Mūžīgais jautājums - mācīt bērnam rakstītos vai drukātos burtus?

Īsā atbilde

Mums būtībā ir jādomā par to, kuri burti būs tie, ar kuriem bērns pamatā rakstīs, kurus dzīvē rakstīšanai būs jāizmanto biežāk un vairāk? Te neiet runa par telefoniem un datoriem, bet tīri ar roku - kuri burti bērnam būs vairāk nepieciešami rakstīšanai? Ir valstis, kurās no rakstīto burtu apgūšanas jau ir atteikušās vispār, taču Latvijā mācību programmās rakstītie burti ir. Tas nozīmē, ka rakstīšana ar rakstītajiem burtiem ir gana svarīga un aktuāla.

Garāka atbilde

Pieaugušie parasti iztēlojas, ka pirms skolas vajadzētu apgūt tieši lielos drukātos burtus, jo tie sastāv no svītrām (bērnam teorētiski vieglāk uzvilkt...). Taču tie ļoti, ļoti atšķiras no mazajiem rakstītajiem burtiem. Tagad iedomāsimies situāciju - bērns ir apguvis lielos drukātos burtus un iemācījies ar tiem rakstīt. Kā notiek rakstīšanas process, kad bērns vēl to tikai mācās? Viņš grib uzrakstīt vārdu “māja”, viņš ieklausās šajā vārdā, sadzird skaņu M, domā par to, kāda izskatās skaņa M, uzraksta M. Klausās tālāk - Ā, atkal viss process no jauna - domā, kā izskatās skaņa "Ā", tad uzraksta to. Tā ar katru burtu. Taču kādā brīdī, ja ir bijusi pietiekama iespēja vingrināties, bērns sasniedz tādu līmeni, ka viņam vairs nav jāieklausās katrā skaņā, nav jādomā par katra burta rakstību, viņš iedomājas šo vārdu un uzraksta. Tāpat kā mēs pieaugušie lasām - mēs neburtojam katru skaņu un nevelkam kopā burtiņus, mēs redzam vārdu un ZINĀM, kas tur uzrakstīts. Tā ir apbrīnojama smadzeņu spēja. Nu, lūk, tiklīdz bērns ir sasniedzis šo apbrīnojamo spēju nedomāt par katru skaņu un katru burtu, viņam saka - viss, tev ir jāmaina sava rakstītba, tagad mums jāraksta ar rakstītajiem burtiem. Un tā atšķirība starp lielajiem drukātajiem un mazajiem rakstītajiem, ar kuriem tad arī 90% visas rakstīšanas notiks, ir milzīga. Bērns ir iemācījies rakstīt ar drukātajiem burtiem, bet, aizejot skolā, viņam sava rakstība ir jāpārmācās! Tas ir tāpat kā mums pieaugušajiem tagad teiktu, ka no rītdienas mūsu iepriekšējā rakstība neder, tagad rakstīsim visi ar vecajiem gotu burtiem. Mums kādu gadu vai pat ilgāk nāktos piedomāt pie savas rakstības, tas pilnībā salauž domu plūsmu. Tāpat bērniem - paiet laiks, kamēr vispār pārmācās no jauna un atgūst iepriekšējo spēju rakstīt tik raiti kā iepriekš. Turklāt, kādam bērnam pat var zust iepriekšējā motivācija un prieks par rakstīšanu, kāds bija tad, kad viņš to mācījās pirmo reizi. 

Savukāt, ja mēs uzreiz mācām mazos rakstītos burtus, tad pāreja vēlāk uz drukātajiem burtiem, kad jālasa grāmatu teksti, ir gana viegla - mazie drukātie un mazie rakstītie īpaši savā starpā neatšķiras. Atsķirība ir slīpumā un savienojumos. Ja bērnam ir kāda grūtība, tad var izspēlēt spēli, kur katram rakstītajam burtam atrod drukāto burtu un pastāsta, ar ko tie atšķiras. Piemēram, lielākā atšķirība ir tādiem burtiem, kā "l" - drukātajā variantā tā ir vienkārši svītriņa, bet rakstītajā burts padod "rociņu" gan nākamajam burtam uz priekšu, gan iepriekšējam burtam atpakaļ - te rodas tā atšķirbība - savienojumos, "rociņās". Šī pāreja un izparatne, par to, kurš burts ir kurš, ir vienkārša. Savukārt, ja bērnam mācīti lielie drukātie burti, pēc tam pāreja uz mazajiem burtiem (pat vienalga - rakstītajiem vai drukātajiem) ir daudz sarežģītāka, atšķirība ir milzīga. Turklāt, lielos drukātos burtus vēlāk dzīvē lieto ļoti maz - paskatieties kaut vai uz šo tekstu - cik te ir lielo drukāto burtu? 

Kad mācīt lielos drukātos burtus?  Tos var nemācīt nemaz, jo bērni tos iemācās, vienkārši tos redzot vidē, kādreiz kādam pajautājot utt. Nav nekādas vajadzības ieguldīt tur savu enerģiju, ja bērni tos apgūst bez piepūles. Tas ir pierādījies arī mūsu mājās ar trīs vecākajiem bērniem, kuriem lielie drukātie burti netika mācīti vispār, bet viņi tos zina, lieto un raksta arī ar tiem. Interesanti ir tas, ka ar visu to, ka mēs bērniem neesam nemaz mācījuši lielos drukātos burtus, viņiem ir bijis periods, kad rakstīts tiek tā, ka vārdos burti ir juku jukām - lielie, mazie, drukātie, rakstītie. (Tas pāriet.)

Kad beidzu savas mācības Montessori pedagogos vecumposmam 6-12 gadi, mana gala tēma, ko biju pētījusi un prezentēju pārējiem pedagogiem, bija tieši par rakstītajiem un drukātajiem burtiem. Lai arī biju atradusi daudz pētījumu par labu tieši rakstīto burtu apguvei, gala secinājums tomēr bija - jāsāk ar tiem burtiem, ar kuriem bērns dzīvē rakstīs visbiežāk. Ja jums šķiet, ka tie ir drukātie burti, tad sāciet ar drukātajiem. Taču, jāatcerās, ka vislielākie ieguvumi ir tad, ja bērns prot gan vienus gan otrus, turklāt, lai arī mums varbūt ir grūti saskatīt šo sakarību, bet rakstīšanai ar rakstītajiem burtiem ir liela saistība ar dažādiem kognitīvajiem procesiem: uzlabo runu un atmiņu, vieglāk ģenerēt idejas, ir novērojama saistība ar disciplīnu, labāk attīstās kompozīcijas izjūta. 

 

Montesori pedagoģijā mērķtiecīgi tiek mācīti tikai mazie rakstītie burti un tiek izmantoti 3 pamata materiāli rakstības apgūšanai: smilšpapīra burti, kustīgais alfabēts un metāla ieliktņi.

Smilšpapīra burti ir izgriezti no smilšpapīra, uzpūsti ar smilšu strūklu, uzzīmēti ar faktūrmasu, mannu ar PVA vai jebko citu, taču svarīgi, lai ir faktūra. Bērns velk šo burtu, jūt faktūru, tā iziet cauri pirkstu galiem. Burta veidols, to vairākkārtīgi velkot, nogulst muskuļu atmiņā, un tas, kas ir muskuļu atmiņā, to vēlāk ir daudz vieglāk uzvilkt pašam uz papīra. Te burts tiek apgūts caur trīs maņām: tausti, redzi, dzirdi (pedagogs sauc burtu), tas ir pats veiksmīgākais veids, kā mācīties burtus - iesaistot tik daudz maņas. Burti nav mazi, tāds mazais “a” ir 8 cm augstumā, attiecīgi “g”, “d” un citi - būs 16 cm un “f” visi 24 cm.  Šie burti ir domāti bērniem 3,5-4,5 gadu vecumā. Ja mēs paskatāmies uz bērna roku šajā vecumā, tā nav kā 7 gadniekam (tieva, gariem pirkstiem), tā ir maza, strupa rociņa, platiem pirkstiem, tā vēl tikai formējas - tādai rokai tieši šāds izmērs ir vispiemērotākais, tā vēl nav gatava rakstīt līnijās, mazos formātos un vispār nekādiem glītrakstiem. Tāpēc nevajag iedomāties, ka jādod rakstīt kaut kādās burtnīcās šie rakstītie burti. 

Interese par šiem burtiem sakrīt aptuveni ap to pašu laiku, kad bērniem vispār interesē dažādas faktūras - mīksts paklājs, aizkaru raupjums. Ja būsim vērīgi, tad pamanīsim šo posmu.

Bērns tiek mudināts vilkt katru burtu daudzas, daudzas reizes. Ir dažādi triki kā to panāk - ar tekstiem: “Vai tu vari izvilkt pavisam viegli, vai vari izvilkt ātri, vai vari izvilkt lēni, vai vari izvilkt vairākas reizes?” Pie katras izvilkšanas, ja bērns nesauc burtu pats, tad dara skolotājs/vecāks, jo kā jau minēju - ir svarīgi iesaistīt redzi, tausti un arī dzirdi. Precīzāka tehnika šajā ierakstā: Rakstīšana

Pēc tam var rosināt to pašu burtu vilkt mannā, sālī, smiltīs, kas iebērtas paplātē. Kaut kas ar faktūru, kas atkal dod signālu smadzenēm, muskuļiem, sajūtām. Izvelk ar pirkstiem, izvelk ar kādu rakstāmrīku, nolīdzina ar lineālu un atkal var rakstīt. Te nav baiļu par nesanākšanu vai kļūdu, kā tas mēdz būt uz papīra, te vienkārši vēl mācās, velk un izdzīvo sensori. Pēc tam var vilkt uz baltas lapas, neierobežotā laukumā, uz tāfelītes, kur ar krītu var izdzēst.

Šajā video ir iemūžināts, kā meita mācījās ciparu rakstību, taču doma ir identiska arī ar burtiem - izvelk smilšpapīra burtu, tad to pašu mēģina arī mannā/smiltīs. 

 

Daudzi domā, ka, ja jau saka “rakstīt”, tad tas vienmēr arī nozīmē fizisku rakstīšanu - rakstīt ar rakstītajiem burtiem uz papīra. Tas to nebūt nenozīmē - kamēr bērna roka vēl nav gatava fiziskai rakstīšanai, mēs varam piedāvāt kustīgo alfabētu.

Kustīgie alfabēti ir dažādi, taču pirmais ir tāds, kurā ir rakstītie burti, tieši tādi paši kā smilšpapīra burti. Var izmantot arī mazos drukātos burtus, jo šos burtus vairs ar roku neizvelk. Līdz ar to vairs nav tik būtiski - rakstītie vai drukātie, ja vien iet runa tieši par mazajiem burtiem. 

Man gan ļoti patīk doma, ka pirmajā alfabēta kastē vēl ir rakstītie burti, jo bērni vēl gana daudz kopē redzēto - redz vārdu ar rakstītajiem burtiem un vēlas to tāpat uzrakstīt uz papīra vai tāfeles.  Burti ir  daudzos eksemplāros, izgriezti, salikti kastē ar nodalījumiem. Tas, cik veiksmīgi bērnam izdosies rakstīt ar kustīgo alfabētu ir atkarīgs no tā, cik daudz viņam ir bijusi iespēja strādāt ar skaņu spēlēm, kur bērns iemācās saklausīt skaņas dažādās vārda daļās. Ieraksts par skaņu spēlēm ir atrodams šeit - Skaņu spēles. (Ierakstu par skaņu spēlēm ir būtiski izlasīt pirms burtu mācīšanas!!!) 

Par to, kā uztaisīt pašiem kustīgo alfabētu un arī izdrukājami burti - šajā rakstā Kustīgais alfabēts - pieejams jebkuram!

Brīdī, kad bērns jau kādu daļu burtu pazīst, mēs nevelkam bezgalīgi garumā šo burtu apgūšanas procesu, bet jau parādām kaut ko konkrētu, ko tad ar tiem var darīt - rakstīt vārdus. Mēs diktējam sākumā tikai pavisam vienkāršus fonētiskus vārdus, kurus kā raksta, tā izrunā, piemēram, derēs ala, aka, māja, mēs, adata, cālis - jebkas, kurā labi un skaidri saklausām visus burtus. Nederēs aita, dzenis, piens (“ie”- bērns te nesaklausīs i un e, un -ns izklausās pēc “c”).  Varam diktēt, varam sagatavot mazus priekšmetus, varam dot attēlus ar šiem fonētiskajiem nosaukumiem, kurus bērns raksta. Pamēģināsim uzrakstīt vārdu “zeme” - ieklausāmies, meklējam. Šajā stadijā bērnam nav pašam jāspēj izlasīt uzrakstītais, tas nāks vēlāk! Nav vēl jālabo kļūdas - jāļauj noķert tā foršā sajūta, ka "es uzrakstīju", ka ir kaut kāda jēga no burtiem. Kad bērns būs gatavs, tad rakstīšana uz papīra atnāks pati. 

Šeit pieejams manis sagatavots kartīšu materiāls - attēli ar fonētiskiem vārdiem, ko var izmantot rakstīšanai - 60 attēlu kartītes (fonētiski vārdi).

Trešais materiāls, kas tiek izmantots rakstītprasmes apguvē ir metāla ieliktņi. Arī par tiem būtu daudz ko stāstīt, taču galvenā doma ir rokas attīstīšana. Te mums der ne tikai metāla ieliktņi, bet jebkas, kas palīdz sīkai motorikai - plastilīns, mozaika, griezt ar šķērēm, krāsot, aplicēt. Viss, kas palīdz attīstīt roku, palīdz kļūt tai kustīgai. Patiesībā, mums ir jādomā ne tikai par sīko motoriku, bet arī par vispārējo fizisko attīstību, par lielajām kustībām, jo, ja bērns būs stīvs, viņam rakstīšana sagādās grūtības, to būs fiziski grūti darīt. Savukārt, ja kaut ko ir fiziski grūti izdarīt, tad mums to nepatīk darīt. Tā kā atceramies par kustībām kā tādām.

 

Vairāk un pakāpeniskāk tieši par rakstīšanas apguvi šajā rakstā Rakstīšana

Par lasīšanu šajos abos ierakstos: Kā iemācīt bērnam lasīt 1. daļa "Pirmā lasīšana" un Kā iemācīt bērnam lasīt 2. daļa.

 

Vēl piebilde. Man ik pa laikam kāds jautā, ko darīt, ja bērnudārzā māca drukātos, bet mājās rakstītos burtus. Ko teikt bērnam? Svarīgākais neteikt, ka vienā vai otrā vietā māca nepareizos burtus. Visi burti ir pareizi. Var teikt, ka audzinātāja rāda tev tos burtus, ar kuriem var drukāt grāmatās, datorā un telefonā, bet es tev parādīšu tos, kurus raksta ar roku. Var parādīt kādu piemēru - uzrakstīt veikala iepirkuma sadaļu, parādīt savu plānotāju, parādīt, ka arī šie burti ir svarīgi. Ja bērns neredzēs jēgu no rakstītajiem burtiem, tad motivācija tos mācīties būs mazāka. Par to, vai viss nesaputrosies kopā - jā, kādā brīdī tiešām var būt "putra", un bērns rakstīs vārdus ar lielajiem, mazajiem, drukātajiem, rakstītajiem, bet lēnā garā sāk saprast atšķirību, it īpaši, ja šad un tad pievērš uzmanību, ka ar šiem burtiem mēs rakstām, bet šādus burtus mēs lasām grāmatās. Ja vien bērnam nav mācīšanās traucējumi, tad liela problēma tā nebūs. Ja ir mācīšanās traucējumi un jau tāpat ir grūti apgūt jaunas lietas, tad gan jāpiedomā, lai nav atšķirība mājās un izglītības iestādē. 

 

 

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentē