Rakstīšana un lasīšana ir vienas no pirmajām mokām bērna dzīvē, ar ko viņam jāsaskaras… Un arī vecākiem tās ir pirmās akadēmiskās prasmes, par kurām viņi uztraucas. Burtiņus jau pazīst? Savu vārdu jau prot uzrakstīt? Un kad tad viņš lasīs?… Ak…
Tiem, kas ikdienā strādā pēc Montessori metodes, tās nešķiet mokas, un mēs ļoti bieži nodomājam, kāpēc gan visur nevarētu strādāt šādi? Tad taču visiem bērniem rakstīšana un lasīšana padotos viegli, viņi to neuztvertu kā sodu.
Tāpēc šoreiz vēlos pievērsties rakstīšanai.
Kāpēc sākumā vieglāk ir apgūt rakstīšanu un tikai tad lasīšanu?
Rakstīšana ir vienkāršāka nekā lasīšana. Ar vārdu "rakstīšana" mēs automātiski saprotam reālu rakstīšanu ar pildspalvu vai zīmuli uz papīra ar roku, taču tas nav obligāti. Bērna roka vēl var nebūt gatava šādai īstai rakstīšanai, tāpēc reālas rakstīšanas vietā mēs sākumā varam izmantot to, ko kādreiz sauca par saliekamo ābeci (atcerieties tās tumši sarkanās mapītes no savas bērnības ar papīra burtiņiem?) vai to, ko Montessori pedagoģijā sauc par kustīgo alfabētu. Likt vārdus no reāliem, gataviem burtiem tad, kad roka vēl īsti tam nav gatava.
Kāpēc tad rakstīt sākumā ir vieglāk, nekā lasīt? Tad, kad bērns pats raksta vai liek vārdu no gataviem burtiņiem, viņš pats izdomā, kuru vārdu rakstīs (vai skolotāja/vecāks diktē), šis vārds bērnam ir saprotams, viņš zina tā nozīmi, viņš to ir dzirdējis un lieto ikdienā. Un šis vārds ir vienkārši jāsaliek no jau zināmiem burtiem- jāsaklausa, ar kādu skaņu šis vārds sākas, kāda skaņa seko, ar kādu skaņu beidzas vārds. Ja bērns zina, kā šī skaņa izskatās burta veidolā (Ja es dzirdu skaņu “a”, tad rakstu/ņemu no kastītes burtu “a”.), tad uzrakstīt vārdu vai salikt to no gataviem burtiņiem viņam nesagādās īpašas grūtības. Savukārt, paņemt grāmatu un lasīt, nezinot, kas tur vispār varētu būt rakstīts, izdomāt, kura skaņa zem kura burta slēpjas, sapludināt šīs skaņas kopā un vēl piešķirt tiem pareizu intonāciju ir daudz sarežģītāks uzdevums. Lasīšana ir daudz abstraktāka. Bērni citreiz samulst pat pie pazīstamiem vārdiem, vienkārši izlasot tos ar nepareizu intonāciju ( Mammu, kas ir ze-mene? - Zemene! ). Un, ja vēl grāmatās ir vārdi, ko bērns ikdienā nelieto, tad interese par lasīšanu vispār pazūd, jo viņam ir ne tikai grūti, bet viņš arī nesaprot un neredz jēgu izlasītajam.
Sagatavojošās lietas
Bērns gatavojas rakstīšanai jau ilgi pirms viņš vispār pirmo reizi uzvelk kādu nemākulīgu burtu. Visi sīkie darbiņi attīsta smalko motoriku (pats aizpogā jaku, ēd, palīdz sagriezt, liek mozaīku, ber pupiņas, lasa akmentiņus, spēlējas smilškastē, ver bumbiņas uz auklas u.t.t.), bet nedrīkst aizmirst arī par lielo motoriku, jo pareiza stāja un atbrīvotas roku, plecu locītavas - tas arī ir ļoti svarīgi, lai bērns spētu noturēt rakstāmpiederumu, lai varētu sēdēt pie galda un nepiekust (jo saspringušāki esam, jo ātrāk nogurstam). Tātad, atceramies, ka bērnam arī ir jāizkustas, jāpalīdz salocīt lielais dvielis (plecu locītvas), aiznest paplāti līdz galdam (stāja) un jāpaskrien pa rotaļu laukumiņu un stadionu.
Un, protams, pie sagatavojošām lietām vienmēr ir runāšana! Vai bērns pareizi izrunā skaņas? Kā viņš pierakstīs “s”, ja viņš pats to izrunā kā “t”? Kāds ir bērna vārdu krājums? Vai mēs daudz runājam? Vai bērnam tiek lasītas grāmatas? Tas viss ietektmē to, kā bērnam veiksies rakstīšanā un lasīšanā, kā viņš veidos teikumus, kā mācēs izteikties, kāda būs bērna valodas izjūta. Un tas sākas jau agrā bērnībā.
Pirms mācām burtus, aicinām ieklausīties skaņās
Vai esat lasījuši Evelīnas rakstu Izlasīt ar visām maņām ? Tas ir publicēts 2013. gadā, bet tā aktualitāte nav mazinājusies. Iesaku! Tur ir arī stāsts par trokšņu cilindriem (kaut vai kinderolās saberam kaut ko un meklējam pārīšus: divās ieberam mannu, divās rīsus, citās zirņus - lai bērns ieklausās un meklē pārīšus). Braucot mašīnā, spēlējiet mūžveco spēli - saukt vārdus, kas sākas ar vienu un to pašu skaņu (mašīna, mamma, māja, meitene, mežs…).
Vēl var spēlēt skaņu spēles ar jebkuriem mājās pieejamiem priekšmetiem (atsevišķs ieraksts par skaņu spēlēm pieejams šeit) - aiciniet bērnu sameklēt mājās vairākus priekšmetus un atnest tos jums. Var arī sagatavot atsevišķu groziņu, kurā krājiet dažadus nelielus priekšmetus, no kuriem tad var aicināt bērnu kādus izvēlēties. Pirmajās reizēs nevajag ņemt lielu daudzumu, pietiek vien ar 2-4-5 priekšmetiem. Ja bērnam patīk šī spēle, varat aicināt izvēlēties vēl kādu un spēlēt tālāk. Sākumā nevajag šo uzdevumu padarīt pārāk grūtu, ņemot priekšmetus ar līdzīgām sākumskaņām, kuras bērnam var būt grūti diferencēt, piemēram, P un B; K - G.
Ņemiet katru priekšmetu rokās un skaidri izrunājiet to nosaukumus, uzsverot pirmo skaņu: K- kuģis. K - kaste. K- kamielis. A- akmens. A - atslēga. A- astoņkājis. (Attēlā ir piemērs ar īpaši atlasītiem priekšmetiem, kad vēlamies mācīt mūsu izvēlētas skaņas - tieši A un K, taču ikdienā varat ņemt pavisam atšķirīgas skaņas un priekšmetus - tādus, ko vēlas pats bērns. Tas kāpinās viņa interesi.) Un tad aiciniet bērnu iedot kādu priekšmetu ar konkrētu skaņu: Iedod man kādu lietu, kas sākas ar skaņu “a”. Kas vēl te ir, kas sākas ar skaņu “a”? Un vai tu vari atrast kaut ko, kas sākas ar “k”? Ja bērnam ir grūtības, tad vēlreiz atkārtojam priekšmetu nosaukumus, uzsverot pirmo skaņu, kā arī tas ir signāls, ka varbūt vajag atstāt tikai divus vai trīs priekšmetus un darboties tikai ar tiem, līdz bērnam doma ir skaidra.
To var darīt ar bērniem jau 2,5 - 3,5 gadu vecumā, viņi ātri uzķer domu un parasti labprāt spēlē šo spēli vēl un vēl.
Kāpēc es saku "skaņu", nevis "burtu"? Tāpēc, ka, piemēram, "ierocis" sākas ar skaņu "ie", un, ja mēs bērnam prasītu, parādi man kaut ko, kas sākas ar burtu "i", gaidot, ka iedos rotaļu ieroci, tas būtu vēl pārāk sarežģīti bērnam, kas burtus vēl nepazīst. Tā ir SKAŅU spēle - oriēntēta uz dzirdes izšķirtspēju.
Tad, kad bērns pirmo skaņu izšķir ļoti viegli, tad var pamainīt nosacījumus vai ik pa laikam pajautāt: "Vai tu man vari iedot kaut ko, kas beidzas ar skaņu "a"?" Tāpat vēlāk meklēt skaņas vārda vidū. "Kad es saku "cūka" es dzirdu arī skaņu "k". Tu arī to dzirdi? Cū-K-a. Un tad, kad saku "lapsa", es šajā vārdā dzirdu arī skaņu "s". Dzirdi?"Lap-S-a"." Vai tu man vari iedot priekšmetu, kura nosaukumā tu dzirdi skaņu "R"?"
Ir jādod sajūta, ka skaņas ir svarīgas ne tikai vārda sākumā, bet arī vidū un beigās. Nepaies ilgs laiks līdz dzirdēsiet, ka bērns daudzus vārdus dala skaņās. Staigā vai darbojas un pie sevis sauc: B-e-t-m-e-n-s. (Patiess stāsts no mūsu dzīves :) ) Un tad, kad bērns tā staigā apkārt un dala visus vārdus pa skaņām, tad ir ļoti labs laiks ķerties pie kustīgā alfabēta (skatīt zemāk).
Burtus ir jāsāk apgūt sākot ar mazajiem rakstītajiem burtiem! Kāpēc?
Mēs iedomājamies, ka bērnam vieglāk būs apgūt lielos drukātos burtu. Problēmas sākas tad, kad bērns ir sasniedzis tādu līmeni, ka viņš spēj uzrakstīt vārdus, vispār nedomājot par skaņām šajā vārdā, bet vienkārši iedomājoties, ko vēlas rakstīt, un uzrakstot. Piemēram, kad pieaugušais vēlas uzrakstīt vārdu ābols, viņš nedala šo vārdu skaņās, neieklausās katrā skaņā un neraksta pa burtam, bet uzreiz uzraksta šo vārdu, jo viņš zina to! Tāpat ar lasīšanu, mēs nelasām pa vienam burtiņam un nesapludinām tos - paskatāmies uz vārdu un vienkārši zinām, kas tur rakstīts. Tā ir apbrīnojama smadzeņu spēja. Lūk, kad bērns ir sasniedzis šo apbrīnojamo spēju, nedomāt par katru burtu, bet vienkārši rakstīt ar lielajiem drukātajiem burtiem, mēs viņam pēkšņi pasakām, ka tagad ir jāraksta ar rakstītajiem burtiem. Viņš ir iemācījies drukāt un pēkšņi ir jāmaina sava rakstība! Tas nozīmē, ka bērnam atkal ir jādomā par katru skaņu un par katru burtu! Tas ir pazaudēts vismaz gads no bērna attīstības rakstīšanas jomā. Tas ir tāpat kā mums, pieaugušajiem, tagad teiktu, ka valstī ir pieņemts jauns likums un no rītdienas jāsāk rakstīt ar vecajiem gotu burtiem. Kas notiktu? Mums atkal nāktos piedomāt pie katra burta.
Savukārt, pāreja no rakstītajiem uz drukātajiem burtiem ir daudz vienkāršāka. Pat, ja jūs drukātos burtus bērniem nemācīsiet un nerādīsiet vispār, viņi tos apgūs, vienkārši redzot tos vidē sev apkārt.
Ja tomēr sākat ar drukātajiem, tad iesaku sākt vismaz ar mazajiem drukātajiem, jo 97% visu tekstu ir rakstīti tieši ar mazajiem burtiem. Cik šajā tekstā ir lielie drukātie un cik mazie drukātie burti? Ar kuriem bērns saskarsies dzīvē biežāk?
Kad beidzu savas mācības Montessori pedagogos vecumposmam 6-12 gadi, mana gala tēma, ko biju pētījusi un prezentēju pārējiem pedagogiem, bija tieši par rakstītajiem un drukātajiem burtiem. Lai arī biju atradusi daudz pētījumu par labu tieši rakstīto burtu apguvei, gala secinājums tomēr bija - jāsāk ar tiem burtiem, ar kuriem bērns dzīvē rakstīs visbiežāk. Ja jums šķiet, ka tie ir drukātie burti, tad sāciet ar drukātajiem. Taču, jāatcerās, ka vislielākie ieguvumi ir tad, ja bērns prot gan vienus gan otrus, turklāt, lai arī mums varbūt ir grūti saskatīt šo sakarību, bet rakstīšanai ar rakstītajiem burtiem ir liela saistība ar dažādiem kognitīvajiem procesiem: uzlabo runu un atmiņu, vieglāk ģenerēt idejas, ir novērojama saistība ar disciplīnu, labāk attīstās kompozīcijas izjūta.
Rakstīšanas apguves pamatā Montessori pedagoģijā tiek izmantoti trīs materiāli: smilšpapīra burti, metāla ieliktņi un kustīgais alfabēts. Ar šiem materiāliem strādā paralēli un ar tiem var strādāt gan tie bērni, kas vēl tikai gatavojas rakstīšanai, gan tie, kas jau prot rakstīt - viņi izsmalcina savu rakstītprasmi.
Smilšpapīra burti
Smilšpapīra burti ir uz koka plāksnītēm uzlīmēti no smalka smilšpapīra izgriezti burti vai ar smilšu strūklu uzpūsti burti. Variāciju ir daudz - burtus var uzrakstīt ar kādu faktūrmasu, plāksnītes var būt no kartona, var līmēt tāfeles līmpapīra burtus uz kartona vai ielaminēta papīra. Pats svarīgākais ir, lai burts ir ar faktūru un pamatne ir izteikti gludāka (ja pirksts noslīd no burta, tad to jūt, tā ir kā kļūdu kontrole). Faktūra ir vajadzīga, lai bērnam, vairākkārtīgi izvelkot šo burtu, tas nogultu muskuļu atmiņā. Kad burts ir muskuļu atmiņā, tad brīvi uzvilkt to uz papīra bērnam ir daudz vieglāk.
Mums mājās ir gan ar faktūrmasu uzrakstītie burti uz koka tāfelītēm, gan no burti, kas izgriezti no tāfeles līmpapīra un uzlīmēti uz ielaminēta krāsainā papīra. Tāfeles līmpapīra burti ir ļoti piemēroti mājas apstākļiem - aizņem maz vietas, turklāt tos var izvilkt ne tikai ar pirkstiem, bet trenēties rakstīt arī ar krītiņu. Abi materiāli ir paštaisīti. No tāfeles līmpapīra burtus mums izgrieza Kristīne Pavasara, mēs tikai uzlīmējām!
Kā strādāt? Piedāvājam bērnam 2-3 burtus (nekad neņem vairāk kā 2 jaunus burtus, tātad pirmajā reizē ņem tikai 2). Varam saistīt tos ar priekšmetiem no skaņu spēlēm - parādīt priekšmetu, izrunāt, kāda ir tā sākumskaņa un parādīt atbilstošo burtu.
Pieaugušais 3- 4 reizes izvelk burtu ar rakstīšanas pirkstiem, katru reizi reizi sakot līdzi arī skaņu: Šis ir “t”... “t...” “t.” Pēc tam aicina arī bērnu vairākkārtīgi izvilkt šo burtu. Ja bērns pats nesauc līdzi burtu, tad to dara pieaugšais, lai bērnam veidojas asociatīvā saikne starp skaņu un pašu burtu. Vai tu vari izvilkt burtu “t”? Vai tu vari izvilkt daudzas reizes? Pamēģini izvilkt pavisam viegli!” "Lēni", "ātri", "daudzas reizes", "viegli - ar pirkstu galiņiem" - lietojiet šos un citus atslēgvārdus, lai stimulētu daudzkārtīgi izvilkt burtu un to veidols labāk nogultu bērna muskuļu atmiņā.
Ir svarīgi, lai bērns nespiež pirkstus, bet tiešām izvelk pavisam viegli, jo tas iespaidos to, kā bērns rakstīs ar zīmuli/pildspalvu (lai velk brīvi, nespiež) un arī tīri tehniski - pa smilšpapīru daudz vieglāk vilkt, ja to dara pavisam viegli. Neaizraujieties ar atprasīšanu! Tā vietā, lai jautātu, kas ir šis vai tas burts, labāk biežāk pasakiet, ka šis ir “t” un šis ir “a”. Atprasīšana neko nedos, drīzāk radīsiet nepatiku pret mācību procesu, turklāt bērns var iespītēties.
Svarīga lieta pie izvilkšanas - izvelkam burtu ar vienu, nepārtrauktu kustību (piemēram, a burtu nedrīkst rakstīt kā “c”+ lociņš). Ja bērns iemācīsies izvilkt burtu ar nepārtrauktu kustību (protams, izņemot “t”, kur jāuzvelk svītra vai “i”, kur jāliek punkts), tad bērnam būs vieglāk šos burtus savienot saistītajā rakstā. Saistītais raksts mums ir svarīgs, lai mācētu ne tikai glīti, bet arī ātri rakstīt. Ja mums kaut kur ir jāraksta ar roku, tad ātrums ir svarīgs. Ar drukātajiem burtiem rakstot, jūs nekad nebūsiet ātrs rakstītājs (es nerunāju par rakstīšanu ar datoru) - katru reizi, kad atraujam pildspalvu no papīra, mēs kļūstam lēnāki. Cik reizes jums jāatrauj zīmulis no papīra, ja rakstat drukāto "A" un cik reizes, ja rakstīto "a"?
Arī tad, ja tomēr nestrādājiet ar smilšpapīru burtiem, tad iesaku nevis iedot bērnam darba lapu, kurā viņš pārraksta burtus kā grib (Ka tik izskatās tāpat!), bet gan pasekot līdzi tam, kā tieši burti tiek rakstīti. Burtu “O” var sākt rakstīt no jebkuras vietas, un bērnam muskuļu atmiņā var iegult pavisam nepareizs virziens vai sākumpunkts. Tas attiecas uz jebkuru burtu - ja bērns būs patstāvīgi iemācījies tos rakstīt nepareizi, tad viņš visu mūžu būs lēns rakstītājs, jo nemācēs ar vieglumu savienot burtus, neatraujot roku. Un, ja rakstīšana prasa lielāku piepūli nekā tai vajadzētu, tad bērni to darīs nelabprāt un ar piespiešanos.
Pēc darba ar smilšpapīra burtiem vienmēr var pārrunāt vārdus ar konkrēto burtu tāpat kā pie skaņu spēlēm: Vai tu dzirdi “t” vārdā “tunelis”? Un vai tu dzirdi “t” vārdā “vista”? Un, ja es saku “zīmēt”? ... Tu arī vari šodien padomāt par vārdiņiem, kuros var dzirdēt “t”. Ja tu kādu izdomā, tad vari man pateikt. Tā nav atprasīšana un likšana bērnam uz sitienu nosaukt kādu vārdu, kas sākas ar “t”, tā ir smadzeņu iekustināšana, apziņas došana, ka mēs šo burtu dzirdam dažādās vārda daļās un tas ir aicinājums ieklausīties runātajā.
Apgūstot burtus ar smilšpapīra burtu palīdzību, bērns mācās tos ar redzi, ar dzirdi un ar tausti. Pēc tam brīvi uzrakstīt tos bērnam nesagādās nekādas grūtības.
Jums varētu noderēt arī varavīksnes burti - mazie un lielie rakstītie burti, ko bērns vairākkārtīgi izvlek ar krāsainiem zīmuļiem.
Kustīgais alfabēts
Tas, ka bērna roka varbūt vēl nav gatava rakstīšanai, nenozīmē, ka bērns nevar rakstīt! Mēs varam izmantot kustīgo alfabētu. Tie ir mazie drukātie vai rakstītie burti . Šeit bērnam burti vairs nav jāizvelk ar pirkstiem, tāpēc tie var būt arī drukātie, taču iesaku sākt tieši ar rakstīto burtu alfabētu, jo bērni ļoti labprāt arī pārraksta uz papīra izveidotos vārdus, un ir labi, ja priekšā ir paraugs tieši ar rakstītajiem burtiem). Burti var būt izgriezti no koka, plastikāta (arī plastikāta mapītes ļoti labi der) un pat no papīra. Visērtāk, ja tie ir izvietoti speciālā kastē, lai rakstīšana būtu mazāk haotiska. Kastes katrā nodalījumā atbilstoši burtam ir arī uzzīmēts vai ielīmēts konkrētais burts, lai vienkāršāk atrast burta vietu.
Visvieglāk ir strādāt uz grīdas, jo kaste ir smaga, uz grīdas to arī ir vieglāk pārskatīt.
Sākumā bērnam vēlams iepazīt kasti un burtu atrašanās vietas, tāpēc varat uzspēlēt spēli Kurš pirmais pamanīs burtu? (ja ir vairāk par 1 bērnu) vai Vai tu vari atrast burtu?. Bērns meklē jūsu nosauktos burtus, liek uz paklāja/galda un beigās atliek šos burtus atpakaļ (atcerās, kā kurš burts izskatās, atrod tos un vēlreiz nostiprina atmiņā to atrašanās vietu, atliekot atpakaļ kastē).
Tad, kad bērns zina kaut vai dažus burtus, var sākt rakstīt īsus vārdiņus ar alfabēta kastes burtiem. Ja mēs bezgalīgi vilksim garumā un mēnešiem “nostiprināsim zināšanas” par burtiem, nedodot kaut ko ļoti konkrētu, kam bērns redz jēgu, viņam ļoti ātri apniks burtu apgūšanas process. Tiklīdz bērns pazīst kaut vai dažus patskaņus un dažus līdzskaņus, mēs varam diktēt pavisam īsus, fonētiskus vārdiņus, ko bērns saliek no burtiem. Pamēģināsim uzrakstīt vārdu “aka”. Ar kādu skaņu sākas vārds “aka”? A-ka. Ar "a"? Vai tu zini, kā izskatās burts “a”? Liksim te uz paklāja. Ko mēs dzirdam tālāk? “K”. Pameklē, kur mums kastē ir “k”. Un ar kādu skaņu beidzas vārds “aka”? Ak-a. Arī ar “a”! Liekam klāt. Dažus vārdus šādi izrunājot, bērns sapratīs sistēmu, kā strādāt. Sāk ar pavisam īsiem un vienkāršiem vārdiem (es, tu, mēs, tur, ala, aka, ēka, zem, ēna, tas…), lai radītu bērnā apziņu, ka rakstīt nav grūti, ka viņš to var. Pavisam drīz var pievienot arī garākus vārdus. Man Edmunds 4,5 gadu vecumā par 2-3 burtu vārdiem tā arī pajautāja: "Nu, kāpēc tu man tik vienkāršus vārdus saki?" Patiesībā, lielāka nozīme ir nevis vārda garumam, bet tam, lai tas ir vienkāršs, bērnam pazīstams un fonētisks jeb kā skan, tā raksta. Piemēram, cūka, māja, muša, lama, lapa, sēne, sala, cepure, zemene, avene, kaķis, mašīna u.tml.. Sākumposmā jāizvairās no divskaņiem, vidējām skaņām, dubultajiem līdzskaņiem, tātad, sākumā nē tādiem vārdiem kā dzenis (dz), mežs (žš?), atslēga (aclēga?), sirds (sirc?), lelle (lele?), ziema (ie) u.tml..
Lai veicinātu bērna patstāvīgu strādāšanu ar kustīgo alfabētu, mēs varam sagatavot mazas kastītes ar priekšmetiem - bērns ņem priekšmetus pa vienam un raksta nosaukumus klāt.
Šajā situācijā bērns vārda "cālis" vietā izlēma rakstīt "cālēns", kur "-ns" izklausās pēc "c", taču viņš jau ir daudz strādājis un viņam šis vārds nesagādā grūtības. Ja man četrgadnieks uzrakstītu šo vārdu ar "c" galā es neko neteiktu, lai vienas mazas kļūdas dēļ viņam nepazustu vēlme vispār rakstīt. Savukārt, ar bērnu, kas jau raksta kādu laiciņu, es gan pārrunātu šo vārdu un pastāstītu, ka tas ir īpašs gadījums, pēc tam uzrakstītu vēl kādu vārdu ar -ns (kalns, zvans).
Te var noskatīties video, kā Edmunds 4,5 gadu vecumā strādā ar kustīgo alfabētu.
Ar priekšmetiem bērniem ļoti patīk strādāt, taču diemžēl pastāv limits, cik daudz šādus priekšmetus mēs varam sameklēt, tāpēc varam piedāvāt arī darbu ar kartītēm. Nav jābaidās, ka attēlā ir kaut kas, ko bērns nezina - bērni nāk klāt un jautā! Tā ir iespēja paplašināt vārdu krājumu.
Pie katra vingrinājuma vienmēr jāatceras, ka mēs lēnām gatavojam bērnu nākamajai stadijai. Šajā gadījumā - lasīšanai. Tāpēc ne vienmēr, bet šad un tad vēlams bērnam nolasīt saliktos vārdus. Lai pievērstu uzmanību uzrakstītajam vārdam, burtam un vispār šim procesam, lasām vārdu, pieliekot pirkstu pie tā burta, kuru lasām: Ā, es skatos, ka tu te esi uzrakstījis “lācis”: l-ā-c-i-s, lācis. Bērni jūtas ļoti apmierināti ar savu veikumu - es uzrakstīju, un kāds cits saprata, ko es esmu uzrakstījis.
Metāla ieliktņi
Metāla ieliktņi ir viens brīnišķīgs materiāls, ar ko bērni ļoti labprāt strādā. Turklāt, strādā gan tie, kas ir jau rakstīšanas “eksperti”, gan iesācēji. Sākumā strādā pavisam vienkārši. Izvēlas kādu no apaļajām figūrām, tās ir vieglāk apvilkt un ievilkt. Ja figūra ir ar stūriem, tad bērnam ir vairāk jākoncentrējas uz rokas nokontrolēšanu - roka ir jāapstādina pie stūriem. Uz piemērota izmēra lapas (14x14cm) sākumā liek figūras ārējo rāmīti un ar zīmuli, sākot no kreisā apakšējā stūra ievelk figūru. Tad noņem rozā rāmīti un ņem pašu figūru, liek virsū jau esošai ārējai kontūrai un ar citu zīmuli apvelk. Apvilkšana ir grūtāks darbiņš.
Nākamā pakāpe būtu šo figūru aizpildīt- var vienkārši krāsot, ievērojot malas, var, neatraujot roku, ieštrihot figūru, var ēnot, spiežot zīmuli stiprāk vai vieglāk. Pēc tam var kombinēt vairākas figūras, var vienu un to pašu figūru apvilkt, pagriežot to (piemēram, trijstūri ievelk un apvelk ar pamatu uz leju un tad apgriež trijstūri otrādāk un uz tās pašas lapas apvelkt ar pamatu uz augšu). Var katru laukumiņu, kas izveidojies pie kombinēšanas vai pagriešanas, izkrāsot citā krāsā. Variāciju ir tiešām daudz, iesaku skatīties internetā pieejamos video un iedvesmoties.
Ja bērnam ir atslābusi interese par metāla ieliktņiem, tad vienmēr palīdz divas lietas. Pirmkārt, pašiem pasēdēt un pazīmēt, bērni labprāt pieslēdzas. Un, otrkārt, iedot bērniem krāsainas lapas! Ja vairs neinteresē zīmēt uz baltajām, tad rozā, dzeltena vai zaļa darīs brīnumus.
Protams, ka tāpat var strādāt ar parastajiem trafaretiem, taču tiešām iesaku metāla ieliktņus, jo ar tiem strādāt ir ļoti patīkami - metāls labi pieguļ papīram, neizbīdās, līniju iespējams uzvilkt ļoti precīzu. Tas ir lielisks materiāls rokas sagatavošanā rakstīšanai. Ar metāla ielktņiem bērns vienas dienas laikā saražo desmitiem darbu, viņi redz jēgu darītajam un dara to brīvprātīgi. Šādā veidā viņi sagatavo roku rakstīšanai daudz nopietnāk, daudz mērķtiecīgāk nekā to darītu, velkot bezjēdzīgas paralēlas svītriņas darba burtnīcās. Vai jūs kā pieaugušie vispār spējat savilkt daudzas rindas ar skaistām, vienādām, paralēlām svītrām? Tas ir ļoti grūts uzdevums, ko nevajadzētu dot bērniem, kas tikai gatavojas uzsākt rakstīšanu. Ar strīpiņu vilkšanu darba burtnīcās tikai iedzīsiet bērnu kompleksos, garlaikosiet un radīsiet nepatiku pret rakstīšanu.
Bērns, kas ir pietiekami daudz strādājis ar metāla ieliktņiem, smilšpapīra burtiem un kustīgo alfabētu, ir pilnībā sagatavojies rakstīšanai. Rakstīšana var nākt kā eksplozija - vienu dienu bērns atklāj, ka prot uzrakstīt burtus un vārdus uz papīra kaut gan nekad iepriekš to nav darījis.
Ui, cik gari sanāca, bet man būtu gribējies vēl daudz garāk un plašāk! Ceru, ka būs vecāki un pedagogi, kas izlasīs un kuriem noderēs.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
