Slimot ar bērniem
Viena grūtajām lietām, ko nācās ātri pieņemt, tiklīdz vispār kļuvu par mammu - slimot pašai vairs nav nekāds “guļu gultā ar grāmatu un siltu tēju”, bet gan - daru visu to pašu, ko katru dienu, tikai jūtos ļoti draņķīgi. Ja vēl vienlaicīgi slimo arī viens vai vairāki bērni, tad vispār trakums. Mēģinājums pašai atpūsties gultā beidzas ar čīkstošiem bērniem ap gultu, gultā, uz galvas. No šī paša izriet arī tas, ka man ir pāārāk daudz pieskārienu, šķiet āda ir kļuvusi īpaši jūtīga. Visi grib samīļoties, noberzēties gar mani, “palādēt” savas baterijas pie manis. Un tad, katrs pieskāriens, ja ne sāp, tad jau izraisa saraušanos no manas puses. Līdzīgi bija arī tad, kad ar krūti baroju dvīņus - tas fiziskais kontakts diennaktī ar bērniem bija tik liels (barošana, aijāšana, gulēšana ik pa laikam kopā), ka pēc tam pat bija grūti pieņemt arī tik gribētos vīra apskāvienus. Šobrīd slimošanas laiks mani atmet atpakaļ šajās sajūtās - par daudz. Par daudz arī trokšņa, jo tā čīkstēšana… Visiem grūti… Es zinu… tāpēc jāpačīkst.
Viena lieta, ko sev esmu nosolījusies no laika, kad vecākie dēli bija mazi un noslimoja divus mēnešus pēc kārtas (un es toreiz nezkāpēc iedomājos, ka slimiem jāsēž mājās, visu savu mīļāko gadalaiku-rudeni-nosēdēju ar viņiem mājās un jutos kā cietumā), ka noteikti jāiet ārā!!! Vienkārši obligāti! Tas visiem nāk par labu. Svaigs gaiss, drusku pakustēties kaut vai pie pašām mājām, kaut vai trijās priedēs vai mājas pagalmā. Sēdēt mājās ir varenliels izaicinājums un ļoti nogurdina. Pat ja šķiet, ka vairāk laika aizņem pati iztaisīšanās, nekā pastaiga, jāsaņemās un jāiziet - tas ir tā vērts.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
