Jau ļoti sen gribu sākt dalīties blogā ar gramatikas tēmu, jo redzu, cik brīnišķīgi pēc Montesori metodes bērni uztver gan vārdšķiras, gan vēlāk - teikuma locekļus. Tad nu sākšu ar vienu ar kaut ko pavisam vienkāršu un visiem pieejamu. Uzdevumi bērniem aptuveni no piecu līdz deviņu gadu vecumam. Ja bērns vēl nelasa un neraksta, tad daudzus no šiem uzdevumiem iespējams veikt arī mutiski.
Vispiemērotākais laiks vārdšķiru apguves sākumam ir brīdis, kad bērni sāk intensīvi ieklausīties vārdos, vārdu nozīmēs - ne gada vecumā, protams, bet gan tad, kad nāk otrs posms ar ieklausīšanos - jau ap 5-6 gadu vecumu, kad vēl līdz galam sarunas jēgu neizprasdami, bērni sāk ļoti intensīvi ieklausīties pieaugušo sarunās, TV ziņās pateiktajā, radio reklāmās saukļos un kāri tver vārdus, kurus īsti līdz galam nesaprot vai šķiet sarežģīti, vai vienkārši interesanti. Ar prieku sāk atkārtot šos vārdus, jautā, ko nozīmē viens vai otrs vārds. Nu jau savā ģimenē šo novēroju trešo reizi - visiem vecākajiem bērniem šāds periods ir bijis, šobrīd tas ir sešgadīgai meita - ieklausās īpašāk vakara pasaku lasījumā, īpaši pārjautā par vārdiem, ko ikdienā mazāk lietojam vai nelietojam nemaz. Mani pārsteidz tas, ka arī pēc vienas reizes paskaidrošanas, ko viens vai otrs vārds nozīmē, viņa tos iekļauj savā ikdienas runā.
Kopumā vārdšķiru apguve Montesori pedagoģijā tiek iedalīta divās daļās - komandu uzdevumos un analītiskajā darbā. Komandas ir dažādi gandrīz vai teatrāli skečiņi, kur bērns intuitīvi sāk saprast, kāda ir katra vārdšķira, bet analītiskais darbs ir darbs pie galda ar kartītēm, ar rakstīšanu, vārdšķiru simbolu zīmēšanu.
Ja analītiskais darbs ir vieglāk saprotams un principā tas jau ir tas, ko dara arī skolās, tad komandas ir grūtāk izprotamas bez piemēriem. Komandu piemēri dažām vārdšķirām:
- Lietvārds. Pedagogs runā ar visu grupu vai dažiem bērniem (protams, to var darīt arī mājās kāds no vecākiem ar visiem vai vienu bērnu): “Atnes man to! Atnes! Atnes man to!” Bērni uzmanīgi klausās, koncentrējuši uzmanību uz skolotāju. Skolotājs turpina: “Atnes man to! Atnes man! Atnes man to ātri, es gribu to!” Bērni sāk jautāt: "Ko? Ko tev atnes? Kas ir tas, ko tu gribi?” Pēc tam skolotājs pievieno kādu īpašības vārdu: “Atnes man īsu!” Kad bērni nes zīmuli, skolotāja saka, ka vēlas nevis zīmuli, bet gan īsu. To pašu atbild par dzēšgumiju: “Tu man atnesi dzēšgumiju, bet es neprasīju dzēšgumiju! Es gribu īsu.” Tad bērni sāk smieties, aizdomāties un saprast, ka “īss” nav nosaukums, tas nav lietas vārds. Tas, kas mums jāzina, ir lietas nosaukums, lietas vārds – lietvārds, lai to atnestu. Šādu komandu veidā, nelielu teātrālu uzvedumu laikā bērni gūst intuitīvu priekšstatu par vārdšķirām. To pašu var darīt ar citām īpašībām - piemēram, esmu teikusi “atnes man garu/ smagu/ zilu, saldu” un tad arī tāpat teikusi: “Tu man esi atnesis cepumu, bet es gribēju saldu!” Pēc tam var pārrunāt: "Pēc kā tu saprati, ko tieši es gribēju?"
-
Cits piemērs ar lietvārdu. Šis vislabāk darbojas lielā grupā ar gana daudz bērniem, lai vairākiem būtu vienādas īpašības: “Elmār! Edmund! Oliver!” Bērni atsaucas/pieceļas. Pēc brīža sauc: “Skaistais! Tumšmatainais! Zilacainais!” Bērniem nav jāatsaucas, jo ir vairāki bērni, kas atbilst šīm īpašībām. Nav pateikts vārds - lietvārds. Vēl pēc mirkļa sauc: “Markus, atnes man krēslu! Elizabete, atnes zīmuli! Jasmīna, atnes grāmatu! Luīze, atnes man to! Atnes ātri! Nes, nes, ātri!” Luīzei nav nekas jādara, jo nav lietvārda. Vēl var mierīgā balsī, vēršoties pie visiem un īsti ne pie viena, saukt: “Nāc, nāc šurp. Nāc pie manis.” Nevienam nav jānāk. Un tad nosauc bērna vārdu: “Zane, nāc! Atnāc pie manis!”
-
Īpašības vārds. “Atnes man kubu zīmuli/kubu/krāsu tāfelīti!” “Nē, es negribēju šo. Atnes man kubu! Nē, es gribu citu kubu!” - “Kādu? Kādu kubu tu gribi?” “Es gribēju rozā!” – sāk veidoties izpratne par īpašības vārdu. Ja ir vairāki rozā kubi, tad spēli turpina: "Nē, šo es negribēju!" - "Bet kuru rozā tad tu gribēji?" - "Vislielāko rozā kubu!"
- Cits piemērs ar īpašības vārdu, izmantojot iepriekš salasītus akmeņus. “Iedod man akmeni! Nē, es negribu šo. Iedod man akmeni! Kāpēc tu man iedevi šo akmeni? Es to negribu. Iedod man, iedod man, ātri iedod, man vajag akmeni!” Un tad beidzot atskan - “Kādu? Kādu akmeni tu gribi?” Saprot, ka nepieciešama īpašība. “Iedod man balto akmeni!” Tad var jautāt bērnam, kā viņš zināja, kurš akmens jādod - pēc krāsas, pēc īpašības. Tas ir īpašības vārds, kas pateica priekšā precīzāk, kuru akmeni tieši vēlas.
- Apstākļa vārds. “Klusi piecelies no krēsla.” “Skaļi piecelies no krēsla!” “Ātri piecelies no krēsla!” “Uzmanīgi piecelies no krēsla!”. Pēc tam var pārrunāt, ka tas, ko darīja visu laiku bija viens un tas pats - cēlās no krēsla, bet tas, kā tieši tas bija jādara, pateica priekšā tas mazais vārdiņš - klusi, skaļi, ātri, uzmanīgi. Tie ir apstākļa vārdi. To pašu var veikt pie galda ar rakstīšanu (analītiskais darbs) kopā ar vienu bērnu - uzraksta uz lapiņas "pasit pa galdu". Bērns ar plaukstu pasit pa galdu. Tad ar šķērēm pārgriež lapiņu aiz vārda "pasit" un ieliek starpā vārdu "klusi", bērns izpilda. Tad ieliek pa vidu vārdu "ātri", bērns izpilda. Turpina ar citiem apstākļa vārdiem. Tāpat izrunā par to, ka šis mazais vārdiņš bija tas, kas pateica priekšā, kas tieši ir jādara. Var pastāstīt to, ka šis vārds draudzējas tikai ar darbības vārdu - pasaka, kāda būs darbība. Tāpat kā īpašības vārds draudzējas tikai ar lietvārdu.
Piebilde. Šajā attēlā apstākļa vārdam lietota oranža krāsa, jo tā Montesori pedagoģijā ir pieņemta kā apstākļa vārda krāsa. Ja strādā ar gramatikas simboliem, tad virs apstākļa vārda var novietot oranžo aplīti, kas apzīmē apstākļa vārdu.
Šāda tipa komandas var sarakstīt uz lapiņām un ļaut, lai bērni paši izspēlē šīs mazās teātra izrādes. Piemēram, bērni nolasa citu bērnu vārdus, un pieceļas nosauktie. Tad sauc vienkārši īpašības, un neviens nekustas. Šīs mazās izrādas prasa patiesu iedziļināšanos, un bērni atkārto un mēģina dažādas lomas vairākkārtīgi.
Analītiskais darbs. Tātad - tas ir darbs ar rakstīšanu, lasīšanu, darbs ar kartītēm, darbs burtnīcā, uz lapām.
- Ja ir salasīti akmeņi, tad viens no vienkāršākajiem veidiem, kā strādāt, ir ņemt pa vienam akmenim un izdomāt, kāda īpašība to raksturo. Ja bērns vēl neraksta, to var darīt mutiski. Ja raksta, tad katru nosaukto īpašību pieraksta, cenšas, lai īpašības vārdi neatkārtojas. Piemēram: apaļš, plakans, pelēks, spīdīgs, liels, raupjš, gluds, raibs, plankumains, svītrains, interesants, necils, mazs, smags, viegls, punktains, brūns, oranžs, balts, neizskatīgs, tumšs, gaišs. Vārdus liek klāt katram akmenim. Ja strādā pēc Montesori metodes, tad liek klāt arī tumši zilā trijstūra simbolu virs katra īpašības vārda.
- Var strādāt arī ar sagatavotām kartītēm. Pirmajās reizēs tas bērniem ir pat vienkāršāk nekā domāt īpašības pašiem un palīdz rosināt fantāziju - sāk domāt, atcerēties pēc iespējas dažādākus īpašības vārdus. Vārdus raksta uz zila fona ar baltiem burtiem vai uz balta fona ar ziliem burtiem, jo īpašības vārdam Montesori pedagoģijā tradicionāli ir izvēlēta zila krāsa. Nedomāju, ka tas traucē arī jebkurā citā metodē - palīdz vieglāk atcerēties - “tie tumši zilie bija īpašības vārdi.” Šīs kartītes ir gana viegli izgatavot arī pašiem, bet piedāvāju arī bloga veikala sadaļā - materiālā ir ne tikai akmeņu uzdevums, bet arī citi uzdevumi ar īpašības vārdiem. Tieši tāpat var strādāt ne tikai ar akmeņiem, bet ar pilnīgi jebko telpā - saraksta īpašības vārdus uz lapiņām, rosina paņemt vienu lapiņu un atrast telpā priekšmetu, kas šādai īpašībai atbilst. Piemēram, uzraksts "maza". Ja bērns atrod mazu klucīti, tad saka, ka tas tiešām ir mazs, bet šoreiz ir vajadzīgs kaut kas, kas ir "maza", un mēs nesakām "maza klucītis" - pie reizes sanāk arī ievads vai atkārtojums par dzimtēm.
- Vārdu secība. Rosina bērnu paņemt kādu no akmeņiem un jautā, kāds ir šis akmens. Piemēram, "raibs". Uz papīra strēmeles uzraksta “raibs akmens”, sagriež strēmeli starp abiem vārdiem un apmaina vietām abus vārdus - “akmens raibs” un tad atpakaļ - “raibs akmens”. Jautā bērnam, kā skan labāk, kā mēs biežāk valodā lietojam - īpašības vārdu aiz lietvārda vai pirms lietvārda?
- Attēls, zīmējums vai priekšmets. Sadala lapu divās daļās - vienā pusē uzraksta lietvārdu - “akmens”, otrā pusē visus īpašības vārdus, ko vien var izdomāt, kādi akmeņi var būt vai arī kādus redz noliktus sev priekšā. Šo uzdevumu var darīt ar jebkuru priekšmetu, jebkuru attēlu - ielīmē vai iezīmē burtnīcā aitas attēlu, vienā pusē uzraksta “aita”, otrā pusē visas īpašības, ko vien var iedomāties - pūkaina, balta, mīļa, sprogaina, silta, bailīga, liela, gudra, mierīga u.c.
Šo pašu uzdevumu var veikt ne tikai burtnīcā vai sagatavotā lapā, bet arī vienkārši uzlīmējot attēlu uz krāsainas lapas - tāpat uzraksta lietvārdu (nosaukumu tam, kas attēlots) un domā, kādas īpašības tam piemīt. Svarīgi ņemt tādu attēlu, kurā ir bērnam interesējoša lieta. Ja vēlas rakstīt par betmenu, lai raksta par betmenu. Ja vēlas par princesēm vai korgijiem, lai raksta par tiem - tas paaugstinās interesi par veicamo darbu.
- Pakāpes. Uz galda noliek trīs dažāda izmēra, bet vienādas krāsas akmeņus. Uzraksta uz lapiņas “akmens”. Tad saka bērnam: “Ja es tev lūgtu, lai tu man iedod akmeni, vai tu saprastu, kuru es gribu?” - “Nē.” Tad uzraksta “pelēks”, pieliek pie uzraksta “akmens”: “Un tagad? Vai var saprast, kuru tieši akmeni es gribu?” - "Nē, visi ir pelēki!" Tad ņem trešo lapiņu un raksta “vismazākais”. Tagad ir skaidrs. Katram no trīs akmeņiem pieraksta pakāpes: mazs, mazāks, vismazākais. Tieši tāpat var strādāt ar citām īpašībām - trīs tumši akmeņi, bet ne vienādi tumši. Trīs plakani, taču kāds ir mazāk plakans, otrs plakanāks un trešais visplakanākais. Var gan rakstīt priekšā, gan dot patstāvīgus uzdevumus ar jau iepriekš sagatavotām kartītēm.
Piebilde. Kastītes gramatikas darbiņiem gādāju Hobby Set veikalā, uz katras ar akrila krāsām uzzīmēju atbilstošos simbolus (pēc Montesori) un tad nolakoju visu kastīti. Lai krāsa neaizplūst, iesaku lietot krāsotāju līmlentu. Pakāpēm man šķita atbilstoši uzzīmēt trīs īpašības vārdu simbolus, lai varētu ātri atrast šo darbu starp visiem pārējiem. Šīs un citas īpašības vārdu kartītes pieejamas arī bloga veikala sadaļā.
- Antonīmi. Apskata visus akmeņus un meklē antonīmu pārus: mazs - liels, gaišs - tumšs, smags - viegls, apaļš - kantains/stūrains/plakans, gluds - raupjš.
Var būt arī sagatavota kastīte ar priekšmetiem tieši šim uzdevumam un atbilstošiem uzrakstiem, ko piešķirot klāt. Piemēram, divi zīmuļi - visādi citādi vienādi, bet viens īss, otrs garš. Divas mazas pudelītes - viena pilna, otra tukša. Divi klucīši - viens liels, otrs mazs. Divi auduma gabaliņi - viens raupjš, otrs gluds. Un citi priekšmeti.
-
Sagatavots kartīšu komplekts ar īpašības vārdiem uz tumši zila fona un lietvārdiem uz melna fona (no diviem vārdiem izveidojas tikai viens pareizais vārdu pāris). Bērns sašķiro melnās pa labi un zilās kartītes pa kreisi. Tad melnās kartītes ar lietvārdiem saliek stabiņā. Skolotājs, norādot uz īpašības vārdiem, saka bērnam, ka šie vārdi palīdzēs saprast kāds? Bērns lasa uzrakstus un cenšas piemeklēt atbilstošu īpašības vārdu.
- Gramatikas pamatmateriāls analītiskajā darbā Montesori pedagoģijā ir gramatikas kastītes. Vēlams, lai katra kastīte ir vārdšķiras krāsā (Montesori pedagoģijā katrai vārdšķirai ir sava krāsa), var būt arī uzraksts, piemēram, Īpašības vārds. Katrā kastītē ir vairāki nodalījumi - viens ir lielāks nodalījums teikumam vai vārdu savienojumam, bet pārējie - mazie nodalījumi ir katrai vārdšķirai. Īpašības vārds parasti ir otrā vārdšķira, ko apgūst, tāpēc pie īpašības vārda ir tikai trīs nodalījumu: vārdu savienojumam, lietvārdam un īpašības vārdam. No kastītes paņem vārdu savienojumu un saliek to no atsevišķiem vārdiem - no vārdiem, kas ir mazajos nodalījumos. Bērns šajā uzdevumā dara ļoti vienkāršu darbu - no krāsainām kartītēm saliek to, kas jau ir viņa acu priekšā - gatavu vārdu savienojumu. Ar katru nākamo kastīti grūtības pakāpe pieaug, jo tiek pievienots aizvien vairāk vārdšķiru. Darbojoties ar gramatikas kastēm, bērns ātri saprot, kurā nodalījumā, kuru vārdšķiru meklēt. Rodas sajūta, ka bērns vārdus klasificē pa vārdšķirām bez piepūles - izlasa "smags" un zina, ka tas jāmeklē pie tumši zilajiem vārdiem, izlasa "peld" un zina, ka tas jāmeklē pie sarkanajiem vārdiem. It kā neko nedara, bet, izlasot teikumu, perfekti zina, kurā vārdšķirā (kurā nodalījumā) kurš vārds ir jāmeklē. Pēc tam, kad darbs ir paveikts, ne mazāk svarīgs darbs ir atlikt kartītes atpakaļ pa vietām - atkal notiek vārdu klasificēšana.
Piebilde vairāk tiem, kas ikdienā strādā pēc Montesori metodes gramatikas apguvē. Šīs kartītes esmu sarakstījusi vēl tad, kad vecākajam dēlam bija 5 gadi (tagad jau 11), tāpēc tās ir šādā veidā rakstītas, bet vēlāk izlasīju Psihogramatikā (Marijas Montesori grāmata par gramatiku, pagaidām esmu redzējusi tikai itāļu valodā), ka katrs teikums ir jāraksta divos eksemplāros, bet pamainot tās vārdšķiras vārdu, ko apgūst. Piemēram, "brūns zirgs" un zem tā uz tās pašas lapiņas "melns zirgs". Starp vārdšķiru kartītēm atrod "zirgs" un pie īpašības vārdiem "brūns" un "melns". Līdzīgi kā šajā pat rakstā ir piemērs ar apstākļa vārdiem - viss pārējais teikums nemainās, bet apstākļa vārdi ir divos variantos - uz lielās lapiņas divi teikumi: "Zēns skaļi dipina kājas." un "Zēns klusi dipina kājas." -tādā veidā vēl īpašāk pievērš uzmanību apgūstamajai vārdšķirai.
Paldies visiem, kas izlasa līdz galam! Ceru, ka bija interesanti un noderīgi. Gaidu arī kādu atgriezenisko saiti, lai varu saprast, vai ir vērts turpināt rakstīt vēl par vārdšķirām un kādreiz arī par teikuma locekļiem.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
