Cīņa par ēšanu ar neēdāju

Vakardien, taisot pusdienas, aizdomājos, cik ļoti savādāka man bija domāšana ar vienu bērnu. Es centīgi taisīju ēst, skatījos, cik daudz viņš apēd, man bija ļoti svarīgi, lai ēd! Lai apēd to porciju, ko uzliku. Ar diviem bērniem man vienā brīdī iestājās apnikums - es taisu, gatavoju, pavadu laiku, bet viņi tikai paknakstās! Tas bija pat tā kā aizvainojoši. Kad es ar šādu sajūtu un šādu viņu ēšanu kādu brīdi biju dzīvojusi, viss - man apnika! Es izlēmu, ka netērēšu laiku, domājot, kas viņiem varētu vai nevarētu garšot, es pārstāju patērēt daudz laika gatavojot, jo viņi tāpat NEĒD! (Tagad, ja man kāda draudzene šādi pasaka, es, pirmkārt, uzparasu - vai viņi kakā?.. Kakā. Nē, nu tātad tomēr ēd… Atvainojiet par tiešumu.) Es sāku gatavot tikai to, ko pati vēlējos ēst, bija vasara, un tam ļoti pateicīgs laiks - izpaudos pusdienās ar dažādiem sautējumiem, kabačiem, puķkāpostiem, sviesta pupiņām. Ziniet, badā neviens nenomira, turklāt, es biju daudz labākā noskaņojumā - es gatavoju sev, to, kas man garšo. Bērni knakstījās tieši tāpat kā ap tiem ēdieniem, kas, manuprāt, būtu bijusi viņu izvēle.

Tagad, ar pieciem bērniem, es pat necenšos kādam izdabāt (ja nu vienīgi - viens ēd ar mērci, cits bez un tamlīdzīgi), vienkārši gatavoju. Šodien kaut ko neēd vecākais, rīt vidējais, bet kopsumā viņi ir paēduši. Kā vecmāmiņas saka: “Pie pilna galda neviens badā nav nomiris.”

Mēs varam kontrolēt tikai to, ko mēs piedāvājam - svarīgi, lai tas ir veselīgs, sabalansēts ēdiens, bet, KO un CIK daudz no tā visa apēd ir bērna izvēle. Ļaujiet viņiem sajust, cik viņi vispār grib ēst, kad vēders ir pilns. To no malas otra cilvēka vietā nav iespējams sajust. Viņi daudz labāk regulē savu ēšanu, ja mēs koncentrējamies tikai uz to savu daļu - pagatavot veselīgu maltīti. Mums, starp citu, problēmas ar izvēlīgu ēšanu ir tikai vecākajam dēlam… tam, uz kura ēšanu es iespringu visvairāk. Visi pārējie ir daudz veselīgākās attiecībās ar ēdienu. Vēl viena lieta, kas man liekas fantastika - man nekad neviens nesaka, ka ir pārēdies. Es bērnībā regulāri mēdzu pārēsties. Domāju, ka tas pa tiešo ir saistīts ar to, ka vecāki ļoti pieskatīja, lai izēdu porciju - pat neļāva sajust, cik daudz ir pietiekami tieši man. To man nācās mācīties pieaugušā vecumā.

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentāri

Viktorija Ozola

Lieliski un patiesi, tomēr bērniņiem ar sensorās uztveres īpatnībam, UDHS un, pieļauju, vēl citām īpatnībām, dažkārt šis nestrādā. Es nespiežu savu bērnu ēst, tomēr sekoju, atgādinu, mudinu un pat (ak, šausmas!) motivēju. Mazam tas bija jādara visu laiku, tagad, 7 g.vecumā, jau mazāk, bet IR. Viņš pie pilna galda mirst, tas ir, es nelauju viņam nomirt, bet svarā krītas gan (kaut man likās, ka tik tieviņam vairs nav, kur tālāk nokristies svarā – izrādās, pat pieneņpūka var novājēt). Viņš ir badā, par to liecina visi organisma signāli (dusmīgs, nespēj koncentrēties, sāp vēders, problēmas ar vēdera izeju, bālums, nespēks), bet viņš neēdīs pirmajā ēdienreizē, jo pamanījis tajā kādu mazu neparastas tekstūras krikumu un ir satraucies par to, ka šodien satiks draugus, un neēdīs otrajā ēdienreizē, jo tur ir samaisīts viss kopā, un neēdīs trešajā ēdienreizē, jo jūtas slikti (jo nav ēdis), un tā bez gala. Bērniem ar UDHS dažkārt nav spēju pat paēst ēdienu, kas viniem garšo, jo jau pēc pirmā kumosa viņiem novērš uzmanību dīvāns, blodiņa, karote, mamma, tētis, brālis, kaijas ķērciens pa logu utt. Šadi bērni arī bērnu dārzā nespej paēst kopā ar citiem, jo visu laiku runā, saskatās, visi no galda aizgajusi, manam šķīvis pilns Gudri palīdzot šādiem bērniem no malas dzīves pirmajos gados, viņem tiek dota iespēja izaugt gudriem un veseliem pieaugušajiem, jo bērna smadzenēm nepieciešamas uzturvielas (lai arī bieži daudz mazāk nekā pieaugusajam no malas gribētos sastūķet vinam iekšā). Es esmu mazliet nogurusi no šiem Dženetas Lensburijas u.c.speciālistu ieteikumiem attiecībā uz ēšanu, lai gan citās jomās tie der arī mums. Tie visi lieliski der bērnam ar vidusmēra smadzeņu attistības variantu, bet NE VISIEM. DIEMŽĒL. Tajā pašā laikā es mudinu visus vecākus neprojicēt, ka vinu bērnam ir kada vaina, jo viņš dīdās pie galda vai neizēd visu porciju, vai neēd kāda konkrēta veida ēdienus. Tā dara gandrīz visi bērni.

Viktorija Ozola

Turklāt tas viss attiecas ne tikai uz stipro ēdienu, bet arī saldumiem, našķiem. Tagad esmu laimīga, ka bērns paprasa kādu sev iemīļotu ēdienu, ka viņam tādi beidzot IR. Redzu, ka uz priekšu būs vieglāk, grūtais posms ir garām. Vēlu veiksmi visiem.

Viktorija Ozola

Mamma, es saredzu, ka šajā gadījumā tiešām ir grūti. Novēlu milzu pacietību un iekšējos resursus, palīdzot savam bērnam. Protams, ka nevar visus padomus pielīdzināt pilnīgi visiem bērniem. Noteikti jāpazīst savs bērns, sava situācija un jādara labākais, ko spējam.

Komentē