Viengadnieks vairs nav bēbis

• Maks ar rāvējslēdzēju, lipekli un vēl vecajām klientu un bankas kartēm, viengadniekam būs kā īsts dārgums ar daudzām izpētes un treniņa iespējām.

• Skrūves un uzgriežņi. Sākumā uzgrieznis ir uzmaukts, un bērns vienkārši skrūvē uz augšu un leju. Paša uzgriežņa uzmaukšana uz skrūves ir sarežģīts darbiņš, kas viengadniekam gan vēl nepadosies, bet ripināt augšā-lejā gan var būt paveicami. Ja bail dot īstas skrūves un uzgriežņus, tad izmantojiet plastmasas vai koka - ir pieejami dažādi darba rīku spēļu komplekti, kur srūves parasti ir iekļautas, mums pašiem šāds komplekts ir no IKEA. Par skrūvju darbiņu esmu rakstījusi arī 2013. gadā - šajā ierakstā.

Plaukstas locītavas treniņam, trīspirkstu satvēriena treniņam un acs-rokas saskaņotas darbības attīstīšanai 

• Jau no 8-9 mēnešu vecuma bērniem patiks likt apaļas lietas apaļos dobumos, piemēram bumbu krūzē vai glāzē, koka olu piemērotā trauciņā. 

• Mums ir arī šāda kastīte, kas ir ar intereses momentu - tā ir izveidota tā, ka bumbiņa vienmēr izripos ārā. Arī šo un nākamo kastīti var iegādāties tajos pašos internetveikalos, ko minēju pie kubu torņa.

• Šī kastīte jau ir nedaudz sarežģītāka - ar atvilktnīti. Tā patiks bērniem , sākot aptuveni ar 14 mēnešu vecumu.

• Kad ar apaļu priekšmetu likšanu apaļos dobumos bērnam vairs nemaz nav problēmu, tad var sākt piedāvāt likt kantainas lietas kantainos dobumos, piemēram, ielikt kubu tam piemērota izmēra kantainā kastītē. Tā ir nākamā grūtības pakāpe, jo jāsavieto stūri un malas, lai priekšmetu varētu ievietot. Kubam jābūt tādā izmērā, lai bērns to var ērti paņemt rokā.

• Ieliekamas figūras. Te darbojas tas pats princips - sākam ar apaļām formām, jo, neatkarīgi, kā tās ir pagrieztas, tās derēs. Bērnam sanāks ievietot un tas dos gandarījuma sajūtu, izdošanās prieku un stimulu mēģināt arī kaut ko sarežģītāku. Arī šo materiālu var iegādāties internetveikalos, kurus minēju augstāk - pie kubu torņa. 

Nākamā pakāpe ir dažādās figūras, kuras vairs nav tik vienkārši ielikt - jāsavieto stūri un malas, lai tās derētu. Atcerēsimies arī par izolēto īpašību - jau gribat pie reizes mācīt arī figūru nosaukumus, tad svarīgi, lai visas figūras ir vienā krāsā, lai bērns koncentrētos tieši uz formu. Ja katra forma būs savā krāsā, tad tas var radīt apjukumu bērna prātā un nepareizas asociācijas - “trijstūris” ir forma vai krāsa? Un, kad mamma rāda uz dzeltenu apli un saka "dzeltens", ko bērns savā prātā nodomā? Vai citā vietā ieraugot apli, viņš teiks "dzeltens", jo šis vārds viņam asociēsies ar apaļu formu? Nevajag radīt lieku apjukumu. 

Starp citu, krāsas visvieglāk bērns apgūs, ja to nosaukumus iekļausiet savā ikdienas runā, nevis pirksiet kādu īpašu materiālu:"Velkam zilas bikses. Te ir tavas dzeltenās zeķes. Re- aizbrauca sarkana mašīna. Zils kubs un zils zīmulis.”

• Krājkasītes ar koka ripiņām vai pogām. Kā nojaušat - šis jau ir diezgan sarežģīts uzdevums, jo poga vai ripiņa ir jādabū iekšā šaurā spraugā, turklāt tā ir jāsagriež īpašā veidā, lai tā derētu. Kā pagatavot mājas apstākļos pašiem savu krājkasīti, rakstīju šajā rakstā. 

• Piekaramā atslēga un tai stingri piesieta atslēga. Ar šādu komplektiņu gan nebūs gatavs vēl rīkoties pavisam nesen par viengadnieku kļuvis bērns, bet dažu tuvāko mēnešu laikā šī interese par darbiņu radīsies. Mūsu atslēdziņa ir plāna, un izskatās, ka labāk derētu kāda biezāka, lai to būtu vieglāk ievietot slēdzenē. Interese par to ir visiem mūsu bērniem, visos vecumos. Mazie viengadnieki to var pagriezt un izņemt, bet vēl ne ievietot atpakaļ - tas tomēr vēl ir tiešām sarežģīts darbiņš. 

Izmantojot iespēju, būšu nedaudz sliktais policists, jo kā Montessori pedagogs tomēr nevaru klusēt. Bildi nelikšu, lai neaizvainotu kādu konkrētu, taču jūs visi ziniet - ir, tā saucamie, aktivitāšu dēļi, kur pie viena dēļa ir pieskrūvētas piekaramās atslēgas, dažādi knibuļi, pagriežami zobratiņi, āķīši, aizbīdāmās atslēgas un tamlīdzīgi priekšmeti. Jā, bērns paknibināsies ar to dēli, un, ja jūsu mērķis ir vienkārši aizņemts bērns, kas jums netraucē, tad tā ir laba lieta. Taču, ja mēs skatāmies no kaut kā apgūšanas, no koncentrēšanās un tiešām bērna labuma viedokļa, tad tas nav veiksmīgākais materiāls. Katrā ziņā, vismaz nesauciet to par “Montessori materiālu”. Montessori materiāliem raksturīgi tas, ka ir kļūdu kontrole (bērns pats redz, ka ir vai nav kļūdījies, piemēram, durtiņas ir ciet/daļēji ciet/vaļā), ir izolēta lieta, ko mācās (mācās tikai vienu konkrētu lietu, nav haosa - piemēram, ja katra šāda atslēdziņa, āķītis u.t.t. būtu uz sava maza dēlīša, kur ir TIKAI aizbīdāmā atslēga vai TIKAI piekaramā atslēga, tad jā - ir izolētā īpašība un nenotiek haotiska uzmanības pārslēgšanās no vienas lietas, pie citas), ir skaidri redzamas darba robežas.  Kurā brīdī darbiņš ir pabeigts? Uz tāda liela aktivitāšu dēļa tas nav nolasāms. Es zinu… vecākiem parasti patīk šie dēļi, jo šķiet, ka tiek “nošauti vairāki zaķi” reizē, turklāt šķiet ļoti attīstoši… Bērni paķimerējas un tad tas dēlis put stūrī. Iestādēs un centriņos pie tāda pieskrien pabakstīties, taču lielu labumu tas nedod  - varbūt vienīgi to var ielikt kādā vietā, kur bērniem ir jāgaida uz kaut ko un lai ir aizņemti.   Labāk tad tiešām katrai atslēgai - savs mazs dēlītis. Vienu lietu apgūstam vienā reizē, nevis piedāvājam iespaidu haosu, kurā līdz galam īsti neko nepabeidzam. 

Lielās motorās kustības

Pirmkārt, jāatceras par bērna apģērbu. Tad, kad mēs nododamies sportiskām aktivitātēm, mēs velkam ērtu, sportisku apģērbu. Bērns visu laiku ir kādā sportiskā aktivitātē! Visas bantes, dekoratīvi uzšuvumi, lielas pogas var tikai traucēt. Jāpavēro arī, vai meitenēm netraucē svārki un kleitas. Ja bērns lielākoties dzīvojas pa grīdu, parāpo, pieceļas, apsēžas - kājas var ķerties svārkos un ierobežo kustību brīvību. Tāpēc  tik maziem bērniem tos labāk atstāt svētkiem un fotosesijām. Ikdienā bērnam jābūt apģērbtam tā, lai viņš var baudīt kustību brīvību. 

Vislabāk, ja padomājam par siltu augšdaļu, bet kājas vai vismaz pēdas atstājam plikas. Tādā veidā ir ērtāk rāpot, atsperties, mācīties staigāt un spert pirmos soļus. Vecumā, kad bērns sāk celties kājās, tas ir īpaši svarīgi, jo mēs jau pēc sevis zinām, ka zeķēs vai kurpēs mūsu gaita tomēr kļūst savādāka. Turklāt, zeķes slīd un bērns, kas sāk celties kājās un sper pirmos soļus, secina, ka nevar uzticēties savām sajūtām, ķermenim un kājām. Ja kājas bieži ir basas, tās ir daudz kustīgākas un lokanākas. 

Mūsu mājās lielo motoro kustību attīstībai ir šādas lietas:

• IKEA tunelis. Tunelim ir demokrātiska cena, to var salocīt diezgan plakanu glabāšanai. Mums gan tas glabāšanas variantā salocīts nav bijis ne dienu kopš nopirkšanas. Ir dienas, kad bērni vairākkārtīgi to izmanto, slēpjas, dzenas viens otram pakaļ vai vienkārši tajā sēž, bet ir dienas, kad to izmanto retāk. Tādās reizēs man atliek no otra tuneļa gala paskatīties uz mazajiem un pateikt "kukū!'- garantēta izlīšana cauri.

• Duck WoodWorks līdzsvara dēlis. To mēs pirkām gandrīz pirms diviem gadiem Edmundam uz 5 gadu dzimšanas dienu un izmantojam visi. Tas mums stāv viesistabā un gandrīz vienmēr kāds ir uz tā, ap to vai zem tā. Dēli izmanto kā trenažieri, kā tiltiņu un tuneli, kā slīdkalniņu, kā gultu, kā vietu, kur slidināt mašīnas un šūpināt rotaļu lāčus. Arī mūsu viengadnieki labprāt lieto šo līdzsvara dēli: uzlien virsū un šūpojas, slidinās uz vēdera kā pa slīdkalniņu un stutējas pie tā kājās. Es gan esmu dzirdējusi arī, ka stāv mājās nelietots. Domāju, ka mūsu veiksmes stāsts ir saistīts tieši ar to, ka atrodas dzīvojamā istabā (visiem viegli ērti pieejams), un ar to, ka mēs esam daudz - viens no otra noskatās, ka kāds šo dēli lieto. 

• IGLU mīksto kluču komplekts. Šo komplektu mēs esam aizņēmušies no kādas citas mazas dāmas, kurai aktīvais šo kluču periods jau ir pārgājis. Aizņēmāmies, kad mūsu mazajiem bija 6 mēneši un vēl aizvien neesam gatavi dot atpakaļ, jo šķiet, ka tieši šobrīd izmanto vairāk kā jebkad. Rāpjās, stutējas un domāju, ka nepaies ne mirklis līdz sāks tos staipīt pa visu māju, kad sasniegs maksimālās piepūles vecumu. Tas ir tāds vecums (vidēji ap 15 mēnešu vecumu), kad bērni vēlas nest lielas un smagas lietas, rāpties augstos krēslos - darīt visu, kas prasa lielu piepūli.

Neskrieniet visas šīs lietas uzreiz pirkt, bet padomājiet, kas jums jau ir mājās. Lielām motorām kustībām derēs pakaviņi vai sarullētas segas, pāri kurām rāpties vai staigāt, noturot līdzsvaru. Derēs veļas bļodas, uz kurām uzrāpties vai ierāpties. Arī koferis ir lieliska vieta, kur ierāpties iekšā. Stumdīšanai der arī visparastākās kastes vai krēsli, turklāt laikā, kad mazie tikko mācās staigāt, tas daudz ir drošāk, jo tie neripos pārlieku ātri, kā to var darīt, piemēram, ratiņi. 

Mūzikas instrumenti

Mēs neesam pirkuši mūzikas intstrumentus mazajiem, mums vienkārši tie jau bija mājās mantojumā no lielajiem bērniem. Pastāstīšu, kuras lietas viņiem patīk vislabāk:

• Stabulīte. Kopš Jasmīna ir sapratusi, ka tā skan, kad iepūš iekšā, tā ir viena no viņas mīļākajām mantām.
• Tamburīns. Jāatzīst, ka sākumā abi mazie baidījās no tā, taču tagad labprāt paskandina.
• Metalofons. Mums ir pavisam vienkāršs kopš senseniem laikiem, kad to uzdāvināja mūsu vecākajam puikam. Godīgi sakot tikpat ļoti sen vēlos nopirkt tomēr nedaudz labāku, jo vecākajiem puišiem vairs neinteresē vienkārši trokšņot, bet vēlas muzicēt pa īstam, ar notīm, un ar labu metalofonu to var izdarīt. Dvīņi ļoti ātri vēl pirms gada vecuma uzķēra domu, ka jāsit ar kociņiem un ļoti priecājas par izdošanos un skaņu.
• Leijerkaste. Es tiešām apbrīnoju to, ka mazie tik veikli ir iemācījušies ar to rīkoties, jo patiesībā tik vienkārši tas nemaz nav mazajām rociņām. Kad Elizabetei bija ap 1,5 gadu, tad šo leijerkasti nopirkām viņai - tas bija mūsu glābiņš, kad vajadzēja iesēdināt mašīnā un novērst viņas uzmanību no tā, ka viņa nevēlas sēsties un sprādzēties - labprāt sāka griezt un klausīties maigajā skaņā. 
• Bērnu sintezators. Šis mums ir mantojumā no mana vīra ("mazā") brāļa... tātad apmēram 18 gadus vecs, bet apbrīnojami labi strādā. Protams, ka viņi nemuzicē, bet gan vienkārši spiež pogas un priecājas, ka var dzirdēt skaņu. Ja pērciet sintezatoru vai jebkādu skanošu, pīkstošu mantu, pārliecinieties, ka tai ir iespējams nogriezt skaļumu- tas ir ļoti būtiski ( it īpaši vecāku nervu sistēmai). 

Rūpes par vidi

Atcerieties, ka labākā "aktivitāte" bērnam ir iespēja vērot pieaugušo ikdienas darbības: trauku mazgāšanu, putekļu slaucīšanu, veļas šķirošanu, mazgāšanu, žāvēšanu, ēdiena pagatavošanu. Bērni labprāt mūs vēro un tiklīdz viņu attīstība to ļauj, sāk šīs darbības imitēt. Praktisko darbiņu imitēšanas kulminācija parasti ir ap 15 mēnešu vecumu, kad mazie grib visu darīt tāpat kā vecāki - slaucīt grīdu ar lielāko slotu, slaucīt putekļus un imitēt mūsu runāšanu pa telefonu ar jebkuru pieejamo kluci. Novērot šo bērnu vēlmi darīt visu kā vecāki var arī pirms gada vecuma. 

Tiklīdz bērns staigā, var dot sagatavot paplāti vai groziņu ar bērna rokas izmēram piemērotām švammēm un lupatiņām. Viņi ļoti labprāt iesaistās ikdienas dzīvē un atkārto visu, ko redz. Galda slaucīšanu pēc ēšanas viņi ir redzējuši neskaitāmas reizes, un tā arī ir viena no pirmajām lietām saimnieciskajos darbos, ko bērni ir gatavi atkārtot.

Sliktākais, ko šajā laikā mēs varam darīt, kad bērnam ir tik dzīva interese par pieaugušo darbības imitēšanu un vēlme darboties, ir izplānot katru bērna brīvo brīdi, piesēdināt pie TV vai planšetes un nepārtraukti atrasties dažādos pārbraucienos, kad bērns ir piesprādzēts autosēdeklī, bet paši pa to laiku runājam pa telefonu. Vārdu sakot, darīt visu, kas novērš bērna prātu no viņa patiesajām iekšējām vēlmēm un vajadzībām - imitēt mūsu darbību. Dažādi praktiskās dzīves darbi palīdz bērnam attīstīt inteliģenci, attīstīt koncentrēšanās spējas, palīdz pilnveidot kustības, trenēt gribu. Bērns ir neskaitāmas reizes redzējis, kā mamma kaut ko griež, slauka putekļus, slauka grīdas, kārto ziedus vāzē... Bērns vēlas atkārtot šīs darbības un tas ir jāļauj, jo tieši tas šobrīd ir svarīgi bērnam. 

Vēl šajā vecumā bērnam nav svarīgi socializēties, tāpēc nav nekādas īpašas jēgas no kādām "attīstošām nodarbībām" (vecākiem gan no tā var būt jēga - socializēšanās ar citiem vecākiem, domu un pieredzes apmaiņa, iedrošinājums un iedvesma, kā arī informācija no nodarbības vadītāja par bērna vecumposma īpatnībām).   Nepārprotiet, ir arī labas nodarbībās, bet tās nebūs parastās uz spēlēm orientētās. Bērnam nodarbības, kas ir orientētas uz izklaidēšanu un nepārtrauktu stimulēšanu, darīs lāča pakalpojumu. Bērnam tas traucē koncentrēties , jo te ir dažādi papildus traucēkļi, kas neļauj veidot noturīgu uzmaību  – citi bērni un pieaugušie, kā arī pīkstošas, skanošas, pārlieku košas  rotaļlietas. Viņš ne tikai neredz reālu pieaugušā darbību, bet arī pats nedara jēgpilnu darbu, kas palīdz viņam attīstīties. Nepaspēj nokoncentrēties vienai darbībai, kad viņu jau mēģina pielikt pie citas darbības, arī trokšņi novērš uzmanību.  Ja bērnam ir grūtības koncentrēties, tad viņam ir jādzīvojas mājās ar uzticamu aprūpētāju, kur viņam ir nedalīta uzmanība, kur katru uzdevumu viņš var veikt tik ilgi, cik nepieciešams un uzmanību nenovērš citi bērni. Parasti Montessori iestādēs arī mazuļiem darbs tiek organizēts kā ģimenē - ar dažādiem praktiskiem darbiņiem (puķu apliešanu, putekļu slaucīšanu, galda klāšanu, ģērbšanās vingrinājumiem), turklāt tas notiek lēnā tempā - šādas iestādes un nodarbības ir bērnam derīgas. Viss, kas notiek troksnī, ar ātru tempu, ar nemitīgu pārslēgšanos no vienas lietas uz citu un viegls haoss, nav piemērots ne maziem, ne lieliem bērniem. Ja vēlaties vest bērnu uz kādām nodarbībām, meklējiet tādas, kur viss notiek pietiekami lēni, bez steidzināšanas, kur darbības veidi nemainās ik pēc pāris minūtēm, kur tiek ņemts vērā bērna vecums un varēšana. 

Ēšana un dzeršana

Tikai mūsu pirmais bērns ir ticis piebarots tradicionāli - ar biezeņiem. Pārējie četri - pēc bērna vadītās ēšanas principiem un dvīņi sākumā arī pēc pedagoģiskā piebarojuma principa, jo ļoti ilgi nesēdēja paši ar taisnām mugurām, kas pie BVĒ ir ļoti svarīgs nosacījums (te ir video, kurā stāstīju par bērnu vadītu ēšanu).  Neatkarīgi no tā,  ar kādu metodi piebarots jūsu bērns, ap šo vecumu visi bērni jau ir spējīgi ēst gabaliņus, ēst paši un dzert paši no visparastākās krūzītes. Neatņemiet viņiem šo iespēju mācīties ēst pašiem un uzņemties kontroli pār šo procesu.

Nav nekādas jēgas lietot mācību karotes un krūzes. Kāpēc ieviest šo starpposmu, lai pēc tam pārmācītos ēst un dzert atkal no jauna? Lielākoties mācību krūzes var droši atgāzt un ūdens neuzlīst bērnam virsū. Ko no tā mācās mazulis? Ar parastu glāzi tas neizdosies un iemācīto tehniku nāksies  vēlāk pārmācīties.

Jebkurā gadījumā, vai dodat uzreiz parastu glāzi vai dodat to pēc mācību krūzītes,  būs nepieciešams pārejas laiks, kad bērns būs vairāk vai mazāk slapjš. Šis posms nav garš, ja "nemētājas" no viena krūzes veida pie cita un apzināti vienu mirkli māca to darīt.   Mums visi pieci bērni no parastas glāzes iemācījās dzert 1-2 nedēļu laikā kopš mirkļa, kad sākam to apzināti mācīt. Es daru tā, ka nostājos aiz bērna, ar abām rokām maigi palīdzu satvert glāzi un kopā ar bērnu ceļu to viņam pie lūpām. Četriem bērni no mūsu ģimenes pilnīgi bez manas palīdzības pēc šādas mācīšanas iemācījās dzert 2 nedēļu laikā. Vislielākais mans pārsteigums bija Olivers, kurš ilgi vispār negribēja skarties glāzei- viņa rokas maigā veidā nebija iespējams pielikt, es to pieņēmu un pati turēju glāzi, liku to viņam pie mutes un viņš dzēra. Bet tad, kad viņš pirmo reizi saņēmās pielikt savas rokas glāzei, tad principā tās dienas vakarā viņš jau pats varēja padzerties. Pēc nedēļas vairs nebija jāasistē nemaz.

Arī par karotēm varu teikt līdzīgi. Mācību karotes bērniem patīk, taču es tās atstātu īpašajiem bērniem- viņiem tā tiešām ir palīdzība un iespējams vienīgais veids, kā paēst pašiem. Visiem pārējiem bērniem nav nepieciešamības pēc tāda starpposma.
Ēdienreižu laikā vienmēr nolieciet blakus karoti vai dakšiņu (dažkārt vieglāk sākumā iet tieši ar dakšu- uzdur un ēd, nekas nav jāiesmeļ). Bērni labprāt imitē vecākus un sāk lietot galda piederumus. Karoti vieglāk iemācīsies lietot, ja sākumā dosiet tādus ēdienus, kas ir nevis jāiesmeļ, bet gan tādus, kas pielīp un nenokrīt no karotes pusceļā, piemēram, biezpiens vai putra.
Lietojiet īstus šķīvjus, bļodas, glāzes. Es zinu, ka ir bail, bet, pirmkārt, mūsdienās trauki nemaz tik viegli neplīst, un, otrkārt, bērni ar īstajiem galda piederumiem ir uzmanīgāki. Plastmasa parasti ir viegla - bērnam ir vieglāk pacelt, apgriezt šķīvi otrādāk. Pat, ja ir smagāka plastmasa (vai visādi eko bio materiāli), jūsu reakcija uz tādas bļodas nomešanu zemē būs ļoti mērena vai vienaldzīga- līdz ar to bērns nedomā, ka tas ir kaut kas īpašs. Pie īstas bļodas un glāzes jūsu pašu uzmanība būs nopietnāka un reakcija uz nomešanu (neapzināti) - izteiktāka. Bērni to visu pamana un paši kļūst uzmanīgāki. Ar plastmasas dakšu būs grūti uzdurt ēdienu, bet plastmasas krūze pārāk viegla bērnam, kas vēl tikai mācās dozēt savu spēku. No tādas bērns apliesies biežāk nekā, dzerot no smagākas glāzes. Mēs lietojam deserta dakšas (tās ir mazākas izmērā, taču pavisam īstas) un šīs IKEA glāzes, kas ir zemākas un gana viegli aptveramas bērniem.

Ceru, ka vismaz kādam pietiks pacietības izlasīt līdz galam un vēl vairāk ceru, ka kādam noderēs te rakstītais. Man ir vēl, ko teikt, bet es sevi apturēju šajā vietā, jo savādāk šis raksts nekad nešķitīs pabeigts :)

Un pats galvenais. Ziniet, kas tiešām jāzina viengadniekam? Tas, ka viņu mīl ar beznosacījuma mīlestību.