Bērna emociju uzklausīšanai un pieņemšanai nav jābūt kā papildu slodzei. Tā ir ikdienas dzīves sastāvdaļa. Ja ir par grūtu, varbūt fokuss uz emocijām ir par lielu?
Daudzi no mums, kas šobrīd ir vecāki, ir audzināti ar emociju noliegumu: “Neraudi, nekas taču nenotika. Viss ir kārtībā! Ņem konfekti. Paraudi, paraudi - mazāk čurāsi.”
Gan šī iemesla dēļ, gan arī tāpēc, ka šobrīd vairāk tiek arī publiski runāts par emocijām, daudzi vecāki cenšas audzināt bērnus savādāk vai pat pretēji tam, kā paši ir audzināti. Ar tik lielu fokusu (“pretēji”, “pareizi”) var sanākt iebraukt otrā grāvī. Emocijas nāk un iet. Bērniem to ir ļoti daudz un viņi tās arī aktīvi pauž. Ja pilnīgi katrai emocijai pievērš lielu uzmanību, tad vecākošanās var kļūt grūti izturama…
Mēs katrs pazīstam savus bērnus, un mēs zinām, kurā brīdī, bērnam tiešām sāp sirds un tiešām ir kopā jāpasēž, jāsamīļojas, jāparunājas, bet kurā brīdī pietiek ar to vien, ka izveidojam kontaktu, patiesi un no sirds pasakām: “Jā, es redzu… tas ir grūti,” bet turpinām ikdienas soli, nekavējoties ilgi pie katra sīkuma. Bērniem ir daudz emociju. Ja mēs katru emociju sākam “pārstrādāt”, “pārelpot” un “virzīt” tai cauri, tas viss kļūst par vēl vienu papildu slodzi jau tā pilnajā ikdienā.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
