Kā jau pēc dienām, kad ir bijis pilnīgi vai vismaz daļēji izjaukts ritms, kad ir bijuši svētki un arī daudz pozitīvu emociju (dāvanas, svētku mielasts, gaismas, egle, prieki un dziesmas), šodien, mēģinot ieiet atpakaļ ritmā, bērni bija īpaši kašķīgi. Sniegu jā, sniegu nē, konfekšu par maz, multene neīstā, ārā neies, gulēt arī nē. Nu viss ir slikti! Tad vienā šādā mirklī, kad mums vienkārši bija jāģērbjas uz gulēšanu, es izmantoju triku, kas vairāk ir manam prāta stāvoklim, ne bērna, un kas man parasti ļoti labi nostrādā.
Pirms es to stāstu, gribu atgādināt, ka nekādā veidā nemudinu uz vardarbību un šo metodi absolūti aizliegts izmantot dusmās, jo dusmās mēs varam par stipru turēt bērnu, ģērbt ar varu un nejust bērnu. Tāpēc tas vienmēr ir jādara brīdī, kad neesat dusmīgi.
Es sev saku: “Ir ugunsgrēks.” Izklausās jocīgi, es zinu. Ko es ar to domāju? Es domāju, ko es būtu darījusi, ja būtu ugunsgrēks? Piemēram, man ļoti operatīvi jāpaņem bērns, jāiet ārā, mani nevar iztraucēt tas, ka bērns tagad negrib to darīt - mums ir jāiet, “ir ugunsgrēks”.
Ja būtu ugunsgrēks, es ņemtu un ietu ar visu bērnu, neatkarīgi no tā, vai bļauj par to, lai nolieku nost vai viņš negrib nekur iet. Ikdienas situācija, protams, nav ugunsgrēks, tāpēc es bērnu ģērbju, bet ar tieši tikpat nesatricināmu pārliecību.
Ja es sāku ļaut skraidīt prom no ģērbšanās, tad tā ir spēle! Bērns mūk, ķeram, lūdzamies. Es līdz tam praktiski nekad nenonāku. Ja ir laiks ģērbties, tad mēs to darām mūsu ierastajā vietā, parasti ļoti mierīgi, bet dienās kā šīs - “ir ugunsgrēks”, es tevi pieturu, es uzvelku, mēs ejam. Šādās dienās, kā mēs ar vīru smejamies, “nevar uzvarēt” - bērnam kaut kas visu laiku nebūs labi, pat mīļākā manta tiek aizsviesta, ir vispārējs nogurums, ir emocijas, mums jāieiet atpakaļ ritmā, tāpēc es daru, kas ir jādara. Bet vēlreiz atgādinu - ne dusmās! Ja neesam dusmās, tad neko sliktu bērnam neizdarīsim, mēs vienkārši saģērbsimies, mēs vienkārši iesim un sēdīsimies. Tāda noteiktība sevī. Atcerieties, ka tā vecāku noteiktība ir liela miera osta bērnam.
Pēc šī ieraksta savā Instagram profilā, nopublicēju arī video, kurā ir parādīts, kā ģērbjam mazākos bērnus, kad ir normāla ikdienas diena, kad visiem viss ir labi un kārtībā. Šis video izsauca lielu komentāru, vēstuļu un jautājumu gūzmu manā pastkastītē, tāpēc nolēmu arī ielikt to ne tikai "storijos", bet arī izveidot kā ierakstu uz pastāvīgu palikšanu. Te tas būs un zemāk arī mans komentārs. Jau dažu dienu laikā saņēmu arī daudz pozitīvu atsauksmju, cik labi tas ir nostrādājis arī ar bērniem, kas pirms tam tiešām skrējuši prom no ģērbšanās.
Man jau teju gadu pēc viena no Pikler kursu apmācību bloka, dvīņi no prom skrienošiem bērniem ģērbšanās laikā ir pārvērtušies par mierīgiem bērniem, kas mēdz pacīnīties, kurš ģērbsies pirmais. Man šķita, ka it kā jau visu daru - vieta ir konkrēta, runājos, bet tomēr ir nianses, kas nostrādā visas kopā. Mums pagāja divas nedēļas līdz notikas šīs lielās pārmaiņas.
Kursos rādīja plašākas ģērbšanās vietas, bet mājas apstākļos pielāgoju krēslu. Krēsls stāv vienmēr vienā vietā - VIETA NEMAINĪGA. Krēsls ir ideāls ar to, ka bērna un pieaugušā ACU LĪMENIS sakrīt, līdz ar to var SADARBOTIES. Kā arī bērns var pieturēties pie atzveltnes, kad pieceļas kājās. Jebkas, kas tiek darīts, tiek KOMENTĒTS, viss notiek apzināti, nevis “man pēkšņi kāds tikko pārvilka krekliņu pāri galvai”. Bērns NAV KLĒPĪ. Tagad, kad ir sanācis kādreiz ciemos vai steidzoties, paņemt saģērbt klēpī, īpaši izjūtu ieguvumus no ģērbšanas sev pretī. Ja bērns sēž pats, tad viņš labāk jūt sevi, savu ķermeni un līdz ar to arī vieglāk mācās ģērbties pats - nav jākustas, jālokas līdzi pieaugušajam. Ja nav acu kontakta, tad tikai jāklausās, turklāt no aizmugures ģērbjot, ja vispār kaut kas tiek komentēts, to ir grūtāk uztvert, jo cilvēks no mugurpuses vispār sliktāk dzird. Izjūtot sevi, redzot un dzirdot, kas tiks darīts, bērnam ir daudz vieglāk mācīties. Labi, ja piedāvā izvēlēties no diviem apģērbu gabaliem (izvēli var parādīt pat zīdainis, kas ilgāk ar skatienu uzkavējas pie vienas vai citas drēbes) vai izvēlēties kopīgi jau pirms ģērbšanās. Vēl viena svarīga piebilde - BEZ STEIGAS. Steiga visu tikai paildzina, bērns protestā pret steigu var pat noraut tikko uzvilkto zeķi… Par steigšanos man ir bijis ieraksts šeit: Taisies ātrāk, mēs kavējam!
P.S. Es parasti komentēju vairāk, ko daru, nekā vīrs šajā video un vairāk eju uz sadarbību, lai bērns pats pieceļas kājās u.tml., bet es neiejaucos viņu īpašajā kārtībā, šeit tikai atļāvos pafilmēt. Atbildes vīra vietā - austiņas, jo viņš ir sensitīvs uz troksni un vakaros mēdz uzlikt troksni slāpējošas austiņas. Viņš visu dzird un sadarbojas, bet visi trokšņi ir klusāki.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
