🔸Nesen rakstīju par to, ka nevajag iecementēt bērna uzmanību uz ikdienas lietām, ko tajā brīdī nevar mainīt -“gribu tieši te un tagad konfekti, svešas meitenes lāpstiņu un lai mamma šodien neiet uz darbu”. Tādos gadījumos labi der pārrorientēšana (lasi vairāk ierakstā “Iecementēt uzmanību”).
🔸Taču gadās notikumi, kas bērnam ir ļoti satraucoši, un šādos brīžos mēs nedrīkstam bērnu pārorientēt ar tekstiem:”Paskaties, kāds kastanis,” vai “še, te būs konča,” jo bērns paliks neizpratnē par to, kas tagad notika un kapēc- tās būs vienas vienīgas satraucošas emocijas, kas kādreiz var uzpeldēt augšā ar no mūsu skata punkta raugoties īpatnēju uzvedību, niķīgumu, bailēm.
🔸Katram bērnam satraucošs šķitīs kas cits- ir kāds, kuram patiesu pārdzīvojumu radīs pakrišana uz asfalta, bet citam - rotaļlietas pazaudēšana. Tā var būt avārija, ko bērns piedzīvojis, iekrišana dīķī, bet varbūt vienkārši skaļš mocis vai suns, kas ierējies blakus un līdz sirds dziļumiem pārbiedējis mazuli. Starp citu, atcerieties, ka mazi bērni neprot “dozēt” baiļu sajūtu- ja nobīstas, tad vienmēr pa īstam un nopietni.
🔸Tas, ko mēs varam darīt šādās situācijās, ir pārstāstīt bērnam šo notikumu, ļaujot viņam iestarpināt savas emocijas. Piemēram:”Tu spēlējies parkā un pēkšņi atskrēja melnais suns. (Bērns šajā brīdī var rādīt, cik liels tas bija, stāstīt par tā krāsu vai kā viņš skrēja- savus iespaidus.) Jā, un viņš bija TIK liels. Un suns rēja (bērns atkal var iestarpināt savas emocijas), un tu nobijies. Tad es tevi samīļoju, tu raudāji. Saimnieks atskrēja pakaļ savam sunim. Viņš uzlika tam siksniņu. Jā, tādu! Un viņš aizveda suni uz mājām.” ... Šāds stāsts ar notikumu pārstāstu bērnam var būt vēl aktuāls vairākas dienas vai pat nedēļas, bet lēnā garā tas “uzpeldēs” aizvien retāk, līdz vispār netiks pieminēts.
🔸Tā tiek mazinātas šīs emocijas un traumatiskā pieredze. Ja mēs šādā brīdī pārslēgtu bērna uzmanību, tad tas var attīstīties pat par, piemēram, fobiju pret visiem suņiem (ja pieņemam, ka tas ir notikums ar suni).
🔸Ar pārstāstu, detaļu un faktu pievienošanu, mēs palīdzam bērna EMOCIJĀM pievienot LOĢIKU un struktūru. Tā viņš lēnām saprot, kas notika, kāpēc un kā tas atrisinājās. Tās vairs nav tikai neracionālas bailes.
🔸Vērtējiet situācijas, vērojiet bērnu un domājiet, kurā brīdī pārorientēt un kurā runāt un runāt, un runāt par notikumu. Citreiz mēs tikai lieki uzvelkam bērnu ieciklējoties uz kaut ko. Piemēram, ja šādā pat veidā ilgi un dikti runāsim par to, kāpēc pirms vakariņām neēdam saldumus, tad bērns ieciklēs savu uzmanību uz saldumiem, ne par ko citu vairs nedomās un beigties tas var pat ar krišanu gar zemi un bļaušanu (ko paši vecāki izprovocēja...) Tātad, te labāk der pārorientēšana. Bet, ja notikums ir bērnam traumatisks, tad to ir vērts pārrunāt tā, kā aprakstīju šajā ierakstā.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
