Ar lomu piešķiršanu grēko visi. Vecāki, vecvecāki, kaimiņi, brāļi un māsas un pat paši bērni attiecībā pret sevi!
Piemēram, “viņš mums ir kautrīgais”, “brālis vienmēr ir lēns”, “māsiņa gan ir jūsu ģimenes skaistule”, “viņš nekad nedalās”, “tu vienmēr esi tik apzinīga”, “man nekad nesanāk neko uzzīmēt” un galu galā “lielais un mazais brālis”.
Lai arī tas ir tik pierasti, šķietami nevainīgi un dažkārt pat labi gribēts, lai izceltu bērnu vai veicinātu viņā kādas īpašības, lomu piešķiršana tomēr var ietekmēt gan to, kā bērns skatās pats uz sevi, gan bērnu savstarpējās attiecības. Turklāt, šī ietekme mēdz saglabāties visas dzīves garumā. Piemēram, vienmēr izpalīdzīgā māsa arī pieaugušā vecumā turpina izpalīdzēt vecākiem pat tad, kad ir pārgurusi un pašas ģimenē un darbā ir gana darāmā, kamēr no otras māsas nekas pat netiek sagaidīts, jo “ar viņu jau nevar rēķināties”.
Uzliekot “slikto” lomu, bērnam tiek dota atļauja šādi rīkoties, no viņa pat tas tiek kaut kādā ziņā sagaidīts: “Ai, nu viņš jau nekad neklāj savu gultu.” Ja jau nekad, tad nekad – kāpēc lai censtos, ja kārtīgais brālis ir otrs un tur es nekad viņu nepārspēšu, un man pat ir “dota atļauja” neklāt gultu? “Viņš ir skopulis!” - bērns kaut vai aiz spīta turpinās nedalīties, jo viņš tak ir skopais.
Turklāt tas neattiecas tikai uz negatīvām lomām. Ja viena loma dod atļauju, tad cita loma uzliek atbildību. Tātad, arī ar to, ka sakām, ka viņa ir mūsu izcilniece, var uzlikt nevajadzīgu slogu bērnam. Bērns ir bērns, un viņš drīkst būt gan atbildīgais, gan arī nebēdnīgi rotaļīgais. Ir jāprot gan jautroties, gan nopietni un mierīgi klausīties. Gan spēt izturēt nekārtību (lai šo saprastu, padomājiet par laiku, kad nav ne spēka, ne laika kārtot un tīrīt – ir jāprot nevainot sevi par to, ka šobrīd ir šādi un vienkārši būt arī lielākā vai mazākā haosā), gan izveidot kārtību, praktiski tīrot, šķirojot un veidojot sistēmu. Dzīvē katra loma ir nozīmīga. Ieliekot bērnu vienā no tām, viņa patiesā būtība nemaz nevar izpausties.
Viena no biežākajām lomām ģimenēs ar vairākiem bērniem ir kaut vai tās, ko iegūst līdz ar nākamo bērnu dzimšanu: jaunākais, vidējais, vecākais. Kas gan tur slikts? It kā nekas. Taču, ja mēs sevi pavērojam, tad varam atklāt, ka atbilstoši lomām pret bērniem arī izturamies - pat ja vecākais ir tikai gadu vecāks, pieprasām no viņa daudz lielāku patstāvību, nekā no jaunākā tai pat vecumā vēlāk. Jā, vienmēr ir šī sajūta, ka vecākais ir tik liels, kad ir piedzimis otrs bērniņš, bet jāatceras, ka arī “lielais” bērns patiesībā ir tikai bērns un nākamā bērna piedzimšana nenozīmē automātiski, ka vecākajam nu ir pašam viss jāvar un jāprot. Tāpat arī mazāko mēdzam padarīt mazāku, nekā viņš reāli ir caur šīm lomām: pastarītis, jaunākais, mazākais. Jā, viens patiesi ir vecāks un otrs ir jaunāks, bet tas nav jāuzsver savā ikdienas komunikācijā. Piemēram, iepazīstinot bērnus ar kādu, viņus sauciet vārdos, nevis “mans lielais atbalsts”, “vidējais” un “meitiņa peciņa”… lai arī cik labi tas būtu domāts. Šīs vecākā-jaunākā bērna lomas var ietekmēt mūs pat pieagušā vecumā komunikācijā ar māsām un brāļiem, vecākiem un kolēģiem. Bērnības ģimenē iegūtā loma var ietekmēt arī to, kā izturamies pret saviem bērniem. Piemēram, ja esmu bijusi vecākā, tad vēlos pasargāt vairāk arī savā ģimenē vecāko bērnu, atceroties savu pieredzi, cik ir bijis grūti būt atbildīgākajai un prātīgākajai. Savukārt, ja esmu bijusi jaunākā, tad man automātiski gribas vairāk lolot un sargāt jaunāko bērnu, jo atceros savu pieredzi, kā tie vecākie vienmēr apsmēja, bakstīja vai mānija mani. Kaut gan, iespējams, tagad mūsu ģimenē šī situācija ir pilnīgi savādāka, un sānāk pilnīgi nepamatoti sargāt vai noniecināt kādu citu tikai dzimšanas kārtas skaitļa dēļ.
Skatieties uz katru kā uz personību. Kā uz bērniem ar savu īpašību komplektu, kas turklāt ir mainīgs! Tas, ka mazulis trīs gadu vecumā ir bijis bailīgs, nenozīmē, ka viņš tāds būs vienmēr.
“Jā, agrāk tev bija bail no kaimiņu suņa, bet kā tev ir tagad? Vai kaut kas ir mainījies?”
“Māsa nekad neēd jaunus ēdienus! – Jā, bet kādu dienu viņa var izlemt pagaršot. Atstāsim šo izvēli viņas pašas ziņā.”
“Viņš nekad nedalās! Viņš ir tāds skopulis! – “Zini, es esmu redzējusi, ka viņš mēdz būt arī ļoti dāsns. It īpaši, ja viņam laipni palūdz.”
Reiz taisni par šo man bija saruna ar vienu no vecākajiem dēliem (10g.) par jaunāko brāli (5g.) situācijā, kad viņš nedalījās ar savu popkornu (pārstāstot notikumu apzināti lietoju lomu nosaukumus – “jaunākais, vecākais, otrais, lielais”, nevis bērnu vārdus, lai saglabātu zināmu anonimitāti). Dēls pienāca man klāt un pārmetoši jautāja: “Kāpēc tu vienmēr saki to, kāds viņš nav? Viņš nav dāsns! Viņam vienam pašam ir popkorns un viņš ne ar vienu nedalās! Viņš ir riebīgs!” – “Jā, bet, ja es tagad viņam pašam dzirdot teiktu “viņš ir skopulis”, tas viņu iesprostotu šajā skopuļa lomā – brālis tiešām arī turpinātu nedalīties un pat neapdomātu citu variantu. Tagad es esmu, visiem dzirdot, pateikusi: “Tas ir brāļa popkorns, viņš var izlemt dalīties un viņš var arī izlemt nedalīties. Mēs visi esam pieredzējuši, ka viņš ir dāsns un prot un grib iepriecināt citus, it īpaši, ja viņam laipni palūdz.” Tagad viņš ir dzirdējis apstiprinājumu, ka viņš spēj būt jauks, ka popkorns tiešām ir viņa, ka viņš drīkst izlemt pats, pārējie ir dzirdējuši atgādinājumu par laipnu palūgšanu – tagad visiem ir izvēle.” Dēls piekrita manam skaidrojumam ar: “Ā, nu jā.”
Brīnumainā kārtā, kas man it nemaz nešķita brīnums, bet loģiska notikumu attīstība – māsas mīļā veidā palūdza un arī brālis pats izlēma pacienāt visus, jo viņam bija iespēja izlemt, nevis tika ielikts riebekļa lomā, kurā viņam arī atbilstoši būtu jārīkojas, vai tikts piespiests dalīties, kas izraisītu pretreakciju ar nepatiku pret mums visiem. Turklāt, no bērna, kas tikko bija sabozies un dusmīgs viņš kļuva priecīgs un pieskrēja man klāt pastāstīt, ka viņš tomēr padalījies, savukārt, māsa iedevusi viņam pretī vienu košļājamo gumiju. Turklāt, tas nav tikai par šo vienu reizi, tas ietekmēs arī nākotnes situācijas.
Vārdi, ko man patīk lietot, kad bērni viens otru ieliek lomās (“viņš ir”, “viņa nekad”, “viņš vienmēr”), ir “dažkārt” un “dažreiz”. Kas ir pilnīga taisnība un attiecas uz visiem. “Dažreiz viņš grib dalīties un dažreiz nevēlas to darīt. Dažkārt viņa ļoti čakli sakārto istabu un dažkārt viņai nepieciešams pamudinājums vai palīdzība. Jā, dažreiz viņš tiešām lēni ģērbjās, bet esmu redzējusi, ka viņš sataisās zibensātrumā.” Tas ļoti atbrīvo un dod izvēles iespējas. Arī tam bērnam, kurš to saka par citu – tā ir iespēja redzēt, ka neesam iesprostoti, ka katrs dažādos apstākļos var rīkoties atšķirīgi.
Bet kā tad ir ar labi domātajām lomām? Piemēram, viņš ir mūsu talantīgais mākslinieks, mūziķis, sportists, mūsu matemātiķis un valodnieks! Tā patiesi ir - katram ir lieta, kas padodas labāk, cilvēki tiešām mēdz būt ļoti talantīgi kādā jomā, krietni pārspējot citus sev apkārt. Taču jāmācās atbalstīt šis bērns tādā veidā, lai tas nenodarītu pāri citiem ģimenes bērniem. Tas, ka viens brālis neprot peldēt tik graciozi un ātri kā otrs, nenozīmē, ka otram jāatceļ baseina nodarbības, jo “nav jēgas ieguldīt laiku un naudu”. Arī tad, ja viņam tas neizdodas tik izcili, nenozīmē, ka viņš no peldēšanas negūst prieku, atslābumu un labu fizisko formu. Tā ir ar jebkuru lietu. Tas, ka māsai neizdodas tik brīnišķīgi un viegli gleznot kā otrai māsai, nenozīmē, ka jāatmet mākslas nodarbības, jo viņai jau tik labi nesanāk. “Man nesanāk tik labi! Es vairs nekad nezīmēšu!” – “Jā, bet es esmu ievērojusi, ka tev patīk zīmēt, turklāt tev pat izdodas aizvien labāk un labāk. Nav svarīgi, kas māsai sanāk vai nesanāk. Svarīgākais, vai tev pašai tas sagādā prieku.”
Arī paslavēt bērnu, kas ir acīmredzami talantīgs kādā jomā, var tādā veidā, lai tas nav uz citu bērnu rēķina.
“Oho, šis gan tev ir izdevies brīnišķīgs darbiņš! Tu droši vien lepojies ar sevi! Es redzēju, cik daudz tu esi trenējies, lai sanāktu tik glīti. Un paskat, te pat ir izrotāta maliņa!”
Iedziļinoties darbā, ļoti konkrēti, pastāstot, ko redz vai dzird un ko novēroja procesā, dod daudz vairāk visiem bērniem – gan tam, kurš ir veicis konkrēto darbu, gan tiem, kas to dzird. Tas nav vienkārši: “Oho, tu nu gan esi mūsu vistalantīgākais mākslinieks/matemātiķis/sportists!” Tā ir iedziļināšanās, paša bērna ieguldījuma pamanīšana, piemēra došana pārējiem par to, kāds darbs nepieciešams, lai izdotos aizvien labāk. Ja slavē tukši, tad tas draud ar to, ka atkal ieliekam kādu bērnu lomā. Šī loma ģimenē tiek aizņemta, uz to citi nemaz vairs nepretendē vai arī tiek izraisīta lieka sāncensība, ja otrs izvēlas pārspēt pirmo. Tas var izraisīt arī atklātu vai slēptu nepatiku pret brāli vai māsu par to, ka viņu ceļ debesīs. Arī, bērniem pieaugot, šī sāncensība var turpināties caur to, ka visu laiku neapzināti turpina sacensties un kaut ko pierādīt. Algas, statusa, mājas, ceļojumu vai kādā citā ziņā, jo tas talantīgas ģimenes lepnums un mīlulis jau kaut kur iekšēji kremt vēl aiz vien! Lai arī tas var uzlikt augstāku sasniedzamo latiņu un līdz ar to arī it kā labāku dzīves kvalitāti, tomēr to var sasniegt arī caur patiesu prieku vienam par otru, caur piemēru, atbalstu un komandas darbu, nevis caur cīņu visas dzīves garumā.
Vēl kāda būtiska lieta, ko vēlos minēt pie lomām, ir tas, ka saucot vienu bērnu nevis viņa vārdā, bet piešķirtajā apzīmējumā, piemēram, “tā čīkstētāja”, tiek it kā oficiāli dota zaļā gaisma šī bērna pazemošanai un noniecināšanai. Kļūst vieglāk darīt pāri, jo bērns tiek depersonificēts – vairs nešķiet, ka kādu aizvainoju, jo “tā jau ir čīkstētāja”, nevis mana māsa. Šī ir lieta, kurai jāpievērš nopietna uzmanība un jāizskauž tiklīdz kaut kas tāds parādās.
Apdomājiet, kā ir jūsu ģimenē – vai kāds ir samierinātājs, nevīžīgais, atbildīgais, bailīgais, jautrais? Īpaši tad, ja šīs lomas veidojas pretstatos, piemēram, stiprais un vājais, apzinīgais un izklaidīgais. Ja lietas, kuras mēs darām, kaut kā vēl var mainīt, tad lomas, kurās tiekam ielikti ārējā izskata ziņā vai citā veidā, kas no mūsu darbības tiešā veidā nav atkarīgas, ir īpaši sāpīgas. Piemēram: “Tu nu gan esi mūsu ģimenes skaistule!” Kādas lomas atliek pārējiem bērniem, ja viņa ir skaistule? “Tu esi skaistā māsa, bet tu gudrā.” Sāpīgas lomas abām, netaisnīgas. Un tās pilnīgi nekādā veidā neveicinās labu attiecību veidošanos māsu starpā. Tāpat kā “tu esi sportiskais, bet tu gudrais”. Patiesībā prieku un labsajūtu no sportiskām aktivitātēm var gūt arī tas, kurš nav izcils sportā, bet matemātikā gandarījumu var gūt atrisinot kaut ko un nonākot līdz pareizai atbildei, pat tad, ja kāds cits to spēj paveikt trīsreiz ātrāk.
Nedz paši veiciniet lomu ieņemšanu, nedz ļaujiet citiem cilvēkiem bērnu tajās likt, atceroties, par maģisko vārdu “dažreiz” – “jā, viņš dažreiz tiešām ir ļoti apzinīgs, bet citkārt ļaujas arī nebēdnīgam noskaņojumam.” Tas ir atbrīvojoši.
Domāju, ka katram no mums būtu kāds stāsts par bērnības lomām un kā tās ir ietekmējušas toreiz vai turpina ietekmēt. Es atceros vienu notikumu, kas man spilgi iesēdies atmiņā netaisnības sajūtas dēļ. Mani vecāki bija šķīrušies. Kādu dienu tētis atbrauca ciemos un aizveda mani ar brāli uz tirgu pie konfekšu stenda, kurā ļāva mums izvēlēties visu, ko vien vēlamies. Es paņēmu vienu šokolādi. Vidēja lieluma. Brālis grāba pilnām saujām, bez aiztures, tiešām visu, ko vien varēja noturēt rokās. Turklāt, jo vairāk viņš grāba, jo izteiktāka man bija sajūta, ka es nedrīkstu tā darīt, jo tētim būs daudz jāmaksā, jo tāpat jau daudz paņemts, jo šādi uzvesties nav pieņemts. Sāpīgais moments bija tas, ka tētis tā tam arī ļāva palikt. Es ar vienu šokolādi, brālis ar saldumu maisu. Tētis un arī brālis vēlāk man teica: “Tu pati nepaņēmi,” nevis, piemēram, iedrošināja procesā ar vārdiem: “Tu arī drīksti ņemt vairāk!” Tā, protams, ir taisnība – pati nepaņēmu, taču es biju bērns un man šāda mācībstunda toreiz bija par smagu. (Man šobrīd nav aizvainojuma pret viņiem abiem, jo brālis bija mazs un tētis ar savām tābrīža zināšanām nemācēja labāk novadīt situāciju.) Atceros tās pretrunīgās sajūtas. Būtībā tiku sodīta par to, ka biju atbildīgā, kārtīgā, apdomīgā māsa. Savukārt, brālis tika apbalvots par savu negausību un nerēķināšanos ar citiem. Tas tiešā veidā izrietēja no lomām, kas mums tika piešķirtas un ko paši arī bijām uzņēmušies. Ja viena loma aizņemta, tad jāņem pretējā. Ja esmu pieņēmusi, ka tā ir mana loma, tad es neuzdrīkstos no tās izkāpt… Turklāt, iekšēji tiek saglabāta nepatika pret brāli vai māsu, un šī nepatika var ik pa laikam tikt izgāzta uz viņu.
Ir vērts padomāt, kādas lomas netiešā veidā ir uzliktas jūsu bērniem un kā jūs varat palīdzēt viņiem no tām atbrīvoties, lai viņu patiesā būtība spētu izpausties vislabākajā veidā. Izkāpšana no lomām palīdz gan katram bērnam individuāli, gan savstarpējām brāļu un māsu attiecībām.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
