Bērnam radinieks, ko satiek reizi gadā, ir svešinieks. Jums ir gadījies, ka vecāka gadagājuma radinieki gaida, lai bērni pie viņiem skrien, runājas, pasēž klēpī, bet bērns to negrib darīt…. “Kā tad tā? Cik neaudzināts bērns!” Mums reiz bija pārmetums, ka nesveicinās (bērns slēpās man aiz kājām). Lai arī, cik tuva radniecība, bērnam tas ir svešinieks, ja tiekās ļoti reti. Pie tam, ja tikšanās laikā ciemiņš, sēž un runājas tikai ar pieaugušajiem, neveidojot kontaktu ar bērnu, attiecības neizveidosies. Bērnam ir vienalga, kādas pakāpes radinieks un cik svarīga persona tu esi, ir jāveido attiecības. Jāpainteresējas, jāparunājas, jāpietupjās un varbūt jāpaspēlējas uz grīdas.
Mūsu gadījumā - no tā paša cilvēka, kuram neteica “labdien”, ar apskāvieniem un priecīgu sejas izteiksmi atvadījās, jo ciemošanās laikā šīs attiecības tika veidotas.
Un arī par neaudzinātību… Kad mēs bijām mazi, mēs lielākoties baidījāmies no pieaugušajiem. Tā nebija cieņa, ko izjutām, tās bija bailes. Mūs varēja stingri sabārt, pacelt balsi, biedēt. Tāpēc neiztur kritiku visi tie teksti par to, ka agrāk bērni ar cieņu izturējās pret pieaugušajiem, bet tagad nē. Protams, ir robežas, ir pieklājības normas, kas jāmāca! Tas ir obligāts nosacījums, taču nevajag jaukt cieņu ar bailēm. Patiesa cieņa būs tad, kad tā būs izveidojusies caur attiecībām, sarunām, piemēru.
Viktorija
P.S. Seko bloga jaunumiem EsPats! Facebook lapā un arī Instagram, kur ar dažādiem rakstiem, bildēm un idejām dalos vairākas reizes nedēļā.
