Ko darīt, ja mazulis met zemē ēdienu?

Lai arī, cik man pašai jocīgi tas neliktos, tieši šis jautājums ir man visbiežāk uzdotais. Neviens neatkārtojas tik bieži kā šis, līdz ar to - ziniet, jūs un jūsu bērns ne tuvu neesat vienīgie! 

Pirmkārt, paraugieties uz ēdiena mešanu zemē no bērna skata punkta! Viņi to nedara tāpēc, ka jūs vai ēdienu neciena. Viņi nesaprot, kādas ir pieņemtās uzvedības normas - patiesībā tās, viņiem ir vienaldzīgas. Tas, kas viņiem tiešām patīk - ir pētīt! Un, lielākoties, tieši to viņi arī dara, metot zemē ēdienu, pēta! Pēta, kā tas nokrīt zemē, kāda ir skaņa, kā tas izskatās, kāda ir mūsu reakcija. Vispār jebkura “robežas testējošā” uzvedība (es nedomāju, ka ēdiena nomešana tiešām ir robežu testēšana) ir arī JAUTĀJUMS. Jautājums mums  - vai tu man to ļausi? Vai mēs tā darām? Un tieši tā arī jāreāģē kā jau uz jautājumu - ar skaidru atbildi: “Es tev neļaušu mest lejā. Burkānam jāpaliek uz galda.” Lai uz vēlmi nomest ēdienu lejā spētu laicīgi  noreāģēt, mums ir jābūt arī tam gataviem - tātad viss nepieciešamais ēšanai ir blakus un paši tai laikā neesam iegrimuši telefonos, lai varam noķert to jautājošo skatienu pirms bērns rīkojas un paspējam apturēt viņa darbību.

Vēl, protams, bērni met ēdienu lejā tad, kad viņi patiesībā nemaz vairs nav izsalkuši. Tad varm tā arī jautāt: “Vai tu man saki, ka esi paēdis?” Šim jautājumam var pievienot klāt arī kādu žestu, piemēram, paceltas abas plaukstas “pietiek”. Ja bērns ir paēdis, tad viss - liekam nost, neturpinām šo spēli. Ja pēc šķīvja nolikšanas nost, bērns stiepjās pēc ēdiena, tad dodam atpakaļ, bet tad atkal konsekventi liekam tomēr nost, ja turpina mešanu, nevis ēd. Tas pats ar ūdeni - ja speciāli šļaksta, tad noliekam nost. Konsekvence un miers ir tas, kas vajadzīgs no mums - pārsvarā  ēdiena mešana zemē ir tikai fāze, kas lēnā garā pāriet.

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentē