Pats svarīgākais moments, ko nevajadzētu pazaudēt starp visiem audzināšanas ieteikumiem, ir attiecības ar savu bērnu. Ieraudzīt tieši to bērnu, tieši ar tām īpašībām, ar to iekšējo pasauli, kāda viņam ir.
Lasīt tālāk
Bērns domās nevis par to, ko ir izdarījis nepareizi un kā varētu nākamreiz laboties, bet gan, cik nepatīkama ir šī situācija, visa nepatika pagriezīsies pret pieaugušo.
Lasīt tālāk
Ja pieaugušajiem ir bijušas domstarpības, un viņi sastrīdas, tad parasti viņi viens otram atvainojas, izrunā, cenšas nogludināt situāciju. Savukārt, vecāki attiecībās ar bērniem bieži vien neuzskata par vajadzīgu atvainoties.
Lasīt tālāk
Notikums jau pats par sevi var būt kā sods bērnam, nesodi dubultā, sakot "Nu tā kā bez rokām!" vai "Vajadzēja skatīties, kur kāju likt."
Lasīt tālāk
Bērnu pārdzīvojumi ir īsti un nopietni, pat, ja mums tie šķiet tīrie sīkumi.
Lasīt tālāk
Tikko pieaugušais skatījās uz bērnu, runājās, spēlējās un pēkšņi pilnībā izmainās pieaugušā sejas izteiksme, un pieaugušais “pazūd”. Tas bērnam ir ļoti satraucoši. Pieaugušais “izslēdzas” un bērns to nesaprot. Lai arī fiziski esam klāt, emocionāli esam pilnīgi un absolūti prom.
Lasīt tālāk
Būt blakus nozīmē nekrist pašam panikā, nesākt līdzi raudāt vai kliegt uz bērnu un arī neiet prom ar domu, “lai izraudās un tad atnākšu”.
Lasīt tālāk
No vienas puses mēs visi esam dzimuši ar instinktu meklēt palīdzību un aizsardzību pie saviem aprūpētājiem, kad esam ievainoti vai nobijušies. Taču mirklī, kad mūsu aprūpētāji ir arī sāpju un baiļu AVOTS, tas ir ārkārtīgi mulsinoši bērna smadzenēm.
Lasīt tālāk
Neesot pāraprūpējošiem, mēs dodam brīvību gan sev, gan bērniem un spējam izbaudīt būšanu vecākiem.
Lasīt tālāk
