Kad bērns nokrīt, nesaki viņam:”Bet cik tev var teikt, ka jāskatās, kur skrien!” vai “Es taču tev teicu, ka nevar sēdēt uz dīvāna malas!” Kad saplīst vāze, nepārmet: “Ko tu vispār līdi pie tās vāzes?” Un, kad izlīst tēja, nesaki: “Nu, bet, protams! Tā kā bez rokām!”
Šis notikums pats par sevi jau tāpat ir kā sods, par kuru bērns jūtas slikti.
Kas ir pirmais, kas nāk prātā, ja dzirdi: “Nelēkā pa gultu!”? Protams, acu priekšā redzam bērnu, kas lēkā pa gultu. Kā pateikt tā, lai bērns sadzird to, ko viņam cenšamies pateikt?
Dažkārt dzirdu vecākus sakām kaut ko, kas bērnam vispār nebūtu ienācis prātā, ja vecāks to nebūtu pateicis. Piemēram- “Dakteris tev neko sāpīgu nedarīs!” Pirms tam bērnam pat domas nebija, ka dakteris darīs sāpīgi. Tagad viņam IR šī doma.
Košana, sišana, kniebšana un grūšana parasti ir tikai fāze, kas pāries, taču, mēs varam paskatīties, vai nav kādi faktori, kas to stimulē. Kuri tie ir?
Kļūdām ir milzīga nozīme un, ja bērns spēj izpildīt kādu darbu neaizdomājoties un pilnīgi bez kļūdām, tad viņš no tā ir izaudzis un tas pilnīgi neko nedod viņa attīstībai. Man patīk salīdzinājums ar bruģa licējiem - kamēr cilvēks nav iestrādājies, domā, kur un kā labāk likt, tikmēr viņa smadzenes ļoti tiek nodarbinātas, taču tiklīdz darbs kļūst automātisks, tas jau vairs ir tikai fizisks darbs, bez prāta attīstīšanas.
Esiet pamanījuši, ka šis teikums parasti ir ar negatīvu pieskaņu un visbiežāk pēc šīs ļoti patiesās frāzes, uzmanība tiek nevis dota, bet tieši pretēji - bērns tiek vēl vairāk ignorēts, jo “viņš vienkārši grib sev pievērst uzmanību”. Šis teikums dažkārt pat tiek papildināts ar “neņem vērā”. Vai nav absurdi?
