Kas bērnam palīdz visvairāk, pat ja nav iespējas nodrošināt ideālos bērnudārza apstākļus?
Tas, ko mēs šobrīd zinām ļoti skaidri, pateicoties pētījumiem, ir par drošo piesaisti - jo labāka būs šī piesaiste, jo pārliecinātāk bērns dosies tālāk - arī tad, ja nepalaižat tajā maģiskajā super pareizajā vecumā, arī tad, ja tas nav ideālākais bērnudārzs uz pasaules. Tas ir kaut kas, ko vecāki patiešām var darīt no savas puses. Mums var likties, ka tieši liedzot tuvību un mēģinot ieaudzināt patstāvību, tiksim pie bērniem, kas vieglāk no mums atdalās, bet tas ir aplams uzskats. Taisni otrādāk – atsaucoties bērna vajadzībām, dodot tuvību, pieņemot bērnu tāds kāds viņš ir, mēs dodam šo drošo piesaisti un tas arī būs priekšnoteikums, lai bērns spētu no mums droši atdalīties. Nav jābūt absolūti perfektiem, kas reaģē uz katru sīkumu un absolūti vienmēr ir pieejami bērnam, bet pārsvarā un pietiekami paredzami.
Bērni ar drošo piesaisti ir viselastīgākie un izturīgākie, viņiem ir veselīgākas attiecības ar apkārtējiem ne tikai bērnudārzā, bet arī vēlāk skolā, viņiem ir labākas līdera prasmes u.t.t. Šī drošā piesaiste nodrošina to, ka smadzenes spēj pilnvērtīgi attīstīties. Smadzenēs veidojas neironu saites, kas it kā pasaka bērnam – “kad ar tevi kaut kas notiek, tu esi drošībā, vienmēr būs kāds, kas par tevi parūpēsies”, līdz ar to viņi ir mazāk trauksmaini un var savu enerģiju netērēt, lai būtu nemitīgā reaģēšanas stāvoklī, viņi vieglāk atslābs arī jaunajos apstākļos, jo viņi zina, viņu smadzenes viņiem pasaka, ka viss būs labi.
Bērnam jājūtas droši. Daudzi varētu teikt, ka tas jau ir acīmredzami, un to jau 99% vecāku nodrošina savam bērnam - protams, ka mēs atbildam par bērnu fizisku drošību, bet te ir viens cits aspekts, ko patiesībā nozīmē drošība. Tā ir drošība paust savas patiesās izjūtas. Tad, kad bērns raud, kad viņam ir histērija, kad viņš ir neapmierināts, mēs nevis par visām varītēm cenšamies bērnu apklusināt, lai viņš beidzot pārtrauc raudāt, bet mēs patiesi pieņemam šīs emocijas - “jā, tu ļoti gribēji saldējumu.. tas ir grūti… tev gribējās tāpāt kā vakardien, bet šodien mēs to nepirksim. Jā, nāc, es tevi samīļošu, es esmu tev blakus.” Bērns drīkst dusmoties, drīkst just neapmierinātību, bet mēs to pieņemam. Tas neaizver bērnu.
Es zinu, pieaugušie bieži grib, lai raudāšana izbeidzas, bet šī patiesā emociju pieņemšana, ir tad, kad mēs nevis aizveram bērnu, bet uzklausām, iejūtamies, patiesi saprotam, rādām, ka tu drīksti izpaust šīs savas patiesās jūtas. Mēs nepasākām, ka šādi justies nedrīkst, mēs neatstājam vienu šajās emocijās. Ja mēs baramies bērna spēcīgo emociju laikā, tad bērns iemācās, ka nav droši izpaust savas sajūtas, ka par to var sabārt, un bērns jūtas vēl sliktāk, turklāt tagad ir vēl nepatīkamāk, bet to nedrīkst paust, jo nav neviens, kas palīdzēs ar to tikt galā - ja es dalīšos ar patiesajām sajūtām, būs vēl sliktāk. Šādu pieredzi gūst bērns - es esmu nepareizs un izdarīju kaut ko nepareizu. Lūk, šī emociju un bērna paša pieņemšana, rada lielu, lielu drošības sajūtu. Es varu būt es pats, un mani šādu pieņems.
Vēl kāds drošās piesaistes aspekts - bērnam jājūtas saredzētam tādam, kāds viņš ir. Pazītam, tādam, kura iekšējo dzīvi mēs pazīstam. Zinām tempramentu, raksturu, viņa īpatnības. Nevis mūsu ideāli vai iedomas par to, kāds ir mūsu bērns, bet patiesi - tādu, kāds viņš ir.
Un, ja mēs dodam šos drošās piesaistes aspektus bērnam - ne perfekti, bet pārsvarā un pietiekami paredzami - liekam justies droši, saredzētiem, pieņemtiem, mierinātiem, tad patiesībā notiek izmaiņas smadzenēs, kas palīdzēs bērnam vieglāk adaptēties arī bērnudārzā. Tiek veidotas tādas neironu saites, kas bērnam it kā pasaka, ka, “ja tev ir kāda vajadzība, tad noteikti uzradīsies, kāds, kas tev palīdzēs ar šo vajadzību tikt galā. Tu neesi viens, tev palīdzēs.” Un tātad viņi netērē savu enerģiju uztraukumiem un pārlieku lielai modrībai (reaģēšanas stāvoklis), stresam, lai visu laiku skenētu apkārtni, viņi var veltīt savu enerģiju, lai patiesi kaut ko mācītos un šādi bērni arī spēs daudz vairāk gūt no jebkādas vides, jo viņi nebūs uztraukti. Un to var panākt vecāki! Veidojot šo drošo piesaisti.
Piebilde. Interesanti ir tas, ka bērni ar labu drošu piesaisti mēdz vairāk un izteiktāk raudāt no rītiem, atvadoties. Tas nav kā obligāts likums, bet pētījumos tiek uzrādīts, ka tieši šie bērni raud vairāk. To es jums vēlējos pateikt, lai nedomātu - nu re, “mājasdarbu” ar drošo piesaisti tik centīgi pildīju, bet mans bērns raud visskaļāk grupiņā. Tas ir tāpēc, ka bērnam, ka šis bērns spēj ļoti brīvi paust savas jūtas un arī viņš jūtas it kā vairāk zaudējis, salīdzinot ar to bērnu, kas varbūt ir mazāk pieķēries. Ja man ir vienaldzīgs kāds cilvēks, tad man būs arī vienaldzīga atdalīšanās no viņa. Tas izskaidro arī to, ka, ja, piemēram, aizved mamma, raud vairāk kā tad, ja aizved ome vai aukle (es negribu teikt, ka šie cilvēki bērnam ir vienaldzīgi - vienkārši viņiem mazāk pieķēries, līdz ar to atdalīties no viņiem ir vieglāk).
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
