Bērnam ir grūti atslābināties un patiesi iegrimt spēlēs vai kādās citās darbībās, ja visu laiku jāuzmana, lai vecāki kaut kur nepazūd. Tāpēc ir ļoti svarīgi informēt bērnus, ja dodamies prom. Nav vienmēr jābūt blakus un kā salipušiem ar bērnu, bet ir jāmācās runāt. Jau no pirmajām dienām trenēt sevī prasmi runāt ar bērnu! Pateikt, ka kaut kur dodaties - ne tikai ejot prom no mājām, bet arī uz citu telpu. Atbildiet sākumā ar balsi, ja bērns jūs sauc. Lai lēnām rodas apziņa, ka tas, ka fiziski neesat blakus, nenozīmē, ka ir jājūtas apdraudētam.
Ja bērns ir iegrimis spēlēs, tad nelavieties prom… informējiet, ka tagad dosieties, piemēram, uz virtuvi. Tad tas paliek bērna izvēlē - turpināt spēlēties vai iet kopā ar jums. Ja lavaties prom brīžos, kad bērns, piemēram, ir ļoti koncentrējies kāda priekšmeta izpētē, tad šie padziļinātās intereses brīži kļūs trauksmaināki un retāki, jo visu laiku jāvaktē, kur palika mamma/tētis un vai tik atkal kaut kur nepazudīs. Šādos koncentrēšanos mirkļos bērns nav jātraucē, nav jāuzrunā, jāļauj viņam koncentrēties, bet tai pat laikā nemūciet nemanāmi prom - ja jādodas kaut kur, tad labāk pateikt.
Iedomājieties, kā jūs justos, ka jūsu partneris pēķšņi pazustu un jūs nezinātu, kur, uz cik ilgu laiku, kapēc, vai būs atpakaļ? Mūsu iekšējā trauksme būtu daudz lielāka nekā tad, ja mēs zinātu to, ka viņš kaut kur dodas, nevis izkūp gaisā. Pat tad, ja bērns vēl ir šķietami pārāk mazs, lai saprastu šīs lietas, tomēr daudz labāk ir atvadīties, nevis mīļā miera labad pa kluso aiziet. Kādā mirklī jau bērns saprot, ka vecāki ir pazuduši. Ko viņš no tā mācās? To, ka pat vistuvākajiem cilvēkiem īsti nevar uzticēties - viņi var tā vienkārši pazust...
Bērns drīkst dusmoties, raudāt, izrādīt savas emocijas. Labi, ka izlaiž ārā, nevis patur iekšā spriedzi, ja tāda ir. Nevajag vilkt garumā ar atvadīšanos, tādejādi provocējot vētraināku reakciju, bet atvadīties vajag. Tas, ka mums šīs emocijas ir grūti izturēt, vairāk pasaka kaut ko par mums pašiem, ne bērniem.
Man šobrīd 3-4 dienas nedēļā no rīta puses ir iespēja iziet uz 1,5-2h pastrādāt. Esmu ļoti priecīga, ka divgadīgie dvīņi to uztver tik viegli. Nāk mani pavadīt, pamāj, taisa ciet durvis. Un patiesībā šādi mums ir ne tikai tagad, bet arī pirms tam, jo regulāri esmu izgājusi no mājām kaut vai uz pusstundu raitā pastaigā vienatnē. Nekad nelavos prom, vienmēr atvados, vienmēr pildu solījumu un atgriežos, kad solījusi. Viņi zina, ka tā ir, un nevaktē mani.
Savukārt, ja uznāk laiks, kad negrib mani nekur laist prom, tad ļaujos - atlieku tik daudz darbu, cik vien tas konkrētajā brīdī iespējams, un esmu klātesoša, lai bērni var sasmelties šo tuvību, drošības sajūtu un atkal ir gatavi mani palaist. Ja nevaru atlikt darīšanas, tad esmu pieejama pēc tam un ļauju “uzlādēt baterijas” :)
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
