Dalīšanās piespiedu kārtā (“Tev jādod māsai, jo viņa ir mazāka!” un “Jums ir jādalās!”) nemāca bērniem labprātīgu dalīšanos, viņi nekļūst dāsnāki. Taisni pretēji – liekot dalīties, bērni var kļūt vēl sargājošāki attiecībā uz savām mantām un agresīvāki pret to bērnu, kuram lika atdod rotaļlietu, vietu pie galda blakus logam vai īpašo tējas krūzīti. Turklāt bērni nonāk paaugstinātā reaģēšanas stāvoklī, jo visu laiku nākas baidīties, vai nenāks kāds, kas atņems mantu vai liks dalīties ar citiem.
Kas veicina brīvprātīgu dalīšanos?
- Paslavēšana brīžos, kad bērns spontāni nolemj padalīties.
“Paldies!”
“Paldies, šis ir tik dāsni!”
“Tik jauki, ka tu iedevi pagaršot / paspēlēties / pakrāsot arī brālim!”
- Vecāku paraugs.
“Man šodien uzdāvināja vienu šokolādi, es labprāt gribētu padalīties tajā ar tevi.”
“Man ir vairāki blociņi. Es vienu es varētu atdot tev.”
- Apzināta situāciju veidošana ikdienā, kad bērniem ir jāizlemj pašiem, kā kaut ko sadalīt.
“Esmu nopirkusi vienu cepumu paciņu. Kā mēs to varētu sadalīt tā, lai būtu godīgi?”
“Mums ir tikai viens plastilīna iepakojums. Vai jums ir kādas idejas, kā mēs varētu godīgi sadalīt tā, lai visiem ir iespēja ar to padarboties?”
Ja tiek novērots, ka vecākais bērns visu laiku patur sev labāko vai lielāko daļu, nav vajadzības iejaukties, ja visas puses ir apmierinātas. Mazākajiem brāļiem un māsām vecākie bērni ir lieliski skolotāji, un drīz viņi paši sapratīs, kas ir un kas nav godīgi, un paši protestēs, ja jutīsies apdalīti.
- Parādīšana, ka no dalīšanās var būt ieguvums.
“Tev ir banāns un tev ir sula. Ja tu iedotu pusi sava banāna brālim un viņš tev ielietu pusi no savas sulas, tad jums abiem būtu gan banāns, gan sula!”
“Ja jūs katrs parotātu cepumus ar savu glazūru un tad apmainītos ar tūbiņām, tad jums abiem cepumi būtu divās krāsās!”
- Bērnam ir savas lietas, kas ir tikai viņa. Īpašumtiesības sargā abus (visus) bērnus – “bez manas atļaujas neviens manu lietu nepaņems”, līdz ar to bērns var atslābt un nebūt tik sargājošs attiecībā uz savām mantām. Bērnus var rosināt sarunāt, apmainīties uz kādu laiku, bet gala vārds vienmēr pieder tam, kuram pieder konkrētā lieta. Tas māca arī citu cilvēku robežas – es nevaru vienkārši izdomāt, ka kaut ko gribu un uzreiz to arī iegūt, jāmācās palūgt, sarunāt, apmainīties un arī sadzīvot ar vilšanās sajūtu.
- Bērna aizsargāšana, kura nodoms darboties ar konkrēto lietu ir bijis pirmajam, ja šī lieta ir kopīga.
“Izskatās, ka māsa šobrīd jau ir sākusi ar to spēlēties. Kas tev palīdzētu sagaidīt šo mantu – nāksi man palīgā taisīt vakariņas vai pazīmēsi, kamēr viņa vēl nav beigusi ar to darboties?”
Arī situācijās, kad viens skaļi pasaka: “O, es gribu likt zirga puzli,” un otrs, to izdzirdot, aizskrien un paķer tieši šo puzli, bērnam var teikt: “Es redzu, ka tu esi pirmais paņēmis zirga puzli, bet mēs visi labi dzirdējām, ka māsai tikko pirmajai radās
- Risinājuma variantu piedāvāšana, lai nākotnes situācijās bērni aizvien biežāk spētu vienoties patstāvīgi. Ja vecāki saka, ka: “Šajā mājā darīs tā, kā es teicu!” un “Es izlemšu, kuram ir kārta!” tad tas patiesībā padara bērnus atkarīgākus no vecākiem dažādās strīda situācijās. Tas veicina to, ka bērni vienmēr skrien izšķirt nesaskaņas pie vecākiem. Tāpēc ir vērts iemācīt dažus risinājuma variantus un ik pa laikam par tiem atgādināt. Piemēram:
“Tu vari uzjautāt, varbūt māsa ir gatava spēlēties kopā ar tevi.”
“Iespējams, jūs varat vienoties, ka tu viņai iedod daļu no saviem klučiem un viņa tev iedos dažus dzīvniekus.”
“Tu droši vari pateikt, ka esi nākamais rindā uz spēlēšanos ar šo trasi. Un padomā, kas tev palīdzēs sagaidīt savu rindu – tu gribēsi paspēlēties ar savu cietoksni vai palasīsim kopā grāmatiņu?”
“Sarunājiet, ka brālis spēlēs vēl noteiktu laiku un tad iedos šos dzīvniekus tev. Uzjautā, cik daudz laika viņam vēl nepieciešams – pietiks ar smilšu pulksteni, taimeri vai vienas multfilmas ilgums?”
Smilšu pulkstenis, taimeris, multfilma, dziesma ir daudz labāks risinājums, nekā tas, kad kāds no pieaugušajiem vienkārši pasaka, ka ir laiks mainīties, jo tad bērns var sadusmoties uz pieagušo un kaut kas var nešķist godīgi, bet, piemēram, smilšu pulkstenis ir neitrāls. Tas parāda, ka laiks ir beidzies, neviens no malas to nepasaka, tas ir konstants – neviens nešmaucās, visiem ir vienāda garuma laiks spēlēm.
No 4. līdz 10. martam Latvijā jau ceturto reizi notika Bērnu mentālās veselības nedēļa, ko organizēja biedrība Debesmanna. Šīs nedēļas ietvaros notika dažādas lekcijas. Lekciju ieraksti pieejami Debesmannas Facebook lapā.
Šis ieraksts ir fragments no manas lekcijas, kurā runāju par brāļu un māsu attiecībām.Tiešaraides ieraksts pieejams te.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
