Tāpat kā bērns drīkst dusmoties, bērns arī drīkst raudāt, bēdāties un vispār just un izrādīt visas tās emocijas, kas pieaugušajiem dažādu iemeslu dēļ ir grūti izturamas. Protams, ka pieaugušajiem ir ērtāk un vieglāk, ja bērns visu laiku ir priecīgs, laimīgs un smaidīgs, bet bērni tomēr ir bērni, un, cik viegli spēj paust prieku, tikpat viegli arī pauž citas emocijas.
Lasīt tālāk
Mēs visi dusmojamies, un šīs dusmas kaut ko ziņo mums par mums pašiem. Ko darīt dusmu uzplaiksnījuma brīdī?
Lasīt tālāk
Cik daudz ir par daudz? Kur ir balanss, lai bērnam nav viss brīvais laiks aizpildīts ar ekrāniem, bet tai pat laikā nav pārslogots ar ārpusmājas aktivitātēm?
Lasīt tālāk
Ir gadījumi, kad var maksāt, taču bīstamība ir tajā, ka arī par ikdienišķām lietām bērns var sākt jautāt: "Kas man par to būs?"
Lasīt tālāk
Kā jau mazam bērnam var mācīt novilkt savas robežas bez fiziska spēka pielietošanas.
Lasīt tālāk
Nebiedē bērnu ar bubuli, zobgrauzi, dusmīgo policistu vai ārstu ar lielo šprici.
Lasīt tālāk
Bet vai bērnam vispār ir pietiekams laiks, lai paspētu iedziļināties, koncentrēties, laiks savai domai un idejai?
Lasīt tālāk
Katrs bērna mirklis nav jāaizpilda ar attīstošām spēlēm vai izglītojošām grāmatām. Nav obligāti jādodas uz nometni. Vasara drīkst būt arī lēna un vienkārša.
Lasīt tālāk
"Viss kārtībā! Nekas nenotika! Te nav, par ko raudāt!"
Lasīt tālāk
