Šķiet ar šo jautājumu vecāki sāk mocīties jau ap bērna 5. dzimšanas dienu. Cik gados laist - sešos vai septiņos? Arī mēs jau divas reizes sev šo jautājumu esam uzdevuši un divreiz “nobalsojām” par labu pilniem septiņiem gadiem. Lai gan vecākā dēla zināšanu un prasmju līmenis bija tik labs, ka varētu laist jau 5 gados, bija pilnīgi skaidrs, ka emocionāli viņš tam būtu pilnīgi negatavs. Arī otrs dēls, lai arī kā jau janvārī dzimis bērns nākamgad būs vecākais un garākais savā bērnudārza grupā, tomēr skolā šogad neies. Es esmu redzējusi vairākus gadījumus, kad bērni viena gada laikā vecumā starp 6 un 7 gadiem patiešām būtiski izmainās. Sešgadnieks citreiz vēl šķiet tāds ļoti nestabils, bet pēc gada šis pats bērns šķiet ir kļuvis pilnīgi savādāks.
Es nesaku, ka bērni ir jālaiž skolā tikai no septiņu gadu vecuma, iespējams, par citiem saviem bērniem mēs izlemsim savādāk. Ir jāizvērtē bērna īpašību, emocionālās stabilitātes, prasmju un zināšanu kopums. Bērnu, kas ir gatavs skolai, ir ļoti viegli pamanīt. Viņš ir pilnīgi atšķirīgs no tā bērna, kāds viņš ir bijis iepriekš. Visā pasaulē ir pamanīts, ka ap 6 -7 gadu vecumu bērni kļūst apmācāmi (spēj nokoncentrēties skolotāja stāstītajam, izpildīt noteiktus uzdevumus u.t.t.) - diez vai tā ir sakritība, ka gandrīz visur pasaulē mācības skolā bērni sāk tieši šajā vecumā. Arī Dr. Marija Montessori saka, ka bērna prāts mainās no absorbējoša uz loģisko jeb analizējošo prātu, un šāds prāta stāvoklis bērnam saglabāsies visas dzīves garumā. Montessori izdalīja vairākus periodus bērna un jauniešu dzīvēs, šoreiz aprakstīšu otro periodu, kas aptuveni ilgst no 6 vai 7 līdz 12 gadu vecumam. Izlasot par šī perioda galvenajām iezīmēm, es domāju, ka jums kļūs skaidrāks, vai jūsu bērns jau ir šajā posmā un līdz ar to, vai viņš ir gatavs skolai.
Palīdzi man iemācīties domāt pašam
Bērni gan fiziski, gan garīgi pieaug, viņi 7-12 gadu vecumā ir ļoti vitāli, stabili, aug ļoti vienmērīgi, izslimojušies bērnudārza vecumā, kļuvuši stiprāki. Pazūd bērnišķīgie apaļumi, kājas kļūst stipras un iztur garu ceļu, krīt ārā piena zobi un to vietā aug kaula zobi, aug žoklis, mati kļūst cietāki.
Mūsu priekšā it kā ir tas pats indivīds, bet tai pat laikā bērns ir pilnīgi mainījies - kā cits cilvēks. Viņu uzvedība dažkārt sāk atgādināt mini-pusaudžus . Mums gribas teikt slaveno frāzi “mūsu laikos tā nebija”, bet patiesībā tā ir bijis vienmēr. Ap šo vecumu sākas pirmās hormonālās pārmaiņas (autores piezīme 2023.g. - D.J.Siegel grāmatā "Brainstorm", kurā ir jaunākā pieejamā informācija, tiek apgalvots, ka tās tomēr nav hormonālās pārmaiņas, bet gan pārmaiņas, kas saistītas vairāk ar smadzeņu nobriešanu un neirobioloģiju. Turpmāk uzskaitītā uzvedība gan ir raksturīga.), kas gan vēl nav tik acīmredzamas, kā tas būs vēlāk. Šīs pārmaiņas drīzāk sākam izjust caur aizcirstām durvīm, izsprāgušām asarām, dusmām, kādu asāku vārdu, “tu neko nesaproti!”, kā arī - nevis skriešanu mammas apskāvienos, kad kaut kas neizdodas, bet gan cīnīšanos ar problēmu pašam.
Ja pirms tam 0 - 6 gadu vecumā bērni kā mazas švammītes uzsūc visu no apkārtējās vides un nešķiro, kas ir labi vai slikti (te var noklausīties LR1 Ģimenes studijas raidījumu par šo tēmu, kurā piedalījos arī es kopā ar Zani Baltgaili un Rasmu Purmali), tad vecumā 7-12 gadi bērni ļoti domā par morāli un to, kas tad ir labi vai slikti. Tāpēc nepārtrauciet bērniem lasīt pasakas - tieši šajā vecumposmā tās viņiem ir vairāk piemērotas nekā pirms tam, lai domātu par morāles normām, labo un ļauno, pārnestām nozīmēm. Šajā vecumā viņi biežāk pateiks: “Bet tas nav godīgi!” “Kāpēc viņam tas ir un man nē?” un “Bet vai tā var darīt? Kāpēc viņa tā teica?” Viņi grib saprast, grib domāt.
Ja 0 - 6 periodā der teiciens “Palīdzi man izdarīt pašam”, tad šajā vecumposmā tas drīzāk ir “Palīdzi man iemācīties domāt pašam” . Jācenšas sevi piebremzēt un nedot gatavas atbildes, biežāk jāļauj bērnam pašam nonākt pie kādas atziņas.
Bērna prāti 7 -12 gadu vecumā ir ļoti izsalkuši. Ja iepriekšējā periodā bērni bija tedēti uz pasaules izzināšanu caur maņām un kustībām, tad tagad viņi ir gatavi likt lietā savu iztēli, lai saprastu pasauli, saprastu lielās lietas. Un bērni ļoti grib izzināt. To, ko pirms tam bija sajutuši tikai ar maņām, tagad grib zināt, kā tad īsti ir - par kosmosu, par dabu, par diennakts maiņu, par to, kā darbojas mūsu organisms, par zvaigznēm, par to, kāpēc izmira dinozauri, kas ir lielais sprādziens un daudzas, daudzas citas lietas. Viņu prāti patiesi ir ļoti izsalkuši un viņi uzsūks un analizēs to informāciju, ko dosiet. Elmārs (8 gadi) ļoti labprāt šobrīd iedziļinās, kāpēc mēs ejam pēc citroniem uz bioveikalu, kāpēc mums nevajadzētu ņemt vēl vienu plastmasas maisiņu, kā rodas vējš, no kā veidojas akmeņi un tamlīdzīgi. Ja neziniet paši, tad ir jāņem rokās grāmatas, jāskatās video, jāizglītojas reizē ar bērniem. Šobrīd ir tik daudz resursu, kur meklēt atbildes. Pieaugušie drīkst parādīt bērnam, ka kaut ko nezina, bet pašiem ir jāņem un jāmeklē, un jāiemāca arī bērnam pašam atrast informāciju: kā lietot enciklopēdiju, kā atrast video par konkrēto tēmu, kā saprast, vai informācijai var uzticēties. Biežākā vecāku kļūda ir vai nu atrunāšanās un neatbildēšana un šiem jautājumiem, vai nu ieslīgšana pārāk sarežģītās detaļās. Nav uzreiz jāizstāsta viss, kas ir pieejams par konkrēto tēmu - jādod ieskats un jāsaka tikai patiesība. Ja bērns gribēs zināt vēl, viņš uzdos jautājumus. Šis ir brīnišķīgs vecums, kad viņiem patiesi interesē.
Marija Montessori savā grāmatā "To Educate the Human Potencial" saka: "Zināšanas vislabāk var dot tad, kad ir vēlme uzzināt. Lūk, tāpēc šis ir periods, kad it visa sēklas var tikt iesētas, bērna prāts ir kā auglīgs lauks, gatavs uzdiedzēt jebko. Bet, ja šajā periodā tiek pamestas novārtā vai neapmierinātas vitālās vajadzības, bērna prāts tiek mākslīgi notrulināts un turpmāk pretojas sniegtajām zināšanām. Interese vairs nebūs, ja sēklas tiks iestādītas par vēlu, bet sešu gadu vecumā visas kultūras sastāvdaļas tiks entuziastiski pieņemtas, un vēlāk šīs sēklas izpletīsies un augs. Ja kāds jautā, cik daudz sēklu var tikt iesētas, mana atbilde ir: "Tik daudz, cik vien iespējams!"."
Arī par grūtajām tēmām (piemēram, bezpajumtnieki, alkohols un narkotikas u.c.) ir jārunā šajā vecumā, kad veidojas šīs morāles normas, nevis īstajā pusaudžu vecumā, kad mamma un tētis vairs nebūs nekādas autoritātes. Jau tagad mamma un tētis vairs nav tik lielas autoritātes kā pirms tam. Viņi aizvien biežāk sāk jūs apšaubīt un teikt: "Bet skolotāja teica, ka tā nav!" "Oma dara savādāk." un "Pārsla cep garšīgākas pankūkas nekā tu." (Visi teikumi true story, dzirdēti no mana dēla.)
Nepārprotiet, bērnam ir vajadzīgi mīloši un pieņemoši vecāki (starp citu, ja bērni to jūt, tad viņiem arī labāk veicas mācībās), taču bērnam vairs nevajag tik ļoti sargājošu vidi kā tas bija 0 - 6 gados. Bērns ir gatavs plašākai sabiedrībai , iziešanai, piedzīvojumiem, un tas ir jāļauj. Pēc 6 gadu vecuma bērnam ir vajadzīgas lielāks plašums sociālai pieredzei. Attīstība nevar notikt, ja atstājam bērnu iepriekšējā vidē. Jāļauj pašam aiziet uz veikalu, palaist pašu uz skolu, pašam iet uz pulciņu, aizsūtīt uz aptieku vai ziedu veikalu, atļaut iet vienam uz kalniņu vai pagalmu. Palīdzēt sagatavoties bērnam iziešanai pasaulē: iemācīties braukt ar sabiedrisko transportu, orientēties apvidū, iemācīties braukt ar riteni, iemācīties peldēt, sakrāmēt pašam savu somu, mācīties plānot laiku un darīt visu citu, kas ir saistīts ar kļūšanu patstāvīgam.
Viņi ir kāri uz piedzīvojumiem. Viņi ir gatavi daudz iet ar kājām, tikai jādod mērķis!
Ir svarīgi, lai bērns sāk apzināties arī naudas nozīmi, ko tā reprezentē, iespējas, ko tā dod, tās iegūšanas veidus. Nauda parasti arī ir liels intereses moments - tā dod mums plašas iespējas. Jāļauj rīkoties ar to. Ir svarīgi, lai bērnam ir iespēja pašam iegādāties lietas, lai sāk veidoties izpratne, ko var nopirkt par konkrētu summu. (Ko iespējams iegādāties par 1 centu? Ko par 1 eiro?)
Bērnam ir jādibina attiecības lielākā sociālā grupā. Slēgta tipa iestāde (kā tas bija bērnudārzā) bērnam vairs neder un ar to vairs nepietiek. Ja bērns vēl aizvien tiek turēts “ciešā saitītē”, tad viņš savā veidā regresē un parādās dažādas rakstura ēnas puses, kuras mēs kā pieagušie vispār nesaistām ar bērna vidi un to, ka netiek ļauta lielāka brīvība.
Tā kā bērns sāk sevi apzināties kā sabiedrības locekli, viņam sāk kļūt patiešām aktuāli, ko velk mugurā un kā viņš izskatās. Vairs nevar darīt tā, ka vecāki nopērk vieni paši veikalā krekliņu un noliek to bērna priekšā, viņš var noprotestēt un teikt, ka tādu nevilks. B ērnam šajā vecumā ir svarīgi, lai viņš ar savu apģērbu iederas. Mums jāpalīdz bērniem strukturēt viņu zināšanas par apģērbu (kas sader kopā, kā salocīt, kā izmazgāt traipus), matu sakārtojumu, higiēnu, uzvešanos pie galda - viņi labprāt šobrīd uzņem šīs zināšanas.
Vēl bērniem šajā vecumposmā sāk kļūt aktuāli apmainīties viedokļiem un parunāties vienam ar otru. Un mērķis patiešām ir noskaidrot otra viedokli, nevis vienkārši runāt. Labprāt strādā pa pāriem un grupās, izdomā noteikumus. Noteikumi šajā vecumā ir ļoti aktuāli - bērni zina noteikumus, pieskata, lai citi tos ievērotu, bet pašiem vēl mēdz sanākt tos neievērot. Dažkārt, viņi nāk un sūdzas par kādu, kurš neievēro noteikumus, bet tā drīzāk ir nevis negatīva rakstura īpašība, bet gan bērna iekšējā vēlme pārliecināties par šiem noteikumiem - vai tie tiešām darbojas, vai tie tiešām ir svarīgi, kā tiek reaģēts uz pārkāpumiem. Vēl caur organizēšanos grupās bērni saprot arī kā darbojas lielākas grupas (ģimene, sabiedrība, valsts...). Bērnudārzniekiem tāda darbošanās grupās patiesībā vēl nav svarīga, viņi ir tendēti uz sevi un savu attīstību, viņiem ir vienalga, ko citi teiks un padomās, tas kļūst aktuāli, kad bērns pāriet loģiskā un analizējošā prāta līmenī.
Tātad galvenās lietas, kas raksturo šo periodu, ir:
- nepieciešamība pēc plašākām sociālām robežām un sociālas pieredzes;
- izteiktāka iztēles izmantošana;
- interese par morāli un intelektuālām nodarbēm.
Ceru, ka šāds pārskats ļaus jums paskatīties uz savu pirmklasnieku vai topošo pirmklasnieku no cita skatu punkta. Ko no viņa sagaidīt un ko darīt pašiem, lai šī pāreja būtu harmoniska visām iesaistītajām pusēm.
_____________
Kā bonusu šim ierakstam, gribu dalīties ar grāmatiņām, kuras pagājušā gada septembrī gatavoju savam skolēnam (tieši tik sen šo ierakstu gribēju nopublicēt, taču dvīņu ienākšana mūsu ģimenē ir ieviesusi savas korekcijas un pamainījusi prioritātes). Bērni šajā vecumā ļoti labprāt lasa un daudz lasa. Noteikti rādiet piemēru un lasiet grāmatas arī paši. Parādiet, ka jums sagādā prieku lasīt savas grāmatas.
Sēsim zināšanu sēklas! Tik daudz, cik vien iespējams.
Drukājot ārā grāmatiņas, iestatījumos uzlieciet, lai printējas abpusēji, tad visas lapas pareizi saliksies. Atcerieties arī, ka nav obligāti viss jālaminē un jāskrien iesiet spirālē, var arī vienkārši ar caurumduri izdurt caurumus, sasiet ar lentīti un lietot.
DZĪVNIEKI: Mugurkaulinieki
DZĪVNIEKI: Bezmugurkaulinieki
DABAS ZONAS: Arktiskie tuksneši
DABAS ZONAS: Tundra
DABAS ZONAS: Taiga
DABAS ZONAS: Jauktie un platlapju meži
DABAS ZONAS: Mūžzaļie cietlapju meži un krūmāji
DABAS ZONAS: Stepes
DABAS ZONAS: Mitrie ekvatoriālie meži
DABAS ZONAS: Savannas
DABAS ZONAS: Tuksneši
P.S. Oktobrī pie mums mājās ciemojās LR1 Ģimenes studija. Ja neesat raidījumu noklausījušies, tad varat spiest uz šo linku un uzzināt, kā mums iet nu jau kā piecu bērnu ģimenei.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
