Pēc mana teksta Instagram profilā, ka īpaši neesam mācījuši bērniem iet uz podiņa un viņi paši kaut kā ir aizgājuši, noskatoties no mums un brāļiem/māsām, sanāca ar par šo tēmu sarakstīties ar dažām mammām. Lai arī man tiešām šķita, ka neko tādu nedarījām, pēc šīm sarakstēm es ieraudzīju, kas tad ir tās lietas, kas man liekas pašsaprotamas, bet ne visiem tās tādas šķiet. Zinot, cik daudz dažādu teoriju par podiņmācību pastāv, absolūti nepretendēju uz vienīgo patiesību un vispareizāko viedokli.
Daži principi, ko ievērojām ⬇️⬇️⬇️
🔸Ir svarīgi, lai ķermenisko sajūtu - vēlmi pačurāt - bērns sasaista ar to peļķīti, kas rodas. Līdz ar to podiņmācības periodā ir svarīgi ļaut bērnam būt maksimāli bieži bez pamperiem. Ar pamperiem bērniem patiesībā ir forši - paliek silti un labi, bet ar apakšbiksēm vai plikam pēc pačurāšanas ir auksti, slapji. Vajag, lai bērns saprot, ka tomēr nav patīkami iečurāt biksēs.
🔸Tiklīdz bērns prot stāvēt, tā autiņbiksīšu maiņu nevajadzētu vairs veikt guļus. Stāvus pozīcijā ir daudz vieglāk vērot sevi, aprūpes darbības. Tas nav kaut kas, kas ar mani tiek darīts, bet gan process, kurā iesaistos, redzu, saprotu.
🔸Podiņš mājās var būt un stāvēt WC pirms pašas podiņmācības - lai bērns pierod pie šī objekta mājās (perfekti - ja redz, kā to lieto vecākiem bērni… bet kādam jau jābūt arī pirmajam bērnam). Nekad ar varu nevajag sēdināt uz poda. Nav obligāti arī pirmajās reizēs vilkt bikses nost - lai mēģina savā tempā, lai nebaidās no podiņa, lai neasociē to ar cīņu. Tāpat kā sēsties arī celties bērns drīkst tad, kad pats to izlēmis.
🔸Nevajag dikti izklaidēt uz podiņa ar mantām vai sēdināt pie TV, jo bērna uzmanība ātri pārslēgsies uz aktivitāti, nevis podiņmācībai. Tā tikai paildzina mācību procesu.
🔸Ja gadās kāds negadījums, nevajag kaunināt bērnu un teikt “fui”, nesalīdzināt ar citiem bērniem, bez “tu esi jau liels”, bez “tu taču jau proti čurāt podiņā”. Kopā sakopj, var izrunāt, ka jāčurā podiņā, bet bez jebkādiem pārmetumiem. Nekaunināt arī par to, ka vēl jāvelk pamperi.
🔸Ja izdodas pačurāt podiņā, parādām, ka esam apmierināti, bet nevajg arī pārlieku slavēt - tā ir fizioloģiska vajdzība! Bērni nekļūst labi vai slikti tāpēc, ka paēd tik daudz, cik mums liekas ok, un tieši tāpat ar podiņu - izdevās! Bet pārspīlēt nav vajadzības.
🔸Pašu piemērs un paraugs, kā arī runāšana - jau mazulim stāstīt, ka viņam pamperā ir kaka vai čura.
Divi citāti no grāmatas “Atvadas no autiņbiksītēm. Slēdzējmuskuļu kontrole un bērna pašapziņas attīstība.”
“Populāra ir pārliecība, ka šajā jautājumā ir runa tikai par noteikta refleksa apgūšanu - līdzīgi audzinot kucēnu, viņu dresē “kārtot darīšanas” laukā, ārpus telpām. [..] Tomēr urīnpūšļa un zarnu kontroles apgūšana nav tikai jauna ieraduma pieņemšana vien, bet arī ļoti būtisks solis bērna garīgajā un sociālajā attīstībā: pirmo reizi bērns izvēlas nevis tūlītēji apmierināt savas vajadzības, bet kādu brīdi saglabāt nepatīkamo spriedzes sajūtu, lai atbilstu pieaugušā cilvēka normalitātei.
Šo izvēli pamato apstāklis, ka bērns vēlas būt kā pieaugušais, viņš vēlas tam līdzināties un pārņemt pieaugušo izturēšanos un normas. Tādēļ viņš mēģina tūlītēji nepakļauties vēlmei iztukšot zarnas vai urīnpūsli. Bērns pārtrauc rotaļu vai kādu citu aktivitāti, lai šo darbību veiktu tai paredzētajā vietā. Šajā rakursā aplūkots, process norisinās pēc šāda plāna: 1. Bērns sajūt nepieciešamību. 2. Atturas no tūlītējas atvieglošanās. 3. Dodas uz šai norisei paredzēto telpu. Turpretī “klasiskajā” audzināšanas izpratnē process noris pēc gluži cita scenārija. 1. Pieaugušais piedāvā podiņu neatkarīgi no tā, vai bērns ir apjautis savu nepieciešamību. Bērns tiek nosēdināts uz podiņa. 2. Pieaugušais gaida, līdz ir sasniegts vēlamais rezultāts. 3. Pieaugušais pauž novērtējumu vai vilšanos par norisi atkarībā no rezultāta esamības/neesamības.
Stimulējot bērnu nokārtoties podiņā brīdī, ko noteicis pieaugušais, bērnam tiek atņemta iespēja pašam iepazīt ķermeņa signālus un saprast, ka sasniedzot noteiktu attīstības pakāpi, viņš pats var kontrolēt slēdzējmuskuļu darbību.
Bieži pielietotajā podiņprasmju audzināšana izpaužas divās fāzēs. Pirmās fāzes rezultātā autiņbiksītes vai bikses paliek sausas, jo pieaugušais bērnam pārāk agri uzspiež nosacījuma refleksu. Nereti bērnu tieši tādēļ bieži un ilgi sēdina uz podiņa, lai viņam gluži vienkārši nebūtu iespējas citur iztukšot urīnpūsli vai zarnas. Otrajā fāzē mazulis seko norādēm un akceptē paradumu nenokārtoties autiņbiksītēs, līdz ko ir sasniedzis vecumu, kurā ir iestājies tam nepieciešamais neiromuskulārais briedums. Pat ja bērns šajā vecumā neprotestē pret viņa vecumam pāragrajām prasībām, mazulis pats slēdzējmuskuļu kontroli neveic, to dara pieaugušais. Tikai vēlāk bērns pārņem atbildību par patstāvīgu urīnpūšļa un zarnu kontroli. Šos atsevišķos etapus var šķirt mēnešus vai pat gadus ilgi intervāli.
Ir neskaitāmi daudz māmiņu, kuras ļoti lepojas ar to, ka viņu mazulis ir agri apmācīts iet uz podiņa. Tomēr pārsteidzoši, ka viņas arī uzskata: ir pavisam normāli šim bērnam piecu un sešu gadu vecumā atgādināt par tualetes apmeklējumu vai vismaz apjautāties: “Vai tev gadījumā negribas pačurāt?””
“To, cik absurdi ir censties bērnam iemācīt podiņa lietošanu, pirmie konstatēja Ernsts Blūms (Ernest Blum) un Elza Blūma-Sapasa (Elsa Blum-Sapas) 1946. gadā. Viņa atzina, ka bērns kļūst “sauss” atbilstoši savai vispārējai attīstībai un pieskaitīja pūšļa un zarnu kontroli pie citiem būtiskiem attīstības posmiem, kurus bērns piedzīvo trešajā dzīves gadā: lēcienveida nervu sistēmas attīstībai un personības izveidošanās procesam. Attiecīgi – sekojot iekšējai prasībai, bērns atsakās no autiņbiksītēm. Diemžēl šis loģiskais un pārliecinošais Blūma un Blūmas-Sapasas pētījums nokļuvis aizmirstībā. Neviens no mums zināmajiem autoriem nav ar līdzīgu nopietnību nārādījis uz podiņmācības kaitīgajām sekām.
Tomēr visu nozaru profesionāļu vidū, kuri nodarbojas ar bērniem, ir nostabilizējies viedoklis, ka daudzas bērnu psihiskās problēmas un ilgstošas personiskās grūtības ir saistītas ar konfliktiem un neveiksmēm podiņaudzināšanas laikā. Taču šī atziņa tikpat kā nemaz neiespaido praksi, kura vēl šodien tiek pielietota ģimenēs, bērnudārzos un bērnu aprūpes iestādēs. Tā ir vienkārši nezināšana vai nevēlēšanās saprast, ka taisnās zarnas un urīnpūšļa slēdzējmuskuļu kontroles centrs atrodas priekšējā smadzeņu daivā – smadzeņu daļā, kuras attīstība sākas trešajā dzīves gadā. Tikai tad, kad ir nobrieduši visi nervu savienojumi un neiroanatomiskie centri, urīnpūslis un zarnas atvere tiek bez problēmām apzināti.
Pirms šī attīstības posma bērniem var ietrenēt nosacījuma refleksus, tomēr nav iespējama slēdzējmuskuļu kontrole, kuru pamatotu paša bērna nepieciešamība. Šim aktam bērnam vajadzīgs stiprs “es”, kuru mazulis izmēģina vecumā no diviem līdz trim gadiem. Tas norisinās dažādās ikdienas situācijās, - piemēram, bērns uzstāj, ka vilks tieši zaļās bikses, ka viens pats nesīs groziņu vai pats nogriezīs maizīti. Šajā vecumā bērna atkarība strauji samazinās, un pēdējais intensīvās atkarības atribūts ir autiņbiksītes.”
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
