Es esmu dzirdējusi, ka vecāki speciālistiem uzdod tādus jautājumus, kā “No kura vecuma bērnu var sākt sist?”… Bet uz jautājumu, vai sievai arī sistu, ir dzirdēta atbilde, ka sievai jau nevar, jo viņa taču ir pieaugusi… tātad mazos, nepieaugušos un vājos drīkst sist?! Diemžēl, pēriens ir daudzu cilvēku viena no automātiskajām reakcijām uz bērna nepaklausību - šajā sakārā un arī tāpēc, ka gadrīz trešdaļa Latvijas sabiedrības bērnu audzināšanā izmanto fizisku sodu un teju puse uzskata, ka dažās situācijās ir normāli bērnu fiziski sodīt (informācija no Centrs Dardedze), tad vēlējos šeit uzrakstīt vismaz par vienu no aspektiem - “fizisks sods un smadzenes “- ko par to saka grāmatas “No-Drama Discipline” autori, balstoties uz neirozinātniskiem pētījumiem:
“Pēršana ir neproduktīva, ja vēlamies ar bērnu veidot cieņpilnas attiecības, un gribam, lai viņi saprot to, ko vēlamies tiem pateikt. Tāpat kā pēršana, arī bērna izolēšana, kaunināšana, biedēšana, izkliedzot draudus un cita veida verbāla vai psiholoģiska agresija ir piemēri disciplinēšanas metodēm, kas traumē bērnu prātus, pat ja vecāki fiziski bērnus nesoda. Tāpēc mēs rosinām izvairīties no jebkādas disciplinēšanas pieejas, kas ir agresīva, izraisa sāpes vai bailes. Pirmkārt, šāda veida pieejas ir neproduktīvas. Bērna uzmanība no savas uzvedības tiek novirzīta uz aprūpētāja reakciju, līdz ar to bērns vispār vairs nedomā par savu rīcību. Tā vietā bērns domā tikai par to, cik ļauni un netaisnīgi ir vecāki vai pat cik tie ir biedējoši. Līdz ar to šāda vecāku reakcija pilnībā sagrauj abus disciplinēšanas mērķus - mainīt uzvedību un palīdzēt attīstīties smadzenēm - bērnam tiek atņemta iespēja domāt par savu uzvedību, just vainu vai nožēlu.
Vēl viena problēma ar pēršanu ir tas, kas notiek ar bērnu psiholoģiski un neiroloģiski. Smadzenes interpretē sāpes kā draudus. Līdz ar to brīdī, kad vecāki fiziski soda bērnu, bērns saskaras ar neatrisināmu bioloģisku paradoksu. No vienas puses mēs visi esam dzimuši ar instinktu meklēt palīdzību un aizsardzību pie saviem aprūpētājiem, kad esam ievainoti vai nobijušies. Taču mirklī, kad mūsu aprūpētāji ir arī sāpju un baiļu AVOTS, tas ir ārkārtīgi mulsinoši bērna smadzenēm. No vienas puses bērnā ir spēcīga vēlme izvairīties no aprūpētāja, kas dara pāri, taču no otras puses bērns izjūt vilkmi pie aprūpētāja, meklējot drošību. Līdz ar to, brīdī, kad vecāki ir sāpju un baiļu avots, smadzenes kļūst dezorganizētas, jo situācijai NAV ATRISINĀJUMA. Mēs to saucam par dezorganizētu piesaisti. Stresa hormons kortizols, kas izdalās šādā dezorganizētā iekšējā stāvoklī, var provocēt ilglaicīgu negatīvu ietekmi uz smadzeņu attīstību. Skarbi un smagi sodi var novest pie ļoti nopietniem smadzeņu bojājumiem.
Vēl viena problēma ar pēršanu ir tāda, ka tā māca bērnam to, ka vecākiem nav efektīvākas disciplinēšanas stratēģijas, kā vien radīt fiziskas sāpes. Tā ir tieša mācība, ko katram vecākam vajadzētu ļoti nopietni apsvērt: vai mēs vēlamies mācīt bērnam, ka konflikta atrisināšanas veids ir izraisīt fiziskas sāpes, īpaši pret kādu, kas ir neaizsargāts un nespēj cīnīties pretī?”
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
