Mūžīgais eksāmens...

🔸Gan paši bērna vecāki, gan svešāki pieaugušie mēdz mūžīgi testēt bērnus. Tas sākas pavisam mazā vecumā, kad bērns tikko iemācās pateikt kādu vārdiņu, un, mēģinot izvilkt šo vārdiņu un dižojoties ar sava bērna māku, vecāki visu laiku jautā “Kas tas ir?” Tas turpinās arī skolas vecumā, kad testējam bērnus uz dažādu faktu zināšanu.

🔸Vēl tas ir aktuāli dažādās sociālas mijiedarbības situācijās: “Kas jāsaka?” mēģinot dabūt no bērna “paldies/lūdzu/labdien” un citas pieklājības frāzes.

🔸Ja bērns nezina atbildi, tad ar jautājumu “Kas tas ir?”, jūs bērnam to arī neiemācīsiet. Atprasīšana pilnīgi neko nedod. Ja bērns nezina, tad satraukumā viņš var neatcerēties vai noignorēt jautājumu, turklāt tāda atprasīšana var radīt mazvērtības sajūtu un iedzīt liekā stresā. Savukārt, ja bērns zina, bet ir apnicis šis jautājums vai vienkārši nevēlas atbildēt, viņš var muļķoties un atbildēt kaut ko pilnīgi pretēju. Jēgas nekādas.

🔸Tāpēc aizmirstiet šo mūžīgo eksāmenu un labāk 20 reizes bērniem pasakiet, ka tā ir ZAĻA krāsa, tas ir KUBS un šis koks ir BĒRZS, nevis nepārtraukti jautājiet:”Kas tas par koku?…  Es taču tev vakar teicu!”

🔸Montessori pedagogi strādā trīs pakāpēs, kad vēlamies iemācīt bērnam kādu jēdzienu. Šis triks noderēs katram vecākam, tāpēc padalīšos arī šeit.

📍1.pakāpe. DOT JĒDZIENU (ne vairāk kā 2-3 jauni vienā reizē; labi, ja ir kontrasti, ko salīdzināt - lode/kubs, sarkans/zils, bērzs/ozols). “Tas ir TRIJSTŪRIS,” iedod bērnam pataustīt, paturēt rokās. “Tas ir KVADRĀTS,” atkal iedod rokās.  Var iedot kādu faktu klāt, interesantu niansi, bet nav obligāti vai arī to var dot nākamajā reizē. Nav neviena labāka veida, kā iemācīties nosaukumu, kā DZIRDĒT to, REDZĒT lietu un vēl APTAUSTĪT. Perfekti, ja bērnu rosina arī pašu atkārtot nosaukumu: “KVADRĀTS… tāds intersants nosaukums. Vai tu vari pateikt “kvadrāts?”

📍2. pakāpe. Uzdot jautājumu vai dot uzdevumu, IEKĻAUJOT JĒDZIENU: “Vai tu man vari parādīt, kur ir TRIJSTŪRIS? Kurš no šiem ir KVADRĀTS? Vai vari man iedot rokās KVADRĀTU? Paslēp TRIJSTŪRI zem lakatiņa!” Variāciju ir daudz, galvenais iekļaujiet jēdzienu jautājumā. Šajā pakāpē var pavadīt nedēļām. Tā ir pati svarīgākā pakāpe.

📍3. pakāpe. Beidzot var jautāt: “Vai tu atceries, kā to sauc? Kas tas ir?” Patiesībā bez šīs pakāpes var arī iztikt, jo jūs jau redzēsiet, ka bērns savā ikdienā un runā lietos šo jēdzienu.

🔸Bet, atgriežoties pie “Kas tagad jāsaka?” - labāk sakiet tā:”Pirms ēšanas mēs vienmēr sakām “labu apetīti!”/ Pateiksim Laurai “paldies” par dāvanu./Sakām dakterim “labdien!”. Un vispār esiet pirmie, kas to visu pasaka, bērni mūs vēro un kādā mirklī tomēr sāk atdarināt.

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentē