Steigšanās ir drošs veids, kā nokavēt.
Esiet ievērojuši, ka tieši tad, kad steidzamies un jau kavējam, mūsu bērni visu dara vismaz 3x lēnāk, pa vidu uzburot kādu drāmu, un tieši tad viņiem vēl rodas kādas ļoti neatliekamas darīšanas, cepure nav īstā un jāatrod kāda līdzņemamā manta (tieši tā dzeltenā mašīna un ne cita).
Pirmkārt, bērni diezgan ilgi nesaprot laika jēdzienu, nepazīst sajūtu - “nokavēt”. Kā tas ir - kaut ko “nokavēt”? Ko tas vispār nozīmē “nav laika”?
Otrkārt, bērni jūt mūsu nervozumu, mūsu satraukumu, mūsu kustības, kas, palīdzot saģērbties, ir daudz asākas un pat rupjākas. Viņos rodas protests un vēlme mūs piebremzēt, iekšēja, neapzināta vēlme, lai viss ir kā ierasts, nevis šādi. Jo ātrāki, dusmīgāki un stresaināki jūs kļūstat, jo trakāk uz to reaģē bērns.
Brīdī, kad laika maz, ar bērnu darīt kaut ko ātrāk ir kā iešaut pašiem sev kājā - tas visu tikai pasliktina. Tāpēc jo vairāk steidzaties, jo vairāk jāpiedomā pie tā, lai taisīšanās ir TIEŠI TĀDA KĀ PARASTI, ne ātrāka un ne citā secībā. Mums var šķist, ka šoreiz steigas dēļ labāk iztikt bez savu darbību komentēšanas un ātri uzvilkt pāri galvai to šalli, bet, mēģinot ietaupīt 7-10 sekundes, ko izmantojam paskaidrojot un kopā ar bērnu lēni uzvelkot šalli, mēs beigās varam zaudēt vairākas minūtes cīņā.
Starp citu, iedomājieties, ja jums kāds bez liekiem brīdinajumiem (lai ātrāk) uzvilktu to apaļo šalli pāri galvai kā šī raksta titulbildē! Negaidīti, nepatīkami... jārauj nost un jāpakliedz par šo necieņu, vai ne?!
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
