Tie, kas seko līdzi šim blogam un maniem ierakstiet arī citur, noteikti ir ievērojuši, ka mums ir tuva ne tikai Montessori pedagoģija, bet arī Pikler pedagoģijas metode. Tās abas balstās uz bērna novērojumiem, uz ļaušanu attīstīties pašiem, sekot bērnam, nevis uzspiest savus priekšstatus par to, kā bērnam šķietami vajadzētu attīstīties vai mācīties.
Pagājušā gada rudenī (2019.) es iesāku mācības tieši Pikler pedagoģijas jomā. Šeit padalīšos ar nelielu daļu no zināšanām, ko guvu pirmajā apmācību modulī, kas bija veltīts zīdaiņa kustībām. Mums bija iespēja pie Monikas Aly un Klaudijas Hēlas ne tikai teorētiski uzzināt daudz noderīga un interesanta, bet arī praktiski pašiem daudz ko izmēģināt uz sevis. Godīgi sakot, man tagad visiem gribētos ieteikt pašiem šīs kustības izmēģināt un saprast, cik milzīgu darbu dara bērni. Cik daudz muskulīši iesaistās it kā mazās un nenozīmīgās kustībās.
Mēs kā vecāki bieži vien vairāk koncentrējamies uz lielajiem pieturas punktiem - kad bērns sāks velties, rāpot, sēdēt, staigāt? Taču patiesībā starpā ir ļoti daudz citu kustību un pozīciju, kas ir ne mazāk nozīmīgas! Šīs mazās kustības pa vidu trenē visa bērna ķermeni, dziļo muskulatūru, palīdz noturēt līdzsvaru, sagatavo bērnu nākamajiem etapiem ne tikai fiziski, bet arī psiholoģiski - ir grūti pirmo reizi saņemties un pavelties no muguras uz sāniem, tādejādi zaudējot to lielo, stabilo, drošo atbalsta laukumu. Tam ir jāsaņemās.
Paskatieties uz savu bērnu, cik daudz un dažādi viņš kustas! Visām šīm kustībām ir mērķis, ko mēs ne vienmēr zinām, tāpēc labāk ir lieki neiejaukties šajā procesā.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Ap 8-10 nedēļu vecumu ir svarīgi bērnu sākt likt uz grīdas drošā iekārtotā vietā, kur nekas nevar uzkrist virsū vai kāds netīšām uzskriet. Sākumā tās ir tikai 10-15 minūtes starp ēdienreizēm, miegu un aprūpi.
Bērns uz cietas virsmas ļoti labi izjūt savu ķermeni. Jūt atbalsta laukumu, var grozīt galvu, virzīt skatienu uz visām pusēm, brīvi kustināt plaukstas, pirkstus, kājas, pēdas. Vērot savas plaukstas, ar skatienu sekot līdzi cilvēkiem, pētīt telpu. Pavērojiet, cik kustīgs patiesībā ir mazulis, kas šādi guļ.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Esiet redzējuši, kā mazulis, kas šķietami vēl nemaz, nemaz nepārvietojas, tomēr atduras gultā pret galvgali vai nedaudz rotē ap sevi?
Tās ir mazas, mazas čūskveidīgas kustības, kurās iesaistās daudzi muskulīši un kuras saskatīt jums var izdoties, skatoties uz kailu mazuli. Šīs kustības nav iespējamas, ja bērns ir pastāvīgi kaut kur iesprādzēts -bounceri, šūpulīši, arī ergosomas un slingi. Tāpat arī ar mīkstu pamatu (dīvāns!) - ir grūtāk trenēties, jo, iegrimstot mīkstā segumā, bērnam jāpārvar lielāka pretestība, lai kustētos.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Pirms bērns veļas uz vēdera, nepieciešama velšanās uz sāna. Šajā pozā bērns balansē ar visa ķermeņa muskulatūru. Ja bērnam neļauj to trenēt, uzliekot uzreiz uz vēdera, tad viņam būs vājāka muskulatūra, kā arī būs grūtāk apgūt velšanos atpakaļ no vēdera uz muguras (Starp citu, sākumā bērns prot apvelties no vēdera uz muguru - netīšām, saliecot uz sānu vēl grūti noturamo, smago galvu. Pēc tam tas pazūd līdz brīdim, kad bērns pavisam apzināti iemācās to izdarīt.)
Ja mēs paši esam tie, kas apveļ uz vēdera, tad bērni it kā iesprūst šajā pozīcijā, un ir vajadzīgs pieagušais, kas palīdz tikt atpakaļ, kad bērns ir piekusis, jo viņš vēl pats neprot to izdarīt. Turklāt, pozīcija uz vēdera neko nedod mazuļa attīstībai, kamēr viņš pats līdz šai pozai nav nonācis - viņš vēl nav gatavs dzīvoties uz vēdera, būt aktīvs šajā pozīcijā: rokas ir iesprūdušas priekšā (maz iespēju tās kustināt), saspringst spranda, saspringst muguras muskuļi. Guļot uz muguras vai sāniem bērns spēj būt daudz aktīvāks - grozīt galvu uz abām pusēm, kustināt kājas, pēdas, rokas, virzīt savu skatienu uz visām pusēm - ir iespēja trenēties. Piemērots vēdera laiks bērnam, kas vēl patstāvīgi uz vēdera netiek, ir mammai vai tētim uz krūtīm, kad var pieturēt kājiņas, palīdzēt balstīt plecus. Vēl vēdera laiks var būt aprūpes mirklī, kad caur velšanu ģērbjam, un arī šādā barošanas pozīcijā, nevis uz grīdas vai kādas citas cietas virsmas, kur, esot uz vēdera, bērnam ir diskomforts.
Sākumā var redzēt, ka šī velšanās uz sāna prasa daudz pūļu -saspringst galva, pleci, kājas, rokas. Bērns ir stīvs. Ik pa laikam nākas atgriezties atpakaļ pozīcijā uz muguras, lai atpūstos. Taču pēc noteikta trenēšanās laika (tas var notikt nedēļām), bērns iemācās gulēt uz sāna ļoti relaksēti, spēlēties ar mantiņām, kas ir tuvumā, skatīties ne tikai uz savām rokām no cita leņķa, bet arī uz visu telpu no cita skatu punkta.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Bērns atsperas ar vienu papēdi pret grīdu un mēģina pagriezt ķermeņa augšdaļu. Var izskatīties, ka bērns grib apvelties, taču nevajag asistēt - tas radīs tikai nedrošības sajūtu bērnam, turklāt viņš vēl nav sasniedzis tādu attīstības pakāpi, lai varētu būt aktīvs uz vēdera. Bērns vēl apgūst balansēšanu uz sāna, kur tiek iesaistīta visa ķermeņa muskulatūra. Pamēģiniet paši tā pagulēt uz sāna, pakustiniet roku un kāju, esot šādā pozīcijā - sajūtiet, kādu spēku tas prasa un cik daudzi muskuļi ir iesaistīti.
Tiklīdz, esot uz sāniem, bērns iemācās atcelt galvu, tūlīt sekos arī velšanās uz vēdera, kurai bērns tiešām būs gatavs.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Bērns pirmajās reizēs tiek uz vēdera it kā pat netīšām - viņš tik stabili jūtas uz sāna, ka aizmirst pievērst uzmanību līdzsvara turēšanai un it kā apgāžas uz vēdera. Iespējams, ka sākumā iesprūst roka pašam zem sevis. Un te ir viens īsais mirklis, kad varam iejaukties un palīdzēt - apvelt atpakaļ vai izvilkt roku.
Bērns jau prot apvelties, bet izmēģina un saskaņo kustības, lai saprastu, kā apvelties atpakaļ. Apvelts uz muguras, mazulis uzreiz veļas atpakaļ uz vēdera - dziņa trenēties ir ļoti izteikta.
Velšanās patstāvīgi atpakaļ ir nākamais attīstības solis, un, ja līdz šim ir ļauts attīstīties brīvi, to ātri izdibinās un iemācīsies veikt šo kustību plūstoši, nevis atkrītot atpakaļ.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Esot uz vēdera, bērns sākumā vēl tikai mācās pacelt galvu un izmantot savas rokas un kājas. Rumpis ir smags un izskatās nekustīgs, bet tam tuvākajos mēnešos ir jākļūst ļoti stipram un kustīgam, jo to pēc tam izmantos visās kustībās un pozīcijās.
Un atkal - šķietami nekustīgais mazulis kaut kādā veidā tiek līdz sev interesējošām rotaļlietām. Arī šeit ir šīs mazās, čūskveidīgās kustības, ko pamanīsiet tikai tad, ja mazulis būs kails - minimālas sašķiebšanās, saliekšanās, pašķiebšanās. Tā ir viena no vissvarīgākājām fāzēm. Bērns uztrenē sava rumpja muskulatūru, lai var droši un stabili darīt visu pārējo.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Ja šajā mirklī, kad tik svarīgi ir attīstīt rumpja muskulatūru, bērnu nesteidzina ar sēdināšanu vai pat celšanu kājās, tad viņš labprāt pavada laiku staipoties, lokoties, stiepjoties, saliecoties un rotējot ap savu nabu.
Svarīgi ir iekārtot atbilstošu spēļu laukumu - rotaļlietas visriņķī, laukums ierobežots ar sarullētām segām vai pakaviņiem vai kaut ko tamlīdzīgu, lai rotaļlietas "nemūk" pārāk tālu prom, kad mazulis pēc tām sniedzas, un lai viņam ir interesanti un nezūd motivācija.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Šai pat laikā, kad mazulis lielāko dienas daļu pavada, spēlējoties uz vēdera, stiepjoties un rotējot ap sevi, viņi iemācās arī velties tik labi, ka ar velšanos var tikt tieši uz to vietu, kuru vēlas.
Bērns iemācās kustēties ļoti brīvi - atrod atbalsta laukumus, brīvi kustina rokas, kājas, galvu, kaklu.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Kad bērns grib tikt uz priekšu, sākumā sanāk atgrūsties atpakaļ. Tas ir normāli un ir viens no attīstības posmiem. Pavisam drīz bērni iemācās tikt arī uz priekšu. Katrs to dara nedaudz savādākā manierē - kāds vairāk iesaista rokas, cits kājas, bet cits "peld" ar visām četrām un lielā ātrumā. Tas veids, kādā bērns lien, nav nejaušība - tas ir tāds, lai maksimāli stiprinātu savus muskuļus. Šis veids laika gaitā var vairākkārtīgi mainīties, taču visi varianti ir svarīgi un nostiprina bērna muskulatūru, lai drīzumā pieceltos četrrāpus.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Bērni ar vājākiem rumpja muskuļiem pavada ilgāku laiku lienot uz vēdera. Taču tiklīdz mazulis ir pietiekami spēcīgs, viņš ceļ sevi četrrāpus un šūpojas ceļos.
Sākumā bērns liek ceļus plati, iegūstot lielāku atbalsta laukumu, taču vēlāk liek ceļus aizvien tuvāk vienu otram. Pirmie mēģinājumi rāpot ir diezgan neveikli, bet drīzvien mazulis kļūst prasmīgāks.
Svarīgi, lai bērnam ir pietiekami plaša un interesanta vieta, kur praktizēt rāpošanu, pretējā gadījumā mazulis pārlieku ātri sāks celties kājās. Arī pašiem pieaugušajiem vairāk jādzīvojas pa grīdu, jo, ja sēžam dīvānā, tad bērns gribēs celties pie jums.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
No pozīcijas "guļus uz vēdera" bērns iemācās pagriezties uz sāniem un balstīties uz apakšdelma (atbalstītā sānsēde), pēc tam no apakšdelma pāriet uz plaukstu. Vēlāk bērns iemācās apsēsties pilnībā.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Cits attīstības scenārijs - pirms bērns no atbalstītās sānsēdes tiek līdz klasiskai sēdēšanai, viņš sākumā no četrrāpus pozas, pieturoties un atbalstoties uz vienas kājas pieceļas stāvus (stāvus balstās uz vēdera un/vai cieši turas ar rokām) un tad, laižoties lejā, apsēžas uz ceļiem, pēdām vai starp pēdām.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Visas sēdēšanas pozīcijas, ko bērns ieņem, ir pareizas un nav jālabo. Visaugstākā sēdēšanas pakāpe - bērns sēž taisnu muguru ar taisnām kājām uz priekšu. Līdz tam var būt visādi: simetriski, asimetriski, starp pēdām (W), uz pēdām. Bērni, kuriem ļauts brīvi attīstīties, patiesībā ļoti maz sēž vienā pozīcijā, tāpēc nav jāuztraucas ne par vienu no pozām - viņi visu laiku ir kustībā.
Ja bērns līdz sēdēšanas pozīcijai tiek pats dabiskā veidā, tad tā viņu nenogurdina. Viņš var brīvi kustēties, mainīt pozas. Savukārt, par pāragri apsēdinātu bērnu mēs satraucamies - izskatās, ka viņš var sagāzties jebkurā mirklī, turklāt, viņš nogurst no sēdēšanas. Apsēdināts mazulis sēž saliektu, apaļu muguru, līdz ar to vēders un krūškurvis ir saspiests. Līdz ar tiem saspiesti ir arī iekšējie orgāni un tiek apgrūtināta elpošana.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
No pozīcijas "sēdus uz ceļiem" vai "četrrāpus" bērni pieķeras pie kaut kā stabila un, balstoties uz vienas pēdas, ceļ sevi augšā. Sākumā, lai arī stāv, mazuļa galvenais balsts nav kājas. Bērns cieši turas ar rokām un/vai noliecies uz priekšu balstās uz vēdera. Kad bērni ceļas šādi ceļas augšā pirmās reizes, lielākoties viņi paši vēl neprot tikt atpakaļ lejā - viņi vai nu sāk raudāt, vai nu atlaiž rokas un krīt. Mēs varam dažreiz palīdzēt tikt lejā, taču bērns arī pats drīz izdibinās, kā tikt ārā no šīs pozīcijas. Ir bērni, kas uzreiz iemācās atkal apsēsties no stāvus pozīcijas, noliecoties vai kā citādi nolaižoties.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Ar laiku bērns aizvien vairāk sāk savu svaru balstīt uz kājām. Ceļi, kas pie pirmajām stāvēšanas reizēm bija stīvi, kļūst lokanāki. Bērns aizvien mazāk izmanto mēbeles, lai pieceltu sevi kājās, citreiz tikai viegli pieturās pie tām. Pietiek pat ar sienu, pie kuras nedaudz atbalstītos, lai pieceltos. Mugura pie stāvēšanas kļūst taisnāka, bērns brīvāk groza rumpi.
Bērni šajā attīstības stadijā mierīgi un viegli pietupjas, nolaižas lejā un atkal ceļās kājās. Brīžiem, pētot kādu rotaļlietu, aizmirst, ka jāpieturās un patiesībā stāv paši.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Tiklīdz bērns iemācījies piecelties, viņš ļoti drīz sāk staigāt sāniski gar mēbelēm. Pašā sākumā gan bērns vairāk balstās uz savām rokām vai vēdera, nevis kājām.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Bērni mēnešiem trenējas celties kājās ar pieturēšanos, un tikai tad ir gatavi to izdarīt pavisam patstāvīgi. Pirmajās reizēs mazuļi ir ļoti nedroši, viņi daudz krīt atpakaļ uz rokām. Pieceļas, mazu brīdi pastāv un atkal nokrīt uz rokām. Vēl bieži vien bērni ceļas ar kādu rotaļlietu rokās, pēta to un pat nepamana, ka ir piecēlušies bez pieturēšanās un stāv paši.
Tikai pēc šādas patstāvīgas piecelšanās un stāvēšanas bērns ir gatavs spert savus pirmos soļus uz priekšu, nevis sāniski un pieturoties kā līdz šim. Nesteidziniet un nestaidziniet pie rokas bērnus, dodiet viņiem laiku. Tiklīdz viņi jutīsies droši un pārliecināti par sevi, viņi spers šos ilgi gaidītos patstāvīgos soļus.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Visi iepriekšējie stāvēšanas un sāniskās iešanas treniņi ir bijuši nepieciešami, lai bērns iemācītos pārnest savu svaru uz pēdām un justos stabili. Starp stāvēšanām bērns vēl aizvien daudz kustas arī citos veidos - rāpo, sēž, apguļas. Parasti jaunapgūtā kustība vai poza tiek izmantota daudz retāk kā jau ierastās, kurās bērns jūtas pavisam droši.
Izmantoti Klara Pap zīmējumi
Pirmajās reizēs, kad bērns pats mēģina iet, viņš iet ar platām kājām (tā mazulis iegūst lielāku atbalsta laukumu), ļoti nedroši, maziem solīšiem, turot līdzsvaru ar rokām un bieži vien diezgan augstu cilājot ceļus. Šī fāze ilgst vien dažas dienas - bērns ļoti ātri iegūst pārliecību par sevi un savām spējām.
Vēl salīdzinoši ilgi bērns staigā ar platām kājām un uz iekšu vērstiem purngaliem - tas viss stabilitātei. Nekas nav jālabo, bet jāpiedāvā iespēja turpināt brīvi spēlēties, rāpot, tupties, rāpties augšā - arī pēc tik ilgi gaidītajiem pirmajiem soļiem, tas viss vēl aizvien ir svarīgi bērna attīstībai.
Reti, taču ir mazuļi, kuri pirms tam staigā uz ceļiem, nevis klasiski. Tas arī ir normāli un ir saistīts gan ar drošības sajūtu, gan to, ka bērns šādā veidā trenē gūžas un iegurņa muskulatūru.
Katram mazulim attīstības ātrums un ritms būs savādāks. Svarīgi ir dot šo laiku. Bērns jaunu kustību veiks tad, kad jutīsies pietiekami drošs. Bieži vien redzēsiet, ka bērns izdara kaut ko jaunu un tad vairākas nedēļas to neatkārto - tas ir normāli, mazulis vienkārši vēl nejūtas pietiekami pārliecināts, nevis ir aizmirsis jauno kustību.
Bērna nomoda laikā ir jāļauj daudz brīvi kustēties. Kustēties pašiem, bez stimulēšanas un novietošanas piespiedu pozās. Tas nāk par labu daudzejādā ziņā bērna attīstībai. Bērni, kuri jaunās kustības apgūst pašiniciatīvas ceļā, kustās daudz plūstošāk, nekā bērni, kas nolikti pozās, līdz kurām paši vēl nav nonākuši. Turklāt, viņi ir mazāk traumatiski, jo gan labāk jūt savu ķermeni un tā spējas un veic tādas kustības, par kurām jūtas droši un pārliecināti.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
