Kāpēc bērns var sākt sist un kost kādam bērnudārzā, pat ja iepriekš neko tādu neesat novērojuši?
It īpaši tā var gadīties, ja tas ir pirmais bērns un arī vienīgais bērns, kā arī, ja valodas attīstība vēl nav tādā līmenī, lai labi izteiktos. Bērnudārzs ir pavisam cita vide, kurā ir citi bērni un citi noteikumi nekā mājās. Parasti problēma nav pašā sišanā vai košanā - tā jau ir izpausme.
Viens no iemeliem var būt, ka bērnam trūkst kādu prasmju - piemēram, valoda, kas nav pietiekami attīstījusies, un bērns uz to, ka viņam kāds vēlas atņemt mantu, nākt ar viņu spēlēties vai varbūt samīļot, iesit. Ir bērni, kuriem ir ļoti svarīga personiskā telpa - viņi tā var noreaģēt uz to, ka viņa telpā kāds ielaužas. Un tieši tāpat var būt bērni, kuriem ļoti svarīga citu personiskā telpa - ļoti patīk mīcīties pa mammu un tēti, mīļoties, un vecāki pret to neiebilst, taču bērnudārzā noteikti būs bērni, kas pret to iebildīs - līdz ar to, sanāk, ka jāsaskarās ar problēmām, ar kurām mājās nekad nesaskārāties. Bērni vēl tikai mācās nolasīt viens otra ķermeņa valodu, kas jau laicīgi signalizē “Es negribu, lai tu man pieskaries,” bet kamēr viņi ir mācību procesā, tikmēr tā socializēšanās vēl ir diezgan grubuļains ceļš.
Tāpat arī visas cīņas par mantām - mājās vienkārši nebija tādi apstākļi. Ja bērns gribēja rotaļlietu, tad viņš pie tās arī tika, nebija vajadzības kļūt agresīvam vai tieši otrādi noslēgties sevī. Bērnam, kuram mājās ir pieejamas visas viņa mantas un nekad nav jālūdz manta, nav arī prasmju, kā palūgt mantu no cita bērna. Turklāt, jāatcerās, ka, piemēram, divgadnieki nemaz nav gatavi dalīties ar mantām, viņi tam psiholoģiski nav gatavi, līdz ar to ir tikai normāli, ja viņi ar savu uzvedību mums kaut ko rāda. Tieši tāpat mazi bērni vēl nav gatavi sēdēt mierā un darīt kādu darbiņu ilgu laika posmu - tas viņiem ir par grūtu. Tas arī var būt iemesls, kāpēc bērni it kā neuzvedas labi. Vēl, protams, bērnus ietekmē arī emocionālais klimats grupiņā kā tāds. Kāds tas ir? Dažreiz tas, kas notrigerē, ir bērnu skaits, troksnis, enerģijas līmenis. Tas augstais enerģijas līmenis jau pats par sevi var nebūt slikts- bērni ir priecīgi, skrien, lec, varbūt kādu netīšām pagrūž, bet kādam bērnam tas ir par daudz.
Ko darīt, ja audzinātāja saka, ka jūsu bērns ir tas, kurš sit citiem? Pirmkārt, neizdomāt, ka jūs esat slikti vecāki - kā jau minēju, vide var ļoti ietekmēt, otrkārt, nesākt lasīt bērnam morāli. Vislabākais ir sadarboties ar audzinātājiem - lūgt novērot, kas notiek pirms tam, tā laikā, kas notika pēc tam, kā tika reaģēts, ko vecāki var darīt, lai palīdzētu? Vai tas biežāk notiek pirms pusdienām, kad bērns jau vienkārši ir izsalcis un tāpēc mazāk pacietīgs, un viņam vienkārši jāiedod kārtīgākas brokastis, vai viņam jau nāk miegs, vai tas ir tāpēc, ka viņam nepatīk, ka kāds pie viņa nāk samīļoties, vai tas ir par mantu. Ieraudzīt iemeslu! Bērnam stāstīt, ka sist ir slikti, daudz nepalīdzēs, jo bērni ļoti labi zina, ka sist ir slikti, bet viņi vēl nespēj šo impulsu nokontrolēt, tāpēc jāskatās, kuru prasmju viņam pietrūkst, un domāt, kā risināt to.
Tas nav aicinājums radīt šādus apstākļus mājās, lai bērns būtu gatavāks tādām situācijām - tas būtu absurdi - speciāli ņemt nost mantas vai liegt ķermenisku kontaktu mājās, kad bērns tādu vēlas. Tā ir informācija, lai saprastu, kāpēc tā notiek. Tas viss arī ir socializācija! Ceļš, ko bērns iet, līdz apgūst socializēšanās nerakstītos likumus.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
