Praktiski vienmēr, gandrīz 100% gadījumu, bērnu uzvedība ir bērniem atbilstoša! Atbilstoša vecumam, noguruma pakāpei, tas, ko bērns dara pārsvarā ir tikai normāli. Ne mēs esam slikti vecāki, ne mūsu bērns ir briesmīgs. Ja to visu saprot, ir vieglāk saglabāt gan mieru, gan līdera pozīciju kā pieaaugušajam. (Par to rakstā Bērnam ir grūti, ja vecāki nav pārliecināti par sevi) Ja mēs šādos mirkļos sākam disciplinēt, piemēram, piedraudot, ka tā bļaut var tikai mežā (klasisks teksts, bet nepatiess, nebiedēsim dzīvniekus!), tad bērns tikai mēģinās pārbaudīt robežas: “Jā? Tikai mežā? Ok, ko viņi darīs, ja tagad spiegšu šeit vēl skaļāk?” Visus mūsu draudus bērns tikai mēģinās notestēt, mēs iedodam papildus spēku un enerģiju bērna nevēlamajai uzvedībai. Tas ved mūs tālāk no cieņpilnām, mierīgām attiecībām.
Pieņemiet, ka bērna uzvedība praktiski vienmēr ir bērnam atbilstoša, un jums būs daudz vieglāk saglabāt mieru, saglabāt lieliskas attiecības un daudz ātrāk atrisināt kādu jums nevēlamu situāciju. Mūsu jaunākajai meitai patīk spiegt, es parasti pavirzos nost, pasaku, ka man nepatīk sajūta, ka man spiedz ausī. Ja ir iespēja, var aizvest uz kādu vietu (varbūt ārā): “Izskatās, ka Tev šobrīd gribas spiegt, varbūt Tu vari to darīt te?” Vai tiešām pieagušais baidās un nespēj novadīt situāciju, kur bērns mūs grib patestēt? Trenējiet sevī līderību, pieņemiet bērna uzvedību, pieņemiet bērna emocijas. Bērni pastāvīgi testē robežas, testē savu patstāvību, testē savus vecākus - tas viss ir normāli, bet tik daudz kas atkarīgs no mūsu attieksmes.
Bet, kad gribas sākt pārrunas ar “ja darīsi to, tad…”, tātad jau tiek runāts ar lielāku bērnu, kas šo saprot, un, ja viņš šādu teikumu saprot, tad vienmēr var pajautāt pašam bērnam, kā būtu atbilstoši rīkoties. Nenovērtējiet par zemu bērna spriestspēju dažādās situācijās. Ar vecākajiem bērniem ik pa laikam nevēlamo uzvedību šādu pārrunāju, piemēram: “Tu skolas Zoom laikā skatījies Youtube video. Tu zini, ka tā nedrīkst darīt. Kā tu domā, kā mēs varētu rīkoties, lai tu vairs tā nedarītu?” Ticiet man, bērni nāk klajā ar atbildēm, kas ir gan labas, gan viņiem pašiem šķiet godīgas. Viņi neskatās uz vecākiem kā briesmoņiem, kas kaut ko ir aizlieguši, bet gan paši ir piekrituši kādam disciplīnas veidam, līdz ar to koncentrē savu uzmanību un to, ko izdarījuši, nevis uz to, cik netaisnīgi ir vecāki.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
