Man kaut kā apkārt tik daudzās draugu un paziņu ģimenēs šobrīd ir piedzimuši bērniņi, ka tas man pašai atgādina to laiku, kad mūsu ģimenē bija ienākuši jaundzimušie. Ne vairāk, ne mazāk, bet tā ir bijis četras reizes, turklāt 4. reizē veseli divi. Es domāju par to, ko būtu sev ieteikusi, atskatoties atpakaļ.
Pirmkārt, atzīt sev, ka šis ir pārejas posms no vecās dzīves uz jauno. Nebūs vairs nekad kā bija pirms bērniem, nebūs vairs nekad arī tieši tāpat kā bija, kad bija viens (2-3-4…) bērns. Tās ir pārmaiņas. Šīm pārmaiņām ir jāļaujās un jātic, ka būs savādāk, bet ne sliktāk. Ja mēs ar visiem spēkiem turamies pie iepriekšējās dzīves - gribam pavadīt tikpat kvalitatīvu laiku ar vecākajiem bērniem, izdarīt mājās tikpat daudz vai strādāt tikpat daudz kā iepriekš, tad tas nes sev līdzi tikai lielu vilšanos un vainas sajūtu, turklāt tas ne pavisam neļauj izbaudīt to īso brīdi, kad mazulītis ir tik mazs. Jūs visu paspēsiet! Tiešām! Pat ja tagad dzīve šķiet apstājusies. Man dvīņu grūtniecība bija tik ļoti uz gultas, es jutos tik ļoti vainīga pie visa - ka nepavadu pietiekami daudz laika ar lielajiem, ka nekustos tik daudz, kā gribētos, ka nevaru pastrādāt. Tagad, atskatoties domāju - būtu gulējusi un baudījusi! Pēc tam ir skriets un darīts stipri vairāk, nekā jebkad spētu iztēloties… un gulēt es ļoti ilgi pēc tam normāli netiku.
Kad ģimenē ienāk mazulis, vecākie bērni mēdz būt daudz čīkstulīgāki, gribēt daudz vairāk mūsu uzmanības (kad mēs to fiziski nespējam dot!), vecākie bērni var sākt teikt ļoti riebīgas lietas (viņi meistarīgi prot pateikt sāpīgas lietas vecākiem…). Un šajā brīdī nelīdzēs padoms “vienkārši veltiet bērnam vairāk uzmanības”, jo tas nav iespējams! Tas, kas ir iespējams - pieņemt, ka tā ir vecāko bērnu reakcija uz šīm lielajām dzīves pārmaiņām. Un viņiem ir jāizpaužas savas emocijas, jāļauj izreaģēt, nekļūstot ne dusmīgiem uz bērniem, ne pašiem vecākiem iegrimstot vainas sajūtā. Nav labāka veida, kā ar bērnu veidot saikni, kā pieņemt viņu tieši te un tagad ar visām viņa emocijām un turpināt rādīt, ka mīlam bez nosacījumiem.
Ja pieņemam, ka šis vienkārši ir pārejas posms, kad jāļauj sev vienkārši būt un peldēt tam cauri, ticot, ka nākotne būs savādāka, bet ne sliktāka kā pagātne, tad šo laiku ir daudz vienkāršāk pieņemt, daudz vieglāk pieņemt arī sevi tajā un vecākos bērnus. Turpinot rauties uz visām frontēm, mēs vienkārši sevi izsmeļam… Dodam sev un savai ģimenei laiku šajās dzīves lielajās pārmaiņās.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
