Nelūgtā palīdzība

Nelūgtā palīdzība

🔸Es pārāk bieži redzu pieaugušos, kas atņem bērnam iespēju izdarīt pašiem. Mēs esam pārāk pakļauti saviem impulsiem- palīdzēt bērniem... pat tur, kur patiesībā mūsu palīdzība absolūti nav nepieciešama.

🔸Esmu redzējusi, kā pieaugušie pieskrien un “palīdz” nogriezt maizes šķēli, ar kuru bērns jau gandrīz bija ticis galā, nopūš pēdējās nenopūstās dzimšanas dienas kūkas svecītes, kuras bērns jau spēja nopūst pats (tā nebija ne 1., ne 3. dzimšanas diena...), ieliek pēdējo puzles gabalu bērna saliktā puzlē. Tie ir piemēri no dzīves!!!

🔸Ir vērts pašiem apstāties, aizskaitīt līdz 10, vērot bērnu, uzgaidīt- varbūt viņš pats palūgs palīdzību, vai varbūt var piedāvāt palīdzību, bet nevar skriet, ķerties klāt un atņemt bērnam iespēju mācīties, iespēju izdarīt un gūt gandarījumu no izdarītā. 🔸Iepauzējot jums būs iespēja novērot, cik brīnišķīgi bērns tomēr tiek galā vai atrod risinājumus, par kuriem jūs pat nenojautāt- atnesīs krēsliņu, uz kura pakāpties, atradīs lupatiņu, ar kuru saslaucīt, uzvilks kreklu otrādāk, bet uzvilks pats.

🔸Mēs, pieaugušie, esam ļoti pārliecināti par to, ka mūsu darbības vienmēr palīdz, kaut gan dažkārt tās dara sliktu. Mēs uzskatām, ka šis impulss- palīdzēt, ir pareizi un labi, tāpēc nekad neesam trenējušies savaldīt šo savu vēlmi.

🔸Attiecībā uz bērnu, vēlēšanās palīdzēt izriet no mūsu atšķirības attīstības līmeņos – tas, ko bērns dara ar milzu piepūli un grūtībām, mēs varam izdarīt pavisam vienkārši. Tāpēc mūsu impulss vada mūs izdarīt kādu lietu bērna vietā. Mēs to izdarām tik viegli un vienkārši! Savukārt, skatīties, kā dara bērns ir gandrīz vai mokoši.

🔸Taču jāatceras, ka no skatīšanās, kā kāds izdara lietu labāk kā es, mēs nemācāmies tik efektīvi (vai nemācāmies vispār), kā tad, ja darām paši, kļūdāmies, izdarām secinājumus, vingrināmies.

🔸Nogaidiet, neatņemiet bērnam iespēju mācīties un gandarījumu par paveikto.

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā. Un tagad arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentāri

Viktorija Ozola

Paldies par rakstu! Jā, nereti pārmēru labajam ir lielāka sliktā puse. Situācija no dzīves, kad bērnībā bērnam neļāva cīnīties ar ikdienišķo, teicās, ši nu ko Tu, es ātrāk, pareizāk, tad jau tīņu gados pārmet, ka bērns neko negrib darīt, slinks. Rodas smaga programma, zems pašvērtējums, pašpārmetumi, sevis nemīlestība. Ok, jā, bet nu apzināties un pieņemt, ka vecāki tā dara, jo vēlas labāko viņus tā mudina rīkoties bailes. Vecāki varētu pajautāt, no kā es baidos, ka mans bērns vēl nemākulīgi un nepareizi darīs šo mazo darbiņu-visticamāk, ka pats bērnība ir kaunināts par “nepareizajiem” rezultātiem. Nu tā, viss ir mūsu rokās jaunajās paaudzēs ieviest citas vērtības, pozitīvas programmas 🧡

Komentē