Divgadnieks

🔸Divgadnieki ir viena no visnesaprastākajām cilvēku grupām. Vecāki meklē taktikas, kā tikt galā, sodīt vai nesodīt, kā iemācīt pareizi uzvesties... Bet patiesībā ar viņiem viss ir kārtībā un nav jāmeklē nekādi superrisinājumi “it kā” problēmām. Problēma drīzāk ir mūsu nezināšanā... Vai nav tā, ka biežāk mūsu audzināšanas paņēmieni ir balstīti uz to, ko grib sagaidīt pieaugušie, nevis uz reālām bērna vajadzībām un tāpēc šīs problēmas arī rodas?
🔸Viņi ir patiesi, viņi nespēj melot un izlikties, viņi ir šeit un tagad. Viņi testē robežas, lai saprastu šo pasauli un savu vietu tajā. Viņi ir mazi, viņi ir atkarīgi no mums un mūsu pilnīgi nesaprotamām darbībām (Kāpēc mums tieši tagad ir jāiet uz mājām? Kāpēc tagad ir jāsēžas mašīnā? Kāpēc dažreiz drīkst konfekti un dažreiz nedrīkst?) Viņi vēl nespēj saprast laiku, nespēj saprast mūsu motivāciju... Viņi izskatās un dažkārt izklausās ļoti saprātīgi, bet patiesībā viņu smadzenes vēl ir ļoti, ļoti nenobriedušas, un mums ir jāmācās būt pacietīgiem un līdzjūtīgiem attiecībā uz šo viņu stāvokli un attīstības stadiju. Mūsu gaidas attiecībā uz bērniem patiesībā mēdz būt nereālistiskas, jo viņiem nav un nevar būt tik ļoti attīstīts prāts kā pieaugušajiem. Viņi daudzās situācijās vēl nespēj analizēt un izdarīt secinājumus.
🔸Divgadniekiem ir raksturīgs kārtības sensitīvais periods, kad ir ļoti svarīgi, lai viss notiek tā kā vienmēr- sarkanais ir mammas dvielis, melnais - tikai tēta (un Jūs dzirdēsiet lielu bļāvienu, ja kādreiz samainīsieties!). Čības vienmēr jānoliek vietā. Ja ir jaka- tad vienmēr ciet pat karstā dienā, jo tāda ir kārtība- ja ir pogas vai rāvējslēdzējs, tad tam ir jābūt ciet. Ja ēd, tad tikai ar noteiktu karoti vai dzer no noteiktas krūzes. Viena un tā pati pasaka katru vakaru. Tas pats ar ritmu- ja pirms gulētiešanas ir ierastais rituāls, tad Jums var nākties šo rituālu izpildīt pat vakarā, kad esat ļoti vēlu mājās un sen jau jāiet gulēt un nekādiem rituāliem nav laika. Tā ir. Un visi šie šķietamie sīkumi palīdz bērnam saprast pasauli, palīdz adaptēties un palīdz justies droši šajā pasaulē- noteikts dienas ritms un noteikta kārtība it visā. Ja kaut kas pēkšņi mainās, bērnam tā ir katastrofa, jo viņam vēl nav zināšanu, kā rīkoties un orientēties, ja kaut kas ir savādāk un neierasts. Nevajag pašiem pieaugušajiem spītēties un obligātā kārtā mācīt, ka pusdienās nedrīkst ēst no vienas un tās pašas bļodiņas laikā, kad divgadniekam ir ārkārtīgi svarīga šī kārtība. Vispār nav jēgas cīnīties ar lietām, kas ir vienkārši vecuma īpatnība un jebkurā gadījumā pāries.
🔸Vēl divgadnieki patiesībā daudz ko saprot, bet neprot vēl labi un skaidri izteikties. Jums noteikti ir kāda valoda, kurā visu diezgan labi saprotat, bet gluži uzstāties auditorijas priekšā nespētu vai varbūt pat sarunu nespētu vest šajā valodā. Tā jūtas divgadnieks- viņš jau labprāt apmainītos ar kādu sakarīgu domu ar Jums, bet nevar, nespēj... un tas ir mokoši un grūti. Nav brīnums, ka dažkārt tas var izraisīt lielas emocijas.
🔸Mūsu pieredze rāda, ka jo labāk bērns šajā vecumā ir runājis, jo mazāk ir bijušas histērijas un citas nesaprašanās. Tā kā ir vērts ieguldīt savu laiku valodas attīstīšanā- komentēt savas darbības, runāt ar bērnu, saukt lietas īstajos nosaukumos (nevis “vauva”, bet “suns”, nevis “ninnīte”, bet “sula”, “ūdens” vai “tēja”). Ir Jūsu uzraudzībā jādod sīkas lietas, lai attīstītu rokas un pirkstus (tie ir ļoti, ļoti saistīti ar runas centriem smadzenēs), ir jādod dažādas faktūras, dažādi materiāli. Ir jāļauj iesaistīties ikdienas dzīvē, jāļauj palīdzēt- divgadnieki ir brīnišķīgi palīgi!
Jābūt iecietīgiem attiecībā uz kārtības sensitīvo periodu, ir jādod bērnam piemērota vide, jāsniedz atbalsts un beznosacījuma mīlestība.

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentē