Vai bērnu pirmajā dzīves gadā vajag īpaši nodarbināt? Ja ir pielāgota vide, tad patiesībā - nē. Pats svarīgākais ir nodrošināt drošu vidi, kurā var bez bailēm ļaut mazulim pētīt pasauli, saprast, kā darbojas lietas, un vērot vecāku un brāļu/māsu darbošanos, lai pavisam drīz varētu sākt šo darbošanos imitēt.
Un labākās rotaļlietas jums jau ir mājās!
Izvēloties darbošanos, pirmkārt, esam vērojuši savus bērnus un viņu intereses, kā arī ieklausījāmies savā intuīcijā. Noderīgas grāmatas, ko ieteiktu katram vecākam ir “Brīvās spēlēšanās sākums” un “Montessori from the Start”.
Manu rakstu par mazuļu pašiem pirmajiem dzīves mēnešiem atradīsiet Mazās cilts mājaslapā.
Ko darījām mēs?
Ap 3 - 4 mēnešu vecumu mēs iekārtojām bērniem seklu groziņu ar sadzīves priekšmetiem. Piemēram, uz nedēļu (varbūt arī īsāks vai garāks laika posms, vērojiet savu bērnu) groziņā ieliek priekšmetus no vannasistabas (ķemme, zobu birste, spogulītis), nākamajā nedēļā liek priekšmetus no virtuves zonas (karote, bļodiņa, sietiņš, kausiņš), vēl nākamajā nedēļā, piemēram, no bērnistabas (mēs likām dzīvnieku figūriņas, kas savā starpā sader, piemēram, mājdzīvniekus vai Āfrikas dzīvniekus). Nākamajā nedeļā atkal atgriežas pie tieši tiem pašiem virtuves priekšmetiem, kas bija 1. nedēļā - priekšmetus nevis aizstāj, bet rotē. Katru reizi, kad bērns tos no jauna ierauga, viņš tos uztvers savādāk un skatīsies uz tiem savādāk - jau citā līmenī, jo šajā laika posmā viņa smadzenes ir progresējušas. Nākamajā reizē, kad bērns redz šos pašus priekšmetus, viņš ir gatavs uzņemt vairāk informācijas par tiem, viņš tos izpēta dziļāk, viņa ķermenis un rokas arī pa šo laiku ir attīstījušies, tāpēc bērns var arī citā līmenī manipulēt ar šiem priekšmetiem. Bērns šos priekšmetus iepazīst, neapzināti arī sāk saprast, kuri priekšmeti sader savā starpā (netiešā klasificēšana). Ap 3 - 4 mēnešu vecumu bērni vienkārši tur šos priekšmetus rokās, bet vēlāk sāk ar tiem manipulēt, pētīt dziļāk. Arī tagad, kad Elizabetei jau ir 10 mēneši, mēs turpinām groziņā likt šos dažus priekšmetus un ik pa laikam nomainām tos. Interese vēl aizvien ir ļoti dzīva.
4. groziņā ir burvīgie MiluMammu dārzeņi.
Tad, kad bērns sāk pārvietoties pa māju (līst vai rāpot), tad ir ļoti svarīgi pielāgot šo vidi bērnam. Ne tikai no drošības viedokļa, bet arī no bērna patstāvības veicināšanas viedokļa. Mums ir jānodrošina bērniem iespēja brīvi iepazīt savas mājas, savu vidi. Videi ir jābūt tādai, lai mēs droši bez bērna varam doties uz blakustelpu veikt ikdienas darbus, un, ja bērns mūs sauc, ar runāšanu, ar savu balsi radīt bērnā drošības sajūtu par to, ka nekur neesam pazuduši. Šādi mēs ieliekam bērnā pamatus ļoti svarīgai izpratnei par to, ka tas, ka fiziski neesam blakus, nenozīmē, ka jājūtas nedroši. Vecāki lieliski iztiek bez vides pielāgošanas tik mazā bērna vecumā, jo vēl spēj vienmēr būt blakus un novērst bīstamos faktorus, bet tad bieži vien paši konstatē, ka 1- 1,2 gadu vecumā mazais neprot palikt viens pats, nelaiž mammu prom. Bērns ļoti pierod pie tā, ka kāds no vecākiem ir pastāvīgi blakus un koncentrējis visu uzmanību uz bērnu. Nepārprotiet, bērna vajadzībām ir jāatsaucās - ja raud, tad jādod uzmanība, ja vēlas samīļoties, tad ir jāsamīļojas, jo tikai tad, ja bērns jutīsies labi un droši, viņš spēs arī droši doties pasaulē (drošā piesaiste). Taču tai pat laikā māciet arī, ka vecākiem nav nepārtraukti jābūt blakus un viņi var veikt savus ikdienas mājas darbus, esot sasniedzami un sadzirdami, bet ne "pielīmēti" bērnam tad, kad bērns patiesībā var un grib patstāvīgi pētīt pasauli.
Labākā “aktivitāte un rotaļa” bērnam ir iespēja vērot pieaugušo ikdienas darbības: uzkopšanu, trauku mazgāšanu, veļas mazgāšanu, ēdiena pagatavošanu. Bērni labprāt mūs vēro un, kad vien viņu attīstība to atļauj, sāk šīs darbības imitēt. Praktisko ikdienas darbiņu imitēšanas kulminācija parasti ir ap 15 mēnešu vecumu, kad mazie visu grib darīt tāpat kā vecāki, bet novērot šo bērnu vēlmi var arī daudz agrāk. Elizabete parasti mums rāpo līdzi un pārkrāmē visu pēc saviem ieskatiem. Tās arī ir vislabākās “aktivitātes”, ko bērnam piedāvāt.
…mēs ļaujam palīdzēt izkrāmēt trauku mašīnu un salikt traukus, sašķirot brāļu zeķes skapī, ielikt mazgāties veļu, pārkārtot katlus un citus svarīgus darbiņus, kas arī aizņem lielāko daļu laika no nomoda periodiem.
Patiesībā pirmajā dzīves gadā var iztikt bez īpašu rotaļlietu pirkšanas vispār. Viss, kas bērnam vajadzīgs, jums jau ir mājās. Bērns rotaļāsies ar jebkuru sadzīves priekšmetu, ko viņam piedāvāsiet. Un tas arī ir daudz jēgpilnāk par jebkuru rotaļlietu. Bērnam ir jāiepazīst sava vide, priekšmeti, kas viņam ir apkārt, jāsaprot, kas ar tiem tiek darīts. Turklāt, tas ir ne tikai lētāk, bet jūs arī paši daudz vairāk piedomāsiet pie tā, kas jūsu bērnam tieši šobrīd ir nepieciešams, kas ir tas, ko var iedot tagad, lai atbildētu uz sava bērna vajadzībām.
…bet tā kā Elizabete mums ir 3. bērns, tad mums ir gana liels rotaļlietu “mantojums” no vecākajiem brāļiem. Lai arī cik daudz mantu jums mājās nebūtu, jāatceras, ka nav tās visas obligāti bērniem arī jādod, vērtīgāk būs tās rotēt - kaut ko izlikt, kaut ko nolikt pavisam prom, pamainīt, kad redzam, ka bērna intereses ir mainījušās. Neesiet paši emocionāli piesaistīti rotaļlietām - tas nekas, ka krustmāte uzdāvināja vai manta bija ļoti dārga, vai draudzenes bērnam šāda rotaļlieta bija top manta - ja bērnam neinteresē, tad liekam nost! Ja mantu daudz, bet visas šķietami interesē bērnam, tik un tā - liekam daļu nost. Labāk mazāk nekā vairāk. Jo mazāk būs mantu, jo vairāk un ilgāk bērns pievērsīsies katrai no tām (tas attiecas arī uz lielākiem bērniem), labāk izpētīs un mācīsies koncentrēt savu uzmanību, nevis mētāsies no vienas pie citas, īsti nepievēršoties nevienai no tām.
Rotaļlietas vislabāk izvietot vaļējos plauktos - tā, lai bērns tās var pārskatīt un izvēlēties. Turklāt, katrai mantai ir jābūt savai vietai plauktā, tad bērni tās iegaumē un diezgan agri iemācās arī atlikt atpakaļ. Ar Edmundu piedzīvoju to, ka bērns jau 8 mēnešu vecumā atliek atpakaļ plauktā mantas, ar nosacījumu, ka šīs mantas vieta plauktā ir nemainīga.
Elizabete aug lielāka, prot stāvēt, tāpēc brāļu krājumi ceļo aizvien augstāk, lejā atstājam tikai māsas mantas vai kopējās mantas, ko Elizabete arī bez mūsu uzraudzības var droši ņemt.
Ap 8 - 9 mēnešu vecumu bērniem patiks likt bumbas apaļos dobumos, likt koka olu trauciņā, likt bumbu cilindriskā glāzē (izmēriem ir jābūt atbilstošiem, dodiet bumbu ar tādu diametru, kas tieši derēs glāzē). Kad bērns ar to lieliski tiek galā, tad viņam šī aktivitāte apniks, tāpēc var piedāvāt kantainu lietu likšanu atbilstošu izmēru kantainos traukos, piemēram, koka kubu četrkantainā trauciņā vai kastītē. Tas jau prasīs no bērna lielāku koncentrēšanos un piepūli, jo šeit vairs nevarēs ielikt vienalga kā, te būs jāpagriež klucītis tā, lai tas derētu, lai sakristu taisnās malas. Pēc tam var strādāt arī smalkākām lietām, piemēram, ar krājkasīti, par ko esmu rakstījusi jau iepriekš.
Ja meklējat vienkāršas koka rotaļlietas saviem mazuļiem, tad varu ieteikt šos veikalus: Mācētprieks, Smart & Play un S&A Montessori materiālu darbnīca.
Es esmu arī par to, lai tomēr dotu arī maziem bērniem sīkas lietas un priekšmetus (Pieaugšā uzraudzībā!!!), jo bērniem interesē. Viņi tik ļoti labprāt pēta mazas, sīkas lietiņas, viņa attīsta pincetes tvērienu. Viņi atradīs mazāko puteklīti uz grīdas un uzlasīs. Tas ir kaut kas, kas viņu smadzeņu pilnvērtīgai attīstībai ir nepieciešams. Vienkārši šādos izpētes brīžos ir jābūt bērnam blakus (nevis taisu ēst un bērns man ir blakus, bet sēžu un skatos uz bērnu). Nemaz nav tā, ka viņi bāž visu mutē, bērni labprāt izpēta akmentiņus, pogas vai graudus. Ja ir bail, tad graudi ir lieliska alternatīva - saberam, piemēram, miežus palielā bļodā, liekam uz sedziņas (tad tos graudus, kas pārbirst pāri malai, ir viegli uzlasīt) un ļaujam bērnam tos taustīt, maisīt ar karoti, pārbērt mazākā bļodā. Viņi pašā sākumā pamēģina ielikt mutē, bet tad mēs stingri pasakām “nē!”, un pēc kādām minūtēm 10-15 atkal sāk mēģināt pagaršot, kad darbošanās ir apnikusi, un tad ir jāliek nost. Ja tomēr ir bail arī šādi dot, tad var ielikt veļas maisiņā (Balti aiztaisāmi sietveida auduma maisiņi, ko var nopirkt jebkurā saimniecību preču veikalā. Drogās noteikti ir.), piemēram, vidēja izmēra pogas vai floristikas veikalos nopērkamās stikla pērlītes, un dot bērnam, lai tausta caur maisiņu.
Vēl, protams, neatņemama mazuļa dzīves sastāvdaļa ir ārā iešana ne tikai uz gulēšanas laikiem, bet arī nomoda periodos, lai var iepazīt dabu, parāpot pa zāli vai smiltīm. Ēdiena iepazīšana- tas var aizņemt tiešām daudz laika! Padziedāšana, brāļu un māsu vērošana (un vēlāk arī iesaistīšanās spēlēs), kustību attīstība (kāpnes, ierāpties koferī vai lielā bļodā, parāpot pa slīpu virsmu uz augšu un leju, pastumt krēslu...) grāmatu skatīšanās.
Un runāšana! Es nepiekusīšu atkārtot: runājiet ar saviem bērniem! Atbildiet uz viņu bu-bu-bu. Tad, ja mēs emocionāli iesaistāmies viņu runās, tad runa labāk attīstās. ("Va-va-va." "Jā, suns saka vau-vau!" - "Tete." "Jā, tētis. Tētis ir darbiņā. Tagad mamma ir mājās." "Bū!" "Bumbieris! Tev garšo bumbieris. Skaties, tas ir bumbieris. Bum-bie-ris.") Ja mēs šādā veidā ar bērnu komunicējam, pie tam nedaudz pārspīlējam emocijas, tad viņi ļoti ātri uzķer vēlmi komunicēt, viņi labprāt mums atbild. Nenogurstiet 20x dienā pateikt, ka "tas ir kaķis... ka-ķis". Tā bērni ātri saprot, ka katrai lietai ir savs vārds. Nevajag visus dzērienus saukt par ninītēm - tā ir sula/ūdens/tēja/kefīrs. Bērniem piemīt neticamas spējas mācīties un uzsūkt valodu kā švammītes, dodiet viņiem šo valodas vidi! Jo agrāk bērns mācēs izteikties un pateikt, ko viņš vēlas, jo mazāk emocionālu izvirdumu jūs sagaidīsiet nākamajā dzīves gadā.
Tā ir tikai mūsu pieredze, kas var atšķirties un noteikti arī atšķiras no jūsu, bet ceru, ka vismaz kaut kas no rakstītā kādam vecākam šķitīs noderīgs!
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
