Kāpēc bērni čīkst?

🔸Pirmkārt, atbilde uz šo jautājumu var būt kādā pamatvajadzības neapmierināšanā. Vai bērns ir izgulējies? Vai ir paēdis? Vai viņam nekas nesāp? Jāatcerās, ka ne vienmēr bērns jums mācēs pateikt, ka viņam kaut kas sāp - nāk zobi, augšanas sāpes, galvassāpes, vēdersāpes. Vēl mēdz būt, ka bērns niķojas, mēs nevaram saprast, kāpēc - un nākamajā dienā, piemēram, ir acīmredzamas saaukstēšanās pazīmes - bērns to juta jau iepriekšējā dienā, taču tas vēl nebija redzams.

🔸Vai nav pārāk ilgs ekrānlaiks? “Pārāk ilgs” - ir viegli sasniedzama robeža maziem bērniem. Tas mēdz ļoti notrulināt domāšanu, uztveri, samazina uzmanības noturību - ja smadzenēs ir “migla”, tad ir viegli kļūt čīkstulīgam.

🔸Kāds ir bērna uzturs? Vai 2/3 ir augļu un dārzeņu? Vai tas ir pilnvērtīgs? Arī pieaugušajiem, ēdot bulkas, cukuru, pusfabrikātus kļūst grūtāk domāt, mazinās enerģija. Ar bērniem ir tāpat, tikai viņiem tas izpaužas vēl spēcīgāk.

🔸Vai bērnam ikdienā tiek pietiekami pievērsta uzmanība? Un vai šī uzmanība ir kvalitatīva? Ja nav laika piesēst ar bērnu lasīt grāmatas un rotaļāties, tad šo kopīgo laiku mēs varam iegūt, iesaistot bērnu mūsu ikdienas darbībās: kopā gatavot vakariņas, kopā noslaucīt putekļus, salikt mazgāties veļu. Jā, tas ir lēnāk, nekā pašiem, taču, darot kādu darbu kopīgi, sarunas raisās ļoti dabiski, bērni mācās darīt kaut ko praktisku, turklāt arī tā mēs varam veltīt uzmanību, kad šķietami nav laika. Vēl būtiski - noliksim savus telefonus, kad esam ar bērniem. Mēs, runājot pa telefonu vai esot iegrimuši FB un IG, fiziski esam blakus, taču patiesībā esam ļoti tālu un neaizsniedzami. Vairāk par šo tēmu rakstā Vecāki ekrānos.

🔸Vēl  - dažkārt bērns ir “iemācīts”, ka tieši šādā veidā var tikt pie kārotā. Ja palūdzot, nekas nenotiek, bet ilgi čīkstot tomēr ir iespēja tikt pie multenēm, tad mācība ir rokā! Tāpēc iesaku, pirmkārt, būt konsekventiem (ja nē, tad nē un spējiet to izturēt) un, otrkārt, vienmēr padomājiet - vai jūsu aizliegums tiešām ir racionāls. Vai tas ir kaut kas tāds, ko, ļoti lūdzot un čīkstot, bērns tomēr varēs dabūt? Ja kaut drusciņ drīkst, tad kāpēc pa vidu vajag cīņu ar aizliegumiem, čīkstēšanu un raudāšanu? Un atcerieties, ka vecākiem jābūt vienotiem savās nostājās- lai nav tā, ka to, ko neļauj mamma, var izčīkstēt no tēta un otrādāk.

🔸Nekušini bērnu un ļauj viņam just emocijas, ļauj raudāt, tad, kad viņš to vēlas. Mums kā pieaugušajiem mēdz būt grūti klausīties kā bērns raud un gribas pēc iespējas ātrāk to pārtraukt ar “beidz raudāt”, “viss taču ir kārtībā” un “še konfekte”... Vita Kalniņa brīnišķīgi papildināja: “Čīkst tie, kuriem vecāki neļauj izraudāties, lai atslābtu pa īstam. Nemitīgi tiek darīts viss, lai neraud, bet bērna vajadzība pēc emociju pārstrādes un atslābuma tiek kavēta. Šie bērni čīkst nepārtraukti.”

🔸Autonomija. Lielāko daļu lēmumu mēs pieņemam bērna vietā. Citreiz tas kļūst neizturami nospiedoši - nav brīnums, ka gribas protestēt un čīkstēt. Domājiet, kur un ko vēl varētu ļaut bērnam izlemt pašam. Tas noteikti uzlabos attiecības.

🔸Arī svaigs gaiss, pastaigas un kustības dara brīnumus- galvas izvēdināšana un vides maiņa palīdz ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem.

 

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentē