Ap 6-7 gadu vecumu bērnu prāts mainās no absorbējošā uz analizējošo, un šāds prāta stāvoklis bērnam saglabāsies visas dzīves garumā.
Absorbējošais prāts ir tāds, kas visu (labu un sliktu) uzsūc kā sūklītis un mācās no savas vides, kurā dzīvo un uzturas, kā arī no cilvēkiem, kas ir ap viņu. Šim posmam Montesori pedagoģijā raksturīgais sauklis ir “Palīdzi man izdarīt pašam!”. Tas nozīmē, ka viens no vecāku uzdevumiem ir pielāgot vidi tādā veidā, lai bērns var darīt pats, kā arī nepalīdzēt tādos uzdevumos, kur bērns tic, ka viņš spēj tikt galā pats. Savukārt, ja nepieciešams palīdzēt, tad palīdz tikai tik daudz, līdz bērns var darīt tālāk pats - piemēram, tikai ielikt kuģītī rāvējslēdzēju un tad ļaut bērnam aizvilkt pašam līdz galam. Vai tikai parādīt priekšā, kā kaut ko darīt, tad atgriezt sākotnējā stāvoklī un teikt: “Un tagad pamēģini pats!”
Turpretī, 6-12 gadus vecus bērnus Montesori pedagoģijā raksturo sauklis “Palīdzi man iemācīties domāt pašam!”
Daži piemēri, kā mūsu ģimenē mēdzam palīdzēt bērniem mācīties domāt pašiem.
- Mājas kārtība. “Paskaties apkārt un pats sameklē sev šodien vienu darbiņu! Varbūt ir kaut kas, kas jānotīra, jānoslauka vai jānoliek vietā.” Šis ir lielisks vingrinājums ik katram bērnam. Ir brīnišķīgi, ja mamma vai tētis nav tie, kas visu laiku atgādina to, ka tev ir jādara šis un šis, ka jātīra, ka jāklāj gulta, jāsavāc zeķes vai jānoslauka putekļi. Pamanīt pašam! Izrādīt iniciatīvu. Zināt, kur mājās stāv putekļu lupatiņas un kā lietot putekļu sūcēju vai kā mazgāt grīdu.
-
Gatavošana. “Tu jau daudzas reizes esi redzējis un pat piedalījies pankūku mīklas taisīšanā. Ja tev būtu tagad jātaisa vienam, ar ko tu sāktu?”
Kā arī pašam sākt uzticēt kaut ko pagatavot pavisam patstāvīgi. Mūsu mājās katru dienu kāds no bērniem ir virtuves palīgs. Ne vienkārši dežurants, kas saliek traukus, bet pilnvērtīgs palīgs, kas mizo, rīvē, griež, cep un vāra. Līdz mēs neieviesām šādu “amatu”, es pat neaptvēru, cik daudz visādu pavisam mazu knifiņu ir daudzu ēdienu gatavošanā - cik ilgi sildīt pannu, kurā brīdī jāpieber kaut kas, cik daudz jāmaisa un kāds karstums nepieciešiems, lai kaut ko pagatavotu. Tās ir dzīves prasmes, kas noderēs jebkuram!
-
Veikalā. “Mums ir nepieciešama maize un piens. Vai tu zini, kur tos atrast? Sarunāsim, ka tu šoreiz būsi tas, kas mani ved īstajā virzienā! Ok, tagad sameklēsim starp visām maizēm to, kuru mēs parasti ēdam. Vai tu jau pamanīji?"
-
Pastaigā. “Vai no šīs vietas tu mācētu pats tikt mājās? Pa kuru ceļu tu ietu? Un tālāk?”
“Mēs jau esam vairākas reizes bijuši Anatomijas muzejā. Vai tu mācētu aiziet arī viens? Uz kuru pusi mums tagad jāiet?”
-
Informācijas meklēšana. “Tu gribi apskatīties vulkāna bildes. Labi, ņemam lielo enciklopēdiju. Hmmm… ar kuru burtu sākas “vulkāns”? Tātad alfabētiskajā rādītājā jāmeklē pie “V” burta. Mh… Kura lappuse? Labi, šķiram!” Tajā ir ļoti daudz it kā vienkāršu darbību, bet bērnam tas viss ir jauns un varbūt līdz šim nezināms.
-
Somas salikšana braucienam vai treniņam. “Tu būsi pie omas divas dienas. Kādas drēbes tev varētu noderēt? Kas vēl?”
Ceru, ka noderēs iedvesmai un ka jums pašiem radīsies vēl citi varianti, kā veicināt domāšanu pašiem!
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
