Grāmatplaukta zvaigznes

Mūsu bērnu grāmatplauktā grāmatas ir sašķirotas pa krāsām - mums patīk gan kā izskatās, gan tas, ka vieglāk atrast kādu konkrētu grāmatu. Pagājušajā nedēļā savā Instagram profilā katru dienu dalījos ar 3-4 grāmatu ieteikumiem no katras krāsas plaukta. Nolēmu publicēt daļu arī šeit, jo noteikti būs, kam noderēs.

Grāmatas latviešu valodā parasti pērkam Jāņa Rozes un Zvaigznes grāmatnīcās vai no izdevniecības Liels un mazs. Krievu valodā brīnišķīga izlase ir Vilki books, bet angļu valodā sūtam no bookdepository.com un pērkam Mr.Page Bookstore un arī Manilla

Man ļoti daudzi uzdeva jautājumu, kā mēs lasām grāmatas svešvalodās, tāpēc atbildi uzrakstīšu arī te. 

Pirmkārt, pagaidām, kamēr bērni vēl tikai mācās svešvalodas, grāmatas angļu un krievu valodās izvēlos ar daudz ilustrācijām un maz teksta. Gandrīz vienmēr lasu šīs grāmatas divas reizes pēc kārtas - un pirmajā reizē noteikti svešvalodā. Daru to ļoti izteiksmīgi, ar žestiem un norādēm bildēs cenšos lasīt tā, lai bērni jau bez tulkošanas saprastu, par ko ir runa. Otrajā reizē lasu latviski un parasti arī pārrunājam, ko viņi no tā visa jau bija sapratuši, kad lasīju angliski vai krieviski. Dažas grāmatas mēs pat vairs nelasām latviski, jo viss ir skaidrs.

Tas nedarbosies, ja grāmatu svešvalodā lasīsiet monotoni - monotonā lasījumā svešvalodā bērni neieklausīsies.

Tas ir līdzīgi kā tad, ja mēs klausāmies kādu pilnīgi nesaprotamu valodu (man, piemēram, tā būtu japāņu) - smadzenes pēc brīža pilnīgi “atslēdzas” no lasījuma, runa kļūst par fona skaņu. Savukārt, ja valoda, kuru dzirdam, skan kaut mazliet pazīstami (piemēram, lietuviešu), tad mūsu smadzenes “pieslēdzas”,  uzmanība kļūst koncentrēta, mums pašiem kļūst interesanti noķert kādu pazīstamu vārdu, mēģinām izsecināt, ko tas varēja nozīmēt.

Apmēram tāpat iet bērniem - nav jēgas lasīt monotoni bez žestiem, rādīšanas attēlos un neizteiksmīgi.

Par vecumu - no brīža, ka paņem grāmatu rokās un grib, lai palasu priekšā. Pat mazuļi ļoti ātri uztver domu. Tas ir saistīts ar to, ka bērni līdz 6 gadu vecumam visu uzsūc kā sūklīši - nebaidieties lasīt svešvalodā.

Mūsu grāmatplaukta superzvaignes 

Ja man būtu jāizvēlas tikai viena bērnu grāmata, ko ieteikt latviešu valodā, tad es izvēlētos šo - Anetes Meleces "Kiosks". Mēs visi esam sajūsmā.

Par Olgu, kas, iespējams, ir mazliet iesprūdusi un kas sapņo par saulrietu pie jūras. Brīnišķīgas ilustrācijas, kurās katru reizi pamanīt kādu sīkumu, kas pirms tam nav ievērots. Attēlos arī var atpazīt Rīgas centra vietas. 

Grāmata ir izdota arī citās valodās un tik tikko Zviedrijā ir ieguvusi arī Pītera Pena balvu. 

Mēs nesen atklājām, ka šai grāmatai ir arī animācijas filmiņa, un nu jau pat mūsu Olivers, kas īpaši daudz vēl nerunā, ik pa laikam saka: "Olgu, Olgu!"

Vēl viena izdevniecības Liels un mazs grāmata, kurai, manuprāt, būtu jābūt katrās mājās ir Jurgas Viles "Sibīrijas haiku". Tik daudzas latviešu ģimenes ir saskārušās ar izsūtīšanām, ka šāds ieskats noteikti vajadzīgs mums visiem. Tā ir pirmā man zināmā grāmata, kurā par Sibīrijas notikumiem ir rakstīts no bērna skata punkta bērniem. Komiksa veidā, ar humoru, bet par smagām un nopietnām tēmām. Man bija svarīgi izlasīt šo grāmatu kopā ar bērniem, nevis vienkārši iedot viņiem pašiem, jo tur ir daudz, daudz, ko pārrunāt. Mūsu vecākajiem dēliem (8 un 10 gadi) ļoti patika un katru vakaru nevarēja sagaidīt līdz palasīsim vēl. Ieteiktu bērniem no 7 gadu vecuma. 

Vēl viena grāmata, kas vairāk derēs bērniem sākot no 6-7 gadu vecuma, kad ir gatavi klausīties garākus stāstus, ir "Tā iet mūsu lietas" (Anti Sārs) - bezgala smieklīga grāmata  - lasām, smejamies, apspriežam, vai mums iet tāpat. Brīnišķīga valoda un valodas spēles, piemēram "svaiga avīze" - tētis visu laiku grib svaigu avīzi un vēlas, lai nabaga pastnieks katru dienu pienes jaunu, kaut gan bērns ir novērojis, ka arī pēc diviem mēnešiem avīzes neizskatās diezko sabojājusies. 

Ja jau sāku stāstīt par grāmatām, kas vairāk derēs bērniem sākot no 6-7 gadu vecuma, tad pie reizes vēl viena igauņu rakstnieces Aino Pervikas grāmata "Prezidents".  Ar humoru, bet tai pat laikā gana nopietni par prezidenta gaitām. Cilvēcīgs skats uz svarīgākajiem pienākumiem, kas jāveic prezidentam: atklāšanas, vizītes, lēmumi. Izrādās prezidents nevar vis rīkoties, kā pats vēlētos - pat iziet ārā pastaigā bez drošībniekiem. 

Visnolietotākā grāmata mūsmājās ir šī Eric Carle "Papa, please get the moon for me". To visvairāk ir iecienījuši mūsu 2,5 gadus vecie dvīņi.

Eric Carle grāmatas vispār ir lieliskas savā vienkāršībā un ar to, ka vienmēr ir kāds neparasts pavērsiens. Pazīstamākā šī autora grāmata latviešu valodā ir "Ēdelīgais kāpuriņš", kas mums pašiem ir gan latviski, gan angliski un tādā veidā bērni arī brīnišķīgi ir iegaumējuši daudzus vārdus angļu valodā - lasot vienu un otru. Noteikti vērts pieminēt, ka internetā ir ļoti daudz dažādu uzdevumu, ar Erika Karla grāmatu varoņiem, piemēram, ieskatieties šeit

Bet, runājot par "Papa, please get the moon for me" - tai, tāpat kā daudzām citām Erika Karla grāmatām, ir arī animācijas filmiņa. 

 

Vēl viens lielisks autors ar daudzām grāmatām (mums ir 5 šī autora grāmatas) ir Oliver Jeffers. Savā grāmatplauktā noteikti vērts glabāt "Here We Are - Notes for Living on Planet Earth". 

Grāmatas autors to rakstīja savam jaundzimušajam dēlam par to, kur tad mazais ir nokļuvis - uz planētas Zeme. Brīnišķīgi apskatīts, cik mēs esam mazi kosmosā, bet cik liela dažādība ir šeit uz Zemes - cik dažādi cilvēki, dzīvnieki, cik dažāda ir zeme, cik dziļš okeāns.

Apple TV ir pieejama arī animācijas filma pēc šīs grāmatas motīviem. 

 

Grāmata, kuras tekstu zinu no galvas, jo bieži lasīta - Keith Neigley "Tough Guys (Have Feelings Too)". Par to, ka arī stiprajiem puišiem ne tikai var, bet ir jūtas, un par to, ka arī viņi kādreiz raud. Man šajā grāmatā patīk viss - teksts, ilustrācijas un pat papīrs. Šajā sērijā no šīs pašas autores ir arī grāmata "My Dad Used to Be so Cool" - tā arī feina 

Tāpat kā iepriekšējo grāmatu, arī šo es atradu Mr.Page Bookstore - Simona Ciraolo "The lines on Nana's face". Vai zinājāt, ka grumbās glabājas visas atmiņas? Gan skaists pikniks pie jūras, gan skumīga diena, kad pirmo reizi bija pa īstam jāšķiras, gan lielais nogurums, gan pārsteigums. Man ļoti simpatizē veids, kā ar šīs grāmatas palīdzību runāt ar bērniem par novecošanu. Pēc tās izlasīšanas domājam par mūsu bērnu vecvecmammas seju un atmiņām tajā, kā arī bērni papēta, kur man jau glabājas pa kādai atmiņai. 

Nākamā grāmata ir vairāk smukum-grāmata. Man tādas patīk un bērniem arī. Tā ir pop-up grāmata, kas atsienama ar lentītēm un veido gadalaika apli. Katrā gadalaikā ir arī pa kādam nelielam uzdevumam. Hazel Maskel, Eleonor Tayler "A Year in Nature"

 

Arī šo grāmatu Helene Druvert "Garden Jungle" drīzāk var pieskaitīt pie smukum-grāmatām tās īpašo lapu dēļ - katrā ir vesels ēnu teātris.

Stāsts grāmatā ir par to brīdi, kad pašu piemājas dārzs ar iztēles palīdzību spēj pārvērsties par īstiem džungļiem.

Visas Tonija Rosa grāmatas par Mazo Princesi ir par bērniem aktuāliem tematiem. Situācijas bieži vien tiešām ir tādas, kādas ir piedzīvotas arī mājās. Grāmatas tās palīdz labāk saprast un vieglāk atrisināt  - podiņmācība, nevēlēšanās mazgāt rokas, otrā bērna ienākšana ģimenē, nemācēšana zaudēt, piena zobu izkrišana un daudzi citi stāsti. Šie stāsti noteikti nav tikai meiteņu pasakas  - patīk abu dzimumu bērniem. Vēl feini ir tas, ka stāstu nobeigumi parasti ir ar interesantiem atrisinājumiem, piemēram, Princeses izkritušais piena zobs "izaudzis" mazā brālīša mutē. Pāris grāmatas esmu redzējusi iztulkotas arī latviešu valodā, bet nav ne vainas arī angļu valodā - teksta ir maz un tas ir vienkāršs. 

 

Pirkums, kas nebija lēts, bet mēs to ne mirkli nenožēlojam, ir Lupatiņu grāmata ar runājošo pildspalvu. Kalpo jau vairāk kā gadu un aktualitāti vēl nav zaudējusi. Paredzēta bērniem no 4 gadu vecuma, bet mums ir pierādījies, ka lieliski tiek galā arī 2,5 gadīgie dvīņi. Visaktuālākā tieši dvīņiem un 4 gadus vecajai meitai. 

Man patīk, ka pildspalvai nav nekādu bateriju - tā ir uzlādējama, līdz ar to nav tā kā ar daudzām citām lietām, ka mētājas plauktā līdz kāds beidzot atceras nopirkt baterijas. Interaktīvās grāmatas ir vairākas, bet mēs līdz šim esam iztikuši ar šo vienu - "Lupatiņu pilsēta". Dziesmas, mazi uzdevumi un iemīļoto varoņu balsis. 

Zanes Volkinšteinas un Baibas Grīnbergas "Augstāk par zemi" ir grāmata, no kuras es pati uzzināju daudz jauna. Tā liek pacelt acis augstāk. Visas aprakstītās vietas ir reālas un pēc grāmatas izlasīšanas var doties ekskursijā pa Rīgu. Brīžiem man teksts šķita par sarežģītu bērniem, bet nebija arī tik traki, lai kaut kas paliktu neskaidrs. 

 

Nezinu, kam vairāk domāta Kobi Yamada "What do you do with an idea?" grāmata - bērniem vai pieaugušajiem. Man pat pašai tā ir devusi spēku brīžos, kad man ir bijusi kāda ideja, bet apkārtējie nav bijuši atbalstoši. Skaista grāmata, ilustrācijas no praktiski melnbaltām pakāpeniski kļūst krāsainas - apaudzējot ideju ar domām. Par to, kā ideja uzrodas, kā tā seko, kā citi cilvēki mēdz izturēties noraidoši pret mūsu idejām, bet "ko gan viņi par to var zināt, tā ir mana ideja!". Stāsta nobeigumā varonis saprot, kas patiesībā ir jādara ar idejām. Šajā sērijā ir arī grāmata par problēmu un iespēju

 

Ļoti skaista grāmatu sērija ir šī - Diana Hutts Aston un Sylvia Long grāmatas. Šajā sērijā ir 6 grāmatas un mums visas tās ir - tik ļoti mums tās patīk. Brīnišķīgas ilustrācijas, arī visi stāsti. Virsraksts ir kā apgalvojums, bet katrā stāstā ir apskatītas konkrētās lietas pretējās īpašības, piemēram, "A Rock is Lively" - sākumā akmeni parāda kā klusu, nekustīgu, bet tad, cik ļoti dzīvīgs tas var būt. Tāpat ar "A Seed is sleepy" - sēkliņas ir miegainas līdz tām ir iespēja atdzīvoties, un tajās atbrīvojas neticams spēks. 

Vēl viena grāmata, ar kuru nespēju nepadalīties ir Evijas Gulbes "Dzejolēni" ar Lindas Lošinas ilustrācijām. Grāmata mums jau ir kādus 8 gadus, bet esmu dzirdējusi, ka grāmatnīcās vēl var atrast. Mūsu bērni to atzīst par labāko dzejoļu grāmatu, kāda vien lasīta. Dzejoļi ir jauki un atmiņā nosēžas vienkārši tāpat - ar lasīšanu un pārlasīšanu. Ne reizi vien tie ir glābuši mūs Ziemassvētku eglītēs. Esmu dzirdējusi atsauksmes arī no citām ģimenēm, ka caur šo grāmatu bērni ir iemīļojuši dzejoļus vispār, pat ja līdz šim tie nav patikuši.

Kā arī ļoti, ļoti, ļoti iemīļoti mūsmājās ir Biki Buki. Bez tiem mums nepaiet ne diena. Daudzus spēju lasīt jau aizvērtām acīm un arī bērni no galvas deklamē šos dzejoļus. Manuprāt, izcils veids, kā bērnus iepazīstināt ar latviešu dzejniekiem. Ja jūsu bērnam nepatīk viens BikiBuks, tad noteikti atradīsies kāds, kas patiks - tie ir 100 un katrs pilnīgi atšķirīgs. Mums to ir tiešām daudz un bērniem tie ir mīļi. Mūsu favorīti ir "Kartupeli, kartupeli", "Melnā dziesmiņa", "Vilnītis Rūķītis", "Es arī" un citi. 

 

Protams, ka mums vēl ir daudz grāmatas, ar visām te padalīties nemaz nav iespējams, bet regulāri dalos ar atklājumiem un iemīļotām grāmatām savā Instagram kontā.

Par lasīšanu ar bērniem dalījos arī pieredzē Aijas Bremšmites podkāstā "Piedzīvot". Spied te, lai noklausītos. 

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Viktorija Ozola

Komentāri

Viktorija Ozola

Paldies, ka dalies ar šo (un visu pārējo). Gribu nopirkt visas! Grāmatu medības bērniem parasti nav viegli (it īpaši no interneta). Ar prieku noklausījos podkāstu šajā tēmā un tieši nodomāju – cik jauki būtu saraksts vienā vietā ❤

Viktorija Ozola

Diāna, man ir milzīgs prieks gan par to, ka klausījies sarunu, gan par to, ka noder šis apkopojums.

Viktorija Ozola

Tik interesanti bija lasīt! Varētu domāt, ka mums viens grāmatu plaukts – grāmatu klāsts latviešu valodā identisks! Piekrītu par katru grāmatu. Un Biki buki tiešām ir nepārspējami. Daļa jau pavisam nomīļoti. Un vēl viens lielisks bonuss Biki bukiem – ka tie iepazīstina bērnus arī ar latviešu māksliniekiem, gan tādiem, kuru vārdi komentārus neprasa, gan ar pašu jaunāko paaudzi. Tik dažādi rokraksti! Tās es arī sev dažus jaunos māksliniekus atklāju. Un ļoti noderēs Tavi ieteikumi grāmatiņām angļu valodā! Paldies!❤️

Viktorija Ozola

Sandra, pilnīgi piekrītu par māksliniekiem. Mums daži ir īpaši iemīļoti, piemēram, Anete Melece (Zirņa bērni!) un Reinis Pētersons – kaut vai pirmajā BikiBukā – tas stāsts, ko izstāsta ar ilustrācijām. Tas man laikam vislabāk patīk, ka ir dzejolis ar vienu domu, bet mākslinieks tur pievieno vēl kādu stāstu klāt. Mēs ik pa laikam arī spriežam, kā paši būtu šīs pašas dzejoļu rindas ilustrējuši.
Un izskatās, ka mums gaumes sakrīt, tad jau patiks arī grāmatas angļu valodā, ja kādas iegādāsieties.

Komentē