Kāpēc bērni melo? Uz šo jautājumu ir vairākas atbildes, un, visticamāk, es par visām nemaz neesmu aizdomājusies.
🔸Var būt pavisam nevainīgi gadījumi, kad bērni fantazē vai vienkārši izmēģina - kā tas ir, ja es par kaut ko samelošu? Vai mani pieķers? Vai no tā kaut kas manīsies? Tīri kā eksperiments. Un var būt gadījumi, kad mums kā vecākiem par to vajadzētu aizdomāties.
🔸Pārlieku stingrība un bailes no vecāku reakcijas. Ja ir lietas, ko bērns ļoti vēlas, bet zina, ka neļaus vai par to var būt sods, bērns sāk melot. Par saldumiem, par to, kur būts pēc skolas, par planšetes lietošanas ilgumu- jebko. Kuram labprātīgi gribas saņemt sodu vai klausīties vecāku neapmierinātībā? Ja vecāki biedē ar sodu, tas sāk graut bērna uzticēšanos vecākiem- bērns vai nu sāk baidīties no pieaugušajiem, vai/un sāk rīkoties slepeni un arī melot.
🔸 Bērni ar zemu pašapziņu var melot par saviem sasniegumiem, lai izskatītos labāki. Šādā gadījumā, ja pieķerat bērnu melos, labāk neizprašņāt un netincināt tālāk par detaļām, tādejādi liekot sapīties melos vēl vairāk. Šie meli ir signāls jums padomāt, kas ir iemesli, kuri tik ļoti ir ietekmējuši bērna pašapziņu. Jāpalīdz, jāizvērtē, kas to ir veicinājis, un iespējams jāgriežas pēc palīdzības pie speciālista. Varbūt iemesls ir pārlieku augstas prasības un bērna bailes kādreiz neatbilst šīm prasībām.
🔸Bērni var melot, lai nesatrauktu vecākus vai lai nepievērstu sev pārāk lielu uzmanību. “Jā, es paēdu skolā.” “Man nekas nesāp.” “Mammu, viss kārtībā.” (Liec mani mierā.)
🔸Bērni var fantazēt un pat neaizdomāties, kur ir robeža. Ja tā notiek, tad varam teikt:”Hei, šis gan izklausās kā no brīnumu pasakas! Kā tur īsti notika -mēģini vēlreiz atcerēties un izstātīt.”
🔸Dažreiz mēs paši bērniem iemācām melot - “baltie meli”. Piemēram, mamma vai tētis, var pacelt telefonu un pateikt, ka šobrīd ir aizņemti un nevar runāt, kaut gan tieši tagad sēž pie TV. Dažkārt mums pieaugušajiem ir grūti būt patiesiem un jaukiem vienlaicīgi. Ja negribas runāt ar draudzeni pa telefonu šovakar, tad mēs taču varam godīgi pateikt:”Es labprāt ar tevi parunātu, bet es šodien esmu tā nogurusi, ka esmu gatava tikai vakaram ar TV.” Vai, ja nepatīk draugu jaunais dzīvoklis mēs taču varam teikt:”Izskatās, ka jūs esat ļoti priecīgi!” (galu galā neviens neliek jums dzīvot šajā dzīvoklī vai braukt ar viņu mašīnu, kuru jūs paši nepirktu- tas ir stāsts par viņu prieku). Ja mēs melojam, ka ļoti patīk, un tiklīdz izejam ārā pa durvīm, sākam apspriest, bērniem dzirdot, tad kādu signālu tas dod bērniem? Ka dažreiz melot ir pieņemami?
🔸Bērns var sameloties pavisam netīšām, piemēram, sajaucot dienas, un teikt, ka konkrētajā mācību priekšmetā mājasdarbu jau izpildīja, taču patiesībā tas bija vakar un bērnam vienkārši viss sajucis kopā. Vai aizmirsa, ka bija vēl arī papildus mājasdarbs. Te noteikti var palīdzēt, parādot bērnam, kā organizēt savu darbu- piemēram, saraksts, kur atliek ķekšus vai atzīmē paveikto vēl kādā veidā.
🔸Bērnā uzticēšos vecākiem veicina saprotoša attieksme situācijās, kas varbūt nav tās jaukākās un kur vieglāk būtu izsprukt ar meliem. Ja bērns kaut ko godīgi atzīst, ir labi ja spējam teikt:”Labi, ka tu atnāci pie mums un godīgi to pastāstīji.”
🔸Galvenā vēsts, ko varam dot:”Atceries, ka es tevi jebkurā gadījumā mīlu, pat ja tu man pastāstīsi kaut ko, ko es negribētu dzirdēt. Visi cilvēki dažkārt izdara kļūdas. Tas nenozīmē, ka viņi ir slikti. Padomā, vai nevēlies man tomēr pastāstīt, kas tad īsti notika.”
🔸Dodiet iespēju bērnam pašam pastāstīt taisnību. Ar lielākiem bērniem var darboties metode, kad sakām:”Man te ir viens 5-15 minūšu darbiņš. Kad atgriezīšos, es tev pajautāšu šo vēlreiz- varbūt tu būsi pārdomājis un gribēsi man pastāstīt kaut ko citu.”
Ir ļoti aizvainojoši, ja tad, kad saki patiesību, tevi apvaino melos. Šāda netaisnība dziļi iespiežas atmiņā. Nemetieties virsū ar apvainojumiem... varbūt bērns tiešām saka taisnību.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
