Koncentrēšanās

Uzmanības noturība un koncentrēšanās spējas ir tas, par ko vecāki mēdz satraukties. It īpaši, domājot par nākotni, par to, kā bērns skolā vēlāk spēs noturēt uzmanību uz kaut ko. Pārlieku agri par to satraukties nevajadzētu un jāuzticas tam, ka, pat ja vēl 6 gadu vecumā bērns šķiet izklaidīgs, tas nenozīmē, ka gada laikā līdz skolas vecuma sasniegšanai, tas nemainīsies. Smadzenes vēl nobriest un attīstās. Ja 6 mēnešus vecs bērniņš var aizmirst par bumbu, ar ko spēlējās, tiklīdz garām aiziet kaķis, vai arī, 9 mēnešu vecumā, rāpojot pēc grabuļa, pa ceļam ieraugot krāsainu plasmasas glāzīti, aizmirst par grabuli, tad pēc pāris mēnešiem bērns jau spēj noturēt uzmanību uz grabuli, pēc kura rāpo, pat ja pa ceļam ierauga kaut ko citu ne mazāk aizraujošu. Tas notiek dažu mēnešu laikā! Tāpat arī bērna spēja koncentrēties ar laiku pieaug vienkārši tāpat – augot.

Taču, protams, pieaugušie var gan palīdzet, gan arī traucēt attīstīties šai spējai.

 Pastāv tīšā, netīšā un pēctīšā uzmanība. Tīšā – ir jāpiespiežas, nepieciešama gribas piepūle, lai noturētu uzmanību. Netīšā – nav jāpiepūlas, uzmanību kaut kas vienkārši piesaista, piemēram, ieskanas mūzika un galvu automātiski pagriežam tās virzienā. Pēctīšā – sākumā ir bijis nedaudz jāpiespiežas, jāsakoncentrējas, bet tad darbs ir iepaticies, sanāk iestrādāties un gribas piepūle vairs nav nepieciešama, piemēram, grūti ķerties klāt pie mozaikas likšanas, bet tomēr iesāk, tad iestrādājas, darbs iepatīkas un piepūle vairs nav nepieciešama, darbojas jau kā netīšās uzmanības gadījumā.  

Ja bērnam ir daudz košu, pīkstošu, skanošu mantu- tās strādā uz netīšo uzmanību. Bērnam nav jāpiepūla sevi, lai pievērstos šīm lietām. Viņš metas no vienas lietas pie citas, ne pie vienas īpaši neuzkavējas. Līdz ar to netiek trenēta uzmanības noturēšana. Līdzīgi kā ar televīzijas ekrānu – gaismas, skaņas, kustīgas bildes - tas viss darbojas uz netīšo uzmanību. Turklāt, jo vairāk ikdienā ir šāda tipa uzmanības piesaistītāji, jo grūtāk kļūst kaut kam sakoncentrēties.


Ja vēlas, lai bērns trenē koncentrēšanās spējas un attīsta tīšo uzmanību, kur tomēr ir jātrenē sava griba un jāpiepūlas, tad mājās nepieciešams vairāk vienkāršo rotaļlietu, kas rosina fantāziju un kas pašas neko nedara, bet gan tās ir jākustina, jāskandina, jābūvē pašiem bērniem (koka kluči, dzīvnieku figūriņas, lakati, grozi, bļodas, kastes, magformeri, bumbas, mašīnītes, koka sliedes, rotaļlietas lomu spēlēm). Vajadzīgi tādi darbiņi, aktivitātes un rotaļlietas, kur kaut kas jādara pašam, lai kļūtu interesanti.

Svarīgi, lai mantu nav arī pārlieku daudz. Labāk tās rotēt – ik pa laikam pamainīt tās, kas stāv plauktos, nekā visa kā ir par daudz un haosā. Tas palīdz katru lietu iepazīt pa īstam, ļauj atgriezties pie vienas un tās pašas aktivitātes atkal un atkal, izkopt savas zināšanas un prasmes.

Bērnu, kas ir sakoncentrējies – kluss, ar kaut ko aizņemts - nevajag traucēt. Nevajag traucēt ar tekstiem: “Ko tu te dari? Vai tu liec puzli?” Nevajag ķert bērna acu skatienu, viņš pats paskatās uz pieagušo, kad vēlēsies saņemt apstiprinājumu. Koncentrēšanās mirkli var ļoti viegli izjaukt. Bērns var vispār pēkšņi zaudēt interesi par lietu, ko pēta vai ar ko spēlējas, ja pievērš par daudz uzmanības.

Uzmanību traucē noturēt arī fonā visu laiku ieslēgtais televizors. Noteikti ir vērts padomāt par klusajām stundām, kad neviens ekrāns vispār netiek ieslēgts. Tāpat traucēt var it kā nevainīgais radio fonā.

Svarīga ir arī sakārtota, sagatavota vide. Vieta, vide, kurā bērns var darboties un koncentrēties. Galds, ērts krēsls, paklājiņš, uz kura strādāt. Vide var ļoti mainīt veidu, kā bērns spēlējas, kā mācās, kā izturās. Visspilgtākais piemērs, lai to saprastu, ir, piemēram, opera – ejot uz operu, cilvēks it kā ir tas pats, bet sapucējas, mugura pati no sevis iztaisnojas, pielāgojas videi un atbilstoši izturas. Ne tik spilgtā veidā, taču arī ikdienā mājās vai izglītības iestādē ļoti daudz var panākt tieši ar sakārtotu vidi, kurā ir zināmi noteikumi.

Vēl kāda lieta, par ko ir vērts aizdomāties – vai bērnam vispār ir pietiekams laiks, lai paspētu iedziļināties, koncentrēties, laiks savai domai un idejai? Ja ikdiena ir ļoti piepildīta ar aktivitātēm, pārbraucieniem, nodarbībām, tad, iespējams, nemaz nav tāda brīža, ka pabūt savās domās, sakoncentrēties, pievērsties kādai lietai dziļāk, noturēt ilgāku uzmanību. Tas ne vienmēr attiecas tikai uz mājām, tāda pati problēma var būt arī izglītības iestādē, piemēram, ja pirmsskolā ir kāds laika poms rīta cēlienā, kad bērniem ir aptuveni 2h pilnīgi netraucēta laika darboties, tad viņi šajās divās stundās spēj izdarīt fantastiski daudz - paņem kādu vieglāku darbiņu, tad iegrimst dziļāk ar kādu nopietnāku, drusku atpūšas, atkal ķeras klāt (ne tikai darbiņi, bet arī spēles), var novērot to, ka bērni spēj koncentrēties ilgāku laika posmu. Savukārt, ja visu laiku mainās aktivitātes, tad nonākt pie dziļākas koncentrēšanās bērnam ir daudz grūtāk. Piemēram, pēc brokastīm zina, ka drīz sekos mūzikas nodarbība un tad ārā iešana, un tad pusdienas, diendusa, varbūt vēl sportiņš pēc diendusas - bērns visu laiku ir gaidīšanas režīmā uz kaut ko, kas tagad notiks nākamais. Tāpat mēdz būt arī interešu izglītības nodarbībās – ir iestādes, kas koncentrējas uz to, lai ir liela dažādība, lai to pāris stundu laikā ir darīts maksimāli daudz aktivitāšu. Taču lielāks ieguvums ir no nedaudz lēnāka ritma. Lai nav tā, ka tiklīdz bērns ir paspējis saprast, kas vispār te ir jādara, un ir iepaticies process, pēkšņi tiek virzīts uz kaut ko citu.

Esmu pamanījusi, ka pieaugušajiem to ir vislabāk saprast caur savu piemēru – piemēram, var uzdot sev jautājumu, cik daudz var paspēt izdarīt pusstundas laikā? Ja cilvēks jau ir iegrimis darbā, aktīvi dara, nav blakus telefons, kurā visu laiku jāpārbauda jaunākie komentāri, tad pusstundas laikā var izdarīt patiesi daudz un būt patiesi ražīgam. Savukārt, ja ir zināms, ka pēc pusstundas ir jādodas ceļā, tad visticamāk šī pusstunda tiks pavadīta īsti neko nedarot (“bumbulējot”), jo ir iestājies tāds kā gaidīšanas režīms - nav vērts sākt, jo tūlīt tak būs jādodas. Tas pats notiek ar bērniem, ja viņiem pārāk bieži mainās aktivitātes un viņi zina, ka tūlīt būs jādodas, tūlīt būs mūzika, tūlīt būs sports, tūlīt nāks vecāki pakaļ – nav jēgas sākt un iedziļināties.

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentē