Es pirmais!!! …pie galda, uz zobu tīrīšanu, lifta pogas spiešanu un principā jebkurā sīkumā.
🔸Nav tā, ka zaudējumus bērniem nekad nevajadzētu piedzīvot - tieši otrādi, tie ir jāpiedzīvo, bet šoreiz šis stāsts ir par bērniem, kuriem uzvara un būšana pirmajam visās ikdienas situācijās ir ļoti izteikta. Ja tas ir šad un tad - tas ir pilnīgi normāli. Kad bērni pieaug un smadzenes sasniedz noteiktu briedumu, viņi vairs nestrīdas, kurš pirmais ieslēgs gaismu.
🔸Vēlme vienmēr uzvarēt un būt pirmajam ir kaut kas, ko dažkārt mēs paši kā vecāki provocējam bērnos- ar slavēšanu, ar salīdzināšanu, ar īpašu izcelšanu starp pārējiem. Bērnam var kļūt bail kādreiz neatbilst šiem standartiem, bail, ka savādāk viņu nemīlēs vai viņš būs mazāk vērtīgs. (Par slavēšanu rakstā Malacis)
🔸Vēl izteiktā vēlme būt pirmajam, vienmēr uzvarēt un būt vadībā var sakņoties kādā bērnībā piedzīvotā notikumā, kad bērns ir juties ļoti bezspēcīgs, sarūgtināts un viņam ir trūkusi uzmanība (nošķirtība no vecākiem- arī pāragras bērnudārza gaitas, māsas vai brāļa piedzimšana, slimošana, stress ģimenē u.c.- konkrēto notikumu bērns pat vairs neatceras).
🔸Uzvaras, būšana pirmajam, būšana vadībā ļauj justies labi, ļauj sajust kontroli pār situāciju un gūt uzmanību. Tas palīdz nejust to iekšējo sāpi, kas ir zemapziņā no laika, kad uzmanības un sapratnes izmisīgi trūka. Jo lielāka ir bijusi šī piedzīvotā sāpe, jo dramatiskāk bērns reaģē uz zaudējumu. Tas zaudējums no malas var likties ļoti niecīgs- piemēram, brālis pirmais ieslēdza gaismu! Un neatkarīgi no tā, cik daudz uzmanības bērnam tiek veltīts uzvaras un labu rezultātu gadījumā, ir sajūta, ka bērnam ar to nekad nav gana. Nekad nepietiek, jo patiesībā ne jau uzvaras un būt pirmajam bērnam ir vajadzīgs, viņam vajag izlādēt to iekšējo spriedzi, kas viņā ir. Mums pat nav jāatceras un jāanalizē, kas tad ir tas, kas ir radījis šo iekšējo trauksmi. Mums ir jāļauj tā izlādēt- jāļauj sirsnīgi izraudāties, kad bērns raud, esot blakus un klātesošiem ar visu savu būtību, nevis aizejot uz virtuvi gatavot vakariņas vai ielienot telefonā. Jāļauj raudāt, neliekot saņemties vai kušinot. Jāļauj šīm asarām, dusmām, izmisumam būt. Mums šajā brīdī jāparāda, ka mēs pieņemam bērnu ar visām viņa emocijām, jāparāda, ka viņš mums ir nozīmīgs.
🔸Un tieši tāpat jāļauj arī sirsnīgi izsmieties. To izsmiešanos nedrīkst panākt ar kutināšanu. Ja bērns šobrīd ir ļoti tendēts uz būšanu pirmajam, tad to var izmantot, lai izsmietos, un tādā veidā mazinātu iekšējo spriedzi un dotu bērnam tik ļoti nepieciešamo uzmanību un emocionālo atbalstu, par kuru patiesībā šajā gadījumā bērns tik ļoti cīnās. Piemēram, mēs varam speciāli zaudēt, komentējot: “Ak, nē! Vai tev ir kaut kādas superspējas? Kā tev atkal izdevās mani uzvarēt?”- speciāli, teatrāli nokrist, parādīt, ka nesanāk, un vispār padarīt šo situāciju komisku un smieklīgu bērnam. Vai arī, ja sacenšās brāļi un māsas, tad šo situāciju var padarīt smieklīgu ar nosacījumiem:”Tas, kurš būs pirmais tiks trīs reizes uzmests gaisā, bet otrajam tiks viens liels, milzīgs apkampiens!!! Vai esat gatavi?” Svarīgi ir neapdalīt tos, kas nav 1. vietā, lai vēl papildus nepadarītu šo sacensību nepatīkamu.
🔸Tātad galvenās “zāles” ir sirsnīgi smiekli un kārtīga izraudāšanās, lai mazinātu iekšējo spriedzi, lai apstiprinātu bērnam, ka viņš IR svarīgs un mīlēts. Tad ar laiku pāries tā milzumlielā vēlme uzvarēt pilnīgi vienmēr, viņš emocionāli jutīsies drošāks un piepildītāks.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
