Kad viss ir slikti

Fragments no vienas sarakstes ar kādu mammu: “Ar raudāšanu par visu. Par nepareizu pidžamu, par sauli, kura vēl spīd, par mantām skapī vai nepareizi iedotu buču.”

Šajā gadījumā izskatās, ka ir palaists garām īstais gulētiešanas laiks, bet citreiz viss ir slikti ne tikai pirms gulētiešanas, bet jebkurā citā diennakts laikā.

Mums var likties, ka tas noteikti saistīts ar to, ka bērnam ir trūcis uzmanības un tāpēc tagad visādi ņemās, bet tā ne vienmēr ir taisnība, jo citreiz bērni tā uzvedas pat tad, kad esat visu dienu pavadījuši kopā, labi sadzīvojuši un uzmanības ir bijis pārpārēm. Tātad tas nav stāsts par uzmanību.

Šādos mirkļos, kad nekas vairs nav labi, pār bērnu valda emocijas, nevis racionālā spriestspēja, tāpēc nekas, ko teiksiet vai darīsiet tāpat nebūs pa prātam. Tas nav nekas cits, kā mēģinājums izlādēt sakrātās emocijas.

Tur vairs nevar izdabāt ne ar ko, un nevajag arī, jo tā nav patiesā bērna vajadzība šajā mirklī. Ne pareizās formas maizīte, ne pareizā krūze, ne pareizie apskāvieni neglābj. Ja mēģināsim visādi izdabāt, bērns tāpat atradīs veidu, kā šīs jūtas, kas viņā krājas, izventilēt ārā. Bērnam ir sakrājies un viņam tas ir jāizlādē, jāizraud, jāizdusmo. Ja mēs to neļaujam, mūžīgi kušinot, tad nenāk atslābums, kas patiesībā tik ļoti ir vajdzīgs. Tā mēs arī tiekam pie mūžīgi īdošiem un čīkstošiem bērniem. Tas, ka bērns skaļi izraudās, nenozīmē, ka mēs tagad esam slikti vecāki, kas “neprot savākt bērnu” - tas ir veids, kā bērnam izventilēt savas emocijas. Esam blakus un ļaujam just to, ko bērns jūt tajā mirklī.

Starp citu, esat pamanījuši, ka visbiežāk ir tā, ka pēc tās garās izelpas, kas seko pēc emociju izlādes, bērns it kā vispār ir aizmirsis, ka būtu raudājis - skrien, lec, dejo un spēlējas tā it kā vispār nekas nebūtu bijis? Mums tā ir bijis neskaitāmas reizes, kad paši jau paspējam sakreņķēties, bet bērns pēc mirkļa uzvedas tā it kā situācijas nebūtu bijis.

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentāri

Viktorija Ozola

Paldies par šo rakstu! Jā, es zinu, ka ir jāļauj bērnam justies, ieraudzīt un pateikt – es redzu, es dzirdu, es saprotu, Tu esi laba. Un ik pa reizei es to aizmirstu, jo šī ir jauna uzvedība arī man. Mūs audzināja savādāk- līdz ar to mēdz spraukties ārā vecie uzvedības musturi. Meitai palīdz, kad saku: es redzu Tu esi vīlusies/dusmīga/apjukusi, es Tevi saprotu, tā mēdz būt. Laikam šī emociju pieņemšana palīdz arī viņai pašai pieņemt sevi un savus emociju uzplūdumus.

Viktorija Ozola

Zane, jā – mēs esam tā paaudze, kas tagad mēģina mainīt iepriekšējos paradumus. Cerams, ka mūsu bērniem šāda attieksme nāks jau daudz dabiskāk. Es jau tagad redzu, kā brāļi un māsas viens otru mēdz mierināt – paliek silti ap sirdi redzēt, cik lieliski viņiem izdodas.

Komentē