Disciplīna, protams, ir ceļš, ko ejam, un dažādu darbību kopums, bet Montessori iestādēs disciplīnas atslēga, lai arī, cik jocīgi tas varētu skanēt, ir - brīvības došana. Kā tas ir?
Jums noteikti katram ir kāds hobijs. Kaut kas, kas jūs aizrauj - zīmēt, adīt, skriet mežā, lasīt, izšūt, komponēt, gatavot, rakstīt vai varbūt likt 1000 gabaliņu puzles (ielieciet savu variantu). Tad, kad jūs to darāt, jūs esat mierīgi, koncentrēti, nosvērti, jūs netraucējat nevienam, jūs nedīdaties, neradāt lieku troksni. Jūs paši uzstādiet mērķus un termiņus. Nevienam citam nav jūs jāmotivē, motivācija ir iekšēja.
Līdzīgi ir ar bērniem. Ja viņi ir nodevušies darbam, kas patiesi viņus ir aizrāvis, viņi var nedzirdēt apkārt notiekošo, viņi arī neiesaistās citās aktivitātēs, viņi grib pabeigt savu darbu, nonākt līdz rezultātam, būt precīziem. Uzmanības polarizācija. Tas ir termins, ko pirmo reizi Dr. Marija Montessori lietoja attiecībā uz divgadīgu meiteni, kas 40 reizes pēc kārtas salika un izjauca cilindru blokus, nedzirdot nevienu un neko, koncentrēti darbojoties.
Ja mēs iztēlojamies disciplīnu mācību stundas laikā, kad skolotājs runā klases priekšā, tad ziniet, tas klususms stundā ir pasīvais klusums- piespiedu. Bērns ir kluss, jo tā vajag, bet iekšēji varbūt mutuļo 1000 domas un nemaz nedzird skolotājas teikto. Jūs tak esat redzējuši to trokšņa eksploziju, kas notiek starpbrīdī, tiklīdz atskan zvans (it īpaši sākumskolā!). Tas lielais troksnis liecina par to, ka šī disciplīna un klusums ir bijusi ārēji iespaidota. Īsta disciplīna ir tad, kad klusums ir radies kā darbošanās rezultāts- visi ir aizņemti ar saviem darbiem, domā, koncentrējas. Tas nenozīmē, ka ir kapa klusums- kāds iet, kaut kas nočab, ir kāda saruna. Tas ir aktīvais klusums un disciplīna, kas radusies darbošanās rezultātā.
Mums bieži vien šķiet, ka bērnam obligāti piemītošas īpašības ir trokšņainums un haotiskums, bet vai jūs esat redzējuši bērnus smilškastē, kas pat skaļā pilsētas centrā nodevušies savam darbiņam un neliekas traucēti? Klusi, mierīgi cep savas smilšu kūkas. Savs mērķis, savi uzdevumi, koncentrēšanās... Tiklīdz bērniem dod iespēju darīt to, kas viņiem tiešām ir aktuāli, tā spontāni iestājas disciplīna.
Kā ir mājās? Ko bērni dara aizdomīgajā klusumā? Varbūt no mūsu skatu punkta tā pat ir kāda blēņa- kaut ko krāmē, ķimerējas... Bet! Ir koncentrējies, kluss, disciplinēts. Bērns šādā mirklī mums rāda savu aktīvo interesi, savu sensitīvo periodu uz kaut ko. Tas ir jāizmanto, piedāvājot darīt līdzīgus darbiņus.
Protams, brīvība nav vienīgais disciplīnas aspekts. Turklāt šai brīvībai ir arī ierobežojumi, noteikumi. Tā tiek dota konkrētā vidē ar konkrētiem materiāliem, ar kuriem bērns prot strādāt, strādā mērķtiecīgi, respektējot vidi, citus un arī pašu materiālu. Tas nav gluži tas pats, kas “daru, ko gribu”, haotiski skrienu, lecu, traucēju un kaut ko laužu. Tā ir brīvība, bet noteiktā rāmī.
Disciplīnas trūkums vienmēr iet roku rokā ar brīvības trūkumu- ja man kāds neļauj būt brīvam, apspiež un neļauj izpausties manām patiesajām vajadzībām, tad parādās protesti, niķi un dažādas rakstura ēnas puses, kas ir kā izmisīgs sauciens pēc sapratnes. Nedisciplinētība parādās tad, kad bērns nav saprasts. Tiklīdz mēs atsaucamies bērna patiesajām vajadzībām, tā priekšplānā izvirzās pozitīvas rakstura īpašības, spēja sadarboties, koncentrēties, rūpēties par cilvēkiem un apkārtējo vidi.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
