Atskatoties uz to, kā audzināju pirmo bērnu, man gribētos sev daudz ko pateikt. Ar pieciem bērniem pāraprūpe jeb helikopteraudzināšana nav iespējama. Fiziski nav iespējama! Tāpēc gribi negribi daudzas lietas nākas tvert ar lielāku vieglumu. Un šis vieglums izrādās palīdz arī bērniem. Tas palīdz viņiem pašregulēties, vairāk paļauties un ticēt saviem spēkiem, tas dod pašapziņu - es varu pats! Mūsu vecākais dēls pirmā gada laikā praktiski nemaz neraudāja, jo vienmēr skrēju un ķēru, ņēmu rokās pie pirmā pīkstiena. Ar skepsi skatījos uz tām mammām, kas stāstīja par savu bērnu lielajām raudāšanām - man šķita, ka viņas vienkārši nepievērš bērnam uzmanību, tad, kad tā ir vajadzīga.
Šobrīd man ir pavisam cits skatījums. Es saprotu, ka bērnam neļāvu pat saprast pašam, kas tad viņam nav labi. Es nedevu pašregulācijas iespēju. Es iemācīju to, ka, lai nomierinātos, mammai (tētis nederēja - pati to iemācīju) ir jāskrien un jāceļ bērns gaisā. Sēdus klēpī arī nederēja, derēja tikai stāvus opā šūpināšana. Tā es iemācīju nomierināties.
Ar pieciem bērniem es neesmu sliktāka mamma ar to, ka neskrienu uzreiz uz raudāšanu, es dodu bērniem iespēju pašiem saprast, kas tad notika, paziņot to man vai citiem, ļauju izlemt, vai viņi paši spēs nomierināties vai nepieciešams vecāku atbalsts. Iedot to mazo brītiņu - lai vispār saprot, kāpēc ieraudājās, lai, piemēram, ja runājam par mazuli, viņš vispār spēj attīstīt dažādos raudāšanas veidus - savu valodu. Es nesaku, ka jāatstāj gultā raudošs zīdainis, bet gan dot vismaz dažas sekundes, lai izstāsta savu sāpi.
Tas ir tas pats stāsts kā par ēšanu, ko rakstīju pagājušā nedēļā - ja kontrolēju, cik daudz bērnam ir jāapēd, patiesībā neļauju sajust paša sāta sajūtu. Un te ir arī tas pats stāsts par bērnu rotaļu laukumiem, kur uzliekam bērnu uz kāda no pakāpieniem vai platformām, gribot, lai izmēģina visu, bet tai pat laikā neļaujot bērnam sajust paša varēšanu. Starp citu, tāpēc rodas daudzas traumas - bērns pats nesajuta, ko viņš var vai nevar, viņa vietā tika izlemts, kur un kā uzlīst.
Bērns arī nevar nonākt padziļinātā uzmanībā, ja pieaugušais visu laiku traucē. Visu laiku asistē, pārjautā “ko tu te dari?” vai grib aizpildīt katru bērna brīvo mirkli. Ir jārespektē arī bērna vēlme atpūsties un pārdomāt, bērna bezdarbība vai garlaikošanās nav jāuztver kā signāls, ka šis ir tas mirklis, kad skriet un piedāvāt kādu aktivitāti.
Neesot pāraprūpējošiem, mēs dodam brīvību gan sev, gan bērniem un spējam izbaudīt būšanu vecākiem.
Par šo pašu tēmu šodien raidījuma otrajā daļā dalījos pieredzē arī LR1 Ģimenes studijā. Ģimenes studijā attālināti viesojās Iveta Parravani, Diāna Zande, Laura Vinogradova un es, Viktorija Ozola.
Seko Bērnu mentālās veselības nedēļas aktualitātēm no 8. līdz 14. martam biedrības Debesmanna Facebook un Instagram kontos.
#runāarmani #bērnumentālāsveselībasnedēļa #bērnumentālāveselība #biedrībadebesmanna #espatslv
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
