Iespējamie iemesli čīkstēšanai
🔸Kāda neapmierināta bērna pamatvajadzība. Vai bērns ir izgulējies? Vai ir paēdis? Vai bērna uzturs ir sabalansēts un pilnvērtīgs? Vai bērns jūtas droši fiziski un emocionāli? Vai jūtas mīlēts un pieņemts tāds, kāds ir? Vai ir vesels?
🔸 Sāpes. Ne vienmēr bērns spēs pateikt, ka viņam kaut kas sāp – augšanas sāpes, galvas sāpes, vēdersāpes. Nāk zobi - pēdējie piena zobu dzerokļi kā reiz mēdz šķilties ap 2,5 gadu vecumu, kad jau ir aizmirsies par zobu šķilšanās radīto diskomfortu. Mēdz gadīties arī tā, ka bērns čīkst un niķojas it kā bez iemesla, bet nākamajā dienā ir acīmredzamas saaukstēšanās pazīmes - bērns to juta jau iepriekšējā dienā, taču tas vēl nebija redzams un saprotams no malas.
🔸Bērnam netiek ļauts paust savas emocijas. Arī tad, ja pieaugušajiem pasaka “nomierinies”, tad, pat ja ārēji kļūst mierīgi, iekšējās emocijas nebeidz mutuļot. Bērniem arī pēc “beidz raudāt”, “viss taču ir kārtībā” un “še - konfekte” var ārēji nomierināties, bet patiesā vajadzība nav tikusi apmierināta un nav bijusi iespēja atslābt pa īstam. Ja nemitīgi tiek darīts viss, lai neraud, tad bērna vajadzība pēc emociju pārstrādes un atslābuma tiek kavēta un bērns nepārtraukti čīkst.
🔸Vai bērnam ir iespēja pieņemt lēmumus? Lielāko daļu lēmumu pieaugušie pieņem bērna vietā. Citreiz tas kļūst neizturami nospiedoši - nav brīnums, ka gribas protestēt un čīkstēt. Bērns ir pārāk mazs, lai izlemtu tik lielas lietas, kā, piemēram, kur šonedēļ braukt brīvdienās, vai mamma rītā drīkst iet uz darbu vai kāds mājdzīvnieks būs piemērots ģimenei, bet jādomā, kuras ir mazās ikdienas lietas, ko tomēr ļaut izlemt un arī ļaut darīt pašam bērnam. Izvēli nevajag arī pārlieku plašu, kas atkal var kļut pārāk nospiedoši (overwhelming – tas ir īstais vārds, ko gribu te lietot, bet nevaru piemeklēt latviski), bet gan – ko tu labāk gribētu ēst brokastīs: vārītas olas vai auzu putru? Vilksi bikses ar krabīšiem vai ar ežiem?
🔸Vai nav pārāk ilgs ekrānlaiks? “Pārāk ilgs” - ir viegli sasniedzama robeža maziem bērniem. Tas mēdz ļoti notrulināt domāšanu, uztveri, samazina uzmanības noturību - ja smadzenēs ir “migla”, tad ir viegli kļūt čīkstulīgam. Ir dažādi ekspertu ieteikumi, cik bērns drīkst pavadīt ikdienā pie ekrāniem, taču visprecīzāk to parādīs pats bērns - to tiešām var redzēt pēc čīkstēšanas, miegainības, neko negribēšanas darīt, zemākas uzmanības noturības uz kādiem darbiņiem, vēlmi tikai skatīties televizoru vai spēlēt planšetē spēles un neko citu, skaļiem protestiem, ja neatļauj skatīties multfilmu vai nespēju apstāties – bija noruna par trim īsajām filmiņām, bet bērns pēc trešās tik skaļi protestē, ka nevar saprast, ko vispār darīt. Tās visas ir skaidras zīmes, ka ir par daudz, un ir jādomā par ekrānlaiku mazināšanu vai uz kādu laiku atteikšanos no tiem vispār.
🔸Vecāki ekrānos. Bērniem ir grūti izturēt sajūtu, kad mamma vai tētis fiziski ir blakus, bet emocionāli ir ļoti nepieejami. “Te viņa ir, bet nereaģē uz mani!” Arī pēkšņās pārmaiņas sejā ir ļoti mulsinoši – tētis tikko spēlējās, runājās, skatījās uz bērnu un pēkšņi ir pilnībā mainījusies viņa sejas izteiksme. Tas bērnam var būt ļoti satraucoši - pieaugušais “izslēdzas” un bērns to nesaprot. Bērni šajā mirklī sākumā dažādos veidos mēģina pievērst sev uzmanību, taču, ja pieaugušais ir “telefonā”, tad bērns tiek ignorēts... Bērns vai nu viļās un saprot, ka viņa centieniem nav jēgas, vai nu arī kļūst nepacietīgāks, uzstājīgāks, skaļāks, sāk pārbaudīt visas iespējamās robežas – vai tētis “nepamodīsies” arī tad, ja tagad darīšu to, ko parasti nedrīkst? Ir kāds eksperiments, ko sauc “Still face experiment” (iesaku noskatīties šo video Youtube, veltot tam nepilnas 3 minūtes sava laika) - tajā mamma ar bērnu komunicē un tad pēkšņi viņa maina sejas izteiksmi un pilnībā nereaģē uz mazuli. To no malas pat ir sāpīgi skatīties, taču tas notiek visu laiku praktiski katrās mājās – brīdī, kad vecāki pievēršas ekrāniem. Vēl bīstamība ir tajā, ka bērni redz, cik, piemēram, priecīgi kļūst vecāki, paņemot telefonu, bet, kad pagriežas atkal pret bērnu, sejas izteiksme nav tik laimīga - tas dod sajūtu, ka telefons ir kaut kas daudz svarīgāks par bērnu. Patiesībā, neatkarīgi no tā, vai sejas izteiksme kļuva priecīga vai pēkšņi skumīga, ir vērts bērnam pastāstīt, kas tieši šīs emocijas izraisīja, bet kopumā labi ieviest savā ikdienā laiku, kad telefoni ir nolikti nost un var būt pilnībā klātesoši saviem bērniem un partneriem.
🔸Vai bērnam ikdienā tiek pietiekami pievērsta uzmanība? Vai šī uzmanība ir kvalitatīva? Ja nav laika piesēst ar bērnu lasīt grāmatas un rotaļāties, tad šo kopīgo laiku var iegūt, iesaistot bērnu ikdienas darbībās: kopā gatavot vakariņas, kopā noslaucīt putekļus, ielikt mazgāties veļu. Tas ir laikietilpīgāk, nekā darot vieniem pašiem, taču, darot kādu darbu kopīgi, sarunas raisās ļoti dabiski, bērni mācās darīt kaut ko praktisku, turklāt iespējams veltīt uzmanību, kad šķietami nav laika.
🔸Dažkārt bērns ir “iemācīts”, ka tieši šādā veidā var tikt pie kārotā. Ja palūdzot, nekas nenotiek, bet ilgi čīkstot tomēr ir iespēja tikt pie konfektēm, tad mācība ir rokā! Tāpēc, pirmkārt, svarīga ir konsekvence (ja nē, tad nē un, ja nekad nedrīkst spēlēt futbolu istabā, tad nedrīkst arī tad, kad pašiem ir slinkums iet ārā) un, otrkārt, vienmēr jāpadomā - vai aizliegums tiešām ir racionāls. Vai tas ir kaut kas tāds, ko, ļoti lūdzot un čīkstot, bērns tomēr varēs dabūt? Ja kaut drusciņ drīkst, tad kāpēc pa vidu vajag cīņu ar aizliegumiem, čīkstēšanu un raudāšanu? Kā arī vecākiem jābūt vienotiem savā nostājā - lai nav tā, ka to, ko neļauj mamma, var izčīkstēt no tēta un otrādāk.
🔸Vai pietiekamā daudzumā ir kustības un svaigs gaiss? Svaigs gaiss, pastaigas un kustības dara brīnumus - galvas izvēdināšana un vides maiņa palīdz ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem. Kustības droši var izmantot balansa atgūšanai, piemēram, ja bērns niķojas un atsakās pārvilkt pidžamu. Tas, ko klasiski gribētos pateikti, ir: “es jau tev pirms pusstundas teicu, ka jāģērbjas” un “apģērbies, savādāk šodien ciemos neiesim,” bet ir vērts pamēģināt iesaistīt kustības un teikt, piemēram: “Uzspēlēsim ģērbšanās spēli! Trīs reizes palecamies un tad novelkam krekļiņu. Tagad trīs reizes pietupjamies un novelkam bikses!”
Patiesībā ir tik daudz iemeslu, kāpēc bērns varētu čīkstēt. Taču tas nekad nav tāpēc, lai vienkārši "kristu mums uz nerviem".
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
