pantiņu
Ieteikums no mums - Evijas Gulbes dzejolis
14. Sagatavosim un nosūtīsim paciņu Eņģeļa pastā kādam opim vai omei Latvijas pansionātos.
15. Cepsim piparkūkas.
16. Griezīsim papīra sniegpārslas.
17. Rakstīsim/zīmēsim vēstuli Ziemassvētku vecītim. Bezmaksas fails.
18. Sajūtu trauciņi.
Trauciņā vai kādā pudelē liekam visu, ko vien sirds kāro. Mēs likām priežu zariņus, čiekurus, spīdumiņus, kādu pīlādža ogu un pārlējām visu ar iekrāsotu ūdeni. Ūdens rada palielināmā stikliņa efektu, bērniem patīk pētīt šīs palielinātās skujas. Vēl var klāt pieliet eļļu - dažādie blīvumi rada interesantu saspēli. Ja ir bail, ka bērns varētu attaisīt vaļā vāciņu, to var aizlīmēt ar līmi. Mēs kaut kā iztikām bez līmēšanas - saprata, ka pudele ir pētīšanai.
Pēdējos gados sajūtu trauciņiem saturu eju meklēt uz floristikas saloniem - lūdzu atgriezumus no adventes vainagu gatavošanas. To parasti ir daudz un salonos tos labprāt pārdod diezgan lēti vai pat šo to atdod bez maksas.
Starp citu, abos šajos attēlos ir mūsu dēls Edmunds. Sajūtu trauciņi patiesi ir kļuvusi par mūsu tradīciju jau daudzu gadu garumā!
19. Mandarīnu sveces.
Pats atbildīgākais moments - atrast viegli mizojamus mandarīnus un nomizot tā, lai iekšā paliek tas baltais "diedziņš". Pēc tam ielejam eļļu (mēs ņēmām to, kas bija mājās - cepšanai domāto) un maksimāli tuvu eļļas līmenim aizdedzina "deglīti". Tas arī viss! Sveces deg ilgi.
20. Mākslīgais sniegs.
Skūšanās putas (vislētākās un parastākās) pakāpeniski pievieno sodai (ar vienu paciņu pietiek) un mīca līdz patīk sniega konsistence. Skūšanās putu atvēsinošā efekta ietekmē sniegs pat šķiet mazliet vēss. Var pa to rakties, birdināt, braukt pāri ar rotaļu mašīnām, taisnīt sniega kalnu. Slēgtā traukā arī var uzglabāt - nezaudē savas īpašības.
21. Čiekuru pētīšana.
Šim darbiņam būs nepieciešami pāris čiekuri (priežu vislabāk) un "burvju ūdens". Visparastākajam ūdenim piepilina pāris pilienu krāsvielas, pieber spīdumiņus un burvju ūdens gatavs!
Čiekurus pirms tam jāpatur siltumā, lai tie atveras. Labi pirms tam pārliecināties, ka aizvērtus čiekurus vienkārši ar rokām nevar attaisīt un pēc tam arī atvērušos čiekurus ar rokām nevar aiztaisīt bez laušanas.
Liekam burvju ūdenī! Un lēnām notiek brīnums - čiekuri aizveras.
22. Ledus gleznas.
Lēzenā traukā tāpat kā pie sajūtu trauciņiem atkal liek visu, kas šķiet gana ziemīgs - skujas, apelsīnu miziņas, pīlādžu ogas, nelielus čiekurus, kādus spīdumiņus. Visu pārlej ar ūdeni un izliek uz balkona, ja ir auksta ziema, bet, ja nav - tad saldētavā. Kad ūdens sasalis, ņem ārā ledus gleznu un izliekam to vēsā vietā visu apbrīnošanai.
Mēs laikam bijām tik aizrāvušies, ka man pašai nemaz nav bildes ar šo aktivitāti, tāpēc, lai parādītu jums mani glābj brāļa sieva Laura un viņas abu meitu darinājumi.
23. Pufīgās krāsas.
Skūšanās putas - atkal jau visparastākās un vislētākās - attiecībā 1:1 ar PVA līmi. Un gatavs! Ja mājās ir, tad var sadalīt pa trauciņiem un katrā trauciņā iepilināt pa pilienam pārtikas krāsvielas. Mums ļoti patīk, ka šīs krāsas savu pufīgumu saglabā arī pēc nožūšanas. Sanāk ļoti interesants efekts. Gleznojām uz melna papīra.
24. Papīra piparkūkas
Nepieciešams brūns papīrs un balts marķieris, zīmulis vai korektors. No pieredzes varu teikt, ka visvieglāk bērniem iet ar balto marķieri. Zīmuļi ir pārāk blāvi, bet korektors mēdz "neklausīt" - kaut kas par daudz uzspiežas, tad nespiežas vispār un aizkalst ciet.
25. Aromātiskie apelsīni.
Es ticu, ka šis ir ļoti zināms darbiņš, bet arī vienkāršās lietas mēdz izkrist no prāta, tāpēc šeit atgādināšu.
Pavisam vienkārši - apelsīnos sasprauž krustnagliņas un bauda smaržu.
Mūsu bērniem parasti ir izdevies uzreiz ar pašām krustnagliņām iedurt, bet, ja ir grūti, tad sākumā apelsīnu var sadurstīt arī ar koka iesmiņiem. Var veidot kādus īpašus rakstus.
26. Apelsīna vai mandarīna mizu rotājumi
Ar piparkūku formiņām (vēlams metāla) apelsīnu vai mandarīnu mizās izspiež rotājumus. Vieglākai izspiešanai var izmantot āmuru - ar to uzsit pa piparkūku formiņu. Ar īlenu uzreiz arī veido caurumu aukliņas izvēršanai.
27. Sniega krāsošana
Ja ir kāda sniegota diena, tad šis uzdevums ir ļoti piemērots. Tas neprasa īpašu piepūli un bērni vienmēr ir sajūsmā par to. Sniegu ienes telpā lielā bļodā vai paplātē un krāso to ar ūdenskrāsām. Var krāsot pavisam brīvi, bet var izmantot arī piparkūku formiņas.
28. Sāls sniegpārslas
Ar PVA līmi uz papīra (vislabāk izcelsies uz tumša) zīmē sniegpārslu, to bagātīgi pārber ar smalko sāli, nober lieko un atstāj nožūt. Kad sniegpārsla nožuvusi, vēlreiz maigi nober lieko sāli.
29. Sniegavīra spēle
Pirmais solis ir izgatavot 6 sniegavīra sastāvdaļas vairākos eksemplāros: trīs dažādu izmēru bumbas, burkānus, spaiņus un zariņus. Spēle var būt galda spēles izmērā, taču daudz iespaidīgāk un jautrāk, ja tā ir liela - tāda īsta sniegavīra izmēros. Sniega bumbām mēs apvilkām trīs dažāda izmēra šķīvjus.
Protams, ka darba gaitā šķīvji NAV katru reizi jāsaliek sniegavīra formā kā šajā attēlā - tā vienkārši bija bērna vēlme.
Katru detaļu izgriež un izkrāso tādā tehnikā kādā nu tīk. Mēs krāsojām ar akvareļiem.
Otrais solis ir izgatavot metamo kauliņu. Ja mājās jau ir kāds viegls kubs, ko varat izmantot šim mērķim, lieliski! Ja nav, tad metamo kauliņu varat izgatavot paši - mēs vadījāmies pēc šī video. Kad kubs uzlocīts, tad aplīmējiet to ar mazāka izmēra sniegavīra detaļām- uz katras skaldnes citu.
Spēles būtība - katrs pēc kārtas met metamo kauliņu un ņem sev atbilstošo sniegavīra daļu. Uzvar tas, kuram izdodas pirmajam uzbūvēt pareizo sniegavīru. Mēs esam spēlējuši ne tikai mājās, bet arī bērnudārza pasākumā, sadaloties komandās.
2019. gadā ar diviem maziem viengadniekiem, mums bija slinkais adventes kalendārs. Es sagriezu mājās esošo filca audumu un katrā ieliku pa kādam gardumam. Piesēju pie aizkaru stangas. Katru vakaru griezām nost vienu sainīti un pie tējas izrunājām, kā pagājusi mūsu diena.
Šī ideja man bija no sava vidusskolas laika, kad mana audžumamma uztaisīja šādu gaidīšanas "kalendāru". Vakara sanākšana ar sarunām mums visiem palikusi atmiņā kā ļoti sirsnīgs laiks. Kļūda, ko mēs pieļāvām toreiz - dažos sainīšos bija našķi, kas bojājas, piemēram, mandarīni. Kamēr mēs pie tiem tikām, tie jau bija sabojājušies. Pagājušā gadā šo pieredzi ļoti ņēmu vērā un saliku tikai tādus saldumus, kas ātri nebojājas.
Skolēniem mūsu ģimenē ir bijis vienas grāmatas "Adventes kalendārs" - Majas Lundes grāmata "Sniega māsa". Šajā grāmatā ir tieši 24. nodaļas, kas nozīmē, ka katru dienu līdz pat Ziemassvētkiem var izlasīt pa vienai nodaļai. Ļoti skaistas ilustrācijas! Pats stāsts ir skaudrs un sāpīgs - galvenā varoņa Juliana māsas nāve, un šogad pirmo reizi Ziemassvētki ģimenē tiks sagaidīti bez viņas. Bezgala skaista, bet skumja grāmata. Šis "kalendārs" derēs pieaugušajiem un vecākajiem ģimenes bērniem.
Viena līdzīga doma pasaku adventes kalendāram ir iesaiņot 24 grāmatas par ziemas un Ziemassvētku tēmām, un tad katru dienu pa vienai pakot ārā un lasīt. Lielākam pārsteiguma momentam var darīt tā, ka šīs grāmatas visu cauru gadu stāv noliktas prom un tiek izvilktas tikai šajā īpašajā laikā. Protams, var paņemt grāmatas arī no bibliotēkas.
Jau vairākus gadus mums ir arī Rūķis, kas katru nakti kaut kur paslēpjas, bērniem tas no rīta jāatrod, jāizlasa uzdevums. Rūķis atnes arī pa kādam saldumiņam vai nieciņam Ziemassvētku noskaņās. Mūsu rūķu meitene ir pirkta Liepiņu ģiemes veikalā Pingas.lv. (Šis vispār ir brīnišķīgs veikals, kas pieder daudzbērnu (četri dēli!!! uh!) ģimenei, veikalā atlasītas lieliskas kvalitātes rotaļlietas, apģērbi, braucamie. Iesaku paciemoties.)
Vēl dažādi rūķi nopērkami arī Rimi veikalos, Tiger un citur.
Šis materiāls ar 56 uzdevumu lapiņām un arī 16 tukšām kartītēm pieejams bloga veikala sadaļā.
Tā kā adventes kalendāram nepieciešamas tikai 24 kartītes, tad no šiem uzdevumiem var izvēlēties tikai tās, kas der konkrētai ģimenei. Papildus arī 8 tukšas kartītes, ko var lietot gan savu uzdevumu rakstīšanai, gan kā dāvanu zīmītes, uz kurām rakstīt dāvanu saņēmēju vārdus.
Es parasti izlemju iepriekšējā vakarā, kuram uzdevumam nākamajā dienā mums kā ģimenei būs laiks un nepieciešamie resursi, lai to īstenotu.
Šogad (2023.) esmu izveidojusi divas Ziemassvētku gaidīšanas uzdevumu burtnīcas. Tajās ir nelieli uzdevumi katrai dienai no 1. līdz pat 24. decembrim.
Iesaku katru šo lapu griezt uz pusēm un sasiet ar lentīti vai iesiet spirālē, lai veidojas burtnīcas formāts.
]]>
Vairākkārtēja cipara izvilkšana nostipirna to muskuļu atmiņā. Pēc šādas ciparu vairākkārtējas izvilkšanas, vēlāk rakstīt uz papīra ar brīvu roku bērnam būs daudz vieglāk.
Bērns izvēlas 7 dažādu krāsu zīmuļu (drīkst arī vairāk vai mazāk atkarībā no tā, cik ilgi pats bērns ir gatavs strādāt), izvelk ciparu ar visām izvēlētajām krāsām.
Mēs glabājam šos ciparus fotoalbumā, kas pie reizes paver arī vēl vienu darbošanās iespēju - izvilkt ciparus ar flomasteriem un tad nodzēst ar lupatiņu.
Var droši ļaut bērnam visādos veidos ciparu izrotāt, griezt ārā, izklāt ar plastilīnu. Ja ir pavadīts ilgāks laiks pie viena cipara, dzirdot arī tā nosaukumu darbošanās laikā, tad tā veidols vieglāk paliks bērna atmiņā.
Lai radoša ciparu apguve!
]]>
Ir spēles, ko spēlējam tikai ar vecākajiem dēliem, bet ir arī tādas, kas der visiem, praktiski bez vecuma ierobežojumiem. Piemēram, četras spēles, kas der visai ģimenei.
Tā ir mūsu ģimenes viena no favorītspēlēm, jo tā ir vienkārša, gana ātri izspēlējama, interesanta. Tā ir piemērota arī bērniem, kas vēl neprot skaitīt. Spēlē ezīši cenšas tikt ātrāk uz mājām, ejot pa tiem lauciņiem, kurus izdevās "uzlasīt" ar bumbiņas ripināšanu. Savā gājienā bumbiņa ir jāripina pa āboliem, lapām un sēnēm, tās, kuras pielīp pie bumbas arī norāda, pa kuriem lauciņiem būs jāiet. Tas ir viegli saprotams arī maziem bērniem - ja man ir ābols, tad varu uzkāpt uz ābola. Šī bumbiņas ripināšana ir liels intereses moments, jo ir interesanti redzēt, kas tad ir pielipis šoreiz, turklāt vienmēr kaut kas pielīp, līdz ar to izpaliek vilšanās momenti, kas mēdz būt citās spēlēs. Spēli var padarīt arī nedaudz azartiskāku, ja to spēlē lielāki bērni, pieliekot lapsu, kas dzenas pakaļ un var ezīti apēst. Mazajiem mēs lapsu parasti neizmantojam, lai lieki neliktu pārdzīvot.
Katram izdala pa 5 baloniem, tad no otras kaudzītes ceļ kārtis, kurās parādīts, kuras krāsas balons pārsprādzis/aizlidojis/sadurts. Ja spēlētājam ir šādas krāsas balons, tad apgriež kārti otrādāk. Tieši tik vienkārši. Tā noteikti var būt viena no pašām pirmajām galda spēlēm bērniem.
Šai spēlei ir vairāki spēlēšanas varianti, bet mēs parasti uzliekam vienu lielo kaudzi un katram izdalām pa 1 kartītei. Tas, kurš savā kartītē visātrāk saskata tādu pašu priekšmetu kā no centrālās kaudzītes apgrieztajā kārtī, ņem sev šo kārti. Pārsteidzoši, ka uz katras ir citi zīmējumi, bet vienmēr, vienmēr var atrast pāri, kas saskan. Spēle uzmanības attīstīšanai.
Te bērnam jau būtu jāmāk skaitīt līdz pieci. Visas kārtis izdala visiem spēlētājiem. Katrs savu kaudzīti apgriež ar attēliem uz leju un pēc kārtas griež pa vienai kārtij ar attēliem uz augšu. Tas, kas pirmais pamana, ka apgrieztajās kartītēs kopā ir 5 vienādi augļi, skandina zvaniņu un ņem visu spēlētāju apgrieztās kārtis sev.
Jautra spēle, kas neprasa lielu domāšanu, noteikti ir Ice Cool. Tik jāiemācās uzsist pa pingvīna figūriņu, un tad jau tik jāslido pa klasēm, jālasa zivis. Noteikumi ātri apgūstami un spēle viegli spēlējama, ja bērnu pirksti jau ir gana veikli.
Šī spēle ir mūsu jaunākais papildinājums spēļu klāstā (2022.), ko tiešām arī spēlējam, jo ir vienkārša, neprasa īpaši lielu piepūli un ir smieklīga ar notikumiem tajā. Spēles sākumā katrs izvēlas savu mašīnu, ar kuru "braukt pa dzīvi", ir iespēja izvēlēties ceļu bez augstskolas un uzreiz sākt pelnīt naudu vai arī iet augstskolā un pelnīt vairāk, taču nedaudz vēlāk. Izvēles ir viegli paveicamas, daudz ko nosaka, laimes rata pagriešana. Te viss notiek diezgan strauji - iespēja apprecēties, pirkt māju, tikt pie mājdzīvnieka, nonākt pusmūža krustcelēs... un doties pensijā. Ironiski mums vienmēr šķiet, ka "dzīves uzvarētājs" ir tas, kuram ir visvairāk naudas. Un dažkārt uzvar arī videoblogeris bez izglītības, nevis jurists vai ārsts. Nav laikam gluži labākā morāle, bet “tāda ir dzīve” :) Noteikti iesakām, ja gribas kaut ko vieglu. Vecums 7+
Šo spēli var spēlēt divatā. Domā savā ziņā ir līdzīga kā Desās ("X un O"), taču te ir daudz, daudz vairāk iespēju, jo jāpieskata krāsa, augstums, gludums un negludums, forma... iespēju salikt vienā rindā četras figūras, kas kaut vienā no pazīmēm ir vienādas, ir ļoti daudz. Azartu šai spēlei papildus piedod tas, ka kauliņu nākamajam gājienam nevis ņem pats, bet to iedod pretinieks. Līdz ar to, ja otrs gūst uzvaru, pats esi pie tā "vainīgs". Lieliski ir tas, ka to var izspēlēt vien 10-15 minūtēs, un, protams, ļoti attīsta loģisko domāšanu.
Es šahu neprotu, man tā liekas sarežģīta spēle. Bērnībā vecāki atrunājās ar to, ka sarunās, lai kāds iemāca (šāds brīdis nekad nepienāca). Tāpēc liels ir mans pārsteigums, redzot, cik brīvi un ar lielu azartu mūsu puiši spēlē šahu. Viņi ir apguvuši šos dažus svarīgos noteikumus, kā ar katru figūru drīkst kustēties un BLIEŽ. Es to savādāk pat nevaru nosaukt - šajā, manuprāt, tik nopietnajā spēlē, bērniem pašiem ir daudz smieklu, kā nu kurš zirgs ir kustējies, kā nokauts karalis vai kā kaut kur pārslīdējis laidnis. Paldies vīram un bērnudārza skolotājiem, kas šo spēli viņiem ir iemācījuši.
Protams, ka mums ir arī atmiņas spēles. Man patīk, ja tās ir ar pievienoto vērtību un dod iespēju paplašināt vārdu krājumu. Piemēram, pievienotās vērtības nebūs atmiņas spēlei ar dzīvniekiem, kurus bērns jau pazīst no 1,5 gadu vecuma. Jēgpilnāk būs, ja tie ir karogi (mums ir no Flying tiger), mākslas darbi (par šo spēli man bija atsevišķs ieraksts te, kurā ir pieejams arī viens bezmaksas lejupielādējams materiāls).
Taču negribu noniecināt arī atmiņas spēles ar dzīvniekiem vai augļiem – ar tām var ieinteresēt bērnus, kuriem šī ir pirmā saskare ar atmiņas spēlēm!
Par vienu citu atmiņas spēli, ko varat uztaisīt paši mājās ar metāla vāciņiem (tas ir ļoti īpašs intereses moments bērniem) esmu rakstījusi šajā rakstā.
Vecāko dēlu (7 un 9 gadi) un vīra kompānijā tiek spēlētas Carcassonne, Katanas ieceļotāji un arī šī mūsmājās jaunā spēlē, ko mums uzdāvināja braingames.lv – Ticket to Ride. Visās šajās spēlēs ir gana daudz noteikumu, ko mazākiem bērniem vēl būs grūti aptvert, bet lielākiem - kā reiz.
Mūsu ģimene ar Ticket to Ride šobrīd ir ļoti, ļoti aizrāvusies, un dēli teju katru vakaru jautā, vai spēlēsim. ... nu tik ļoti aizrāvušies, ka vīrs pat ir lejupielādējis sev šo spēli arī telefonā...
Starp citu, Uno ir ar kādiem vien zīmējumiem spējat iztēloties. Mums ir klasiskais, Emoji un Cars, kas mums arī ir visejošākais komplekts.
Tā ir spēle, kur kārtis visu pasaka priekšā - uzliek, piemēram, zaļu 6, tad nākamais drīkst likt vai nu zaļu krāsu vai nu 6, vai arī kādu no melnajām kārtīm. Melnās kārtis ļauj izvēlēties citu krāsu. Tur ir tādas kārtis kā "izlaist gājienu", "paņemt 2 vai 4 papildus kārtis", "mainīt virzienu". Kad spēlētājam uz rokām palikušas 2 kārtis, liekot nost vienu, jāiesaucas “uno!”. Ja to nepaspēj izdarīt pats, kas liek nost šo kārti, bet kāds cits, tad jāņem augšā atkal viena kārts klāt. Uzvar tas, kas pirmais atbrīvojas no visām kārtīm.
Šī mums nav pašiem, bet no visām ieteiktajām, uzrunāja visvairāk un to esmu ielikusi vēlmju sarakstā. Tā ir spēle, kur jāpamana divu dzīvnieku sajaukums. Pēc atsauksmēm - bērni piešaujas ātrāk par pieaugušajiem.
Vēl citi jūsu ieteikumi: 6. ņem, Monopols, Mistakos, Kaimiņu būšana, Penguins on Ice, Alias, Codenames, Cirks, 5 sekundes, Dixit, Stone Age, Skaiti ar lācēnu, Outfoxed, Mondo, Machi Koro, Bingo, Cubeez, Jenga, Patchwork.
Par bērniem izrunājām, bet sapratu, ka patiesībā vēlos ieteikt arī divas spēles pieaugušajiem.
Pirmā, nevainīgāka - komunikācijas spēle vienkārši sarunu raisīšanai. Mums šī spēle stāv mašīnā un, kad ar vīru, saprotam, ka citu sarunu tematu kā bērni un sadzīve mums galvā nemaz nav, tad ņemam vienu kārti un abi izsakāmies. Manuprāt, tas ir brīnišķīgs veids, kā piespiest sevi atslēgties un parunāt par tēmām, ko ikdienas skrējienā nemaz neapspriežam.
Vēl viena jautājumu spēle mazu bērnu (un ne tikai!) vecākiem, kuriem varbūt vakarā noderētu pārslēgšanās no ikdienas rūpēm uz atslābšanu. Kārtīm ir 4 pamattematikas, bet ieteiktu iet “pareizajā” secībā - no pirmās līdz ceturtajai, pirms tam izlasot arī pamācību, kādā secībā partneri atbild uz jautājumiem. Iesaku! Varbūt dāvana sev pašiem Ziemassvētkos?
Ja kāds no bērniem regulāri "aiziet pa gaisu" pie zaudējuma spēlē, tad varbūt noder šis ieraksts no Cieņpilnas audzināšanas sadaļas.
]]>
Cilvēki mēdz teikt, ka Montesori pedagoģijā vispār nav radošuma, ka viss ir ielikts pārāk stingros rāmjos. Taču jāatceras, ka patiesi radošs tu vari būt tikai tad, kad esi iepazinis tehnikas, materiālus, atšķir nianses, esi redzējis gana daudz dažādu iespēju, līdzekļu u.t.t. Ja tagad jums teiktu – ņemiet lapu un zīmējiet, ko gribat, darbi diezvai būtu ļoti radoši. Tiem, kas ir gājuši mākslas skolās, sākumā ir nācies mācīties zīmēt ģipša formas, mācīties ēnot, konstruēt, izmēģināt dažādas krāsas un tehnikas - un tikai tad brīvais lidojums ir patiešām brīvs, ir daudz vairāk ideju, ko un kā darīt. Kad brīvi pārvaldi dažādas tehnikas, savu roku un esi pietiekami daudz iedvesmojies, tad radošas izpausmes nāk vieglāk.
Līdzīgi arī Montesori pedagoģijā – jo gatavāka būs roka, jo redzošākas acis un jūtīgāka uztvere, jo radošāki darbi izdosies. Lai bērns spētu “dot ārā” radošumu, šis radošums sākumā ir jāpiepilda. Lai arī Montesori pedagoģijā bieži vien šķiet, ka lielākais uzsvars ir uz matemātiku, ģeometriju, gramatiku, bieži vien cilvēki, kas ir absolvējuši Montesori bērnudārzus un skolas, izvēlas ļoti radošas profesijas.
Sensorā sagatavošana un rokas attīstīšana Montesori pedagoģijā pat tiek salīdzināta ar alfabētu. Bērnam tiek iedots alfabēts, lai viņš var rakstīt, un tāpat - dvēseles, rokas un maņu attīstīšana, lai spētu zīmēt. Bērnu pirmie ķēpājumi un švīkas netiek analizēti, tāpat kā neanalizē nemākulīgus mēģinājumus uzvilkt pirmos burtus. Bērna darbos netiek analizēta krāsas izvēle un netiek mēģināts tam piešķirt kādu īpašu nozīmi. Tas, ka darbs beigās ir melns vai brūns, nenozīmē, ka bērns ir depresīvs. Tikpat labi tas, var nozīmēt, ka bērns ir vienkārši jaucis visas krāsas pēc kārtas vai gleznojis tumšu nakti.
“Acs, kas redz, roka, kas klausa, dvēsele, kas jūt,” tā Dr. M. Montesori ir teikusi par to, kas vajadzīgs bērnam, lai bērns varētu zīmēt. Tāpēc sagatavošanās mākslai viņas vārdiem ir “pati dzīve”.
Montesori pedagoģijā bērniem nemāca zīmēt koku, sauli, puķi, mākoņus. Kura ir pareizā puķe? Tā ar aplīti vidū un apkārt vienādi izkārtotas ziedlapiņas? Kurš ir pareizais mākonis? Gubu, ar vienāda izmēra lociņiem visriņķī? Ir milzīga puķu, koku, mākoņu dažādība! Tāpēc bērnus ir jārosina skatīties dabā, zīmēt no dabas. Ļoti svarīgi ir pētīt dabu, ziedus, kukaiņus, zarus un zīmēt tos. Šī vērošana ļoti palīdz mākslinieciskajai fantāzijai. Var iet uz Dabas muzeju un zīmēt dzīvniekus, pētīt botāniķu augu studijas un ieviest pašiem savu blociņu ar augu studijām (uzzīmēts zieds, lapas, saknes…atrasts nosaukums).
Lai gan lielais puķu ziedēšanas laiks ir jau garām, tomēr vēlos dalīties ar šo aktivitāti. Ja mums nav pieejami, pļavas ziedi, tad bērni parasti sagaida brīdi, kad ziedi vāzēs ir jau gandrīz noziedējuši, un tad ķeras pie to pētīšanas. Šoreiz gan šim ierakstam, nopirku arī svaigus ziedus. Pirmajām pētīšanas reizēm labāk izvēlēties tādus, kur zieda daļas ir labi saskatāmas (tulpes, lillijas, alstromērijas), citās reizēs - pat labi, ja ir kaut kas savādāk, piemēram, ir vai nav kauslapas, tās ir saaugušas, ir divu dažādu veidu vainaglapas, daudzas auglenīcas, lai bērni redz lielo dažādību.
Pirms sākt jebko griezt un dalīt, vienmēr ir svarīgi uzzīmēt, kā objekts izskatījās sākumā. Arī šoreiz - uz baltas lapas uzzīmē ziedu.
To var izgriezt un pielīmēt pie pamatnes, uz kuras līmēs pārējās zieda daļas. Pamatni parasti izvēlamies kādā kontrastējošā krāsā, bet tas nav tik būtiski. Tumšās krāsas mēdz būt labs intereses moments bērniem un tas palielina veicamā darba pievilcību.
Pēc tam, strādājot ar zieda uzbūves puzli, atceramies, visas zieda sastāvdaļas. (Puzles pieejamas, piemēram: Nienhuis.com, Absorbentminds.co.uk, Maras.lv, Smartandplay.com, materiālu koppasūtījumi no dažādiem ražotājiem - katramsaviputni.lv).
Ja šādas puzles nav, varat izmantot arī, piemēram, šādas kartītes, kuras pieejamas bloga veikala sadaļā.
Tad ir bērnu mīļākā daļa - visu sagriezt, sadalīt, saškirot par daļām.
Tālāk līmējam pie pamatnes vienkārši ar caurspīdīgo skoču. Starp citu, mums ir arī vairākus gadus veci darbi saglabājušies - ja vien nav iemesti kaut kur kaudzē žūšanas procesā (sapelēs), tad tiem nekas slikts nenotiek. Drusku sažūst, saraujas, bet vēl aizvien var gana labi visu saprast.
Ja bērns jau raksta pats - pierakstām nosaukumus klāt: vainaglapas, kauslapas, kāts, lapas, putekšņlapas (putekšnīca, putekšņlapas kāts), auglenīca (irbulis, drīksna, sēklotne).
Tas, cik ļoti “iet dziļumā” atkarīgs no paša bērna vēlmes. Mazākie vēl auglenīcu var nedalīt daļās, bet lielākiem jau tas varētu būt interesanti. Tāpat arī var griezt pušu sēklotni un pētīt ar lupu sēklaizmetņus. Var ņemt talkā arī mikroskopu, ja tāds ir pieejams. Lai bērni zīmē, visu, ko mikroskopā redz. Viņi to dara daudz rūpīgāk, nekā spējam iztēloties.
Vēl lielāki bērni var pētīt dzimtas un ziedu formulas, piemēram, uz vienas lapas salīdzinot vairākus vienas dzimtas ziedus.
Darba lapas jauno jēdzienu nostiprināšanai pieejamas bloga veikala sadaļā (Digitāls materiāls satur 20 darba lapas zieda daļu jēdzienu nostiprināšanai. Darba lapas ir veidotas diviem līmeņiem - ar pamatjēdzieniem un paplašinātais variants, kur ir iekļauti detalizētāki zieda daļu nosaukumi.):
Tāpat kā ziedu gadījumā - vienmēr, pirms kaut ko darīt ar objektu, uzzīmējam, kā tas izskatījās sākumā. Tad pierakstām klāt visu, ko redzam: miza, kātiņš, sēklas (piemēram,zemenei tās ir ārpusē) un varbūt arī sakaltušais zieds. Kas ir sakaltušais zieds? Kad zieda uzdevums piesaistīt putnus vai kukaiņus ir beidzies, tā ziedlapiņas nobirst un paliek vien kauslapas (dažreiz) un auglenīca, uz kuras drīksnas ir ticis puteksnis, ieaudzis iekšā un saplūdis ar sēklotnē esošo olšūnu. Tad no auglenīcas daļas izveidojas auglis, bet atgādinājums par šo procesu ir palicis - katram auglim var redzēt to auglenīcas augšējo daļiņu (drīksnu), mēs to varam saukt par sakaltušo ziedu.
Kad ar ārpusi esam tikuši galā, griežam augli uz pusēm. Svarīgi parādīt drošības pasākumus - kā turēt nazi, kā turēt pirkstus, griezt tikai uz dēlīša, parādīt kur nazim ir trulā un kur asā puse.
Dažus augļus ir interesanti griezt divos virzienos, tāpēc labi, ja ir divi eksemplāri. Piemēram, katrā ābolā iekšā ir zvaigznīte! Zinājāt?
Atkal zīmējam un rakstām visu, ko redzam: miza, mīkstums, sēklas. Ar lielajiem bērniem varat sameklēt arī sarežģītos, nopietnos nosaukumus - endokarps, eksokarps.
Te kivi ir mans darbs, ne bērna. Gan ziedu, gan augļu pētīšanā ļoti labprāt iesaistos arī pati. Visā šajā procesā ir kaut kas ļoti nomierinošs. Raisās sarunas, brīnāmies par augļiem un ziediem, par dabu.
Beigās vēl varam pētīt sēklu. Paskatīties uz to caur palielināmo stiklu, uzzmēt palielinājumā. Ja tā ir pietiekami liela - pārgriezt arī to uz pusēm. Attēlā ir zemenes sēkliņa.
Ar mazajiem ne vienmēr to vajag, bet ar lielajiem droši pārrunājiet arī augļu veidus vispār. Mums mājās šī ir mīļa tēma - domāt, kurš dārzenis īstenībā ir auglis :) Tomāts ir oga, ķirbis ir oga un arī gurķis ir oga. Viss, kas izaudzis no auglenīcas, ir auglis.
Montesori pedagoģijā māksla ir ļoti integrēta. Šāda te augļu, ziedu, lapu pētīšana ir viens no veidiem kā mākslu integrē nodarbībās.
Lai radoša darbošanās!
]]>Vai zinājāt, ka katrai zemes formai ir arī atbilstoša ūdens forma? Viss ir pa pārīšiem: sala - ezers, zemes rags - līcis! Iedvesma darbam ar zemes un ūdens formām.
]]>Kā jau vispār viss Montesori pedagoģijā, arī šo faktu bērnu sākumā iepazīstina ļoti praktiski - ir zemes un ūdens formu trauciņi, kuros bērns sapilda ar lejkannu ūdeni (vēlams iekrāsot ar pārtikas krāsvielu zilu, jo tad tas ir daudz uzskatāmāk). Bērniem šis darbs vienmēr patīk!
Tādas zemes un ūdens formas var iegādāties pie daudziem ražotājiem - dārgākas būs Nienhuis (kvalitāte nekad nav likusi vilties), Absorbent Minds - vidēja cena (no šiem un citiem ražotājiem regulāri koppasūtījumi notiek caur katramsaviputni.lv) vai lētāk no plānāka materiāla Ķīnas ražojuma, piemēram, Smart&Play, kurā šobrīd neredzēju pieejamas formiņas, bet gan tikai kartītes.
Bet vēl labāk un atmiņā paliekošāk ir pašiem ne tikai sapildīt jau gatavus trauciņus ar ūdeni, bet gan uztaisīt tos pašiem. Mēs nopirkām ļoti vienkāršus trauciņus Rimi, kas paredzēti ēdiena saldēšanai un mākslas veikalā veidošanas masu (var lietot mālu, plastilīnu, veidošanas masu). Bērni vienu trauciņu sapildīja pilnībā ar veidošanas masu - tā ir mūsu zeme. Sākumā bija tikai zeme! Un tad radās ūdens - to iepilda otrā trauciņā. Tagad ir divi trauciņi - vienā tikai zeme, otrā tikai ūdens. Ar nazīti zemē izgriež ezeru un pārliek izgriezto zemes gabaliņu trauciņā ar ūdeni. No ūdens trauciņa ar karoti pasmeļ ūdeni un ielej to jaunizveidotajā ezerā. Tā ir iegūtas divas pretējas zemes un ūdens formas - ezers un sala.
Izrunā ar bērnu nosaukumus, var pielikt uzrakstus, ja bērni jau raksta, lietot trīspakāpju lekciju, lai nostiprinātu jaunos jēdzienus. Tāpat atkārto ar visām pārējām zemes un ūdens formām.
Par formu pagatavošanu pašu spēkiem ir rakstījusi arī Evelīna no Mammassmaids - Zemes un ūdens formas - pagatavošana. Vēl viņai ir divi ieraksti: Iepazīstam zemes un ūdens formas un Radošās nodarbības fotostāsts, kuros arī vērts pasmelties idejas.
Piezīme #1 Ar pretējiem pāriem bērnus vienmēr iepazīstina vienlaicīgi. Neņem tikai vienu salu vai vienu zemes ragu. Ja rāda, tad abus kopā: salu ar ezeru vai zemes ragu ar līci. Nav arī nepieciešamības iemācīt visas desmit zemes un ūdens formas uzreiz.
Piezīme #2 par fjordu un līci Līcis ir ūdenstilpe, ko no trim pusēm ieskauj sauszeme. Angļu valodā izšķir “bay”, kas ir līdzīgs mūsu Rīgas jūras līcim, un “gulf”, kas iegraužas dziļāk sauszemē, piemēram, kā Somu līcis. Tāpēc visur angļu valodā pie zemes un ūdens formām pretējo pussalai atradīsiet “gulf”, bet tā kā latviešu valodā tiem abiem lieto vienādu nosaukumu "līcis"un arī daudzviet Latvijas Montesori iestādēs un kursos pussalai pretējā forma tiek lietota “fjords”, kas arī ir līcis, bet dziļāks, sazarots un bieži vien ar klinšainiem krastiem, tad gan savos materiālos, gan sarunās ar bērniem par pretējo formu pussalai lietoju “fjords”, nevis divus līčus: "līcis 1" (pretējs zemes ragam) vai "līcis 2" (pretējs pussalai).
Piezīme #3 par ūdenstilpi un ūdenstilpNi Ūdenstilpe ir dabiski vai mākslīgi izveidots zemes virsmas pazeminājums, kur uzkrājas ūdens, bet ūdentilpNe ir tilpne jeb tvertne (kāds trauks!), kurā var ieliet, uzglabāt, pārnēsāt ūdeni.
Mēs pavasara Covid attālinātās mācīšanās un vispār “sēdēšanas mājās” laikā centāmies uz veikaliem neiet gandrīz nemaz un pēc iespējas vairāk pasūtījām internetā, bija daudz kastes un tieši no kastēm izlēmām radīt arī zemes un ūdens formu kartītes. Tās izdevās tik labas, ka ļoti labprāt padalos ar to izgatavošanas procesu arī ar jums.
Sagriezu kartona plāksnītes izmērā 14x14cm, 10 plāksnītes pamatiem un 5 plāksnes, no kurām veidot formas, ko līmējām virsū. Tā kā visas formas ir pa pāriem, tad ar 5 plāksnēm pilnīgi pietiek - izgriež ezeru, paliek pāri atgriezums - sala.
Mēs veicām dažādus eksperimentus, kā vislabāk panākt raupjo zemes faktūru, un palikām pie šāda varianta - noklājam ar PVA līmi, pārberam ar polentu un tad, kad nožūst, tad vēlreiz pārziežam ar PVA līmi, kas veido tādu kā aizsargkārtiņu, lai polenta nebirst nost.
Pēc nožūšanas kartons nedaudz mainīja formu - uzrullējās uz augšu, bet to bija viegli labot, jo kastu kartons ir gofrēts un ļāvās atliekšanai atpakaļ un iztaisnošanai.
Tad nokrāsojām pamatnes ar guašas un PVA līmes sajaukumu (apmēram 50/50). Kad viss nožuva, salīmējām kopā un paturējām zem grāmatu sloga.
Man ļoti patīk efekts - var redzēt gan ūdens dziļumu, gan sajust ar roku, kura ir zeme un kur ir ūdens.
Daudz elementārāks variants ir izmantot, piemēram, filca plāksnītes. Tās var vienkārši salīmēt ar kādu līmi (PVA, karstā līme), var šūt kopā. Efekts nebūs tik uzskatāms kā ar raupjo zemi, bet tik un tā - labs un interesants. Starp citu, tas mierīgi var būt mājturības projekts sākumskolas klasēs - nav nekas pārlieku sarežģīts, bērni var ar kādu pavisam vienkāršu dūrienu šūt klāt zemes un ūdens formas.
Vispār ne tikai no kāda īpaša materiāla ir vērts taisīt zemes un ūdens formu kartītes - var arī iedot bērnam vienkārši divu krāsu papīrus un viņš var uztaisīt sev grāmatiņu vai kartītes. Ir ļoti interesanti pašiem redzēt un sajust, kā šīs pretējās formas veidojas, kā nekas nepaliek pāri atgriezumos- no vienas formas izgriezi līci un tev uzreiz ir gatavs zemes rags!
Piemēram, mēs zīmējām pirātu kartes, cenšoties izmantot maksimāli daudz zemes un ūdens formas, ko pazīstam, savās kartēs. Var sagatavot arī šabloniņus, ko apvilkt un ar kuru palīdzību bērnam ir vieglāk šādas kartes uzzīmēt (atkal pietiek tikai ar 5 lapām, jo ar vienu šablonu sanāk gan sala, gan ezers - tāpat ar citām formām), bet bērni ļoti labprāt strādā ar bez šabloniem. Papīram izmantojām sagrieztu papīra iepirkuma maisiņu, kura malas apdedzinājām. Dedzināšanas daļu, protams, var nedarīt, bet mums tas bija liels intereses moments, pie reizes izrunājām ugunsdrošības jautājumus.
Vēl bērniem patika formas zīmēt arī uz papīra šķīvjiem. Viņi izpaudās ar flomasteriem, bet domāju, ka te mierīgi varēja likt lietā guašu! Tāpat var veidot salas, ezerus, līčus un ragus arī no plastilīna.
Kartes var gan krāsot, gan tajās ar kontrastējošu zīmuli meklēt un krāsot ļoti konkrētas zemes un ūdens formas, piemēram, iekrāsot tikai līčus vai tikai salas.
Elmārs savam darbam vienkārši apvilka mājās esošo kontinentu pusložu puzles karti, bet, ja jums tādas nav, tad darbam varat izmantot šo jau gatavo karti no The Helpful Garden. Karti var drukāt arī uzreiz uz kāda biezāka papīra, ja ir vēlme strādāt ar guašām vai akvareļiem. Karte bez maksas pieejama šeit:
Par darbu ar kontinentiem esmu rakstījusi šeit.
Tāpat var izmantot arī Eiropas karti. (Šī nav absolūti precīza, jo to zīmēju no Eiropas puzles kartes darbam ar karogu materiālu.). Šajā failā ir gan krāsainā, gan melnbaltā karte (bez maksas):
Nostiprināt jēdzienus var ar šīm kartītēm (pieejamas veikala sadaļā):
Ar tām var strādāt kā pie klasificējošās lasīšanas - komplekts ir divos eksemplāros, vienam eksemplāram nogriezti nosaukumi, otram kartītes ir veselas. Sākumā kartītes bez nosaukumiem pārrunā - vai bērns šos nosaukumus zina. Ja kādu nezina, to var likt nost vai apgūt ar trīs pakāpju lekcijas palīdzību. Svarīgi, lai bērns jau zina to zemes un ūdens formu nosaukumus, kurus lietos šajā darbiņā. Strādājot ar komplektu, bērns vispirms meklē attēliem atbilstošos nosaukumus, pēc tam pārbauda savas zināšanas ar veselajām kartītēm - vai ir salikts pareizi. Vispārinošo kartīti, kur attēlotas visas formas novieto augšpusē.
Kartītēm nāk klāt arī definīcijas. Ja bērns jau prot labi lasīt, tad var pievienot klāt tās. Kā arī var izmantot tās kartītes, kur definējamais jēdziens ir izņemts ārā un tas jāieliek pašam.
Šajā komplektā pieejama arī zīmēta karte ar zemes un ūdens formām, kuras var meklēt, pievienot nosaukumus un tad pārbaudīt sevi ar kontrolkarti. Kontrolkarte ir tikai ar uzskatāmāk redzamajām zemes un ūdens formām, taču ar bērnu noteikti jāizrunā tas, ka tās nav vienīgās, piemēram, līčus un zemes ragus te var atrast gana daudz.
Komplekts ar kartītēm klasificējošai lasīšanai, definīciju kartītes un karte, kurā jāmeklē zemes un ūdens formas, pieejams bloga veikala sadaļā.
Tāpat šīm kartītēm var pievienot attēlus no dabas.
Ļoti gribas šeit piebilst arī par Jauno pasaules ģeogrāfijas atlantu, kas redzams attēlā pa labi - šis man vēl ir no skolas laikiem, bet ik pa laikam iznāk atjaunināti izdevumi ar jaunāko informāciju. Nepārspīlējot - šis ir mūsu visvairāk šķirstītais informācijas avots, kad bērniem rodas ģeogrāfijas jautājumi. Mēs tur meklējam informāciju par karogiem, par iedzīvotājiem, par lielākajiem ezeriem, upēm un kalniem, par to, kur atrast dimantus, par to, kāpēc Latvijā nav zemestrīču un vulkānu izvirdumu, par lielākajām kompānijām, par Norvēģijas fjordiem.... un vēl tik daudz, daudz ko. Nopērciet bērniem atlantu :)
Kartīšu komplekts ar attēliem no dabas bez maksas pieejams šeit:
Vēl man ir šādas kartītes, ko krietnu laiku atpakaļ biju gatavojusi darbam pirmsskolas iestādē. Katrai zemes un ūdens formai man bija paredzēti trīs attēli, bet, strādājot, ar tiem, redzēsiet, ka ne vienmēr viss ir viennozīmīgi - īpaši tas ir stāsts par līčiem un zemes ragiem, jo dažos attēlos var saskatīt abus divus, līdz ar to nenozīmē, ka bērns ir kļūdījies, ka noliek pie vienas vai otras formas. Svarīgi parunāt par to. Arī ar šīm kartītēm dalos bez maksas šeit.
Šeit Elmārs darbībā ar šīm kartītēm laikā, kad vēl gāja bērnudārzā. Vide: Darbīgās rociņas.
Darbam ar zemes un ūdens formām sagatavoju arī divas grāmatiņas: viena ar definīcijām un attēliem, otra ar melnbaltiem attēliem un līnijām rakstīšanai. Abas pieejamas bloga veikala sadaļā. Abas ir drukājamas abpusēji, lai nekas nebūtu jālīmē. Melnbalto grāmatiņu var vienkārši saskavot, bet krāsaino definīciju grāmatiņu var siet spirālē vai, piemēram, durt caurumus un sasiet ar lentīti. Mums tā ir domāta ilgākam laikam un ir arī mazi bērni mājās, kas netīšām var to sabojāt, tāpēc laminējam. Man patīk, ka melnbaltajā grāmatiņā bērniem ir pašiem ļoti jāpiedomā, kā tieši izkrāsos formas, jo pretējās formas melnbaltā variantā izskatās identiskas.
Bērniem, kas lasa un raksta, izveidoju arī 11 darba lapas jauno jēdzienu nostiprināšanai. Darba lapās ir attēli, kuriem ir vienkārši jāpieraksta klāt atbilstoši nosaukumi, atbilstoši jākrāso, jāraksta ar rakstītajiem burtiem, krustvārdu mīkla, burtu jūklis, krāsojama lapa ar vienkāršām matemātiskām darbībām desmit apjomā, teksti, kur jāievieto zemes un ūdens formas nosaukums, savienojamas abas definīcijas puses. Tās ir pieejamas veikala sadaļā.
Pie reizes vēlos ieteikt arī kādu brīnišķīgu grāmatu. Tajā lapas ir ar izgriezumiem - tas, kas vienā atvērumā ir jūras šaurums, nākamajā ir zemes šaurums. Tur, kur vienā atvērumā ezers, otrā - sala. Un tāpat ar visām pārējām zemes un ūdens formām. Lieliska! Grāmatas beigās ir arī atvērums ar visām zemes formām, kā arī pasaules karte. Pēc grāmatas parauga noteikti ir vērts mēģināt arī pašiem veidot šādas grāmatiņas no divu krāsu papīra - ir ko padomāt, lai izdotos, pāršķirot tikt pie pretējās zemes un ūdens formas. Mēs to pasūtījām caur bookdepository.com
Trīsdimensiju fizioģeogrāfiskajā kartē arī ļoti labi var sajust, kur augstāk, kur zemāk, iztaustīt līčus un ragus, pameklēt ezerus un salas.
]]>
Zvaigznāju kartītes un grāmatiņa pieejama šeit.
Grāmatiņā katram zvaigznājam esmu uzrakstījusi divus aprakstus, viens ir vienkāršāks par pašu zvaigznāju, bet otrs pēc grieķu mītiem - kā radies zvaigznāja nosaukums. Grāmatiņu drukājiet abpusēji, lai nekas nebūtu jālīmē, tik vien kā jāizgriež un jāiesien vai jāsaskavo.
Pustumsā, degot tikai “Saules lampai”, sāk ar Saules sistēmas demonstrējumu. Pēc zvaigznīšu izbārstīšanas (katrs bērns uzber pa saujiņai), sāk stāstījumu par zvaigznēm.
Vai jūs zināt, kura zvaigzne Zemei ir vistuvākā? Tā ir Saule! Saule arī ir zvaigzne tāpat kā tās, ko mēs redzam naktī pie debesīm, tikai tā mums ir daudz tuvāk kā citas zvaigznes. Tad, kad Zeme ar to pusi, kurā dzīvojam, ir pagriezusies pret Sauli, Saule spīd tik spoži, ka mēs pārējās zvaigznes vienkārši neredzam. Saule ar savu spožumu pārējās zvaigznes padara "neredzamas".
Ja tumsā iededzina svecīti, tad mēs visi redzam, ka tā dod gaismu, bet, ja ieslēdz vēl arī lampu (Saule), tad varam svecītes gaismu nemaz nepamanīt, bet tas nenozīmē, ka tās te nav. Tāpat ar zvaigznēm – dienā tās nekur nepazūd, mēs tikai tās neredzam, jo spoži spīd mums vistuvākā zvaigzne – Saule.
Ar glousu parāda arī Zemes riņķošanu ap Sauli un rotēšanu pašai ap sevi – diennakts maiņu. Izrunā, kurā brīdī zvaigznes ir redzamas un kad neredzamas spožās Saules gaismas dēļ.
Starp citu, arī Mēness var nedaudz traucēt saskatīt zvaigznes. Varbūt esat ievērojuši, ka tad, kad ir pilnmēness, tad zvaigžņu pie debesīm šķiet mazāk, it īpaši tajā pusē, kur ir mēness. Un arī lielās pilsētās, kur naktī ir ieslēgtas daudzas laternas, zvaigznes ir grūtāk saskatīt.
Bet tad, kad Zeme ir pagriezusies tā, ka pie mums Latvijā ir nakts, tad mēs pamanām, ka ir arī citas zvaigznes. Tās ir tādas pašas "saules" (ar vecākiem bērniem var izrunāt, ka ne gluži "tādas pašas" - atšķiras tas, vai zvaigznēm ir savas planētu sistēmas vai nav, atšķiras to vecums, lielums) tikai daudz, daudz tālāk no mums, tāpēc mēs redzam tikai mazus punktiņus. Un dažas zvaignes ir tik ļoti tālu no Zemes, ka paiet 4 gadi līdz to gaisma sasniedz mūs.
Var ar lukturi paspīdināt un parādīt, cik ātri gaismas stars nonāk līdz pretējai sienai un vēlreiz vērst uzmanību uz to, ka no tālajām zvaigznēm gaisma līdz mums nonāk 4 gadu laikā.
Kā jums šķiet, cik daudz zvaigžņu mēs redzam pie debesīm?
Vai kāds no jums ir mēģinājis saskaitīt? Zvaigžņu ir bezgalīgi daudz, bet mēs visas nemaz nevaram redzēt. Bet izrādās ir bijuši zinātnieki un astronomi, kas ir saskaitījuši, cik zvaigznes naktī ir redzamas! Patiesībā, lai arī tās liekas bezgalīgi daudz, virs Latvijas mēs redzam 2400 zvaigznes!
Kvantitāti var nodemonstrēt ar pērlēm no pērļu bankas (Montesori vidē) – ar bērniem atrod skaitli 2400 skaitļu komplektā, pēc tam atrod 2400 pērlītes. Iespaidīgāk izskatās izvelkot pa visu telpu divas tūkstošu ķēdes, abas simtnieku ķēdes un pārējo saliek no desmitnieku stienīšiem.
Katrā pasaules vietā mēs redzam nedaudz atšķirīgu zvaigžņu skaitu un katrā pasaules vietā mēs redzam "savādākas" zvaigznes.
Demonstrē Zemeslodes griezšanos ap savu asi, parāda to, ka tā nemēdz griezties kaut kā šķērsām, un tāpēc mēs redzam tikai tās zvaigznes, ko mēs redzam. Latvijā – ziemeļu hemisfēru. Var pastāstīt to, ka pingvīns, kas dzīvo Antarktīdā, nekad neredzēs tādas pašas zvaigznes, kādas redz polārlācis, kas dzīvo Arktikā. Paņemt klāt abu dzīvnieku figūriņas.
1. variants (uzskatāmāks). Ar lietussargu (ir gan nopērkami tādi, kuriem ir zvaigznes uz auduma, gan paši var uzzīmēt, salīmēt) – bērns stāv zem lietussarga, pats griežas ap savu asi kā zemslode, redz, ka malējās zvaigznes savu novietojumu attiecībā pret viņu pašu maina, bet polārzvaigzne (lietussarga smailīte) it kā stāv uz vietas.
2. variants. Lietussargs ar zvaigznēm – lietussarga smaile ir polārzvaigzne. Uz globusa nomarķē Latviju, novieto to zem lietussaraga pa vidu un griež pretēji pulksteņrādītāja virzienam, rādot, ka visas zvaigznes “maina savu novietojumu” (atšķiras tas, ko redzam, atkarībā no tā, kā zemslode ir pagriezusies - vakars, nakts, rīts), bet polārzvaigzne tik un tā paliek nekustīga – ziemeļos.
Tad, kad mēs skatāmies debesīs, tad šķiet, ka zvaigznes ir kaut kā īpaši sastājušās un šķiet veido kādu zīmējumu. Dažādos atlantos un zvaigžņu globusos (parāda atlantu, globusu, iedod bērniem) mēs redzam, ka daudzas zvaigznes ir savienotas ar līnijām. Patiesībā debesīs šādu līniju nav un šīs zvaigznes savā starpā nav savienotas, bet cilvēki tomēr šīs zvaigznes domās ir savienojuši ar līnijām un devuši šīm zvaigžņu grupām nosaukumus, lai zvaigznēs būtu vieglāk orientēties un mēs viens otram varētu paradīt, par kuru zvaigzni mēs runājam. Šādas ar iedomātām līnijām savienotas zvaigžņu grupas sauc par ZVAIGZNĀJIEM. Un katram no zvaigznājiem cilvēki ir devuši kādu nosaukumu. Gandrīz visiem zvaigznājiem savus nosaukumus ir devuši grieķu jūrnieki. Grieķi daudz kuģoja, naktīs vērās debesīs, stāstīja viens otram mītus un mēģināja saskatīt mītu varoņus zvaigznājos (paskatās kartē, kur ir Grieķija, konstatē, ka tai apkārt ir daudz ūdeņu, pa kuriem grieķi kuģoja, apskatās attēlus ar seniem kuģiem). Virs Latvijas var saskatīt 58 zvaigznājus. Dažus (spožākos, populārākos) no zvaigznājiem mēs šodien kopā iepazīsim un pēc tam vakaros varēsiet kopā ar vecākiem pameklēt tos arī debesīs.
Vai mēs dienā varam ieraudzīt zvaigznes? Nē, tāpēc es jums parādīšu dažus trikus kā mēs par zvaigznēm varam mācīties arī dienā.
Paralēli praktiskajiem darbiņiem iepazīstina ar katru zvaigznāju atsevišķi, stāsta par to kā tie ir radušies, rāda grāmatiņā attēlus.
Bērni paņem katrs pa 6 apļiem, ar īleniem izdur caurumus pēc šablona, tumsā spīdina cauri ar lukturiem. Īstu lukturu vietā var izmantot tos, kas ir telefonos. Mums ļoti patīk Maileg lukturīši no veikala Pingas - tie ir mazi, lēti un uzlādējami! Līdz ar to tie nemētājas plauktā līdz kāds atceras nopirkt jaunas baterijas, bet gan tiek uzlādēti tiklīdz rodas nepieciešamība.
Lai bērniem būtu vienkāršāk īstajās vietās izdurt caurumus, es sagatavoju šādus šablonus - izdūru lielākus caurumus, bērni ar zīmuli caur šiem caurumiem atzīmēja zvaigžņu vietas uz saviem apļiem (formu var izvēlēties arī citu), tad lika to uz kādas pamatnes, lai nesabojātu galdu ar īleniem, un izdūra caurumus. Savienojām visu ar albuma riņķīšiem, bet tikpat labi var sasiet ar lentīti.
Nepieciešams: papīra dvieļu ruļļu vai tualetes papīra serdenes, krāsas, līme un spīdumi vai uzlīmes dekorēšanai, kēksu papīra formiņas, parastās kancelejas gumijas.
Papīra kēksa formiņas pamatnē izdur caurumiņus (zvaigznāju), ar kancelejas gumiju nostiprina papīra dvieļa serdenes galā, izdekorē, krāso. Pēc tam caur vaļējo galu skatās cauri uz gaismas pusi un redz "teleskopā" zvaigznāju.
Tā kā patiesībā tas, ka zvaigznes ir savienotas ar līnijām, ir tikai cilvēku izdomājums, mēs šodien varētu izdomāt paši savus zvaigznājus un dot tiem nosaukumus. Debesīs ir ļoti, ļoti daudz zvaigžņu un tāpēc mēs arī izspiedīsim daudz, daudz zvaigžņu, pielīmēsim tās, savienosim ar līnijām un dosim tiem savus nosaukumus.
Bērni ar zvaigznīšu caurumduri spiež no papīra zvaigznes. Var izmantot arī zvaigžņu formas uzlīmes, ja neizdodas kancelejas preču un hobijlietu veikalos atrast zvaigznes formas caurumdurus. Katrs bērns paņem tik daudz zvaigznes, cik vēlas, tad ņem tumši zilo vai melno kartonu/zilus vai melnus kartona šķīvīšus un pielīmē zvaigznes, kā paši vēlas. Kad zvaigznes pielīmētas, padod savu darbiņu uz priekšu (samainās), nākamais bērns ar baltu pildspalvu vai korektoru savieno šīs zvaigznes, atkal padod darbiņu uz priekšu (samainās). Nākamais bērns dod jaunajam zvaigznājam nosaukumu. Var nemainīties - katrs bērns pats var veidot no sākuma līdz galam savu darbu.
Viens no darbiem, ko man parādīja priekšā četrgadīgā meita, ir punktiņu savienošana. Es pati to nebiju sasaistījusi ar zvaigznāju darbu, bet viņa pati paņēma lapas un stāstīja man, ka savieno zvaigznes un veido zvaigznājus, tāpēc pievienoju jau mūsu esošajām punktotajām lapām arī zvaigznāju formas.
Šī darba mērķis ir rokas attīstīšana laikā, kad bērns mācās pareizi turēt rakstāmpiederumu, mācās rakstīt, neatraujot roku un gatavojas saistītajam rakstam. Man patīk doma, ka tas ir ļoti līdzīgs darbs, kur jāsavieno numurēti punkti noteiktā secībā, taču šo darbu var darīt arī tie bērni, kas vēl neprot secīgi skaitīt un varbūt pat nepazīst ciparus. Sākumā var izmantot tās lapas, kur ir mazāk punktu, taču tas nav obligāti - bērns var sākt ar jebkuru lapiņu. Lapas var atstāt šādas, kur ir 6 atsevišķi darbiņi, bet var arī sagriezt. Ja šo materiālu vēlaties ieviest pirmsskolas iestādē, tad iesaku katru lapu drukāt vairākos eksemplāros, sagriezt, katra veida lapas salikt neliela fotoalbuma kabatiņās, no kura bērni paši var izvēlēties lapiņas, kas viņiem interesē.
Nav obligāti jāapstājas tikai pie punktu savienošanas, bērns drīkst krāsot un izrotāt darbu pēc saviem ieskatiem.
Lapiņas punktu savienošanai atrodamas šeit.
Bez šādām sagatavotām lapiņām pirmsskolas izglītības iestādēs var darīt vēl vienu līdzīgu darbu:
Visi bērni sēž tā, lai var ērti padot tālāk savas lapas, katram ir rakstāmrīks. Pēc skolotājas komandas visi sāk punktot savas lapas (vienojas par laiku - 10 sekundes, 20 sekundes...), kad skolotāja saka "Stop!" tad visi pārtrauc un padod savas lapas uz priekšu nākamajam bērnam. Nākamais savieno visus punktus ar vienu līniju, atkal padod uz priekšu. Nākamais bērns var krāsot/piezīmēt kaut ko (pēc vienošānās vai darba tematikas). Pēdējais dod darbam nosaukumu.
Lai noder!
Vēl iesaku lejupielādēt telefonā kādu no zvaigznāju atpazīšanas aplikācijām (piemēram, StarWalk2) un doties vakara pastaigā ar bērniem.
]]>
Idejas darbam ar kartīšu komplektam "Dzīvnieku ģimenes".
]]>Šodien veikala sadaļai pievienoju dzīvnieku ģimeņu kartīšu materiālu (PDF).
Materiāls satur 10 mājdzīvnieku ģimenes. Rāmīša krāsa - sarakana, kas atbilst faunas apzīmējumam daudzās Montesori pedagoģijas praksēs.
Dzīvnieku proporcionalitāte vienas ģimenes ietvaros ievērota, taču ar citām ģimenēm tikai nosacīti, jo vēlējos, lai var redzēt, ka, piemēram, ērzelis un bullis ir lielākie dzīvnieki, taču tai pat laikā nevēlējos, lai, piemēram, cāļi vai zoslēni būtu knapi saskatāmi - tāpēc saku, ka proporcionalitāte ir tikai nosacīti ievērota.
Kartītēs attēlotie dzīvnieki ir zīmēti no Schleich figūriņām, līdz ar to izmantojami arī darbā ar tām.
Uz paklājiņa izvietojiet 3-10 ģimeņu mazuļu attēlus tā, lai abās pusēs ir brīva vieta. Aiciniet bērnu atrast šo mazuļu vecākus.
Tāpat var veidot, piemēram, tikai dzīvnieku tēviņu kolonnu, un bērns meklē atbilstošās dzīvnieku mātītes un mazuļus.
Ieteikums savstarpēji līdzīgus dzīvniekus (kazas un aitas, visus putnus) likt vienu zem otra, lai bērnam būtu vieglāk salīdzināt - kurai ģimenei labāk der, piemēram, konkrētais mazulis.
Pēc visu kartīšu savietošanas piedāvājiet bērnam kontrolkartītes, kurās dzīvnieku ģimenes attēlotas kopā, lai bērns var pats sevi pārbaudīt.
Pēc tam lietojiet komplektu vārdu krājuma paplašināšanai - izvēlēties dzīvnieku ģimeni, kurā bērnam nav zināmi 1-2 nosaukumi.
Jauno jēdzienu apguvē, lietojiet trīspakāpju lekciju:
1. pakāpe
Nosauciet katru dzīvnieku: "Tas ir runcis. Tā ir kaķene. Tas ir kaķēns."
Liekot augšpusē visas ģimenes kartīti, sakiet: "Un tie visi kopā ir kaķi. Tā ir kaķu ģimene."
Lieciet klāt pirkstu tam attēlam, par kuru runājiet, vai paņemiet to rokās, varat nosaukt kādu raksturīgo pazīmi vai vienkārši īsi aprunāties par katru no tiem. Svarīgi, lai bērnam paliek atmiņā. Dažreiz pietiek tikai ar nosaukumu, it īpaši, ja bērns to iepriekš ir dzirdējis un kaut daļēji ar to ir pazīstams.
2. pakāpe
Uzdodiet bērnam jautājumus, iekļaujot jēdzienu: "Vai tu man vari parādīt runci? Kurš no šiem bija kaķēns? Un kura ir kaķene?"
"Vai tu vari kartīti ar runci pabīdīt tuvāk kaķenes kartītei? Vai vari paslēpt kaķēnu sev aiz muguras? Apgriez kartīti ar runci otrādāk! Kaķene kaut kur dodas... tā nāk pie manis! Vai vari parādīt, kā kaķene to dara?"
Šajā pakāpē vajadzētu uzkavēties visilgāk - dažkārt paiet pat vairākas nedēļas līdz bērns pārliecinoši zina jaunos jēdzienus.
3. pakāpe
Šo pakāpi lietojiet tikai tādā gadījumā, ja esat pārliecināti, ka bērns tiešām jau zina šos jēdzienus.
"Kas ir šis? Un šī? Kas tas ir?"
Kontrolkartīšu vietā var lietot arī tieši šīs pašas kartītes izdrukātas vēlreiz un salīmētas kopā pa ģimenēm. Mēs izmantojam līmlentu (salīmējam no otras puses), taču tās var sasiet arī ar lentīti vai siet spirālē. Bērniem šādas mazas grāmatiņas ļoti patīk, un labprāt tās ņem rokās, atkārto nosaukumus.
Komplekts vairāk ir domāts 2-5 gadus veciem bērniem, taču mūsu 7 un 9 gadus vecie dēli arī labprāt tās izmantoja. Mēs pārrunājām nosaukumus un atklājām, ka ļoti daudzi arī viņiem līdz galam nebija skaidri vai pat vispār nebija zināmi. Smieklīgs gadījums mums bija ar zirgiem, es saku dēlam: "Šis ir ērzelis. Tā ir ķēve. Bet šis ir kumeļš." Viņš man pretī ļoti sašutis jautā: "Bet kur tad šeit ir zirgs?"
Vēl līdzīgu komplektu esmu izmantojusi grupās, kad esmu vēlējusies sadalīt pa pāriem - izdalu tēviņus un mātītes katram, un tad katram jāatrod savs pārītis.
Lejupielādējamu kartīšu materiālu "Dzīvnieku ģimenes" vārdu krājuma paplašināšanai (PDF) var iegādāties šeit.
Tas ir tad, kad tiek lasīts kādā noteiktā tematikā - atbilstoši priekšmetiem vai attēliem, ko redz un var aptaustīt. Tad, kad bērns tikai nesen sācis lasīt, viņš vēl nespēj izlasīt pilnīgi jebkuru vārdu, jebkurā grāmatā, jo, pat ja zina visus burtus un prot sapludināt skaņas, pēc vārda izlasīšanas, var nesaprast, ko ir izlasījis - nezina šādu vārdu, nepareizi saliek uzsvarus, izlasa ar nepareizu intonāciju. Taču, ja lasa vārdus atbilstoši tam, ko tieši tobrīd redz, ir daudz lielāka iespēja, ka bērns izlasīs vārdu pareizi un ar izpratni.
Dodot bērnam lasīt tekstus, kurā viņam ir daudz nezināmu vārdu, mēs paši izprovocējam to, ka viņi lasa bez izpratnes un vienkārši mehāniski - liek kopā skaņas, taču domu nesaprot. Visiem bērniem ir šāds mehāniskās lasīšanas posms, kad viņi tikko atklāj lasīšanas tehniku, taču to nevajag paildzināt. Svarīgi, lai bērns ātrāk sāk redzēt jēgu no šī procesa un nezaudē vēlmi lasīt.
Tātad šādas kartītes derēs bērniem, kas pavisam nesen sākuši lasīt.
Daudzās Montesori pedagoģijas praksēs lasīšanas kartītes tiek iedalītas trīs kategorijās: bez valodas grūtībām, ar vienu konkrētu valodas grūtību (“ie”, “dz“, mm” u.c.) un dažādas valodas grūtības. Dažādās valstīs kartītes mēdz marķēt ar dažādām krāsām, taču Latvijā lielākoties pirmā kategorija tiek marķēta ar rozā krāsu, otrā ar zilo un trešā ar baltu.
Tāpēc arī šīm dzīvnieku ģimeņu kartītēm rāmīša krāsa ir balta. Ko nozīmē šīs dažādās valodas grūtības? Piemēram, šīs kartītes satur dubulto līdzskani vārdā “bullis”, citu dubulto līdzskani “ss” vārdā “zoss”, divskaini “ai” - vārdā “aita” un “gailis”, kā arī citus divskaņus citos vārdos. Līdz ar to šis komplekts ir piemērots bērniem, kas ar šādām valodas grūtībām jau ir iepazīstināts. Bezmaksas materālus šādai iepazīstināšanai atradīsiet rakstā Valodas bagātināšanai (skatieties apakšvirsrakstu “Kartītes klasificējošai lasīšanai”).
Izdrukājiet kartītes divos eksemplāros. Vienam kartīšu komplektam nogrieziet nost nosaukumus.
Paņemiet 1-3 dzīvnieku ģimenes un izrunājiet to nosaukumus - pārliecinieties, ka bērns tos zina. Ja kādu nosaukumu nezina vai jauc, tad lietojiet trīs pakāpju lekciju, kā aprakstīts augstāk pie kartīšu materiāla vārdu krājuma paplašināšanai.
Izvietojiet kartītes tā, lai labajā pusē būtu brīva vieta. Vispārinošo kartīti (visa ģimene kopā) lieciet augšpusē. Aiciniet bērnu lasīt uzrakstus un pielikt tos pie atbilstošajiem attēliem.
Kad tas izdarīts, tad bērns var pats sevi pārbaudīt, pievienojot labajā pusē kontrolkartītes un salīdzinot uzrakstus.
Tāpat strādā tālāk ar nākamajām dzīvnieku ģimenēm.
Citās reizēs bērns var darboties patstāvīgi, pats pārbaudot sevi ar kontrolkartīšu palīdzību.
Kartītes var arī nelaminēt, ja tās lietos tikai viens bērns. Laminēt ir lietderīgi, ja lietotāju ir daudz un kartītes tiks lietotas daudzas reizes.
Lejupielādējamu kartīšu materiālu "Dzīvnieku ģimenes - kartītes klasificējošai lasīšanai" (PDF) var iegādāties šeit. Ja rodas kādas problēmas, droši raksti uz viktorija@espats.lv. Sazinies arī tad, ja vēlies priekšapmaksas rēķinu, nevis norēķināties uzreiz ar karti.
Lai noder!
]]>Pirmais viesa bloga ieraksts - Zane Baltgaile!
]]>Man ļoti daudzi vecāki jautā, kā un kad lai bērnam māca burtus. Šis jautājums kādam būs aktuāls vienmēr, jo katram bērnam pienāk šāds laiks, kad vajadzētu sākt pazīt burtus (pēc mācību programmas) vai arī bērni paši sāk izrādīt šo interesi, kas parasti pienāk daudz ātrāk, nekā vecāki patiesībā tam ir gatavi. Pirms mācām bērniem burtus, sākumā ir kāds daudz svarīgāks darbiņš darāms - jāiemācās saklausīt skaņas!
Pirms kāda laika Latvijas Montesori asociācijas valdes priekšsēdētāja un Pērļu mājas īpašniece Zane Baltgaile (attēlos) vienā Facebook grupā uzrakstīja ārkārtīgi vērtīgu komentāru par skaņu spēlēm. Man būtu ļoti žēl, ja tas tā arī paliktu kaut kur komentāra līmenī, tāpēc uzrunāju Zani kļūt par manu pirmo viesi blogā un uzrakstīt savu blogierakstu te.
Skaņu spēles nav domātas vienas konkrētas skaņas koncentrētai un padziļinātai izpētei, kur nu vēl iemācīšanai - skaņu nevar iemācīt (burtu var), to vai nu sadzird/izšķir vārdā vai nu, ne (un tas ir atkarīgs no tā, kā un kad katram individuālam bērnam uz to "saslēdzas vadiņi" - tā pavisam novienkāršojot).
MĒRĶIS IR: padarīt bērnu vērīgu uz to, ka vārds nav kaut kāds "mākonis", bet tas sastāv no atsevišķām skaņām. Palīdzēt bērnam attīstīt sevī prasmi saklausīt un izšķirt šīs skaņas vārdos. Turklāt - JEBKURĀ vārdā un JEBKURĀ vārda vietā, tāpēc nav jēgas arī no īpaši atlasītām mantiņām kā skaņu maisiņos, kur tiek uzsvērta tikai sākumsakaņa.
Bez tam, kā mums visiem ir labi zināms, ir skaņas, kuras ir vieglāk izšķiramas, piemēram, "a" un "z" atšķirību var visai viegli saklausīt, bet "p" un "b", visticamāk, sagādās grūtības. Ja lietojam skaņu maisiņus, izņemot no "p" maisiņa priekšmetus un nosaucot tos un tāpat arī izdarot ar "b" maisiņa priekšmetiem, mēs nepalīdzam attīstīt prasmi šīs skaņas izšķirt vārdos. Mēs gluži vienkārši parādām, ka ir dažas lietas, kuras sākas ar skaņu "b", un dažas lietas, kuras sākas ar skaņu "p". Un ar skaņu "ņ", izņemot ņieburu, vispār nekā nav. Bet mūsu mērķis (ja vien tiešām tas nav tāds) jau nav parādīt bērnam TO, ir palīdzēt viņam izšķirt skaņas jebkurā vārdā un jebkurā vietā vārdā.
Tiklīdz bērns ir spējīgs izškirt vismaz pirmo skaņu vārdā (vispirms pirmā, tad pēdējā un tad tās, kas ir pa vidu) - PATS PASAKOT, ar kādu skaņu sākas konkrētais (vienalga kurš) vārds, mēs varam šai viņa spējai un izpratnei dot klāt burtu (Montesori metodikā - smilšpapīra burtu), sakot, ka tā izskatās, piemēram, "a". Tas ir viens no principiem - no konkrētā uz abstrakto. Spēja izšķirt skaņu bērnam ir konkrēta - skaņa, ko viņš ir spējīgs saklausīt un diferencēt, ir viņa konkrēta iekšēja izpratne. Burts - simbols, abstrakcija.
Visos līmeņos tiek strādāts ar 3 - 4 bērnu grupiņu. Mājas apstākļos to, protams, var darīt ar vienu bērnu.
Pieliekam savu pirkstu pie acs un sakām: "Man ir kaut kas, kas sākas ar skaņu "a"." Bērni atbild:"Acs". Tā turpinām ar jebkuru vārdu, izmantojot tikai savu ķermeni. Šajā līmenī norādām uz konkrēto vārdu, tādējādi it kā "pasakot priekšā" - palīdzot bērnam sasaistīt skaņu ar vārdu.
Man ir kaut kas, kas sākas ar skaņu "d"!
Turpinājums 1. līmenim. Iesaistot bērnus, sanesam uz paklāja apmēram 8 priekšmetus no vides. Tādus, kuriem ir atšķirīgas sākuma skaņas. Izrunājam ar bērniem, ko esam atnesuši, lai esam vienojušies par nosaukumiem. Paceļam kādu no priekšmetiem un strādājam tāpat kā iepriekš vēl "pasakot priekšā" sākuma skaņu. Tā turpina ar visiem priekšmetiem.
Man ir kaut kas, kas sākas ar skaņu "z"!
Sagatavošanās tāda pati, kā 1. līmeņa turpinājumā, tikai nu jau neizolējam priekšmetu un nekādi nevilšus uz to nenorādām. Šis jau ir daudz grūtāk, jo bērnam, lai atrastu īsto vārdu/priekšmetu, ir domās jāiziet cauri visiem priekšmetiem un sevī jāsaklausa to visu pirmā skaņa.
Vēlāk - atlasām priekšmetus ar līdzīgām sākuma skaņām. Sākumā pietiek, ja tikai divi no visiem priekšmetiem ir ar līdzīgām sākumskaņām, piemēram, attēlā ir "k" (kuģis) un "g" (gailis). Pārējās ir dažādas.
Nav nepieciešami īpaši atlasīti priekšmeti. Aizejam, piemēram, uz praktiskās dzīves zonu (izglītības iestādēs) un sakām: "Es redzu kaut ko, kas sākas ar skaņu "p". - "Plaukts!". -"Jā, un es redzu vēl kaut ko, kas sākas ar skaņu "p"!" utt.
Tad mainām skaņu. Vēlāk var jau meklēt pa visu grupas telpu (mājas apstākļos - pa visu virtuvi, pa visu dzīvojamo istabu vai pa visu bērnistabu).
Izpildījums tāds pats, kā 3. līmenī, bet meklē jau konkrētu sākuma un konkrētu beigu skaņu. "Es redzu kaut ko, kas sākas ar skaņu "k" un beidzas ar skaņu "e". - "Kaste!" -"Jā, un es redzu kaut ko, kas sākas ar skaņu "k" un beidzas ar skaņu "s". "Kubs!" Un tā tālāk.
Nav nepieciešami īpaši priekšmeti. Izvēlamies kaut ko no vides un meklējam visas skaņas vārdā. Piemēram, "puķe" - "p", "u", "ķ", "e".
-“Ar kādu skaņu sākas “puķe”?”
-“Ar “p”!”
-“Jā, un kāda ir nākamā? Puuuuķe…”
-“U”!
Tā turpina līdz visas skaņas saklausītas.
Nav nepieciešami priekšmeti. Izvēlamies kādu skaņu un lūdzam bērnam nosaukt tik daudz priekšmetus/vārdus, cik vien viņš var, kas satur šo skaņu - jebkurā vietā vārdā. Kaķis, kaste, kartons, traktors, sakne, krēsls, sāk, kurpes.
Vecums. Šīs spēles sāk spēlēt no 2,5 gadu vecuma un aptuveni 4 gadu vecumā bērns sasniedz spēju, ja tā tiek trenēta, kad sāk analizēt visas skaņas vārdā. Bet tas, protams, ir individuāli. Tas ir, apmēram, arī tas laiks un vecums, kad bērns, balstoties uz savu spēju izšķirt pirmo skaņu vārdā (bez priekšā teikšanas - konkrēti parādītiem priekšmetiem), ir apguvis vismaz 80% smilšu burtu un, līdz ar spēju analizēt visas skaņas vārdā, var sākt strādāt ar kustīgo alfabētu, radot pats savus vārdus - jo, lai uzrakstītu kādu vārdu, viņam ir jāspēj secīgi saklausīt visas skaņas konkrētajā vārdā.
Sākšu ar to, ka es nebūt nepretendēju uz "Gudrākā" cilvēka statusu. Es mācos, tāpat kā mēs visi. Man vienmēr ir bijis svarīgi līdz dziļumiem izprast lietas, ko es daru. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc es nolēmu doties studēt uz AMI (Association Montessori Internationale) institūtu. Kad uzsāku Pērļu mājas darbību, bija visai daudz pedagoģisko procesu un materiālu, kuri "nestrādāja" tā, kā man, balstoties manā tā laika izglītībā, šķita, ka tiem ir "jāstrādā". "Skaņu maisiņi" bija viens no šādiem materiāliem (arī manā vidē kādreiz tie bija) - es biju novērojusi, ka bērni labprāt tos ņem, jā - BET tādēļ, lai, ar tur esošajām mantiņām, vienkārši spēlētos. Man šķita, ka es, visticamāk, neprotu ar tiem darboties un es vēlējos noskaidrot, ko tieši es daru nepareizi. Šis bija viens no maniem pirmajiem jautājumiem manai skolotājai, uzsākot apgūt valodas bloku. Viņa uz to norausīja plecus un teica, ka pirmo reizi mūžā dzirdot par šādu materiālu, ieteica man pabeigt valodas bloka mācības un tad, ja man radīsies vēl šis jautājums, mēs pie tā varēsim atgriezties. Man neradās. Atbraucot mājās, es šos maisiņus izņēmu no vides.
Jā, arī šajās spēlēs pašās pirmajās fāzēs tiek izmantoti priekšmeti, kā sasaiste, bet es ceru, ka man izdevās parādīt atšķirību. Jā, mēs varam izņemt priekšmetus no dažādiem "skaņu maisiņiem", ko nolikt priekšā, bet, manuprāt, šis ir tas gadījums, kad ieguldītie līdzekļi neattaisno mērķi - to visu pavisam vienkārši var panākt izmantojot parastas ikdienas lietas, kas atrodas vidē.
Es tiešām daudz esmu domājusi par šo - "skaņu maisiņu" tēmu un meklējusi tiem racionālu pielietojumu. Kā viena no manām versijām ir bijusi, ka bērns, pats paņemot kādu šādu maisiņu, var nosaukt priekšmetus, kas tur ir iekšā, secināt, ka tie visi sākas ar, piemēram,"p" un, apskatoties uz maisiņa uzzīmēto burtu, konstatēt, kāds tas izskatās. BET šāda veida darbības prasa visai lielas analītiskās spējas, kuras, es esmu visai droša, tāda vecuma bērnam, kuram būtu jāsāk spēlēt skaņu spēles, nepiemīt. T.i., 2,5 un pat arī 3,5 gadus vecs bērns šādus secinājumus diez vai spēj izdarīt.
Vēl esmu domājusi par to, ka "skaņu maisiņš" var palīdzēt atsaukt atmiņā kādu burtu (lielākā vecumā) un līdz ar to arī palīdzēt uzrakstīt vārdu. Bet iedomājieties situāciju, es gribu uzrakstīt vārdu "Zane". Uzrakstu "z", tālāk dzirdu skaņu "a", bet aizmirstu, kā to raksta, paskatos uz skaņu maisiņiem, ko es tur redzu? Burtus uz tiem (ne jau skaņas/ne saturu). Tas nozīmē, ka man būtu jāapskata nez cik maisiņu saturs, kamēr es "uzdurtos" uz to, kurā ir priekšmeti ar sākuma skaņu "a", un tikai tad es varētu aplūkot uzšūto burtu un konstatēt/atcerēties, kāds tas bija. Es domāju, ka ir ātrāks ceļš, kā to noskaidrot - kaut vai paprasot vecākam biedram vai skolotājai. Bez tam, ja bērns, kas sāk rakstīt, vēl aizmirst lielu daļu burtu, tad man, kā pedagogam, ir jāsāk domāt, vai manas 3 pakāpju lekcijas burtu apguvē un secīgie soļi ir bijuši efektīvi, iespējams, man kaut kas jāmaina savā darbībā.
Nobeigumā. Lūdzu, nepārprotiet mani, es neaicinu sadedzināt sārtā "skaņu maisiņus", ja jums šķiet, ka jūsu vidē tie strādā un ir efektīvi, ja jūs saredziet tiem jēgpilnu lietojumu utt. Es tikai vēlējos parādīt arī citu pieeju, kura man personīgi šķiet saprotamāka un "nesāpīgāka". Tāpat arī pateikt to, ka "skaņu maisiņi" NAV nekāds tāds obligāts M.Montesori izgudrots valodas attīstības materiāls, bez kuriem nav iedomājama neviena "Montesori vide".
Zane Baltgaile
.
Mīļš paldies Zanei!
Arī es varu piebilst, ka šī metode tiešām darbojas. Tas ir pierādījies ar mūsu trīs vecākajiem bērniem (divi jaunākie vēl ir par mazu šīm spēlēm). Būtība tiek uztverta ļoti ātri, un bērni diezgan drīz arī paši sāk saklausīt skaņas un saukt ne tikai jau nosauktajos priekšmetos, ko esam izrunājuši, bet arī citos, kas liecina par aktīvu domāšanas procesu un par to, ka tiešām izprot. Mēs ģimenē skaņu spēles regulāri spēlējam pie vakariņu galda, nedaudz pārveidojot angļu "I spy" spēli. Angļu valodas versijā ir teikums:"I spy with my little eye something ... blue!" un tad visi mēģina atrast, kas tad ir tas zilais, ko kāds ir saskatījis, bet mūsu variantā tā ir skaņu spēle:"Es ar savu mazo aci redzu kaut ko, kas sākas ar skaņu "m"!" un visi minam, kas tas varētu būt. Noteikumus parasti ir tāds, ka tam ir jābūt redzamam tajā telpā, kurā atrodamies.
Kas jādara? Jāvēro un jāskaita putni tik ilgu laiku, cik paši nolemsiet. Mēs izlēmām, ka saskaitīsim, cik putnus izdosies ieraudzīt 15 minūšu laikā. Es biju patiesi pārsteigta, cik ļoti bērni aizrāvās ar šo darbu, un 15 minūtes paskrēja pārāk ātri, rezultātā interese par putniem saglabājās daudz ilgāk. Pētījām, klausījāmies, meklējām ligzdas.
]]>Šoreiz vēlos dalīties ar kādas aktivitātes ideju, kas ir ļoti piemērota šim brīdim, turklāt to var veikt pat neizejot no mājām - vienkārši skatoties pa logu. Mēs darbojāmies parkā, bet nolēmām turpināt šo darbiņu arī ikdienā, atzīmējot putnus, ko redzam mūsu pagalmā caur logu.
Kas jādara? Jāvēro un jāskaita putni tik ilgu laiku, cik paši nolemsiet. Mēs izlēmām, ka saskaitīsim, cik putnus izdosies ieraudzīt 15 minūšu laikā. Es biju patiesi pārsteigta, cik ļoti bērni aizrāvās ar šo darbu, un 15 minūtes paskrēja pārāk ātri, rezultātā interese par putniem saglabājās daudz ilgāk. Pētījām, klausījāmies, meklējām ligzdas.
Lejuplādējiet un izdrukājiet šo Latvijas Ornitoloģijas biedrības plakātu. (A4 formāts ir pilnīgi pietiekams). Šo plakātu atradu Dabasdati.lv.
Ja bērns vēlas pats sagrafēt lapu, tad ņemiet jebkuru rūtiņu lapu, kas ir mājās. Bet varat izmantot arī šīs sagataves, ko izveidoju šim darbam. Pirmajā lapā apakšdaļā paredzēju platākas joslas, lai var ielīmēt kādu lielāku putnu, bet otrajā lapā visas rindas ir vienādas.
Mēs darījām tā, ka pirms putnu vērošanas jau paši izspriedām, kuri ir tie putni, kurus esam redzējuši parkā. Dēli (9 un 7 gadi) katrs izgrieza no sava plakāta šos putnus un ielīmēja tos savās lapās.
Mēs vienu plakātu un arī tukšās lapas paņēmām līdzi uz parku, lai gadījumā, ja redzam kādu nepazīstamu putnu, varam atrast tā nosaukumu, atzīmēt skaitu un vēlāk mājās ielīmēt arī attēlu.
Parkā uzņēmām laiku un sākām pievērst uzmanību putniem - katru reizi, kā kādu pamanījām, bērni iekrāsoja darba lapā vienu rūtiņu pie attiecīgā putna.
Jau pa ceļam uz mājām pārrunājām ļoti daudz, bet mājās vēl pārskaitījām rezultātus un nolēmām noteikti atkārtot šo darbu vēl citās vietās.
Es pēc šī darba pati arī esmu vairāk sākusi pamanīt putnus :)
]]>