Cīņa par ēšanu ar neēdāju

Lieliski un patiesi, tomēr bērniņiem ar sensorās uztveres īpatnībam, UDHS un, pieļauju, vēl citām īpatnībām, dažkārt šis nestrādā. Es nespiežu savu bērnu ēst, tomēr sekoju, atgādinu, mudinu un pat (ak, šausmas!) motivēju. Mazam tas bija jādara visu laiku, tagad, 7 g.vecumā, jau mazāk, bet IR. Viņš pie pilna galda mirst, tas ir, es nelauju viņam nomirt, bet svarā krītas gan (kaut man likās, ka tik tieviņam vairs nav, kur tālāk nokristies svarā – izrādās, pat pieneņpūka var novājēt). Viņš ir badā, par to liecina visi organisma signāli (dusmīgs, nespēj koncentrēties, sāp vēders, problēmas ar vēdera izeju, bālums, nespēks), bet viņš neēdīs pirmajā ēdienreizē, jo pamanījis tajā kādu mazu neparastas tekstūras krikumu un ir satraucies par to, ka šodien satiks draugus, un neēdīs otrajā ēdienreizē, jo tur ir samaisīts viss kopā, un neēdīs trešajā ēdienreizē, jo jūtas slikti (jo nav ēdis), un tā bez gala. Bērniem ar UDHS dažkārt nav spēju pat paēst ēdienu, kas viniem garšo, jo jau pēc pirmā kumosa viņiem novērš uzmanību dīvāns, blodiņa, karote, mamma, tētis, brālis, kaijas ķērciens pa logu utt. Šadi bērni arī bērnu dārzā nespej paēst kopā ar citiem, jo visu laiku runā, saskatās, visi no galda aizgajusi, manam šķīvis pilns Gudri palīdzot šādiem bērniem no malas dzīves pirmajos gados, viņem tiek dota iespēja izaugt gudriem un veseliem pieaugušajiem, jo bērna smadzenēm nepieciešamas uzturvielas (lai arī bieži daudz mazāk nekā pieaugusajam no malas gribētos sastūķet vinam iekšā). Es esmu mazliet nogurusi no šiem Dženetas Lensburijas u.c.speciālistu ieteikumiem attiecībā uz ēšanu, lai gan citās jomās tie der arī mums. Tie visi lieliski der bērnam ar vidusmēra smadzeņu attistības variantu, bet NE VISIEM. DIEMŽĒL. Tajā pašā laikā es mudinu visus vecākus neprojicēt, ka vinu bērnam ir kada vaina, jo viņš dīdās pie galda vai neizēd visu porciju, vai neēd kāda konkrēta veida ēdienus. Tā dara gandrīz visi bērni.

Turklāt tas viss attiecas ne tikai uz stipro ēdienu, bet arī saldumiem, našķiem. Tagad esmu laimīga, ka bērns paprasa kādu sev iemīļotu ēdienu, ka viņam tādi beidzot IR. Redzu, ka uz priekšu būs vieglāk, grūtais posms ir garām. Vēlu veiksmi visiem.

Mamma, es saredzu, ka šajā gadījumā tiešām ir grūti. Novēlu milzu pacietību un iekšējos resursus, palīdzot savam bērnam. Protams, ka nevar visus padomus pielīdzināt pilnīgi visiem bērniem. Noteikti jāpazīst savs bērns, sava situācija un jādara labākais, ko spējam.