Kāpēc tev ir svarīgi, lai bērns skatās acīs, kad tu viņam kaut ko saki? Tādā veidā tev tiks izrādīta cieņa? Bērns labāk tevi sadzirdēs un labāk sapratīs, ko viņam saki?
Parasti “skaties man acīs, kad ar tevi runāju” situācijas ir ar kādu emocionālu fonu, jo parastā ikdienas komunikācijā neviens otram tā neteiktu, vai ne? Es varu iedomāties, ka tas ir brīdis, kad pieaugušie ir vai nu par kaut ko dusmīgi, vai nu grib būt droši, ka viņu sacītais noteikti tiks saprasts un uztverts, kā arī vēlas, lai bērns pret viņiem izrāda cieņu. Protams, varu iztēloties, ka tu esi acu ārsts, bet ticu, ka šajos gadījumos tomēr komunikācija ir maigāka :)
Ja mērķis ir saistīts ar cieņas izrādīšanu, tad jāatceras, ka bērns vienkārši var just dikomfortu no skatīšanās acīs un tas absolūti nav saistīts ar necieņu. Cieņas izrādīšana var izpausties arī kā uzmanīga klausīšanās, atbildēšana, un cieņu var redzēt arī ķermeņa valodā.
Ar “skaties man acīs, kad ar tevi runāju” drīzāk var iedzīt nepatiku un bailes pret sevi, kas ārēji varbūt arī izskatās pēc cieņas, taču bailēm ir mazs sakars ar patiesu cieņu pret cilvēku.
Ja šī ir kāda ar disciplinēšanu saistīta saruna un mērķis ir panākt to, lai bērns tiešām sadzird un saprot, ko viņam saka, tad ir jāatceras, ka daudziem bērniem domāt ir vieglāk, ja nav jāskatās acīs. Bērns ar novēršanos pašregulējas. Prasība noturēt acu kontaktu var gan novērst uzmanību no sacītā, gan arī pārslogot bērnu. Kas notiek, ja tomēr liek skatīties? Ja bērns ir nobijies vai dusmīgs, tad šādā brīdī acu kontakts var šķist draudīgs, nevis drošību un paļāvību veicinošs. Tātad, visticamāk, domāšana būs apgrūtināta, jo vairs nespēs koncentrēties uz teikto, līdz ar to pieaugušais savu mērķi nemaz nevarēs sasniegt. Pie tam tonis, kādā tas tiek pateikts, var iedzīt bailēs un bērns drīzāk domās, cik apkaunojoši un nepatīkami tas ir, nevis, ka nākamreiz kaut ko darīs savādāk. Tikai ar iejūtību, patiesu bērna situācijas izpratni un atbalstu var nonākt pie dialoga un kopsaucēja - svarīgāka emocionāla tuvība, nevis tas, vai bērns skatās acīs sarunas laikā.
Es varu iedomāties, situācijas, kad tiešām ir sajūta, ka tevi neredz un nedzird - tā piektā reize ar “Laiks tīrīt zooobus!”. Droši vien runa būs par pirmsskolas vecuma bērniem. Tad pietupjamies bērna acu augstumā, izveidojam ķermenisku kontaktu un arī acu kontaktu (bet ne uzspiesto, kur arī viņam obligātā kārtā jāskatās mums acīs) un mēģinām pateikt savu sakāmo vēlreiz, uzrunājot mazo vārdā. Varam arī virzīt vannasistabas virzienā vai pat doties tīrīt zobus kopā.
Pārdomām - vai tu atceries šādas situācijas no savas bērnības, kad kāds pieaugušais pieprasīja, lai sarunas laikā skaties acīs? Kā tu juties?
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
