Tad, kad mums šķiet, ka bērns neuzvedas tā kā pieklājas (kā mums šķiet, ka vajadzētu uzvesties), vai nav tā, ka bērns tomēr uzvedas atbilstoši savam VECUMAM un APSTĀKĻIEM?
Bērns drīzāk iesitīs vai sāks bļaut, nekā pieies pie jums un mierīgā balsī teiks: “Es esmu izsalcis/gribu gulēt/esmu par daudz skatījies multenes vai pārāk ilgi sēdējis autobeņķī, tāpēc manī briest spēcīga vēlme sākt skaļi bļaut.” Vai arī: “Es esmu apbēdināts par to, ka tu un tētis abi atbildat uz e-pastiem un nepievēršat man uzmanību, tāpēc manī briest spēcīga vēlme tev iesist.”… tā nenotiek, jo šāda paskaidrošana nebūtu atbilstoša bērna vecumam un spējām. Tāpēc tā vietā viņi rīkojas tā, kā nu katrs tajā situācijā spēj - atbilstoši savai brieduma pakāpei. Ne tikai divgadnieki un četrgadnieki, bet arī desmitgadnieki un pat vēl vecāki bērni.
Ja dažreiz bērns spēj uzvesties “kārtīgi” (es lieku pēdiņās, jo, manuprāt, arī tas ir ļoti nosacīti, ko katrs uzskata par kārtīgi; tas vairāk tāds sociāls koncepts, kas atšķiras dažādās ģimenēs, valstīs), tas nenozīmē, ka viņš vienmēr visos apstākļos tā spēs uzvesties, jo viņu var ietekmēt sāpes, izsalkums, nogurums, neizgulēšanās un daudzi citi apstākļi. Bērni uzvedas adekvāti! Ja mēs šo domu paturēsim prātā, tad mēs spēsim daudz nosvērtāk reaģēt uz, mūsuprāt, nepaklausību, kas bieži vien nemaz nav nepaklausība.
Tālāk dalos ar stāstu no “No-Drama Discipline” grāmatas ar sarunas fragmentu starp vienu no grāmatas autoriem Tinu Bryson un kādu 5 gadus veca dēla tēti.
Tina Bryson:
“Es sāku skaidrot šim tētim, ka ir reizes, kad viņa dēlas NESPĒJ izregulēt savas emocijas, kas nozīmēja to, ka viņš NEIZVĒLAS uzvesties slikti. Tēva ķermeņa valoda un atbilde uz manu skaidrojumu bija skaidra- viņš sakrustoja savas rokas uz krūtīm un atliecās atpakaļ savā krēslā, un, lai gan viņš nenogrozīja arī acis, bija pilnīgi skaidrs, ka viņš nesāks “Tina Bryson” fanklubu.
Tāpēc es teicu: “Man ir radusies sajūta, ka Jūs man nevēlaties piekrist.”
“Tas vienkārši nešķiet loģiski. Dažreiz viņš lieliski tiek galā pat ar lielu vilšanos. Piemēram, pagājušajā nedēļā, kad viņš netika uz hokeja spēli. Bet citās reizēs viņš pilnībā zaudē prātu, netiekot pie zilās krūzītes, jo tā ir trauku mašīnā. Tas nav par to, ko viņš nespēj izdarīt. Viņš vienkārši ir izlaists un viņam nepieciešama stingrāka disciplīna. Viņam ir jāiemācās, kā būt paklausīgam. Un viņš to var! Viņš to jau ir pierādījis! Tā ir pilnībā viņa izvēle, kā uzvesties.”
Es izlēmu par labu terapeitiskam riskam, darot kaut ko ārpus ierastā, nezinot īsti, kā tas nostrādās. Es pamāju, tad jautāju: “Es varu saderēt, ka lielākoties esat mīlošs un pacietīgs tētis, pareizi?”
“Jā. Lielākoties. Dažreiz, protams, es neesmu.”
Es centos savā balsī ieskandināt humora un spēles elementu: “Tātad Jūs VARAT būt pacietīgs un mīlošs, bet dažreiz Jūs IZVĒLATIES tāds nebūt?”
Tētis par laimi pasmaidīja un sāka saprast, ko ar to vēlējos pateikt. Tāpēc es turpināju tādā pat garā: “Ja Jūs mīlētu savu dēlu, vai tad Jūs neizdarītu labākas izvēles un būtu labs tētis VISU LAIKU? Kāpēc Jūs izvēlaties būt nepacietīgs?"
Viņš sāka māt ar galvu un pasmaidīja vēl plašāk, apliecinot, ka izprot manu rotaļīgo pieeju. Redzot, ka jēga ir saprasta, es turpināju: “Kas padara grūtāku būšanu pacietīgam?”
“Nu, tas ir atkarīgs no tā, kā es jūtos - vai es esmu noguris, vai man ir bijusi grūta darba diena…”
Cilvēka kapacitāte rīkoties dažādās situācijās mierīgi un atbilstoši var ļoti atšķirties atkarībā no apstākļiem, kādi ir konkrētajā situācijā. Tā vienkāršā iemesla dēļ, ka esam cilvēki, mūsu veids, kā rīkojamies, nav konstants.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
