Izlutināsim, ja paliksim blakus līdz aizmieg?

“Kad bērns dodas gulēt, viņam nepieciešama tāda cilvēka sabiedrība, kuru viņš mīl. Bet persona, ko viņš mīl, domā: ”Ir jādara gals šīm muļķībām. Mēs viņu izlutināsim, ja vienmēr paliksim pie viņa, līdz viņš aizmieg.” [..] Un kādu dienu mēs skumīgi teiksim: “Tagad neviens vairs neraud, lai es būtu kopā ar viņu pirms gulētiešanas. Ikviens domā pats par sevi un aizmieg, atceroties aizvadītās dienas notikumus, bet bet neviens neiedomājas par mani.” Tikai bērns to atceras katru vakaru un saka: “Neaizej projām, paliec pie manis!” un pieagušais atbild: “Es nevaru! Man ir tik daudz darba, un vispār, kas tās par muļķībām?”, un viņš domā, ka bērna uzvedību nepieciešams koriģēt.

Dažreiz berns no rīta pamostotas un dodas modināt vecākus, kas vēl labprāt pagulētu. Visi sūdzas par šādu bērna rīcību. [..] Viņš grib redzēt savus vecākus tikai tāpēc, ka viņus mīl. Pamostoties viņš jūt dedzīgu vēlmi doties pie tiem, ko mīl. [..] Viņš dodas uz priekšu, varbūt pa ceļam paklūpot, nebaidoties no ēnām un pusaizvērtām durvīm, pienāk pie vecākiem un viegli pieskaras viņiem. Visbiežāk vecāki saka: “Nemodini mani tik agri,” un bērns atbild: “Es tevi nemodināju, tikai noskūpstīju!”, bet vecāki domā par to, kā viņu pierunāt to nedarīt. Bet cik bieži dzīvē notiek tā, ka kāds pamostoties tūlīt vēlas doties pie mums, neskatoties uz grūtībām, nevis pamodināt, bet vienkārši ieraudzīt un noskūpstīt?”

Citāts no Marijas Montesori grāmatas “Bērns ģimenē”.

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā. Un tagad arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentē