Jo vecāks kļūst bērns, jo mazāk mēs kā vecāki par viņu zinām. Pusaudžu vecumā tas ir pavisam dabisks attīstības process.
Bet tas nesākas tikai pusaudžu vecumā. Viengadnieka un divgadnieka dzīvi mēs zinām gandrīz no galvas: kad viņš ēda, cikos gulēja, kad kakāja, ar ko spēlējās, kāpēc un cik bieži raudāja. Tas nav saistīts ar to, cik daudz bērns mums izstāsta, bet gan ar mūsu pašu klātesamību. Mēs vienkārši diendienā esam kopā.
Līdz ar bērnudārza sākšanos, ar skolu, draugiem, pulciņiem, pastaigām bez mums pamazām vairs neesam bērnam visur klāt. Ar katru gadu aizvien lielāka bērna dzīves daļa notiek bez vecākiem. Vienīgais veids, kā mēs par šo daļu varam uzzināt ir tad, ja bērns mums to pastāsta. (Daļu, protams, uzzinām arī no pedagogiem vai radiem un draugiem, ar ko bērns pavada laiku, bet tā ir salīdzinoši stipri mazāka daļa, nekā iepriekš.)
Pētījumā Zviedrijā (Masche, 2010) ar 2415 pusaudžiem vecumā no 13 līdz 18 gadiem pētnieki piecus gadus sekoja līdzi tam, cik daudz vecāki zina par bērnu skolu, brīvo laiku un to, ar ko jaunieši pavada kopā šo laiku. Ar katru pusaudža vecuma gadu vecāku zināšanas samazinājās.
Tas ir normāli un vecumposmam atbilstoši, jo mainās arī pats pusaudzis. Pieaugot vecumam, pusaudži paši mazāk stāsta vecākiem par savu dzīvi un vairāk pretojas vecāku prasībām. Tieši šī brīvprātīgā dalīšanās ar informāciju ir lielākais skaidrojums tam, kāpēc vecāki par pusaudžiem zina mazāk. Pusaudži vairāk sāk veidot savas dzīves telpu un izšķirt, kas attiecas un kas vairs neattiecas uz vecākiem. Šajā vecumā aizvien vairāk lietu jaunieši sāk uztvert kā: šis ir mans lēmums, šis ir mans stāsts, šis nav tas, kas vecākiem obligāti jāzina.
Pētījuma autors šo procesu sauc par pusaudža "private sphere" veidošanos jeb savas personiskās dzīves telpas izveidi. Tas ir saistīts ar vienu no svarīgākajiem pusaudžu vecuma attīstības uzdevumiem - pieaugošo autonomiju.
Tomēr mazāk stāstīt nenozīmē vairāk melot vai slēpt!
Pētījumā tika atsevišķi mērīta gan pusaudžu brīvprātīga stāstīšana, gan noslēpumu glabāšana no vecākiem. Ar vecumu pusaudži stāstīja mazāk, bet noslēpumu daudzums nepieauga. Tātad tas, ka viņš vai viņa stāsta mazāk, nenozīmē, ka no mums tiek kaut kas slēpts.
Vai risinājums ir lielāka kontrole?
Nē.
Vairāk kontroles ne vienmēr nozīmē vairāk zināšanu. Ja pusaudzis vecāku interesi piedzīvo kā pārmērīgu kontroli vai iejaukšanos, tas var būt saistīts ar mazāku atklātību un arī mazākām zināšanām par viņa dzīvi.
Vai vecākiem vienkārši jāatkāpjas?
Arī nē.
Atbilde ir mazāk kontroles, bet vairāk jautājumu. (Ne nopratināšana, bet interesēšanās!) Biežāka interesēšanās un jautāšana ir saistīta ar lielākām vecāku zināšanām par pusaudžu dzīvi.
Nav jācenšas panākt, lai pusaudzis mums visu stāsta, bet gan saglabāt tādas attiecības, kurās viņš vai viņa grib mums kaut ko stāstīt.
Interesēties. Respektēt, ka uz visu viņš mums neatbildēs. Būt pieejamiem, bet necensties arī visur būt klāt. Pusaudža uzdevums ir kļūt aizvien patstāvīgākam, bet mūsu uzdevums ir nepazaudēt saikni, kamēr viņš to dara.
Daudziem pusaudžiem vieglāk sarunāties ir nevis aci pret aci, bet plecu pie pleca. Pastaigājoties, braucot mašīnā, gatavojot kopā vakariņas. Šādos brīžos nav nepārtraukta acu kontakta un sajūtas "tagad mēs apsēdīsim un runāsim par tevi." Arī klusuma brīži šādos gadījumos nav tik neveikli. Reizēm tieši tad, kad vecāki šķietami neko īpašu nejautā, pusaudzis sāk stāstīt pats.
Daži jautājumi ierosmei bez "kā tev gāja?" un "kas jums šodien skolā bija pusdienās?"
- Par ko pusaudži šobrīd zina vairāk nekā pieaugušie?
- Kas būtu tavā ideālās dienas ēdienkartē? Ko tu ēstu brokastīs, pusdienās un vakariņās?
- Kas ir grūtākā lieta tieši tavā vecumā?
- Kas šodien skolā bija visbesīgākais?
- Kuru mācību priekšmetu tu izdzēstu pavisam uz visiem laikiem no stundu saraksta? Un ko skolā vajadzētu mācīt, bet šobrīd nemāca?
- Ja šodienai būtu jāieliek vērtējums no 1 līdz 10, cik tu tai dotu? Kas būtu vajadzīgs, lai varētu ielikt par 1 punktu vairāk?
Atsauce:
Masche, J. G. (2010). Explanation of normative declines in parents’ knowledge about their adolescent children. Journal of Adolescence, 33(2), 271–284. https://doi.org/10.1016/j.adolescence.2009.08.002
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
