Savā Instagram kontā komunicēju arī caur mūsu ikdienas mirkļiem. Tāpēc ik pa laikam saņemu vēstules gan par to, kā man vajadzētu kaut ko darīt, gan par to, ko cilvēki noteikti nedarītu, kad viņiem būs bērni. Cenšos atbildēt pieklājīgi, ja vien vēstule nav klaji necienīga, taču dažkārt man gribas pasmaidīt un ļaut laikam salikt visu vietās un pieredzēt cilvēkiem pašiem, kā tad viņi darīs vai nedarīs, kad piedzims viņu bērni.
Arī es esmu gājusi cauri šim posmam. Visvairāk stereotipus, protams, palīdz lauzt tie mūsu pirmie bērni... Man bija divas ļoti spilgtas epizodes ar vecāko dēlu jau pirmajās viņa dzīves dienās. Pati pirmā ilūzija man sagruva pirmajā (!!!) naktī. Es kaut kā biju iztēlojusies, ka bērniem nevajadzētu gulēt vecāku gultā, jo biju redzējusi, kā radiem vēl desmitgadnieks mēdz pa nakti atnākt, un man tas šķita kaut kas nenormāls. Šķita - kur tad vecāku savstarpējās attiecības? Un tā tak bērns līdz 18 gadiem kopā gulēs, vispār nesaprotot, ka viņa gulta nav vecāku gulta.
Ak... cik naivi. Pēc 18h garām dzemdībām biju pārgurusi, bet bērns ne par ko negribēja gulēt atsevišķā gultiņā - iemieg, bet kā pārlieku, tā pamostas. Tā nu es paņēmu savā pārgurumā blakus jau pirmajā naktī, līdz ar to mana ilūzija bija sagruvusi. Tagad, protams, man ir vispār cita veida zināšanas par šo visu, un neko dabiskāku nevaru iztēloties. Bērns visu laiku ir bijis tik ciešā kontaktā ar mammu, tas ir pat nežēlīgi, ņemt un likt uzreiz kaut kur tālu prom (bērnam tas ir tālu!).
Visām draudzenēm, kas man raksta par to, ka bažījās par šo gulēšanu kopā, vienmēr atbildu - iedomājies JEBKURU zīdītāju un padomā, kā guļ ar mazuļiem šie dzīvnieki. Vai liek blakus alā? Vai pastumj nostāk, "lai var izgulēties un lai nepieradina"? Nē, gulēšana kopā ir kaut kas ļoti dabisks. It īpaši sākumposmā! Tāpat vienmēr piebilstu - vispār es arī omulīgāk jūtos, ja guļu blakus vīram. Tātad - pat pieaudzis cilvēks grib kādu blakus... Ko gribam no zīdaiņa?
Otra mana ilūzija sagruva pirmajā nedēļā. Iedomājos, ka nedošu knupi. Es šo pat nekomentēšu. Tik vien, ka šobrīd uzskatu - galvenais laicīgi un emocionāli mierīgi atradināt no tā, lai tas tiešām netraucē runas attīstībai vai zobiem.
Lūk, šo vēstuļu un arī savas pieredzes ietekmē savā Instagram kontā uzdevu jautājumu: "Kura Tava ilūzija izplēnēja līdz ar bērnu piedzimšanu?"
Dažas no šīm atbildēm pakomentēju. Pārējās vienkārši atstāšu te palasīšanai un sajušanai, ka neesat vienīgie :)
Nu, piemēram, es biju iztēlojusies, kā es barošu mazo un 2 gadus vecajam brālītim tai laikā lasīšu pasaku...
Vecākais brālis izpildīja vislielākos nedarbus tieši tad, kad vēl zīdīšana aizņēma savas 20-30min. Par rāmu pasakas klausīšanos nerunāsim vispār. Pārdzīvoju, ka mirklis, kas varēja būt mierpilns pārvērta mani par “tālvadības pulti”, kas centās vārdiski (ne vienmēr iejūtīgi un maigi...) apturēt vecāko.
Ar pirmo bērnu mums vismaz izdevās tos tiešām ilgi nedot. Šķiet, ka tikai pēc divu gadu vecuma. Eko šmeko. Otrais dēls ātri ieraudzīja, ka grib to pašu, ko ēd brālis. Meita jau arī ap gadu tika pie saldumiem, dvīņi var būt drusku vēlāk, jo ēšanu kā tādu vispār uzsāka vēlāk.
Kā bija ar to anektdoti par kaķi? Pirmajam bērnam sterilizēju knupīti, nelaižu pie kaķa bļodas. Otrajam pietiek knupi noskalot, kaķim bļoda stāv augšā. Trešajam knupi nolaiza... un kaķis pats vainīgs, ja savu bļodu laicīgi nenosargā.
...ziniet, bet bērnam kaut kā un kaut kad ir jāsāk atdalīšanās ceļš no vecākiem. Pat ja vienmēr visu ir izdevies sarunāt, pienāk brīdis, kad bērns protestē pat pret savu vismīļāko cepumu vienkārši protesta pēc. Mums vienkārši jābūt klāt, jābūt bezgala pieņemošiem - arī attiecībā pret šo posmu. Tā viņi atdalās no mums un sāk sajust savu “es”.
Mums pašiem ir liela kārtība, to ir redzējis ikviens ciemiņš, beeeeet arī mums ir bardaki tādi, ka nav, kur kāju spert, kad bērni izvelk visu. Nu visu! Tiešām! Meitenēm abām vispār tendece ņemt somas, grozus un salikt visādus sīkus priekšmetus no visām iespējamām telpām, kurus pēc tam pusi dienas varu šķirot atpakaļ.
Mums ir diezgan ātra mājas sakopšanas tehnika - vakaros pirms gulētiešanas tiešām ātri visu savācam, piemēram, katrs paceļ 5 mantas un noliek tās vietās (katrai lietai IR sava vieta, nav viena liela mantu kaste). Dažreiz izmantojam lielo smilšu pulksteni (2min) - vai paspēsim visu savākt, kamēr smilitņas iztek? Vēl mēdzu teikt, ka, ja ātri visu savāksim tulīt, tad varēsim noskatīties multeni pirms gulētiešanas… nu kaut kā tā. Un vēl man mīļš ir i-robot un grīdas mazgāšanas robots, un veļas žāvētājs, un trauku mašīna. Līdz 3 bērniem bez daudz kā var iztikt, arī ļoti mazās telpās var iztikt, bet ar pieciem bērniem, tie ir mani neaizstājami ikdienas palīgi. Es pat esmu teikusi, ka, ja man saplīsīs veļas žāvētājs, esmu gatava nedomājot kredītā paņemt tai pat dienā jaunu.
Par to, kāpēc bērniem būtu jāpalīdz mājas uzkopšanas darbos, rakstīju te.
Ēd un guļ…. jā, jā… tikai neviens nekad nepastāsta, ka 3h starp ēšanām ar krūti barotam bērnam ir gandrīz nekad. Turklāt, tā starpa tak ir jārēķina no barošanas sākuma. 20-30 min baro, tad pampers, tad midzinām, tad skat, skat jau stunda pagājusi kopš ēšanas sākuma un teorētiski bērns pēc stundas pusortras jau var atkal gribēt ēst, jo piens ļoti ātri pārstrādājas…. Labi, ka tas ir tikai sākumposms. Un, labi, ka tas viss aizmirstas, jo savādāk cilvēki nekad nesaņemtos otrajam bērnam. Kur nu vēl vairāk.
Par attiecībām man daudzi diemžēl rakstīja.
Es vairs neatceros, kas tieši mums tur bija (gandrīz 10 gadi tomēr pagājuši), bet atceros, ka pēc pirmā bērna dzimšanas ar draudzenēm, kurām arī tai pat laikā pirmie bija sadzimuši, spriedām, ka ļooooti naivi ir cerēt, ka, ja attiecības ir sliktas, tad bērns tās glābs, ietīs jūs rozā mīlestības mākonī un viss būs kā Holivudas filmās. Bērns tikai izvilks un pastiprinās visu, kas ir bijis “aprakts”.
Negulēšana (mazgulēšana), pēkšņs katostrofāls laika trūkums sev, trigeri pašiem no savas bērnības (neapzināti), kad bērns raud un nezinām, kur savās emocijās likties un vēl viss hormonu kokteilis, un viss cits tik ļoti izvelk no mums ne tās pacietīgākās un mierīgākās personības šķautnes. Uh, ir labi to visu apzināties… Atceros, ka pirms otrā bērna vīru brīdināju - es droši vien bļaušu, raudāšu un dusmošos… bet tas nav uz tevi, tas ir mans pārgurums. Labā ziņa - kaut kā jau ar otro bērnu mēs daudz prasmīgāk vadījām arī šo attiecību jomu. Ar pieciem vispār esam iemācījušies regulāri doties randiņos.
Man ļoti patika Līvas Spuravas ieraksts par “konfektēm” (mammas resursiem). Padalos šeit ar Līvas Instagram konta ierakstu. Manuprāt, tas ļoti "iet kopā" ar būšanu miera ostai un savaldīgai:
Arī man ir bijuši ieraksti par laika došanu sev, lai spētu kvalitatīvi to dot ģimenei:
Vecāku miers jeb es eju terapijā
Nereālas eskpektācijas attiecībā pret sevi vecāku lomā
Pirmais solis uz cieņpilnu audzināšanu
Es tā domāju par pirmo dēlu- kas tas par dalījumu zils/rozā?! Pirkšu dzimumneitrālas krāsas... Un tad pie meitas tikām tikai 3.reizē, līdz ar to - izpaudos pēc pilnas programmas ar super-meitenīgām drēbēm.
Starp citu, zinājāt, ka rozā/zilās drēbes ir mārketinga triks? Kādreiz visus bērnus ģērba tādās baltās kleitās - viegli mazgāt (visu izvāra), viegli dzīvot laikā, kad pamperi neeksistēja. Ērti, bet neizdevīgi, ja ar mazuļu drēbēm grib pelnīt, jo visas drēbes nodeva brāļiem/māsām un ģimenes viena otrai.
Pēc tam meitenītēm ieviesa maigi zilos toņus, bet puisīšiem rozīgos. Kaut kad tas nomainījās uz pašreizējo - zilais puišiem, meitenēm rozā. Un tagad jau vispār - jebkuru jaunāko multeni uzliek virsū un vecāki ver vaļā makus, jo bērni grib… un mums gribas bērnus iepriecināt.
Šī bija arī mana perfektā ilūzija. Es, gaidot pirmo, iztēlojos, kā es skaisti, stundām pa parku staigāšu ar ratiem. Realitāte? Pirmo mēnesi gulēja ratos, jo pirmais mēnesis un vispār februāris/marts - kombinezonā satuntulēts, ko tur negulēt?! Pēc tam gan vairs nu gandrīz tā, ka nemaz… Atceros, ka gāju - raudāja viņš ratos un raudāju es, jo visiem citiem bērni guļ ratos, bet mans nē…
Ar otru es neizbaudīju šo posmu un pat nezinu, vai būtu gulējis, jo vecākais 2gadnieks toreiz trīs priedēs varēja 2h pastaigāties, nekur ar ratiem baigi netiku. Palīdzēja slings.
Ar trešo arī nesanāca.
Ceturtais/piektais "piegājiens" izdevās, bet tur savādāk nevarēju - pieradinājām pie ratiem, jo tas bija vienīgais variants, kā varējām dvīņiem izveidot režīmu. Ar dvīņiem savādāk nevarēju kā tikai ar stingru režīmu. Savādāk viens guļ, otrs ēd, tad otrs guļ, pirmais augšā…man bija tikai pa 5-7min brīvs starpā. Ar ratiem to visu nolīdzinājām brīnišķīgi.
Ieskatam DAĻA no visām atbildēm, ko bija rakstījušas citas mammas:
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
