Nozīmīga lieta, ko attīsta spēles, ir mācīšanās ar cieņu gan zaudēt, gan uzvarēt. Gandrīz katrā ģimenē noteikti ir pazīstamas situācijas, kad kāds no bērniem “aiziet pa gaisu” zaudējuma dēļ vai kāds pārlieku lepojas ar savu uzvaru, tādejādi sāpinot citu bērnu. Prasmi iemācīties šīs abas lietas var tikai spēlējot un spēlējot, un skaidrojot, runājot.
Mēs ļoti daudz ar bērniem runājam (PĒC TAM, KAD EMOCIJAS IR NORIMUŠAS, nevis tad, kad tās mutuļo): “Labi, tu zaudēji… tas nav patīkami, man arī nepatīk zaudēt. Bet, saki, vai pati spēle Tev patika? Pat ja kāds no jums zaudēja (un vienmēr būs kāds, kas zaudē un kas uzvar), tas nemaina to, ka process bija foršs - pati spēle jautra!”
Tā ir mūsu vienošanās, ka, lai būtu jautri, kādam būs arī jāzaudē. Šī ir ļoti svarīga sociāla prasme - mācēt pieņemt to, ka mēs nevaram vienmēr būt uzvarētāji. Priecāties un apsveikt uzvarētāju, pateikt, ka viņam viena vai otra lieta lieliski izdevās. Arī pašam no sirds priecāties, kad esi uzvarējis… žēl, ja to aizēno zaudētāja asaras, teksti “šī spēle ir stulba” un “es to vairs nekad nespēlēšu”, tāpēc ir vērts mācīties priecāties par otru un arī tāpat arī mācīties uzmundrināt zaudētāju. Mazāki bērni savas attīstības dēļ vēl varētu reaģēt emocionālāk, bet, augot lielākiem, ir lietas, kas pazūd it kā pašas no sevis un kļūst vieglāk pieņemt dažādas situācijas.
Ja bērns saka "es pirmais!!!" pie galda, pie lifta pogas spiešanas un principā jebkurā citā lielākā vai mazākā sīkumā, tad, iespējams, noderīgs šķitīs šis ieraksts.
Galda spēļu ieteikumi no mūsu ģimenes gan maziem, gan lieliem - šajā rakstā.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
