Nu jau ir pagājuši pieci gadi, kopš mūsu ģimenei pēdējo reizi pievienojās jauns mazulis (mums ir pieci bērni ar mazu vecuma starpību). Šis laiks lēnām sāk izplēnēt no atmiņas, bet, kamēr vēl atceros, nolēmu padalīties ar dažām atziņām, kas var noderēt citiem. Ja nāk prātā vēl kaut kas, droši raksti klāt komentāros.
- Ja atvasēm ir maza vecuma starpība, tad liela ir iespējamība, ka vecākais bērns īsti nesaprot, ko patiesībā nozīmē vārdi “tev būs māsiņa vai brālītis”. Tas var būt pārāk abstrakti, tāpēc ir labi jau iepriekš ciemoties pie draugiem un paplašinātās ģimenes, kur var redzēt, kā tad izskatās zīdainis, ko viņš dara, kā ēd, kā raud, kā guļ. Ja tādas iespējas nav, tad vismaz skatieties grāmatiņas ar mazuļiem, multfilmas, kā arī vērsiet bērna uzmanību uz ratiņiem un mazuļiem tajos, ejot pastaigās. Noteikti nevajadzētu solīt, ka bērns ar mazuli drīz varēs spēlēties - tā vēl diezgan ilgu laiku nebūs taisnība.
- Lielās izmaiņas (pārvākšanos, bērnudārza gaitu uzsākšanu, pārvākšanos no vecāku guļamistabas uz pašam savu) centieties plānot trīs mēnešus pirms vai trīs mēnešus pēc tam, kad piedzimis mazulis. Tas ir pietiekams laiks, lai bērns nesaistītu mazuļa ienākšanu ģimenē ar šīm pārmaiņām: “Brālis piedzima un es vecākiem vairs neesmu tik svarīgs, tāpēc man tagad ir jāiet bērnudārzā uz visu dienu, kamēr mamma visu dienu ir kopā ar viņu…” Dzīve ir dzīve un ne vienmēr izdodas šis ideālais scenārijs, tāpēc lieki nevainojiet sevi, ja tomēr nespējat noorganizēt to, ka lielās izmaiņas notiek trīs mēnešus pirms vai trīs mēnešus pēc dzemdībām, vienkārši ņemiet šo laika posmu vērā, ja ir tās ir lietas, ko varat pabīdīt un kaut kā ietekmēt. Lieta, ko noteikti nevar ietekmēt un jādara, tad, kad tā notiek - podiņmācība. Ja vecākais bērns ir nobriedis tai, tad nav jāgaida kāds īpašāks laiks. Tas notiek tad, kad tas notiek un labāk ķert izdevību.
- Pirms piedzimst mazulis, svarīgi, lai vecākais bērniņš sāk veidot ciešāku saikni ar vēl kādu pieaugušo, jo pēc tam nebūs tā, ka mamma vienmēr fiziski spēs atsaukties visām vajadzībām. Viens no veidiem, kā šādu saikni veidot, ir piemēram, iziešana pastaigā ārā bez mammas kopā ar kādu citu (tēti, omi, opi, aukli, kaimiņieni) - tas mēdz darboties daudz labāk, nekā tad, ja mēģina stiprināt saikni, kad turpat blakus tai pat telpās ir mamma, kas visu laiku ir redzeslokā. Arī pašai mammai nekāda īstā atpūta nesanāk šādā gadījumā, jo bērns visu laiku turpina skriet pie viņas. Vēl saikni ar citu cilvēku var stiprināt caur paspēlēšanos, kopīgu grāmatu lasīšanu vai kopīgu ēšanu. Arī iesaistīšanās vakara rituālos (sākotnēji ne pašā gulētlikšanā, bet tieši rituālos): palīdzēt uzvilkt pidžamu, iztīrīt zobus, lasīt vakara pasaciņu, ielikt vannā. Runājot par vannu, ir vērts apsvērt, vai šo rituālu nevajadzētu pārcelt uz rīta cēlienu vai kādu citu laiku, lai pēc mazuļa piedzimšanas vakari nav pārlieku steidzīgi un aizpildīti ar darbībām, kurām vairs nebūs ne laika, ne kapacitātes.
- Ja nav iespējas piesaistīt otru pieaugušo vakaros, tad jaulaicīgi var sākt ieviest audio pasakas, lai bērns pierod, ka arī šāda pasaka var būt daļa no rituāla, un pēc tam, kad mazulis būs piedzimis, mamma var uz brīdi vairāk pieslēgties zīdaiņa vajadzībām.
- Vēl var ieviest kādu nakts mīļmantiņu, taču pieiet tai nevis no tās puses, ka “zaķītis tevi naktī sargās”, bet taisni otrādi: “Zaķītis agrāk gulēja veikalā kopā ar saviem draugiem, tagad jaunajās mājās viņam dažreiz naktī ir bailīgi un skumīgi. Vai tu varētu viņu naktī sargāt un mīļot?” Tas darbojas daudz efektīvāk, jo mierinot citus, savas bailes kaut kā atkāpjas. Līdzīgi, kā varbūt vieniem pašiem tumšā ielā būtu neomolīgi iet, taču, kad pie rokas ir bērns un jūtamies par viņu atbildīgi, pašu bailes atkāpjas, jo esam tie, kas sargā mazo.
- Ja līdz šim vecāko bērnu gulēt ir likusi tikai mamma, tad var sākt praktizēt to, ka dažreiz viņu liek gulēt tētis (vai cits uzticams pieaugušais). Jā, var gadīties, ka tas nenotiek tik raiti un vienkārši, kā tas ir bijis ar mammu, taču tam nav jābūt mērķim - nolikt gulēt tieši tāpat. Pat, ja bērns raud ar citu pieaugušo, galvenais, lai šis pieaugušais ir pacietīgs, empātisks un mīļo un mierina bērnu. Ja šāds cilvēks ir blakus, tas nav tas pats, kas atstāt bērnu vienu pašu raudam. Kad mazulis piedzimst, tad pēc pieredzes gan varu teikt, ka dažkārt zīdaini ir vielgāk iemidzināt partnerim, bet vecāko tieši mammai, jo zīdainim sākumā mēdz būt arī vienalga, ar ko viņš aizmieg, bet vecākais bērniņš pastiprināti pieprasa kontaktu un vecos, ierastos rituālus tieši pēc jaunākā brāļa vai māsas piedzimšanas. Un, ja pa dienu patiesi sanāk mazāk pievērsties vecākajam bērniņam, tas var būt tāds jauks laiks, kad atjaunot saikni, parunāties, samīļoties un atslābt. Tāpēc varbūt nevajag uzreiz pēc dzemdībām pārslēgties uz to, ka obligāti midzināšana jāveic kādam citam, bet gan drīzāk radināt pie tā, ka dažreiz tā ir mamma, bet dažreiz tētis, ome vai aukle.
- Kad mazulis jau ir piedzimis, nav viena likuma, pēc kura vadīties, pie kura skriet pirmā un mierināt, kad raud abi. Tas vienmēr ir dažu sekunžu lēmums, kad ātri jāizsver - kuru izdosies nomierināt ātrāk un vieglāk, kuram būs jāpievēršas ilgāk? Tāpat ir ar vakara gulētlikšanu- dažkārt vieglāk un ātrāk sākumā ir nomierināt vecāko bērnu, kurš varbūt būtu turpinājis ilgi un skaļi raudāt, ja kāda viņa vajadzība šajā mirklī ātri netiktu apmierināta.
- Kad mazulis ir piedzimis, labi, ja pirmā satikšanās un iepazīšanās notiek tad, kad vecākais bērns ir izgulējies, paēdis un kopumā labā noskaņojumā. Iepazīšanās mirklī labāk, lai vecāku rokas ir brīvas, t.i., mazulis ir nolikts blakus gultā, bet vecāki ir pieejami, lai apsakautu un samīļotu vecāko bērnu. It īpaši tas ir svarīgi, ja dzemdību dēļ bērns vairākas dienas nav saticis mammu. Tad kopā ar vecākiem var iepazīties, maigi pieskarties zīdainim.
- Brīnišķīgs veids, kā dot uzmanību vecākajam bērnam šajā laikā, ir zīdaiņa aprūpes laikā, runāt ar viņu par lielo māsu vai brāli. Piemēram, maina autiņbiksītes mazajam, veidojot ar viņu acu kontaktu, bet paralēli stāsta par to, ko šobrīd dara māsa: “Elizabete tagad spēlējas ar savām pelēm, viņa ļoti uzmanīgi tās sēdina krēslos pie galda un lej tām krūzītēs tēju.” Šis ir veids, kā dot uzmanību abiem bērniem vienlaicīgi, turklāt vecākie bērni mēdz kļūt patiesi laimīgi, ka viņi tiek pamanīti un par viņiem tiek stāstīts mazulim. Tas nekas, ja viņi drusku uz šo brīdi arī sāk vairāk izpausties - viņi priecājas būt redzēti.
- Ja lielākais brālis vai māsa pēkšņi arī grib tēlot mazuli, tad nebaidieties no tā un ļaujieties šīm “bēbīšspēlēm”. Tas neko ļaunu nenodarīs, bērns neregresēs, taču ar ietīšanu vakarā pēc vannas dvielī kā mazuli vai pašūpošanu un panēsāšanu rokās tiks dots daudz uzmanības, kas šajā posmā bērnam ir īpaši svarīgi. Atceros, kā vecākajam dēlam bija vajdzīgs knupītis pēc brāļa dzimšanas. Mēs tam ļāvāmies.
- Bieži vien uzreiz pēc brāļa vai māsas dzimšanas vecākie bērni nemaz neizrāda tipiskas greizsirdības izpausmes, bet var gadīties, ka parādās vairāk kliegšanas, dusmu, lielo emociju izlāžu mirkļu, kas šķietami vispār nav saistītas ar mazuļa dzimšanu… taču tām ir saistība. Tāpat kā vecāki ir piedzīvojuši un varbūt turpina piedzīvot stresu, kas ir saistīts ar šīm milzīgajām pārmaiņām, arī bērni to piedzīvo. Atceros, ka tad, kad piedzima dvīņi, emocionālāki bija visi, bet visnegaidītāk mums šķita tas, ka arī vecākais dēls, kuram toreiz bija 7,5 gadi, sāka daudz agresīvāk runāt ar mani, kas viņam vispār nav bijis raksturīgi nedz pirms, nedz pēc šī pārejas posma. Tas, kas ir būtiski - parādīt bērnam, ka saprotat, cik grūts šis posms ir arī viņam. Dot balsi visām viņa emocijām. Pat tad, ja vecuma starpība ir tik maza, ka vecākais bērniņš vēl nerunā. “Es zinu, ka tev šobrīd ir grūtāk. Mēs vairs nevaram kopā spēlēties kā agrāk… Man un tētim tagad ir mazāk laika, lai būtu tev klāt. Tu esi dusmīgs uz mazo brāli. Lai arī esmu priecīga par mazo brālīti, arī man ir skumīgi, ka mums vairs nav kopīgo pastaigu diviem vien.” Nebaidieties, ka bērns pats var teikt arī ļoti riebīgas lietas par mazuli, jo, lai labās attiecības varētu sākties, sākumā ir jāļauj iziet ārā visām dusmām, vilšanās sajūtai, skumjām… Izrunāšana ārā arī dod sajūtu bērnam, ka mani patiesi saprot. Nepietiek, ka jūs zināt, ka viņam ir grūti, svarīgi ir to pateikt - redzat, zināt, saprotat.
Lai mierpilni!
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
