Nakts terors

Vārdu savienojumu "nakts terors" (angliski - "night terror") cerams daudzi nemaz nav dzirdējuši un saldi guļ naktīs. Man pašai, godīgi sakot, tā ir traumatiska pieredze, un katru reizi, kad kāds no bērniem ir modies ar skaļu bļāvienu, ārdoties un neko neredzošām acīm, esmu “atmesta atpakaļ” savās emocijās laikā, kad šī bija mūsu realitāte ar vecāko dēlu. Toreiz es nezināju, kas tas ir, atradu informāciju tikai ar laiku - tieši tāpāt kāda mamma bija pasūdzējusies internetā par to, kā viņa ir nogurusi no “night terror” - sāku googl-ēt un sapratu - jā, tas ir par mūsu bērnu!

Tātad, kas tad tas īsti ir par “zvēru”? Ņemiet vērā - tā ir pieredze, ne mediķa viedoklis!

Nakts terors ir tad, kad bērns katru nakti “pamostas” aptuveni vienā un tai pat laikā dziļajā miega fāzē (ne seklajā kā pie murgiem) un var ārdīties, bļaut un spert, nereaģē uz vārdiem, ir sajūta, ka nevar nemaz pamodināt. Mūsu dēlam šādas epizodes bija vairāk kā gada garumā no kādiem 1g10m līdz 3 gadu vecumam. Parasti tās esot no 3 gadiem, bet varot būt arī jebkurā citā vecumā un tieši tāpat tās parasti pāriet pašas no sevis, smadzenēm nobriestot. Epizodes var būt dažāda garuma, mūsu dēlam tipiski bija 20 minūtes (arī tikai 20 min skaļa kliegšana un ārdīšanās ir daudz, it īpaši, ja mājās ir vēl viens mazulis, kurš, protams, pēc šāda koncerta bija pilnībā pamodies un lielām acīm… Ilgākā epizode bija 4h garumā, kad abi ar vīru bijām RDzN ar otro dēlu un vecākais bija ar citu pieskatītāju).

No murgiem tas atšķiras ar to, ka bērns neatceras savu pamošanos - ja viņam par to stāsta, tad pat nesaprot par ko ir runa. Murgus atceras.

No mēnessērdzības tas arī atšķiras (to mēs piedzīvojam ar otro dēlu)  - mēnessērdzība var izskatīties biedējoši, bet parasti tas ir gana mierīgi. Starp citu, viens no faktoriem, kas ietekmē nakts teroru ir tieši saistīts ar to, ka kāds no vecākiem ir bijis mēnessērdzīgs. (Es pati tāda biju, atceros visas sajūtas - pa miegam staigā, bet tad pēkšņi pamosties kaut kur, nezin kur pilnīgā tumsā, sāc taustīties un nesaproti, kur vispār atrodies. Nekas cits neatliek kā nobīties un sākt raudāt. Dēlu mēs parasti “noķeram”, ja vēl paši neguļam, un mierīgi aizvedam atpakaļ līdz gultai pirms vēl ir atmodies. Vaļā acis nenozīmē, ka ir pa īstam pamodies.) Vēl viens faktors, kas var ietekmēt to, ka bērnam ir nakts terora epizodes, ir tas, ka bērnam ir nemierīgo kāju sindroms, kas ir pārmantojams. Godīgi sakot, par pašu bērnu vēl nezinām, bet tāds ir vīram -  tā kā mūsu gadījumā mana mēnessērdzība un vīra nemierīgo kāju sindroms iespējams bija iemesls “laimīgajai lozei”.

Bet, ja šo visu informāciju nezini, tad tajā momentā, kad tas sāk notikt ar Tavu bērnu, tas ir biedējoši un nesprotami. Tāpat tas bija man, un es darīju arī muļķības, ko salasījos, bet kuras nepalīdzēja un es ar tām nelepojos.

Tātad, ko NEDARĪT nakts terora laikā:

✖️mazgāt seju ar aukstu ūdeni;

✖️censties visādos veidos pamodināt (kratīšana, iepļaukāšana kā tika ieteikts vecmammu laikos…);

✖️bārties;

✖️cieši turēt, cerībā, ka tas nomierinās;

✖️pašiem izmisumā sākt raudāt līdzi.

 

Bērna ārste izrakstīja nomierinošu sīrupu, kas …. nepalīdzēja nemaz. Vēl ieteikumi ir padarīt vakara rituālus mierīgākus, noteikti - diendusas, lai bērns nav pārguris, uzturā mazāk junk food un tamlīdzīgi ieteikumi. Godīgi sakot, gribējās sviest pa gaisu šos standarta ieteikumus, jo to visu jau tāpat darījām.

Kas tad reāli palīdzēja? Tā kā tā mošanās tiešām notiek aptuveni vienā un tai pat laikā, tad viens no ieteikumiem ir pamodināt bērnu pirms tam, tādejādi nedaudz izjacot seklā-dziļā miega ritmu un viņš it kā pārlec tai nakts terora epizodei, jo iemieg no jauna, cikli arī sākas no jauna.  Lūk šis mums tiešām, tiešām darbojās. Es parasti negaidīju kaut kādu super īpašo laiku, bet vienkārši pirms paši gājām gulēt, es pamodināju bērnu, kopā aizgājām uz tualeti, samīļojāmies, gulēja tālāk. Tajos vakaros, kad šķita, ka negribas modināt saldi guļošu bērnu, tikām pie nakts terora.

Vēl mistiski vai ne mistiski, bet palīdzēja arī individuāli piemeklēti Baha ziedi.

Pētījumos raksta, ka palīdz Omega 3 dzeršana. Tagad mēs tās ikdienā visi lietojam.

Ar laiku vienkārši sāka palikt retāk līdz pārgāja pavisam. 🙌🏻

 

Ja bērns jau ir šādi uzmodies, tad visefektīvāk ir nedarīt neko, būt blakus līdz nomierinās un atkal iemieg. Pārmērīga centība “atrisināt”, ātrāk pārtraukt tikai pagarina visu, bet ticu, ka ģimenes, kas šo piedzīvo ne tikai šad un tad, bet regulāri, katra atrod savu īpašo veidu, kas darbojas vislabāk.

Viktorija

P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.

Komentāri

Viktorija Ozola

Paldies, ka dalāties pieredzē.Mēs arī bijām izvēlējušies taktiku-neko nedarīšanu. Mums bija 1.5-2 gados,dažas reizes nedēļā, ne katru mēnesi.Paļāvāmies uz bērnu, ja grib rokās, tad nēsājām naktī, grib gultā, grib pie loga, un tā pa riņķi. Varēja turpināties līdz 2 h. Speciālisti saka, ka šajā brīdī pārslogota nervu sistēma briest un pielāgojas attīstības lēcienam.

Viktorija Ozola

Dana, paldies par dalīšanos pieredzē! Tas tik ļoti noder vecākiem, kas nesaprot, kas notiek… un kuri domā, ka nevienam citam tā nav.

Viktorija Ozola

Paldies par šo rakstu! Mums līdzīga pieredze ir ar vecāko dēlu, gandrīz 5gadnieku. Paldies Dievam, tās bija tikai pāris reizes. Bet tik biedējoši. Man joprojām “pakausī” sēdēja doma, ka, iespējams, jāmeklē kāds labs bērnu neirologs, lai saprastu, kas varēja izsaukt tik traku raudāšanu un kliegšanu..

Viktorija Ozola

Paldies, ka dalaties! Man tik ļoti žēl, ka neviens to iepriekš nedarīja. Dēlam tas sākās ap 3,5gadu vecumu un pārgāja 8gadu vecumā. Pilnīgi kā histēriska lēkme pēc kuras bērns atkal iekrīt dziļā miegā un no rīta vairs neko neatcerās…
Bijām pie visiem iespējamajiem ārstiem, neviens nemācēja teikt, kas tas ir. Paši brīžiem kritām panikā, jo vairs nezinājām kā palīdzēt. Un vienā jaukā naktī, tas beidzot norima…beidzot mēs visi varējām izgulēties. Galvenais apzināties, ka tas pāries..

Viktorija Ozola

Šis miega traucējums, spriežot pēc aprakstītiem simptomiem, visticamāk ir Pavor nocturnus. Pirms tam būtu jāizslēdz organiskas saslimšanas( epilepsija, piem.), depresijas, psihiski traucējumi vai medikamentu iedarbība. Cēloņi nav zināmi, bet miega pētnieki to saista ar ģenētiku, psihosociāliem faktoriem, situācijas maiņu, stresa ietekmi, iespējamie skaidrojumi arī, ka tas var būt smadzeņu nobriešanas posms. Statistiski puišiem vairāk kā meitenēm. Pārsvarā bērniem, bet iespējami arī pieaugušajiem. Es ieteiktu pavērot dienas režīmu, pāreju uz miegu(ļoti svarīgs faktors!!!- datori, telefoni etc.), varbūt iekārtot dienasgrāmatu vai izveidot grafiku, kāda ir bijusi diena pirms šāda miega, iespējams, ka ir kādas sakarības. Ēdiens ietekmē (cukurs etc.).
Nepretendēju uz vienīgo patiesību, pati vēl šīs zinības apgūstu mūzikas terapijas studiju ietvaros. Mana vecākā meita arī modās pa nakti, bet viņai nebija šādu simptomu. Vispārējs novērojums: šobrīd bērni ir daudz jūtīgāki pret ārējiem kairinājumiem, kā arī to ir daudz vairāk, nekā bija pirms gadiem 10, piem. Šeit, manuprāt, varētu tiešām palīdzēt ieradumu maiņa. Un laba psihoterapeita/psihiatra apmeklējums arī nenāktu par ļaunu, lai izslēgtu pataloģijas.
Lai izdodas labi izgulēties bērniem un mammām!

Viktorija Ozola

Mums arī vidējai meitai bija šādi nakts kliegšanas mirkļi. Pilnīgi kā šausmu filma! Mēs novērojām, ka pa dienu, ja bija gulējusi garu diendusu, tad 2:30 am bija kliegšana 15 min garumā. Sākām modināt pusdienslaikā pēc 40 min miega un naktīs nebija vairs kliegšanas. Nu jau kādus pāris mēn ir miers.

Viktorija Ozola

Mūsu meitai (9 gadi) arī ir šādas lēkmes. Neatceros, kādā vecumā sākās, bet šad tad joprojām ir kopā ar nemierīgām kājām. Sākumā parasti ir izmisums, ka neko nevaru palīdzēt, bet pēc laiciņa mēģinu noguldīt atpakaļ un bērns guļ tālāk.

Komentē