Pēc Lieldienām, kad daudzi ir satikušies ar saviem radiniekiem, aktualizējies jautājums par to, ko darīt un ko teikt radiniekiem, kas vēlas samīļot un sabučot bērnus, taču bērni nevēlas šādu kontaktu?
Pirmkārt, jāatceras, ka, ja ar radiniekiem satiekas reizi gadā vai varbūt nedaudz biežāk, tie bērnam ir svešinieki, neskatoties uz radniecības pakāpi. Šobrīd attiecības nav tik tuvas, lai bērns gribētu mesties ap kaklu un dot bučas. Tas var būt aizvainojoši pieaugušajam, bet vienmēr jau var darīt kaut ko lietas labā, ja šis pieaugušais no sirds vēlas veidot attiecības - tikties biežāk, patiesi interesēties par bērnu, iesaistīt sarunās, sazvanīties video zvanos, ja tālu dzīvo.
Otrkārt, vecākiem, kamēr bērns nespēj pats par sevi pastāvēt, ir jābūt sava bērna miesassargiem. Opis liecas dot buču, mazais izvairās, opis sāk apvainoties “kā tad tā”, nospoguļojiet situāciju: “Izskatās, ka Anete negrib šodien apskāvienus.” Tā var būt - bērni, pieaugušie, jebkurš drīkst negribēt ķermenisku kontaktu. Tas ir jārespektē. Bērna robežas, bērna ķermenis IR jārespektē.
Treškārt, ir jāatceras arī par seksuālo drošību. Kas bērnam tiek iemācīts, ja LIEK apskauties vai dot buču tad, kad viņš to nevēlas? To, ka pieaugušais ir jāklausa jebkurā gadījumā un to, ka dažreiz ir jāpaciešas, pat ja ķermenisks kontakts ir nepatīkams?
“Es būšu ļoti skumīga, ja tu man nedosi buču” - tā ir atbildības nodošana mazam bērnam par savām pieaugušā cilvēka emocijām un sajūtām. Ja es to dzirdu kā bērna mamma, bet nevēlos aizvainot radinieku, tad es varu pateikt, piemēram: “Mēs tev uzzvanīsim no mājām video zvanā, lai tu justos labāk.”
Ja tu esi šis radinieks, tad padomā, kāda tev pašam bija sajūta bērnībā, kad tantes, onkuļi un opji gribēja tev dot bučas? Vai tiešām vienmēr gribējās? Ar kuriem gribējās samīļoties un ar kuriem īsti negribējās? No kā tas bija atkarīgs?
Ko darīt pretējos gadījumos - bērns ir ļoti atvērts un pat pārāk aktīvs uz apskaušanos un citu bērnu un pieaugušo bučošanu?
Lai arī bērns vēlas darīt labu un samīļošana ir sociāli daudz pieņemamāka par, piemēram, iesišanu, tā tomēr ir otra cilvēka robežu pārkāpšana, ja otrs to nevēlas vai ja mīļošanās ir pārāk uzbāzīga un pat varbūt traucējoša citiem bērniem. Līdz ar to rīcība varētu būt diezgan līdzīga tam, kā rīkotos, ja zinu, ka mans bērns mēdz impulsu vadīts kādam iesist. Piemēram, būt blakus bērnam šādās sociālās situācijās un ne fanātiski un ar bailēm, ka tūlīt, tūlīt atkal jau viņa skries kādam ķerties ap kaklu, bet ar vieglumu - “esmu tuvumā, redzu” uzmanīt, kas notiek. Ja sniedzas pie kāda, var fiziski apstādināt, teikt: “Izskatās, ka tu gribi samīļot X”, tad paskatīties uz šo cilvēku, ko viņa vēlas samīļot, un uzprasīt: “Vai tu esi ar mieru, ka viņa tevi samīļos?” Pieaugušie pateiks jā vai nē, bet, ja tas ir bērns pretī, tad jāvēro ķermeņa valoda. Ja izskatās, ka nē, tad tā arī jāsaka savam bērnam: “Izskatās, ka X šobrīd nevēlas samīļoties.” Parādīt, ka ir svarīgi saņemt piekrišanu. Protams, ka katrai situācijai blakus neizstāvēt, bet tā var palēnām mācīt. Un kaut kad jau tas pāriet...
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
