Es par to esmu tik daudz domājusi gan mūsu ģimenes sakarā, gan draudzeņu sūdzību dēļ (piemēram, par to, ka vēl neizguļ visu nakti, neaizmieg paši savā gultiņā vai neēd vēl ar karotīti… zem gada vecuma).
Vai mēs vecākos bērnus vienmēr gribam padarīt vecākus un jaunākos mazākus, nekā viņi patiesībā ir? Mums otrais dēls ir lielāka auguma par vecāko dēlu (nepilni 2 gadi starpā). Es VIENMĒR esmu viņu kaut kā darījusi savā galvā vecāku… un neko nevaru ar sevi padarīt. Tad, kad kārtējo reizi sev atgādinu, ka viņš ir jaunāks, nekā izskatās, tad nomierinos par kādu prasmi vai rīcību, ko no viņa sagaidu. Visspilgtāk man atmiņā ir palikusi epizode ar rāvējslēdzēju - man likās, ārprāts, kā viņš vēl man prasa palīdzību? Man pat bija kauns par sevi kā mammu, ka mans bērns netiek galā…. Viņam bija tikai 3,5 gadi… Un tad, kad meitai bija tikpat, man likās - nu, bet loģiski, ka viņa vēl netiek galā ar rāvējslēdzēju - viņai ir tikai 3,5 gadi. Bet mācību kā negūstu tā negūstu! Tagad esmu pamanījusi, ka dvīņus uztveru jau kā trīsgadniekus un visi apkārt arī saka - dvīņiem jau šogad trīs gadi, bet viņiem trīs gadi būs tikai pašās septembra beigās. Viņi vēl ir pavisam pilntiesīgi divgadnieki! Bet laikam visvairāk cietis mums ir vecākais dēls šajā sakarā, jo viņš ir vecākais. Kļuva par tādu 1g11m vecumā… un viss - viņš tika uztverts kā lielais. Kaut gan kāds lielais?? Viņš bija vēl pavisam mazs bērns, no kura tika prasīta adekvātāka rīcība nekā viņš bija gatavs kaut vai smadzeņu attīstības dēļ. Man ir tendence savus bērnus padarīt vecākus, bet gana daudz ir vecāku, kas saviem bērniem neļauj kaut ko darīt pašiem, jo uztver viņus mazākus nekā viņi patiesībā ir. Tas ir otrs grāvis.
Kā Tev ar šo iet? Uztver adekvāti savu bērnu vecumu vai padari jaunākus/vecākus?
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
